Sveika pasakainā Āfrika, jeb kā latviešu tuklais bālģīmis pie Zambijas ūdenskritumiem pērtiķus trenkāja.

  • 10 min lasīšanai
  • 72 foto
Sen jau ievēroju, ka draugiem.lv ceļojumu sadaļā pie valsts Zambija rēgojas cipars 0, tādēļ nolēmu ievietot nelielu aprakstiņu. Sākums. Šajā Āfrikas valstiņā man sanāca pabūt 2007. gada februārī un uzturējos te tikai četras dienas. Šeit ierados no Dienvidāfrikas, pa kuru ceļoju visu iepriekšējo nedēļu, lai apskatītu lielākos āfrikas ūdenskritumus - Victoria Falls. Pilsētiņu, kurā uzturējos, sauc Livingstona un tā atrodas pašā Āfrikas vidū pie pašas robežas ar Zimbabvi. Apmetos viesnicā Zambezi Sun 4*, kura atrodas Mosi Oa Tunya nacionālajā parkā. Pati viesnica stāv pašā Zambezi upes krastā, tieši piecdesmit metrus no ūdenskritumiem. Šo viesnicu arī izvēlējos tādēļ, ka tās iemītniekiem cauru dienu ir neierobežota piekļuve ūdenskritumiem, bet no attālākajām viesnicām tiek rīkotas ekskursijas, lai apskatītu tos. Pirmo vakaru pavadu viesnicas bārā pie baseina, jo ielidoju pēcpusdienā un kamēr iečekojos jau sāk satumst. Otrā diena. Pabrokastojis, sēžu un gaidu savu gidu. Pie ūdenskritumiem varu doties viens, bet tomēr gidu jau laicīgi pasūtiju caur tūrfirmu Rīgā. Domāju, ka būs interesantāk, ja varēšu noklausīties kādu stāstiņu par šiem ūdenskritumiem, pilsētiņu un šejienes ļaudīm. Pirms iešanas, gids saka, ka bez lietusmēteļa labāk nedoties, bet es atbildu, ka ārā ir karsts un tāpat būs labi. Nonākot galā, izmirkstu piecu sekunžu laikā un secinu, ka tomēr gidam bija taisnība. No ūdenskritumiem ceļās tāda kā ūdens putekļu siena. Dažu minūšu laikā izmirkst gan drēbes, gan līdzpaņemtā foto un video aparatūra. Dodos atpakaļ uz viesnicu, kur atstāju kameras un uzvilcis lietusmēteli, ko izsniedz uzņemšanā, dodos atpakaļ pie gida. Staigājot un vērojot ūdenskritumus, noklausos gida stāstijumu, no kura dažus interesantus faktus minēšu zemāk. Ūdenskritumus pasaulei 1855. gadā atklāja skotu ceļotājs un dabas pētnieks Deivids Livingstons. Viņš aprakstija tos, kā pašu skaistāko, ko dzīvē redzējis un tā laika eiropieši nav varējuši pat iedomāties vai iztēloties, ka eksistē tāds skaistums. Ūdenskritumu viņš nosauca par Viktorijas ūdenskritumu, par godu Anglijas karalienei Viktorijai. Gar ūdenskrituma malām izbruģēts celiņš gājējiem. Ejot pa to, ik pa laikam parādās tā atzarojumi, pa kuriem ejot, var nokļūt uz platformām dažādos skatu punktos. Ūdenskritums atrodas vietā, kur Zambezi upes straume gāžas lejā no 146 metru augstuma. Tā platums ir 1700 m. un to ieskauj džungļos ieaugušas klintis. Vietējās āfrikāņu ciltis to sauc Mosi-Oa-Tunya, kas tulkojuma nozīmē Dārdošie dūmi. Vietējie tic, ka ūdens putekļi, kas paceļās no tā, spēj izdzīt ļaunos garus. Pie ūdenskritumiem pavadām pāris stundas. Gids man saka, lai atnāku vēlāk pēcpusdienā viens pats, jo tad pamainās vējš un putekļus nes uz džungļu pusi. Tad arī varot ieraudzīt skaistākos skatus. Līdz pl. 15.00 pavadu laiku atpūšoties un izzinot viesnicas teritoriju. Vēlāk dodos atpakaļ pie ūdenskritumiem. Viesnicas teritorija no ūdenskritumu puses apjosta ar sētu. Sētā ierīkots tāds, kā kontrolpostenis. Tajā sēž cilvēks, pie kura, izejot un ienākot, jāatzīmējās uzrakstot laiku, kad izej, istabiņas numuru un jāparakstās. Ejot tuvāk ūdenskritumiem secinu, ka vējš nav mainijies, jo priekšā stāv tāda, kā migla un gaiss arī ir ļoti mitrs, tādēļ dodos atpakaļ. Pie vārtiem mani pārtver kāds vietējais, kurš saka, ka simts metrus pa labi ir suvenīru tirdziņš, ko man noteikti vajagot aplūkot. Apskatot tirdziņu, secinu, ka šeit ir ļoti skaisti izstrādājumi no koka. Dažādas dzīvnieku figūriņas, maskas, kā arī āfrikāņu zīmējumi. Saku vietējiem, ka man nav līdzi naudas un atnākšu vēlāk, jeb rītdien. Viņi atbild, ka labprāt iemainītu suvenīrus pret manu T kreklu, jeb šortiem, no kā secinu, ka viņiem laikam te problēmas ar drēbju iegādi. Visu pamatīgi aplūkojis, dodos uz viesnicu. Atnākot, pārbaudu slapjo kameru un fotoaparātu. Diemžēl tie vēl ir mitri, jo ar aci neredzamās ūdens pilītes ir iekļuvušas visās sīkākajās spraudziņās un, kaut ārā ir pamatīgs karstums, tomēr tie žūst ļoti lēni. Sāku mazliet stresot un prātā ienāk doma tos pažāvēt ar numuriņā esošo fēnu. Tas nostrādā un pēc pusstundas viss darbojās kā nākas. Kameru un fotoaparātu lietoju vēl šodien un ar to palīdzību esmu ticis pie ne vienas vien skaistas bildes. Pie ūdenskritumiem ar foto nolemju doties rīt, kad varbūt būs fotografēšanai labvēlīgs laiks, bet šodien nolemju apskatīt apkārtni. Manai viesnicai blakus atrodas otra viesnica un abām ir kopēja teritorija. Apkārtne ir ļoti gleznaina, jo no kreisās puses to noslēdz džungļi ar ūdenskritumiem, bet labā puse iziet pie Zambezi upes krasta piecdesmit metrus no vietas, kur ūdens straume gāžas bezdibenī. Staigājot pa teritoriju, satieku vietējos viesnīcas apkalpotājus ar pagarām nūjām rokās. Jautāju viņiem, vai tās domātas man, jeb arī kādiem citiem sliktiem tūristiem... Viņi smaidot atbild, ka nē, nē, lai es nebaidos. Tās domātas pērtiķu trenkāšanai. Teritorijā no džungļiem bieži iesiro makaka pertiķu kolonijas, kas meģina nočiept pārtiku gan no restorāna, gan no tūristiem un tikko daži šeit manīti. Lūdzu viņiem, vai nevaru doties līdzi, jo vēlos tos pērtiķus nofočēt. Viesnicās tūristi dzīvo divstāvu mājiņu kompleksos, katrā pa kadām divdesmit istabiņām. Pie viena no tiem pamanām pērtiķus un lūdzu, lai rendžeri pagaida tā tālāk, bet pats lēnām piezogos tiem klāt. Šeit ir gan lieli tēviņi, gan mātītes ar mazuļiem. Uztaisu dažas bildes, bet te pēkšņi sēdošie makaku tēviņi pielec četrāpus un lūrot pa labi sāk bļaut „u-u-u”. Pagriežos un redzu, ka tuvojas kalpotāji. Pērtiķi ieraugot, ka tiem rokās nūjas, ātri salec uz jumta, bet no tā pa koku galotnēm pazūd džungļos. Safočējis pērtiķus dodos tālāk līdz nonāku pie blakusesošās viesnicas, kur ieraugu sludinājumu dēli ar bultiņu, uz kuras ir uzraksts „Tour information”. Ieeju iekšā un aplūkojot piedāvājumu šim vakaram, izvēlos braucienu ar vecu koloniālā laika kuģīti „Africa Queen” augšup pa Zambezi upi, bet rīt no rīta lidojumu ar deltaplānu virs ūdenskritumiem. Vakarā ap četriem man pakaļ ir busiņš, kas mani aizved līdz kuģīša piestātnei. Divstāvu kuģītis izskatās, kā no vecām amerikāņu filmām. Uz klāja ir ap trīsdesmit cilvēkiem no dažadām valstīm. Brauciena laikā tiek pasniegti dzērieni un vieglas uzkodas. Sēžot uz klāja, tūristi var vērot lēni rietošo sauli, apkārtnes skaisto dabu un izbaudīt relaksāciju, klausoties no savannas un džungļiem nākošajās skaņās. Bukletā, ko man iedeva tūrfirmā, ir rakstīts, ka varēsim arī vērot behemotus, ziloņus u.c. zvērus, kas nāk vakarā pie upes dzert un mazgāties. Pajautāju par tiem kuģīša apkalpei un tie man atbildēja, ka zvērus varot redzēt tikai tad, ja ļoti paveicās un tūrfirmas to izmanto kā ēsmu tūristu pievilināšanai. Brauciens ilgst divas stundas, viena braucot augšup pa upi, otra - atpakaļ. Uz brauciena beigām lielākā daļa tūristu „iesilst” un sākas dziesmas un dejas. Kuģīša apkalpe sāk dziedāt zambiešu tautasdziesmas un tūristi viņiem piepalīdz. Katrs kauc kā māk un, ja nemāk, tad vienkārši dejo vai šūpojas līdzi. Iet jautri un divarpus stundas paiet nemanot. Ap pl. 19.00 esmu atpakaļ viesnicā, kur pavadu vakaru āra restorānā pie baseina, vakariņojot un klausoties vietējo mākslinieku un dejotāju muzikālos priekšnesumus. Trešā diena. Pieceļos ap 7.00 no rīta un ātri sataisijies, dodos uz ūdenskritumiem. Ārā ir lielisks laiciņš. Spīd saule un nav vēja, viss tieši kā radīts ūdenskritumu apskatei. Paņemu lietusmēteli, fotoaparātu un dodos. Nonākot pie ūdenskritumiem secinu, ka lietusmetelis nav vajadzīgs, jo viegls vejiņš pūš no mugurpuses un visu ūdens putekļu migliņu nes uz džungļu pusi. Stāvu kraujas malā un mani pārņem sajūsmas sajūtas, ko manī pamodina skaistums, kurā veros. Ūdens masa gāžas bezdibenī, veidojot baltu putu un putekļu mākoni, kas izskatās pēc milzīga putukrējuma katla. Koku zaros klaigā eksotiski putni, bet zemāk, džungļu apaugušajās klintīs lēkā vakardien redzētā makaku saime. Ejot gar krauju, pa tūristiem domāto celiņu nonāku pie pieminekļa ūdenskritumu atklājējam Deividam Livingstonam, pie kura arī nofočējos. Dodos tālāk, līdz nokļūstu pie šaura tiltiņa, kas no celiņa ved iekšā ūdens šļakatu un putekļu mākonī, un beidzas tas uz klints gabala, kurš stāv pašā ūdenskrituma vidū. Ja upē ūdens līmenis ir zems, tad no tiltiņa veroties pa kreisi, var redzēt lielu tiltu, kas atrodas Zimbabves pusē, bet veroties pa labi vietu, kur Zambezi upes ūdens gāžas iekšā bezdibenī. Fočējot apkārt redzamos skatus, lēnām virzos atpakaļ uz viesnicas pusi. Nonācis līdz pusceļam sastingstu, jo redzu, ka celiņu, pa kuru gāju, apsēduši kādi divdesmit lieli babuīni. Šeit savākusies visa saime. Pa vidu celiņam apsēdies vienkārši milzīgs babuīns un, cik var noprast, viņš šeit ir barvedis. Ieraugot mani, tas nožāvājas un izbīda ilkņus parādot tiesības uz savu teritoriju. Apkārt staigā viņa matītes ar mazuļiem un man jau liekas, ka tieku ielenkts. Samīžos ne pa jokam un domāju, ko darīt. Esmu lasijis, ka babuīni dusmās spējīgi pārplēst uz pusēm pat leopardu un tie arī ir gaļēdāji. Zinu, ka ar vienu viņa ķepas vēzienu varu ielidot ūdenskritumos, tādēļ lēnām atkāpjos, turot rokas redzamā vietā. Man no mugurpuses pienāk vēl viens tūrists, kurš ir izbrīnīts ne mazāk par mani. Lenām pavirzāmies divdesmit metrus atpakaļ un domājam ko darīt. Nevaram taču sēdēt šeit līdz vakaram! Paņemam katrs pa palielam koka gabalam, tādai kā rungai. Virzamies lenām uz priekšu, dauzīdami pa zemi ar nūjām, lai aizbiedētu pērtiķus. Tas nostrādā un tie pavirzās dziļāk krūmājos. Kad esam pagājuši tiem garām, pagriežamies ar seju pret pērtiķiem un ejam atmuguriski, lai būtu drošāk. No uztraukuma pat aizmirsu tos nofočēt. Ap pl. 9:00 esmu atpakaļ viesnicā, kur dodos brokastīs. Sēžu, ēdu brokastis un pārdomāju atgadijumu pie ūdenskritumiem, kā piepeši atgadās vēl viens... Pie pretējā galdiņa pienāk tūrists un, noliekot uz galda traukus ar salātiem un augļiem, dodas pēc pārējā. Pēkšņi atskan blīkšķis un uz pretējā galda ieraugu makaku, kas nolēcis no jumta. Sastūķējis aiz vaigiem arbūza gabaliņus, viņš paķer katrā rokā pa banānam un uzlec atpakaļ uz jumta. Pēc minūtes pie galdiņa pienāk vīrietis ar pārejo ēdienu un ar izbrīnītu skatienu verās uz manīm, kam arī rokās banāns un pilna mute ar augļiem. Man pielec, par ko viņš domā un parauj smiekls. Saku viņam, sorry, vecais, bet tas tiešām nebiju es un norādu uz makaku, kas uz jumta stūķē vaigos augļus. Vīrietis pasauc restorāna apkalpotāju, kurš atnāk ar nūju un patriec pērtiķi. Brokastu laikā pie manis pienāk apkalpotājs no reģistrācijas un saka, ka man pakaļ ir auto un jādodas uz ekskursiju, ko pasūtiju vakar. Aizskrienu pakaļ kamerai ar fotoaparātu un braucam uz lidojumu laukumiņu, kur jau gaida motodeltaplāns. Uzrādu savu vaučeri un jau eju sēsties krēslā, kad firmas darbinieks saka, ka fotokameras esot jāatstāj šeit lejā. Esmu izbrīnīts un saku viņam, ka gribēju lidot tikai dēļ ūdenskrituma fotogrāfijām, ko varētu uztaisīt no augšas. Viņš ir nepiekāpīgs, bet es arī. Saku, ka bez fotoaparatūras atsakos lidot un viņš ir ar mieru atgriezt atpakaļ manu naudu, jo viņš nedrīkst pārkāpt drošības noteikumus. Tā kā esmu jau lidojis virs Iguasu ūdenskritumiem Brazīlijā un esmu redzējis līdzīgus skatus, paņemu naudu un auto aizved mani atpakaļ uz viesnicu. Aizeju uz numuriņu,atvilkt elpu un pardomāt ko šodien darīt. Nolemju aizbraukt apskatīt Livingstonas pilsētiņu, kurā pa dienu koncentrējas lielākā apkārtnes iedzīvotāju daļa. Lai nokļūtu pilsētiņā, jāizsauc taksis, kas brauc man pakaļ no tās apmēram pusstundu. Pēc stundas esmu pilsētiņā un palūdzu šoferi, lai aizved mani līdz tirgum, jeb vietai, kur vairāk ļaužu. Viņš saka, ka tirgū un tā apkārtnē pārsvarā visi arī grozās. Uz galvenās ielas izvietojušās mazmazītiņas tirzniecības vietas, pa vidu lielāks pārtikas veikals, bet ielas galā atrodas tirgus. Izkāpjot no auto, jūtu sev pievērstus visus apkārtējo skatienus. Izskatās, ka esmu šeit vienīgais tūrists. Cilvēki neizskatās parāk draudzīgi un nepalīdz arī tas, ka apsveicinos ar tiem vai pasmaidu. Vēlos nofočēt dažas bildes ar tiem, uz ko viņi sāk māt man ar rokām un aizklāj ciet sejas. Sievietes sēž pie nolupušām māju sienām, tirgojot dārzeņus un kaut kādu šķidrumu plastmasas pudelēs, kas izskatās pēc eļļas. No dārzeņiem šeit atpazīstu baklažānus, kabačus, tomātus un sīpolus. Ieraugu, ka tālāk tirgo arī banānus un dodos klāt. Jautāju, cik maksā, uz ko pardevēja man atbild, ka 1$. Sniedzot tai divus dollārus, saku, ka ņemšu divus kilogramus, uz ko viņa smejās un saka, ka 1$ maksājot viens banāns un rāda man banānu pirksta lielumā. Saku viņai, atvaino, bet, ja tā, tad man nevajag. Ejot pa ielu līdz galam, nonāku līdz tirgum, kurā tirgo visu, sākot no kartupeļiem un beidzot ar televizoriem. Lielāko daļu „galdu”, kas veidoti no koka paliktņiem, aizņem kaltētas jeb vītinātas zivis. Arā karstums un apkārt mušu kā biezs. Pieejot tuvāk, ieslēdzu kameru un filmēju. Cilveki, to pamanot, paliek ļoti dusmīgi. Sāk uz mani kliegt un rādot kulakus saka - no camera, no photo. Saku viņiem, ka esmu parasts tūrists un filmēju priekš sevis, lai būtu atmiņas no ceļojuma. Tas viņus nepārliecinaja un redzot, ka viņi iekarst vēl vairāk, kameru izslēdzu. Mazliet pafočēju ar fotoaparātu, bet, tā kā arī pret to viņiem ir iebildumi, ielieku kameru ar foto maisiņā. Tā kā šeit esmu viens pats, domāju, ka tā būs labāk arī man, jo īsti negribu nonākt uz grozāmā iesma, cepoties kāda vietejā ciema ugunskurā. Izstaigājis tirgu, ieeju vietējā mārketā, kur ieraugu tos pašus banānus, kurus tirgoja uz ielas. Šeit tie maksā 1$ kilogramā un man pēkšņi pielec, kāds tiem ielas tirgoņiem ir bizness. Aplūkojis šeit visu un iepircies, taisos atpakaļ. Izejot no mārketa mani pārtver taksists, ar kuru šeit ierados. Iemetu mantas aizmugures sēdeklī un braucam atpakaļ. Pa ceļam izstāstu taksistam par cilveku attieksmi pret manu fotografēšanu. Viņš saka, ka tūristi pilsētiņā iegriežas reti, jo tūristu busiņi tos no lidostas uzreiz izvadājot pa viesnicām un tāpat arī atpakaļ. Liela daļa cilveku pilsētiņā ir no attāliem ciemiem un nekad nav redzejuši ne kameras, ne foto, tādēļ arī baidoties. Viņš ir saprotošāks un saka, ka aizvedīšot mani uz vietu, kur var uztaisīt skaistas ūdenskritumu foto. Brauciena laikā uzzinu, ka šī vieta atrodas Zimbabvē, netālu no robežas ar Zambiju. Saku, ka man taču nav Zimbabves vīza un pase arī atrodas viesnicā. Viņš atbild, ka ar to nebūšot problēmu, jo viņš robežsargus pazīstot. Nonākot galā, šoferītis ieiet robežas kontrolpunktā un pēc pāris minūtēm iznāk sakot, ka varam iet. Robeža starp Zimbabvi un Zambiju atrodas pie tilta, no kura paveras iespaidīgi skati uz ūdenskritumiem. Pats tilts ir celts 1904. gadā, lai transportētu metāla rūdu no Zambijas uz Dienvidāfriku un atrodas Zimbabves teritorijā. Uz tilta darbojas atrakcija „Bangi Jumping” -lēciens ar gumiju no tilta iekšā Zambezi upē. Šī gumijlēkšanas atrakcija starp līdzīgajām ir ierindota pirmajā vietā pasaulē, jo tilts ir 111 metrus augsts. Pats gan lēkt neriskēju, bet patika pavērot, kā to dara citi. Apskatijis gumijlēkšanu un safočējis ūdenskritumus dodos uz viesnicu. Viesnicā mazliet atpūšos, bet vēlāk ar fotoaparātu dodos laukā. Vakar no viesnīcas kāpņutelpas loga redzēju, ka aiz mājiņas, kurā dzīvoju, atrodās dīķis, bet aiz tā stāv koks, kurā sakārtas tādas, kā adītas zeķes. Dodos turp un pieejot tuvāk redzu, ka tās nav zeķes, bet gan putnu ligzdas. No tām pa laikam izlido putniņi ar dzeltenmelnām galviņām. Izlidojot, tie apsēžas uz ligzdas malas un ar knābi cenšas to pielabot, it kā gribētu noadīt to līdz galam. Pavērojis putnus, dodos atpakaļ pie baseina, kur mani pārsteidz, starp gulošajiem tūristiem staigājošs, zebru bars. Jautāju bārmenim, no kurienes tās šeit uzradušās. Viņš saka, ka tās ir savvaļas zebras un staigā, kur pašām patīk. Dažreiz tās iegriežas arī viesnicas teritorijā, jo šeit regulāri aug zaļa zālīte, kas viņām ļoti garšo. Mēģinu zebrām pieiet klāt un paglaudīt, bet pieejot tām tuvāk, zebras pagriežas pret mani ar pakaļpusi. Bārmenis man kliedz, ka zebras tiešām ir savvaļas un tuvāk iet neiesaka, jo tās varot stipri iespert. Safočējis zebras, aiznesu kameras uz numuriņu, bet vakaru pavadu peldoties un sēžot bārā pie baseina. Ceturtā diena. Pieceļos agrāk, jo šodien diemžēl dodos prom no šīs skaistās vietas. Sakravāju somas un dodos brokastīs. Pēc tam aizeju uz suvenīru tirdziņu pie ūdenskritumiem, pie pārdevēja, kam aizvakar apsoliju kaut ko nopirkt. Koka izstrādājumi šeit tiešām ir ļoti kvalitatīvi un skaisti. Nopērku āfrikāņu masku, kā arī behemotu un degunradzi, kas izgrebti no brūna koka. Pl 12.00 man pakaļ ir auto, kas aizved mani līdz lidostai. Šodien lidoju atpakaļ uz Dienvidāfriku, no kuras šeit ierados un kurā turpināšu izbaudīt īsto Āfriku. Sēžot lidmašīnā un veroties ārā pa logu, redzu lejā paslīdam garām ūdenskritumu kontūras un kļūst nedaudz skumji atstāt šo vietu. Tomēr ilgi neskumstu, jo saprotu, ka priekšā vēl daudz piedzīvojumu gan Āfrikā, gan citās eksotiskās valstīs, kuras esmu iecerējis apmeklēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais