Trīs naktis, četras dienas Lietuvā, neliels ceļojums...patīkamas atmiņas :)

  • 7 min lasīšanai
Šogad izdomājām, ka mūsu kāzu gadadienu sagaidīsim Lietuvā. Pagājušo gadu bijām Igaunijā, bet tikai uz divām dienām, tapēc šogad nolēmām rūpīgāk sagatavoties ceļojumam pa kaimiņzemi. Lai ceļojumā nebūtu jādodas uz savu galvu, nolemjam tūrisma firmā uztaisīt ceļojuma maršrutu. Taču diemžēl, pie tā arī tā netikām. Tapēc nopirkām karti un „Dienas” izdoto ceļvedi par Kaimiņvalstīm, un uztaisijām sev aptuveno maršrutu, pa kurieni tad iepazīt Lietuvu. 21.jūnijā devāmies ceļā caur Jelgavu uz Šauļiem. Robežpunktā viss bez aizķeršanās un jau pēc 5.minūtēm esam Lietuvā. Pirmais pārsteigums, kas mūs sagaidija, bija tas, ka tur autovadītāji mierīgi var braukt neieslēdzot tuvās gaismas. Jāsaka, ka diezgan neierasti pirmajā brīdī. Pirmā pieturvieta ir Krusta kalns. Biju to redzējusi bildēs, taču nonākt tur klātienē, tiešām aizraujas elpa to redzot. Ja jāruksturo to visu vienā vārdā...skaisti. Ārā valdošā tveice liek mums doties tālāk ceļā, uz Šauļiem. Tur nonākot, veltam nedaudz laika pilsētas apskatei, jo jādodas tālāk uz Panevēžu naktsmītnes meklējumos. Tākā mums līdzi ir telts, nedomājam, ka vietu kur pārnakšņot būtu grūti kur atrast. Ceļš līdz Panevēžai tāds nedaudz vienmuļš, kā pa Zemgales līdzenumiem braucot. Skatu priecē leišu sakoptie lauki. Nekur nemana kādas krāsmatas no vecām mājām, vai pusagruvušām būdām. Viss smuki sakopts, tīrs. Arī ezeru nav maz. Doma par peldēšanos šķiet vilinoša, bet tākā sīcis mašīnā aizmidzis, dodamies tik tālāk. Iebraucot Panevēžā pulkstenis ir jau krietni pāri septiņiem vakarā, tapēc meklēt tūrisma informācijas centru nav jēgas. Zvanam uz Lietuviešu uzziņu dienestu taujādami par tuvumā esošajām kempingu vietām. Esot viena kempingu vieta, taču pēc diezgan ilgas maldīšanās mēs neko neatrodam un dodamies uz tuvāko viensīcu taujāt pēc iespējamām naktsmājām. Tur mums laipni iesaka viesnīcu ar nosaukumu „Small Hotel”. Pati viesnīca jauka, omulīga un nav nemaz tik dārga(2vietīgs numurs 190liti). Gultas sabīdam kopā, lai bērns pa vidu var gulēt un ļaujamies laiskai atpūtai. No rīta dodamies uz Viļņu. Atzīšos, ka negaidiju, neko īpašu. Varbūt tas tapēc, ka mana mamma tur bija 70.gados un viņas stāsti neizklausijās diezko interesanti. Taču iebraucot Viļņā mani patīkami pārsteidz pilsēta ar savu skaistumu. Braucot no kalna lejā uz vecpilsētu paveras burvīgs skats. Apkārt kalni un pašā vidū vecpilsēta ar savām daudzajām baznīcām. Nedaudz nomaldijušies beidzot tiekam līdz vecpilsētai. Nu jā, nav tāda kā mūsu Vecrīga, taču savs šarms tai noteikti ir. Pirmais ko izvēlamies apmeklēt, tūrisma informācijas centru. Noskaidrojam, ko vislabāk apskatīt pašā Viļņā, paņemt prospektus par iespējamām kempingu vietām Lietuvā, kā arī vēl šādus tādus prospektus par Kauņu, Klaipēdu un Palangu. Dodamies apskatīt vecpilsētu un pirmais apskates objekts ir lielā katedrāle. Atkal, ja būtu jāsaka vienā vārdā, fantastiska. Klusēdami, pat dievbijīgi izstaigājam Katedrāli, kurā valda patīkams vēsums no ārā valdošās svelmes. Tālāk dodamies uz pilskalnu. Ceļš bruģēts, līkumains. Kad liekas, ka nu jau tūlīt būsi klāt, izrādās, ka vēl ir diezgan ko kāpt augšā. Laimīgi nonākuši galamērķī uzkāpjam tornī un aplūkojam Lietuvu. Skaisti. Man pat labāk patīk nekā Rīga. Kalni visapkārt, bet pilsētas centrs tieši starp kalniem. Nedaudz paklaiņojam pa vecpilsētu, taču ārā valdošajā tveicē ir diezgan grūti un nolemjam doties tālāk uz Traķiem. Iebraucam Traķos un jūtam, ka šī vieta ir tūristu apmeklēta. Daudz āra kafejnīcu, suvenīru galdi un protams pati skaistā pils ezera vidū. Ūdens ezerā tik dzidrs, ka tā vien gribas lēkt tajā un izpeldēties. Arī pati pils ir apskates vērta, vēl reiz pārliecinos, ka Lietuvieši saprot kultūrvēsturiskas vietu nozīmi un cenšas tās atjaunot, tādejādi piesaistot arvien vairāk un vairāk tūristu. Ezera krastā ir iespējams iznomāt laivu, katamarānu, kā arī pabraukāt ar jahtu pa ezeru. Taču šīs iespējas mēs neizmanojam, jo bērns atsakās kāpt laivā iekšā. Tapēc izstaigājam pili un dodamies pusdienu meklējumies. Nolemjam piestāt tuvējā krodziņā un pasūtam šašliku, taču diemžēl nebija tik labs, kā cerējām. Bet nekas, dodamies iekarot Kauņu. Iebraucot Kauņā atkal pulkstenis rāda pāri septiņiem vakarā. Zvans uzziņu dienstam, kur nakšņot. Šoreiz ar kempingu mums veicas, atrodam to dikti ātri, taču nonākot saprotam, ka tas ir nevis kempings pie kādas ūdenstilpnes krasta, bet gan šosejas malā, divstāvu kokā ēka ar kafejnīcu apakšā un vienu istabiņu augšā. Protams varam celt telti aiz kafejnīcas esošajā zālājā. Nolemjam palikt isatbiņā, kur tomēr ir duša un pietiekami liela divguļamā gulta. Lai nebūt karsti nolemjam sīcim uz grīdas saklāt segas gultas vietā un paši gulēt gultā. Bet pirms gulētiešanas mūs vilina izpeldēšanās kāda vietējā ūdenstilpnē. Pajautājam saimniecei kur nopeldēties un viņa mums apstāsta par Kauno Maris. Arī ceļu kartē parāda, jābrauc tik taisni. Mēs ar braucam pa norādīto ceļu, līdz saprotam, ka esam nobraukuši greizi. Nekas, papētam karti, atrodam atrašanās vietu un galamērķa vietu un beigās laimīgi tiekam līdz kārotajai vietai. Izrādās, ka Kauno Maris ir tāda pati, kā mūsu HES pie Salaspils. Paši jau smējēmies parādija mums ceļu uz Salaspili caur Jaunciemu  ūdens silts, cilvēku daudz, taču apkārt lidinās zaļi knišļi un ūdenī iebrienot nedaudz pāri viduklim, kājas ieskauj ūdenszāles. Atvēsinājušies dodamies atpakaļ, pa ceļam iebraucot veikalā. Aizmigt sākumā nedaudz traucē satiksmes trokšņi, bet pēc laika nogurums ņem virsroku un aizmiegam. No rīta, 23.jūnijā mūs sagaida apmācies un sutīgs laiks. Pēc divu dienu saules un tveices priecājamies par šādām pārmaiņām, karsts, bet vismaz saule nespīd. Dodamies aplūkot vecpilsētu. Vecpilsētā daudz baznīcu suvnīru veikalu, taču viss strādā. Nemana, ka ir 23.jūnijs un vakarā pašiem lietuviešiem ir Rasas svētki. Pie Rātsnama pamanam kāzu mašīnas ar kāziniekiem. Laikam Rātsnams ir iecienīta vieta kur laulāties, saskaitam trīs jaunos pārus. Te mani atkal pārsteidz kāzu dekori mašīnām. Tik ierastajiem puķu pusķiem, mūs sagaida lentu pušķi, kas ir darināti nevis no baltajām lenātm ar ko mēs parasti rotājam mašīnas, bet gan dāvanu iesaiņojuma lentām. Mjā...par gaumi nestrīdas  Izstaigājuši vecpilsētu dodamies tālāk uz Klaipēdu. Izvēlamies braukt nevis pa autobāni, bet gan pa Nemudas senleju. Ceļā mūs pārsteidz lietus, kas neļauj izkāpt un apskatīt ievērības cienīgas vietas, bet pēc laika tas mitējas, tik gaisa temperatūra nav neko daudzsološa +15grādi. Ieleja skaista, ar daudzām apskates vietām, blakām tek upē, otrupus augsts kalns, kā zaļasiena mūs nošķir no ārpasaules. Lēnām, bet mērķtiecīgi tuvojamies Klaipēdai, un jo tuvāk jūrai, jo saulaināks un siltāks laiks. Braucot cauri apdzīvotajām vietām, redzam, ka pamazām cilvēki pošas vakara svētkiem. Tiek pušķotas nelielas skatuvītes, novietotas teltis, kas vēlāk ēdinās un dzirdīs izsalkušos, kā arī tiek sakrāmēta malka vakara galvenajam notikumam, ugunskuram. Upēs uz nelieliem plostiem saliktas zīmes, ko vēlāk paredzēts aizdedzināt. Izskatās jau daudzsološi. Iebraucam Klaipēdām, pirms pulkstenis nav nositis septīto vakara stundu dodamies uz tūrisma informācijas vietu, un šoreiz mums laimējas visvairāk. Izsakām vēlmi atrast naktsmītni mums piedāvā arī vietējos. Mēs protams, ka piekrītam, sak, galvenais jumts virs galvas un duša. Tiek sazvanīts kāds saimnieks, kas ir ar mieru mums ļaut pārnakšņot par 150litiem savā mājoklī. Sekojam onkam uz topošo naktsmīti un liels mūsu pārsteigums, ka mūs sagaida tīrs, labiekārtots divistabu dzīvoklis pašā vecpilsētā. Pats saimnieks dzīvojot stāvu augstāk. Izkrāmējam mantas un dodamies vecpilsētas iekarojumos. Apmeklējam 3mastu burinieku, kas atrodas kanāla malā, iedzeram šampanieti, jo kā nekā šī diena ir mūsu kāzu diena, 23.jūnijs. Vērojam lietuviešus, kas lēnā garā pastaigājas gar kanālmalu, par puisi, kas rīko dažādas atrakcijas pie laivas. Vēlāk dodamies arī mēs gar kanālmalu. Izrādā tālāk notiek tautiskā svinēšana. Ar tautumeitām un tautudēliem, dejo tautudejas, dzied un spēlē. Cilvēki sasēduši gar kanālmalu vēro notiekošo. Arī šeit ir vieta ugunskuram, kanāla vidū un arī muca, ko aizdedzināt. Cik noprotu, tad lietuvieši svin Rasas svētkus, vasaras saulgriežus, kur svarīgākais bija uguns, kas kliedē tumsu. Brīdi uzkavējušies, lēnām dodamies atpakaļ, jo esam vēl iecerējuši svinēt paši savā nodabā. Atceļā ieejam vienā Alus krogā, pie kanālmalas. Krogs tiešām mājīgs, omulīgs, paši taisa alu, un ik pa brīdim izlaiž tvaikus, kas krogu piepilda ar specifisku smaržu. Tas šai vietai piešķir vēl lielāku burvību! Ēdiens garšīgs, un daudz kas tiek pasniegts mazās bleķa pannās. Kā arī cenu ziņā,nav dārgi. Kārtīgi paēduši dodamies uz naktguļas vietu, lai baudītu patīkamu vakara turpinājumu, kā nekā svētki ;) No rīta mostamies un pirmais mērķis, Delfinārijs. Pirms tam iestiprinamies kādā kafē un secinam, ka diena atkal rit savu gaitu, nekādu svētku sekas nav redzamas. Ar prāmi pārceļamies pāri, daudzi vietēji dodas uz Kuršu kāpu. Mēs nolemjam doties uz Delfināriju. Aizbraucam turp, līdz izrādei vēl kādas 30minūtes. Pastaigājam nedaudz pa apkārtni pie ieejas viens mazs suvenīru galds un otrupus ieejai telts ar iespēju uzkost kaut ko siltu. Taču ēdiens mūs neinteresē un dodamies iekšā. Kamēr gaidam izrādes sākumu, pa lieliem logiem vērojam delfīnus peldamies, pamazām pārņem satraukums, ko nu rādīs. Viss sākas izrāde, bērns aiz sajūsmas mēms...skatās acis neatraudams no delfīniem un pēc tam no roņiem. Arī mēs paši ar vīru esam aizrāvušies, un rūpīgi skatamies priekšnesumu. Kad beidzās, liekas, ka nepelnīti ātri, lai gan tas ilga veselu stundu. Bērns nemaz negrib doties prom, bet ko padarīsi, nākamo izrādi negaidīsim un dodamies aplūkot Jūras muzeju. Arī šeit bērnam dikti patīk, jo var aplūkot zivtiņas. Iznākot no muzeja mūs gaida iespēja noskatīties priekšnesumu ar jūras lauvu. Nedomājot dodamies turp, noskatīties. Arī šis priekšnesums mums visiem patika, it īpaši mazajam. Pēc tam dodamies apskatīt netālu izliktos kuģus, entisko muzeju un dodamies uz Kuršu kāpu. Taču ak vai, paveras diezgan nelāgs skats, kur ir deguši meža platība. Visai drūmi. Taču tālu netiekm, mūs sagaida korķis, vairāku kilometru garumā. Jo iebraucot Neringā jāmaksā dabas nodoklis 10liti. Paiet 20minūtes izkustējušies mēs varbūt par pārsimts metriem. Saulē karsti, bērns paliek niķīgs un nolemjam doties prom, tā arī kāpu neapskatīdami. Atpakaļceļā piebraucam pie pludmales, paskalojam kājas jūrā un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Ieturam pusdienas vakardienas atklātajā Alus krogā un dodamies uz Palangu. Tur mūs pārsteidz cilvēki kas stāv šosejas malā ar plakātiem rokās. Nevaram saprast, ko šie reklamē, beigās uzzinām, ka viņi piedāvā izzīrēt naktsmītnes. Pašā pilsētā cilvēku ļoti daudz, gan vietējo gan ārzemnieku. Atrodam stāvietu kur novietot auto un dodamies pastaigā. Galvenā iela, kas ved uz jūru ir līdzīga mūs Jomas ielai, tikai divreiz garāka un trīs reizes vairāk cilvēku. Abās ielas pusēs drūzmējas suvenīrtirgotāji un vasaras kafejnīcas, bērnu atrakcijas, kā arī šis tas lielajiem. Visumā dzīvība tur kūsā ne pa jokam. Atmosfēra tāda pacilājoša ar vēlmi izklaidēties visu nakti. Taču mūsu ceļojums iet uz beigām, Palanga bija pēdējā mūsu pieturvieta Lietuvā. Braucot tuvāk robežai paliek mazliet žēl, ka jātgriežas dzimtenē, ka atvaļinājums iet uz beigām un drīz vien atgriezīsimies ikdienas dzīvē. Ja atskatās īsumā, tad par šo ceļojumu varu teikt tikai daudz laba. Skaista apkārtne, sakoptas pilsētas. Cenu ziņā tāpat kā pie mums, varbūt nedaudz lētāk. Daudz apskates vietu. Un pa visam noteikti es zinu, ka Lietuvā atgriezīšos, kaut vai tapēc, ka Kuršu kāpa palika neapksatīta, ka Palangas uzdzīve netika izbaudīta un vienkārši tapēc, ka man tur patīk!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais