Čārlza Darvina pēdās, jeb tuklā bālģīmja fotoinspekcija Galapagu salās.

  • 14 min lasīšanai
  • 250 foto
Ideja par šo pasakaini skaisto salu apmeklējumu nāca spontāni. Nolēmu vēlreiz apmeklēt Latiņameriku un kāds draugs netīšām ieminējās: - Vecais, tu tak nēsi bijis Galapagu salās. Tas man bija kā progresējošs smadzeņu iekaisums, kas vairs nedeva mieru ne mirkli. Galvā grozijās viens vārds - Galapagos, Galapagos, Galapagos..., līdz neizturēju un aizgāju uz turfirmu, caur kuru parasti komplektēju tūres. Atbilde bija īsa: - Ja vajag - tad būs. Tā es 31. martā no Spānijas galvaspilsētas Madrides izlidoju uz Ekvadoras galvaspilsētu Quito, jo tā ir vienīgā vieta, no kuras ir tiešie lidojumi uz Galapagu salām. 31.03. Pēc apmēram divpadsmit stundu lidojuma, es nosēžos Quito, kas sagaida mani ar +10°C temperatūru. Quito atrodas augstu virs jūras līmeņa, tādēļ arī šeit vienmēr ir pavēss, kaut arī valsts atrodas uz ekvatora. Saņemot bagāžu, dodos pie lodziņa ar uzrakstu TAXI. Cena nav augsta. Līdz manai viesnicai, kas atrodas divdesmit minūšu braucienā, prasa 6$ un pie privātajiem šoferīšiem uz ielas var sarunāt vēl lētāk. Naudu Ekvadorā nav jāmaina, jo no 2000. gada, kad vietējā valūta tika devalvēta, apritē tika ieviesti amerikas dolāri. Pēc pusstundas brauciena esam viesnicā. Jauneklis, kurš strādā uzņemšanā, kaifo klausoties t.A.T.u. Pajautāju, kas viņam tur skan, bet viņš atbild, ka īsti nezinot. Novilcis to nesen no neta. Pierakstos numuriņā un, nometis somas, dodos atpakaļ uz ielas. Uzņemšanā pajautājot, kur varētu paskatīties kādus suvenīrus, saņemu karti ar ievilktu treknu krustiņu tajā. Parādu to taksistam un pēc desmit minūtēm esam pie paliela tirdzniecības centra. Šoferīša pieprasītā summa par braucienu liekas smieklīga - 1$. Ieejot veikalā, nācās secināt, ka te viss pilns ar ārzemju brendu precēm un citiem importa sū... Mani gan vairāk interesēja vietējie darinājumi no koka un citas eksotiskas lietiņas. Veikalā iegadājos tikai eļļā ceptus saldos stienīšus no mīklas, kurus atcerējos pēc izskata, jo reiz’ tos ēdu uz ielas Mexico. Atbraucot atpakaļ, nolemju aplūkot apkārtejā rajona veikaliņus un ēstuves. Pirmais, kam uzskrienu virsū, ir zālītes tirgonis, kurš man piesienās, slavējot savu preci, sakot: - Good shit, very fresh. Atbildu viņam, ka nesmēķēju un vispār rīt agri jalido uz Galapagu salām, uz ko viņš saka, ja pameiģināšu viņa zāli, „aizlidošot” uz turieni jau šovakar. Mūsu sarunu pārtrauc divi amerikāņu tīņi, kas tikko iznākuši no netālu esošās picērijas. Skaļi zviedzot un strīdoties par to, vai tikko garām palidoja suns ar zaļiem spārniem, jeb govs ar propelleru, tie nāk pie zāles tirgoņa pēc kārtējā kāša. Ieraudzijis tos viņš aizmirst par mani un es dodos tālāk. Mazliet pavazājos pa blakusesošajiem pārtikas veikaliņiem. Nopērku Ekvadoras rumu, kafiju un dodos atpakaļ uz viesnicu. Pa ceļam nolemju pavakariņot picērijā. Pasūtu ceturtdaļu picas un divas lielas glāzes svaigi spiestu mango biezsulu par visu samaksājot 4$. Kad es atnāku uz viesnicu, darbinieks uzņemšanā man iespiež rokās telefona klausuli. Zvana mana ceļojumu aģente Viktorija no Rīgas, lai pateiktu, ka izmainīts mana lidojuma laiks un lidostā jābūt stundu agrāk. 1.04. – Plkst. 6.30 jau esmu lidostā. Pirms iekāpšanas visus izlidojošos uz Galapagu salām pamatīgi pārbauda. Ievesšanai nav atļauti nekādi augļi, dārzeņi vai sēklas. Visās salās ir sava unikāla ekosistēma un viss tiek stingri kontrolēts. Gaisā jāpavada 3,5 stundas, bet ielidojot salās jāpagriež pulkstenis pa vienu stundu atpakaļ. Ceļu no Quito veicam ar vienu pieturu – nosēšanos Guayaquil pilsētā, kur izkāpj vai iekāpj daļa vietējo iedzīvotāju un tad lidojam tālāk. Ap Plkst. 11.00 jau tuvojamies salām, kad pēkšņi saulīti aiz loga nomaina melni lietusmākoņi. Biju jau noskaņojies uz priecīga viļņa, uzvilcis šortus, sandeles, bet te, lūk, nekā! Izvelku no maisiņa džinsus un pārvelku atpakaļ. Maziņajā lidostiņā ar smaidu sejā mani, saskābušu, sagaida Indira. Apsveicinājies, jautāju vai sen jau tāds laiks, jo izskatījās, līst kā Amazones džungļos lietus sezonā. Viņa atbild, ka šodien esot pirmā diena divu mēnešu laikā, kad līst, bet vietējiem jau tas tieši patīk, jo ir atpūta no karstās svelmes. Dažas dienas, pirms lidoju uz šeieni, portāls Weather.com nez’ kāpēc uzrādija lielisku laika prognozi tuvakajām dienām – 31°C-35°C bez lietus. Kad esam mazliet aprunājušies, Indira saka, ka pēc piecām minūtēm atiet autobuss, kas aizvedīs mani līdz ātrumlaivu piestātnei, no kuras tālāk iet ātrumlaiva uz Galapagu galvaspilsētu Puerto Ayora, kas atrodas Santa Cruz salā. Pati lidosta atrodas Baltra salā, bet no tās tālāk iet laivas uz pārējām salām. Pēc desmit minūšu brauciena, esam galā. Krastā Indiru un mani sagaida šoferis, kas aizved mūs uz viesnīcu, kur mani iepazīstina ar Ediju. Edijs būs mans gids galvaspilsētā. Pirmais, ko viņam palūdzu, ir aizvest mani uz elektropreču veikalu, jo nedarbojas fotoaparāta akumulatoru lādētāji, kaut arī līdzi ir adapters. Veikaliņā piemērotu lādētāju neatrodu, bet pēc pusstundas atiet mana atrumlaiva uz Isabellas salu, kurā pavadīšu turpmākās divas dienas. Paņemu čupu ar parastajām Durex baterijām un dodamies uz ostu. Ierodoties pie laivas, visiem tiek pārbaudītas somas vai līdzi nav kādi augļi, dārzeņi vai sēklas, jo pat starp salām ir atšķirīga augu valsts. Laiciņs it kā ir uzlabojies un uzspīdējusi saulīte. Sasēžamies laivā un dodamies ceļā. Ceļs no Puerto Ayora līdz Isabellas salai aizņem apmēram divas stundas. Laivā pārsvarā ir vietējie salu iedzīvotāji, kas atbrauc uz galvaspilsētu iepirkties, un daži tūristi. Divas stundas laivā priekš manis ir diezgan ilgs laiks, jo ne pārāk panesu jūrasslimību. Nevaru vienkārši sēdēt laivā, kas šūpojas augšā lejā, tādēļ palūdzu kapteinim atļauju apsēsties uz kutera augšējā klāja. Kad sēžu un veros uz ūdens virsmu, jūtos daudz labāk. Laiva nesās lielā ātrumā, vējiņš pūš sejā, apkārt lidinās kaut kādi jūras putni, lēkā zivteles un laiciņš paiet nemanot. Tuvojoties salai, labais garastāvoklis ātri noplok, jo priekšā redzu tikai melnas debesis. Pēc laiciņa sāk gāzt kā no spaiņa un nolienu atpakaļ lejā. Kad esam galā, mani sagaida gids Havjers, kurš aizved mani līdz viesnicai un saka, ka plkst. 16.00. paredzēta ekskursija uz bruņurupuču audzētavu un flamingo lagūnu. Jautāju viņam, varbūt varam turp doties rīt, kad būs labāks laiciņš? Uz ko vinš atbild, ka rīt nevar, jo paredzēta cita ekskursija. Aizvelkos līdz savam numuram un iekrītu gultā. Garīgais nekāds. Galvenais, kādēļ šurp braucu, bija uztaisīt vairāk skaistu foto, bet diemžēl - nekā. Plkst. 16.00. ierodas Havjers un mēs dodamies ceļā. Apsolītās flamingo lagūnas vietā redzam palielas rozā peļķes un tālumā it kā vienu putnu. Jautāju gidam, kāpēc tad viņi vispār piedāvā tādu ekskursiju, ja šeit nav nekādu flamingo. Visās mājaslapās par Ekvadoru saliktas brīnišķīgas foto ar milzīgiem flamingo laukiem. Viņš atbild, ka flamingo šurp salido jūnija beigās, kad tiem ir pārošanās laiks. Ejot un klausoties gida stāstijumu, jūtu, ka viņam iestājusies tāda kā rutīna. Galvenais aizvest parādīt, nolasīt savu tekstu, bet kā izskatās - vienalga. Sejā arī tāds knapi izmocīts smaidiņš un liekas, ka tas viss viņam pamatīgi noriebies. Kad mēs nonākam pie bruņurupučiem, sāk jau krēslot. Mēģinu kaut ko fočēt, bet sanāk riktīgas miglu bildes. Nevar pat īsti saprast, vai tas ir milzu bruņurupucis, jeb vienkārši kāds nekustīgs dubļains pelavu maiss. Atnākot atpakaļ uz viesnicu, esmu riktīgi sadusmots un eju uz internetzāli petīt laika apstākļus tuvākajām dienām. Tur uzrādīts, ka rīt būšot +33°C un saule, kas mani nedaudz nomierina. Pie vakariņu galda iepazīstos ar divām meitenēm no Zviedrijas, kas saka, ka pie rupučiem vislabāk doties no rīta, jo tad tie ir visaktīvākie. Pa nakti gāž riktīgs lietus. 2.04. - Ap plkst. 6.00. pamostos un paveros ārā pa logu. Apkārt melnas debesis, bet lietus it kā ir beidzies. 7.00. uz brokastīm ierodas arī Havjērs un saka, ka šodien paredzēta Sierra Negra vulkāna apskate zirga mugurās. Vulkāns atrodas augstkalnē, tādēļ tur vienmēr līst. Jābrauc būs džinsos, zābakos un plastmasas lietusmētelī. Kamēr gaidam izbraukšanu, debesis sāk skaidroties. Nolemju riskēt un nebraukt uz vulkānu, tā vietā apskatīt rupučus un vietējo ciematiņu. Havjērs saka, ka naudu par ekskursiju man neatgriezīs, uz ko es saku, ka man arī nevajag. Paņemu foto un dodos. Ceļš aiz ciemata ved gar skaistu okeāna pludmali, kurā nemanu nevienu cilvēku. Ejot gar krastu, uzskrienu virsū lavas veidojumiem, uz kuriem apmetusies jūras iguānu saime. Tās neliekas traucētas ar manu klātbūtni un pieiet tām var pavisam tuvu. Vienīgi, ja pavisam tuvu purniņam tiek bāzts objektīvs, tad tās lēni pārrāpo uz kādu blakus stāvošu akmeni. Kā zināms, rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki un tiem patstāvīgi vajadzīgs siltums, tādēļ iguanas tup šeit visu dienu. Ieraugu vienu palielu iguānu sēžam pludmales smiltīs un skrienu to fošēt, bet, kad strauji tai tuvojos, tā ātri laižas prom. Kad kļūstu pavisam uzmācīgs, tā ielec ūdenī un kustinot asti kā čūska veikli aizpeld uz dziļāk ūdenī stāvošiem akmeņiem. Safočējis iguānas dodos tālāk pie bruņurupučiem, līdz kuriem jāiet caur parku. Parkā aug koki ar tādiem kā ābolīšiem, kas pēc izskata atgādina mūsu cidonijas. Nolemju vienu pameiģināt pēc garšas. Izrādās ļoti skābs un kodīgs. Kā vēlāk secinu, pameiģināt to nebija laba doma. Visu vakaru koda mutē, it kā būtu iedzēris etiķa esenci. Nākamajās dienās uzzināju, ka šos kokus sauc Poison three, jeb Indes koks, un no tā var saindēties un atdot galus. Nākamā mana pietura ir pie bruņurupučiem, kas tiešām kļuvuši par daudz aktīvi. Izskatās, ka pa nakti tie būtu lietojuši kādu enerģijas dzērienu, jeb energostimulatorus. Bruņurupučiem sākusies pārošanās sezona un lielākais tēviņš dzenā mātītes pa visu teritoriju. Kad viņš vienu ir noķēris, tad piespiež pie zemes un paveic savu darbiņu nemaz nekautrējoties no tūristiem, kas par šo visu ir stāvā sajūsmā. Zem tādām kā koka siltumnīcām sildās mazie rupuči, bet lielākie -staigā pa teritoriju, ēdot zālīti. Daži no tiem pienāk pavisam tuvu, izbāž uz augšu kaklu ar lielo galvu un, grozot milzu acis, pēta tevi, kā tādu citplanētiešu būtni. Pavadijis kādu laiciņu pie rupučiem, dodos atpakaļ uz ciematiņu. Ir jau pusdienas laiks un vietējie sēž ēstuvēs un pusdieno. Es arī nolemju pameiģināt vietējo virtuvi un dodos iekšā vienā no būdām. Piedāvātas tiek tādas kā kompleksās pusdienas: zupa, uz uguns cepta teļa gaļa, kas līdzinās mūsu antrikotam, vinegrets, kas garšoja tieši tāpat kā pie mums, un liela glāze sulas. Par visu jāmaksā 4$. Paēdis, dodos pētīt ciematiņu. Dzīve salas vietējiem cilvēciņiem paiet nesteidzīgi. Vieni nodarbināti tirgojoties mazos veikaliņos, citi audzē dārzeņus savos lauciņos, citi dodās zvejā ar savām laiviņām. Pēc sejas izteiksmes visi ir laimīgi un smaida, kaut arī nekā, izņemot laivu vai būdu, tiem nav. Ap plkst. 15.00. esmu viesnicā, kur satieku grupiņu, kas izmirkušos lietusmēteļos atgriezušies no vulkāna. Gids saka, ka pusstundu varam atpūsties, bet vēlāk dodamies izbraukumā ar kuģīti uz Tintorura salu. Plkst. 15.50 jau sēžam laivā un dodamies ceļā. Atpeldot no krasta, mūs sagaida jauniņi jūras lauvēni, kas meklē ar ko varētu paspēlēties. Saprotot to, ka ar mums ūdenī sunīšus nepaspēlēsi, tie dodas nodoties savām izklaidēm tālāk okeānā. Ūdens visapkārt ir dzidrs un zilganzaļā krāsā. Uz zvejnieku laivelēm satupuši pelikāni, kas ik pa laikam, kā torpēdas, no augstuma triecas ūdenī pēc ieraudzītās gardās zivs. Pēc pusstundas brauciena nokļūstam uz saliņas. Tā ir vulkāniskas izcelsmes un visa tā noklāta ar sacietējušu lavas kārtu. Pirmo, ko apskatām, ir mazo pingvīnu kolonija. Tie lēkā pa piekrastes akmeņiem, kaut ko čiepstēdami un strīdēdamies savā starpā. Tālāk ejot, aplūkojam krasta līcīti, ko aizņēmuši jūras lauvas, kuri nākot mums tuvāk, dod ziņu, ka tas ir viņu līcītis un lai lasamies prom. Apmeklējuma beigās ejam gar salas vulkānisko krastu, kas viss nosēts ar iguanām. Peldot atpakaļ uz Isabellas salu, gids piedāvā visiem, kam ir vēlēšanās, papeldēt ar trubiņu un masku. Peldēties man nebija vēlēšanās, tāpēc izklaidējos, vērojot savus ceļabiedrus. Viesnicā esmu ap 17.00. Secinu, ka esmu pa šo dienu kārtīgi apdedzis. Sāp rokas, kājas un kakls. Aizeju uz veikaliņu un tur vietējie cilvēciņi man iesaka līdzekli Caladril, kas ļoti palīdz pret apdegumiem. Paņemu pudelīti un dodos atpakaļ uz viesnicu. Pa ceļam uzskrienu virsū sievietēm, kas tirgo dārzeņus un kaut kādas lielas pākstis, ko vietējie turpat uz vietas plēš vaļā un ēd. Pajautāju, kas tās ir un viņas atbild, ka Guaba. Viņas iedod pameiģināt un tās man izliekas diezgan garšīgas. Pa vidu pākstij ir lielas melnas pupas ar baltu saldu mīkstumu apkārt, kas pēc struktūras atgādina cukurvati. Paņemu dažas pākstis un vēl ļoti milzīgus banānus. Atnākot uz viesnicu, gan secinu, ka banāni nav ēdami, jo iekšā ir zaļi, un tad es saprotu, ka tie ir tie, ko vietējie cep plāceņos vai baro lopiem. Notiesājis saldās pupas dodos pie miera. 3.04. - No rīta, plkst. 6.00. jābūt pie ostas, jo braucu atpakaļ uz galvaspilsētu. Galā esmu ap 9.00, kur mani sagaida Edijs un iepazīstina ar Havjēru. Tas jau ir cits Havjērs un viņš būs mans gids šīs dienas ekskursijās. Sākumā ejam pabrokastot ostas kafejnicā, kur pasūtam siltus pīrādziņus Empanadas. Pēc izskata tie līdzinās čeburekiem, ko tirgo pie mums, tikai šeit tiem iekšā ir svaigs vietējais mājas siers. Pagaršojot, secinu, ka tie ir ļoti garšīgi un tādēļ pasūtu trīs gabalus un mango sulu. Pēc brokastīm palūdzu Havjēru pabraukāt pa veikaliem, lai atrastu man akumulātoru lādētāju. Pirmajā veikalā, kurā biju divas dienas atpakaļ, nebija īstie. Bracam uz nākošo un tur atrodu to, ko man vajag, tikai cena priekš akumulatora liekas nedaudz par augstu. Lādetājs ar čeriem pirkstiņu akumulatoriem maksā 48$. Tā kā man nav izvēles, to ir jāņem, jo pretējā gadijumā nebūs bilžu. Parastās baterijas parasti nosprāgst pašā nozīmīgākajā brīdī. Nopērku lādētāju un braucam uz viesnicu, kur nometu koferus un dodamies uz Santa Cruz salas augstkalni. Tur Havjēra tēvam pieder milzīgs rančo, kurā brīvā dabā mitinās daudz bruņurupuču. Kad esam galā, mums ar Havjēru pievienojas divas meitenes no ASV un mēs dodamies pastaigā pa džungļiem. Ieraugam lielus bruņurupučus, kas rāpo savā vaļā un košļā guavas auglīšus, kuru koki šeit aug lielā daudzumā. Tiem var pieiet pavisam tuvu un pat pataustīt to bruņas. Vienīgais ko nevajag mēģināt, ir aiztikt tiem galvu vai kaklu, jo tad tie ieraujas savā mājiņā un sāk uz jums šņākt. Vērojot rupučus, pamanu, ka viens no viņiem vairākas reizes meiģina aizsniegties līdz guavas auglītim, kas atrodas drusku par tālu. Nolemju viņam palīdzēt un pametu to tuvāk, kā arī salasu apkārt esošos guavas un noberu priekšā. Viņš ir priecīgs un ar savu lielo knābi kāri notiesā katru auglīti. Šo visu pamana tikko pienākusī amerikāņu pensionāru grupiņa, kas izskatās vēl vecāki par pašiem rupučiem. Šiem evolūcijas brīnumiem laikam bija stingri noteikts neiet tuvāk dzīvniekam par desmit metriem, stāvēt mierastājā un smaidīt, lai netraumētu rupuci ar negatīvo enerģiju, jo viņi visi bija galīgi apstulbuši redzot to, ko es izdariju. Daļa no viņiem sāk uz mani kliegt, sakot, ko es darot un vai es esmu galīgi crazy. Bruņurupucis taču varot nomirt! Viena vecene ir galīgā šokā un brēcot pilnā kaklā, ka jāskrien sūdzēties galvenajam pārvaldniekam, aiznesās pie parka administrācijas. Pēc mirkļa viņa ir atpakaļ ar reindžeri, kurš satraukts man jautā, ko es esmu rupucim iebarojis. Saku, ka tikai pametu tuvāk pāris guavas, uz ko viņš pasmaida un saka vecenei, lai tā atslābst un ka nekas traģisks nav noticis. Viņa burkšķ kaut ko sev zem deguna, jo laikam par bruņurupuču slepkavas notveršanu bija cerējusi uz kādu prēmiju no Ekvadoras valdības, jeb vismaz atzinības rakstu zelta rāmītī, bet nu diemžēl - nekā. Te pienāk arī Havjērs, no kura esmu atpalicis un, atstājot mani lamajošos jeņķus, dodamies tālāk. Nākamais mūsu apskates objekts ir milzīgs lavas veidots tunelis. Pēc platuma tas līdzinās metro tunelim un ir izveidojies vulkāna izvirduma laikā. Kad izpētam tuneli, mūsu ekskursija ir galā un dodamies pusdienās. Pretīm restorāniņam, kurā pusdienojam, atrodas neliels zivju tirdziņš, kur vietējie zvejnieki izpārdod savu lomu. Galvenie uzpircēji ir restorāniņu īpašnieki un vietējās saimnieces, kas labprāt iegādājās svaigas tikko noķertas zivis. Tirdziņam ļoti pievērš uzmanību pelikāni, kas diedelē zivju atliekas, jo zvejnieki zivis uz vietas iztīra, līdz paliek tikai tīra fileja. Pelikāni kāru muti notiesā gan zivju galvas, gan asakas, gan iekšas. Tie šeit ir kā sanitāri un apmierinātas ir abas puses. Aiz mazās laivu piestātnītes, uz kuras atrodas tirdziņš, ūdenī draiskojas divi ronēni, kas arī gaida kādu gardumu no tirgus galda. Man pienākot pie piestātnes malas, tie uzreiz izbāž galviņas no ūdens un cītīgi brēc, dodot ziņu, lai arī viņus neatstāj bez mielasta. Palūdzu zvejniekiem pāris zivju galvas, ko mazie palaidņi notiesā vienā rāvienā. Kad esam papusdienojuši un esmu safočejis apkārt notiekošo dodamies uz Čārlza Darvina vārdā nosaukto izpētes staciju. Tajā galvenais apskates objekts ir bruņurupucis vārdā Vientuļais Džordžs. Tā viņu nosauca, jo viņš ir palicis vienīgais savas sugas eksemplārs. Gids mums pastāsta, ka ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi to sapārot ar citas sugas bruņurupuču mātīti, bet diemžēl visi beigušies neveiksmīgi. Visas izdētās olas bijušas nederīgas. Atšķirībā no citiem rupučiem, Džordžs ir jau vecs, mazkustīgs un nepozē, tādēļ uztaisu dažus kadrus un mēs dodamies prom. Aizbraucam atpakaļ uz pilsētiņu, kur Havjers saka, ka ar šo manas šīs dienas ekskursijas ir galā. Atvadāmies un viņš man iedod savu e-mailu, sakot, ja, gadijuma pēc, es vai kāds mans draugs taisīšoties uz Galapagu salām, viņš var noorganizēt un novadīt dažādas ekskursijas. Pēc ekskursijas dodos uz viesnicu, kur mazliet atpūties, dodos apskatīt pilsētiņu. Ir jau vakars un sācis krēslot. Vakarpusē visi vietējie izbiruši uz ielas. Vieni sēž restorāniņos, citi staigā, iepērkoties. Liela daļa iedzīvotāju piedalās Loto spēlē, ko šeit spēlē veseliem kvartāliem. Uz pašas ielas vai trotuāra salikti krēsli, kuros sēž cilvēki ar kartiņām rokās. Pa vidu kādā visiem pārredzamā skatu punktā sēž „komisija” no vietējām autoritātēm, kas velk numurus un nosauc tos pa mikrofonu. Atmosfēra ir nokaitēta, jo katrs gaida lielo laimestu. Vispār pašlaik dzīve pilsētiņā sit augstu vilni, jo gaidāmas vēlēšanas. Politiskās partijas rīko dažādas „banānu dalīšanas” akcijas. Vieni braukā ar automašīnām, skaļi rībinot patriotisku mūziku un solot zelta kalnus un pārpilnību, otri uzrīkojuši deju vakaru ar galdiņiem, kura laikā neuzkrītoši cenšas sabāzt batonus ausīs potenciālajiem vēlētājiem. Izstaigājis caurcauri pilsētiņu, iegriežos kafejnicā, kurā ieraugu, ka tirgo ceptu jaunpienu. Tas ir ļoti izplatīts saldēdiens Latiņamerikā un tas man ļoti garšo. Diemžēl Rīgā, izņemot pienu, kas taisīts no piena pulvera, neko citu neredzam. Paņemu pāris gabaliņus saldo, 200 gr mentola liķiera un, kad visu piebeidzu, eju uz viesnicu un dodos pie miera. 4.04. - Ceļos ap 8.00. un paēdis brokastis, gaidu savu gidu. Šodien man paredzēta pilnas dienas ekskursija uz Floreanas salu. Ap 9.00 klāt ir Edijs un mēs braucam uz ostu. Ceļš ar laivu līdz Floreanai ilgst apmēram divarpus stundas. Kad esam uz salas, visus sasēdina tādā kā kravas mašīnā ar soliem un mēs braucam kalnā apmēram pusstundu. Šajā salā atkal pētam bruņurupučus, kas šeit dzīvo brīvā dabā. Vispār sākumā visās salās rupuči izskatās vienādi, bet pēc laika pierodot, jau var sākt tos atšķirt. Katrā salā dzīvo dažādas sugas. Vieni ir lielāki par citiem, citi gaišākā krāsā, citiem atkal apaļāka mājiņa uz muguras. Bruņurupuči šajā salā pārtiek no zāles un ciruelas krūmu auglīšiem, kas šeit aug gandrīz visur. Ciruelas auglīši līdzinās mazām, oranžām, ovālas formas bumbiņām un nedaudz atgādina mūsu plūmes. Man tie likās ļoti garšīgi. Tāds kā plūmes apvienojums ar citronu. Pēc rupuču apskates, dodamies pētīt pirmās pirātu apmetnes uz salas. Tās ir vienkārši izgrebti iedobumi lielā akmenī vai klintī. Vietas šeit pietiek tikai diviem, jeb trim cilvēkiem, lai varētu sēdēt vai gulēt. Apmetnes ar kaltiem vai āmuriem ir izkaluši paši pirāti. Tajās tie gatavojuši ēst, situši kārtis vai vienkārši gulšņājuši, lai paglābtos no lietus. Kad esam aplūkojuši apmetnes, braucam atpakaļ, lai papusdienotu lejā pie līcīša stāvošajā mājiņā. Pusdienās tiek pasniegta svaigi cepta zivs ar salātiem un sulu. Kad esam iestiprinājušies un atpūtušies, braucam atpakaļ uz kuģīti, ar kuru paredzēts apskatīt Floreanas salai tuvu stāvošās mazās saliņas un klinšu veidojumus okeānā. Brauciena laikā vērojam milzīgu delfīnu baru, kas dzenā zivju barus. Diemžēl netiekam tiem tik tuvu, lai sanāktu labas fotogrāfijas. Tālāk peldam garām milzīgām klintīm, uz kurām apmetušies fregates putni. Tie ir melni ar milzīgiem sarkaniem maisiem zem knābja un uz klints dažās vietās notiek tādas kā kaujas starp tiem. Vēl aplūkojam mazo pingvīnu un jūras lauvu kolonijas, kuri savā starpā dala vienu saliņu. Uz nākamās saliņas apmetušies zilpleznu bubiji, kas lēkā pa klintīm un ik pa laikam kā bultas iešaujas ūdenī pēc pamanītās zivs. Tālāk piepeldam pie mazas saliņas, ap kuru draiskojas vairāki roņi un tiem nav nekas pretim ūdenī parotaļāties ar tūristiem. Piepeldot pie mūsu laivas, tie pabāž galviņas no ūdens un ar interesi vēro, kas tad viņu teritorijā te notiek. Laivas kapteinis visiem, kas vēlas izdala maskas un pleznas un dod pusstundu laika rotaļām ar ronēniem. Pēc desmit minūšu riņķošanas starp tūristiem, tie saprot, ka nekāda sunīšu spēlēšana ar mums nesanāks, jo liekamies tiem paši lēnīgākie radijumi. It kā pakliedzot viens otram, ka ar šitajiem divplākšņiem te nav ko sacensties, tie noplaukšķinot pleznas dodas jaunu rotaļu biedru meklējumos. Atpakaļ Santa Cruz salā esam ap 16.00. un vakaru pavadu savā viesnicas istabiņā, ārstējot kārtējo reizi apdegušās rokas un kaklu. Ārā uz ielas dodos, kad ir jau satumsis. Plkst. 19.00. atnāk Edijs un dodamies uz kādu restorāniņu. Ejot pa centrālo ielu, redzu, ka viena šķērsiela salikta pilna ar plastmasas galdiņiem un abās ielas pusēs atvērušās daudz mazas ēstuvītes. Saku Edijam, ka vēlos paēst šeit un apsēžamies pie galdiņa, kur pasūtu vietējā gaumē pagatavotu vistiņu. Mazliet pasēdējis ar manīm, Edijs atvainojās un saka, ka viņam jābūt radu viesībās. Es atvados no viņa, jo no rīta dodos prom. Pavakariņojis, vēl izstaigāju suvenīru veikaliņus, kuros iegādājos dažus T-kreklus, bruņurupuci no brūna koka un citus sīkus nieciņus. 5.04. - Pieceļos ap 8.00. Šodien nejūtos labi, jo griežas galva un ir slikta dūša. Nezinu, vai pie vainas ir vakardienas garšīgā vistiņa, jeb esmu dabujis saulesdūrienu. Nolemju pāris dienas ieturēt diētu un gan jau paliks labāk. Plkst. 9.00. man pakaļ ir šoferis, kurš aizvedīs mani līdz piestātnei, no kuras došos uz Baltras salu. Tur atrodas lidosta. Pirms nokļūšanas piestātnē, braucam aplūkot divus milzīgus vulkāna krāterus ar nosaukumu Gemelos. Tie ir neaktīvi jau ļoti sen un aizauguši ar zāli. Aplūkojam tos un ap plkst. 10.00. esmu lidostā, kur iečekojos lidojumam līdz Quito. Plkst. 11.30. lidmašīnai paceļoties vēroju lejā slīdošās salu kontūras un esmu priecīgs, ka atkal varēju aplūkot kādu īpašu lielās pasaules mazo stūrīti, jo otras tādas vietas kā šī, tiešām pasaulē vairs nav. Tālāk savu ceļojumu esmu nolēmis turpināt pa kaimiņzemi Venecuēlu, kurā vēlos apskatīt tās skaisto neskarto dabu un iepazīt tās laipnos iedzīvotājus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais