Sveika paradīze, jeb kā tuklais bālģīmis baidīja zivis eksotiskajās Maldīvu salās.

  • 9 min lasīšanai
  • 197 foto
Maldīvu salu republikā ielidoju no Indijas, pa kuru ceļoju divas nedēļas. Šeit man paredzēta atpūta turpmākās piecas dienas. 5.11. Lidmašīnai laižoties zemāk, vēroju zilganzaļos lagūnas ūdeņus un piefiksēju, ka līdz zemei ir vairs tikai ap piecdesmit metriem. Izskatās, ka nosēžamies tieši ūdenī, bet te, kā pēc burvju mājiena, parādās skrejceļš, kas ir apmēram tikai simts metrus plats un iebūvēts pašā okeāna vidū. Salu, kurā nolaidāmies, sauc Hulhule un tajā atrodas maziņa lidostas ēka un lidlauks, kurā ir vieta tikai divām trim lidmašīnām. Pasu kontroles darbinieks cītīgi pēta manu pasi un neko nesaprasdams sauc palīgā kolēģus. Pārprasijuši man divas reizes no kādas valsts esmu ieradies, ieraksta kaut ko imigrācijas lapiņā un es varu iet. Nākošā ir muita, kur tiek pamatīgi izkratītas somas. Stingri aizliegts ievest pornogrāfiska satura literatūru vai filmas, kā arī alkoholu. Alkohols šeit ir aizliegts ar likumu, tādēļ ielidojot to jānodod uzglabāšanas kamerā, pretī saņemot kvīti. Jums laipni to atgriezīs, kad lidosiet ārā no valsts. Labāk to nemeiģināt slēpt, jo tad var iekulties lielās nepatikšanās. Ja atpūtas laikā gribēsiet iedzert, jūsu „slāpes” remdinās ar alkoholu bagātie viesnicu bāri. Tālāk dodos pie lodziņa uzgaidamajā telpā, lai sarunātu motorlaivas transfēru uz savu viesnicu. Aizejot turp, firmas darbinieki man saka, ka vajadzēs stundu uzgaidīt, bet par to sniegs man bezmaksas pusdienas. Aizveduši mani līdz resorānam, tie pasniedz man ēdienkarti sakot, ka varu izvēlēties jebko. Protams, izvēlos manis iecienītās tīģergarneles ar salātiem un sulu. Kad esmu nosēdējis stundu restorānā, beidzot ierodās tranzītkompānijas pārstāvis sakot, ka varam iet. Es šeit esmu sēdējis tādēļ, ka vienu cilvēku ar ātrumlaivu neesot izdevīgi vest, bet tikko nolaidusies lidmašīna ar tūristiem un mēs varēsim doties ceļā. Aizejot līdz piestātnei, ieraugu skaļi klaigājošu cilvēku pūli un neticu savām acīm... Gandrīz puse šo cilvēku bija ģerbušies trennuškās un ķīniešu iešļūcenēs, vēl daļa no tiem bija izdaiļoti ar zelta ķēdēm un T-keklos ar uzrakstu „Russia” vai „Россия”. Domāju, par ko tad man uzlikts tāds sods, jo vēlējos tikai dažas dienas mierīgi atpūsties. Pirms braukšanas uz šejieni lasiju internetā, ka labi 4-5 zvaigžņu hoteļi gan Maldivās, gan Indijas Goa lauž līgumus ar Krievijas tūroperātoriem, jo to klienti nemākot sevis cienoši uzvesties. Pārdzērušies tie kaujās, plēš dārgus traukus, bet vēlāk, būdami skaidrā, atsakās kompensēt zaudējumus. Šī iemesla dēļ arī nedevos uz Indijas kūrortu Goa, uz kuru iet čārteri no Maskavas, bet izvēlējos Keralu. No piestātnes atiet ātrumlaivas uz dažādiem Maldīvu salu atoliem. Man tomēr veicās, jo manā laivā ir tikai četras kompānijas un no tiem tikai pāris cilvēku trennuškās. Laivai atejot no krasta, krievi uzreiz pasūta šnabi. Pēc apmēram pusotru stundu ilga brauciena esam galā. Man paveicās atkal, jo tieku aizvests atsevišķi no pārējiem. Salu, kurā esmu apmeties, sauc Kuramathi un tā atrodās Rasdhoo atolā. Tajā stāv trīs viesnicu kompleksi, kas piedāvā apmesties gan pludmales bungalo, gan mājiņās virs ūdens. Mana viesnica saucās Kuramathi cottage & Spa (www.kuramathi.com), kurā pierakstos un tieku aizvests uz savu mājiņu, kas stāv uz pāļiem lagūnā. Tā kā laiks ir jau ap 17.00 un drīz sāks satumst, uzvilcis peldšortus, dodos izpeldēties. Nolaidies pa trepītēm lejā ūdenī, redzu zivju barus, kas papeld man garām tik mierīgi, it kā es būtu viens no viņām. Tā kādu laiku lūkojoties uz zivīm un izbaudot silto ūdeni, pamanu tumšas ēnas, kas no okeāna puses virzās man virsū. Paliek neomulīgi un izlienu atpakaļ uz trepītēm, no kurām redzu, kā garām nopeld pamaza haizivs un skats. Ar to mana pelde bija galā un es devos vakariņās. Uzņemšanas darbiniekiem izstāstu par zivīm, uz ko šie smejās un saka, ka tās tikai gribot ēst, jo pieradušas, ja ūdenī ir tūristi, tad būs arī ēdiens. Jautāju, ko tad tās iecienijušas vairāk: rokas vai kājas. Tie smaidot atbild, ka ēdot viņas mazās zivteles, ko piebarojot tūristi un pašas baidās no cilvēkiem. Pavakariņojis dodos pie miera. 6.11. Pieceļos ap 7.00 un dodos brokastīs, kur nočiepju piecas-sešas baltmaizes bulciņas priekš zivīm. Uzņemšanā mani apbēdina, sakot, ka diemžēl atcelta mana ekskursija pa salām, ko pasūtiju vakar, jo pieteikušies vēl tikai divi cilvēki. Atnācis no brokastīm, nolemju šo dienu veltīt salas iepazīšanai un zivju vērošanai. Ap 11.00 dodos peldēties. Iebrienot ūdenī, zem mājiņas visapkārt redzu baltas, baltas smiltiņas un pie kājām peld zivju bari. Ūdens ir tik dzidrs, ka liekas tā nemaz nav un smiltis šeit tiešām ir tik mīkstas, ka kājas it kā iemaucās mīkstās dūnu čībās. Bez gumijas apaviem, ko iznomā uzņemšanā tālāk par piecdesmit metriem, gan nav droši iet, jo tālāk sākas koraļi ar akmeņiem. Tie noklāj visu tālāko okeāna dibenu. Paeju uz priekšu divdesmit metrus, kur sākas koraļi un vēroju krāsainos zivju barus, kas sapeldējuši uz pusdienām. No šīs krāsu pārpilnības pat acis žilbst. Šeit ir gan pāris centimetrus, gan pusmetru garas zivteles. Pametu zivīm gabaliņu maizes un pirmās noreaģē tās lielākās zivis. Ja sākumā to bija ap desmit, tad tagad jau kādas trīsdesmit. Nemaz nebaidoties, tās sapeld man apkārt un rinķo ap mani, gaidot kārtējo kumosu. Kad pielieku maizi pie ūdens virsmas, tās ēd no rokas, izbāzdamas savas kārās mutes no ūdens. Apkārt lielajām zivīm salasijušās arī dažāda lieluma un krāsas sīkaļas, kas šad tad pamanās nočiept pa gabaliņam no lielo maltītes. Ta stāvot un barojot zivteles, paiet kāda stunda. Pēkšņi izdzirdu, kā no blakus mājiņas man kaut ko kliedz un rāda mans kaimiņš japānis. Jautāju, kas noticis, bet viņš rāda, lai pagriežos. Apgriezies, no bailēm pat salecos, jo redzu, ka manā līcītī iepeldejusi milzu zivs. Tā tiešām bija milzīga. Apmēram divu metru gara un metru plata, bet laikam nekaitīga, jo citādi būtu palicis bez kājām. Lai neriskētu izlienu no ūdens. Maizi gan tā neēda un nopeldējusi apkārt līcītim pazuda okeāna dzelmē. Beidzot peldi, dodos aplūkot salu un nolemju apiet tai apkārt gar krastu. Sala ir ļoti skaista, tās floras un faunas dēļ. Visapkārt aug dažādi neredzēti krūmi, ziedi un augļu koki. To zaros iemitinājusies lidojošo lapsu kolonija, kas lidinās no viena koka uz otru, pārtiekot no dažādiem auglīšiem un ziediņiem, kuri šeit ir pārpilnībā. Ejot gar krastu, var vērot zivju daudzveidību, kas šeit tiešām ir milzīga. Salā tiek plaši piedāvātas dažādas ārstnieciskās un relaksējošās masāžas, kā arī ājurvēdas terapija. Iedams tālāk uzduros vienam no tādiem saloniem. Okeānā stāv tāda kā nojume bez logiem un durvīm. Ar salu to savieno tiltiņš, bet ieeja aizklāta ar baltu audumu. Vidū stāv divi galdi, uz kuriem guļ klienti un klausoties viļņu šalkās izbauda masāžistes roku maigos pieskārienus. Aizejot līdz salas galam, tu nokļūsti uz smilšu strēles, kas stiepjas iekšā okeānā. Atrodoties uz tās ir sajūta, ka tiešām stāvi pašā pasaules malā. Salu lēnā gaitā apeju pa četrām stundām un pirms došanās uz mājiņu, ieeju bārā, kur pasūtu mentola liķieri. Visos salu bāros par bārmeņiem vai apkalpotājiem strādā indieši, jeb šrilankieši, jo musulmaņiem pat pastarpināti nav atļauts būt saskarsmē ar alkoholu. Klientu ērtībai salā ieviesta čeku sistēma. Tev nav jānēsā līdzi nauda. Vienkārši paraksti čeku un noreiķinies dienā, kad dodies prom. 7.11. Līdz 15.00 man ir brīvs laiks, ko nolemju pavadīt pludmalē. Iebrienu līcītī pie mājiņas, kur jau riņķo tās pašas vakardienas zivteles. Mazliet izpeldējies, ieraugu starp koraļiem tievu smilšu strēli un kaut man nav gumijas apavu nolemju ieiet dziļāk, jo tālāk var redzēt sēkli. Līdz sēklim tieku normāli, bet tālāk sākas akmeņaina gultne. Ejot dziļāk, pazaudēju savu taciņu un iekļūstu akmeņos. Te pekšņi sajūtu, kā man labajā ciskā kaut kas it kā specīgi iekniebj. Pagriezies, ieraugu ap trīsdesmit centimetru garu zaļu zivi. Uzsitu pa ūdens virsmu, bet tā nebaidās. Viņa appeld man apkārt un iekož otrajā kājā. Speru tai ar kāju, bet trāpu uz koraļa, kas spēcīgi iegriežas man pēdā. Pelde nu ir galā, jo kāja asiņo un sūrst no sāļā okeāna ūdens.Lenām dodos atpakaļ un līdz trijiem pavadu laiku pludmalē, kur lasu līdzpaņemtos žurnālus. Pl. 15.00 man pakaļ ir maziņš elektromobīlīts, kurus izmanto tūristu vadāšanai pa salu. Tas mani aizved uz piestātni, kur gaida motorlaiva. Šoreiz cilvēku ir vairāk un dodamies uz blakus esošo saliņu, kas tāpat kā atols saucās Rasdhoo. Pēc pusstundas esam galā. Šai salā ir vietējo iedzīvotāju ciemats ar suvenīru un pārtikas veikaliņiem. Tūristi vispirms dodas uz pārtikas veikalu, kur iepērk dzeramo ūdeni un citas ēdamlietas, jo šeit viss ir letāk. 1,5 l dzeramā ūdens šeit maksā 0,80$, bet uz salas ar viesnicu – 4-5$. Es arī paņemu šeit pāris pudeles ūdens un dodos aplūkot suvenīrus, kā arī pavērot salas iedzīvotājus. Suvenīru veikaliņos uz salas galvenās ielas ir liels piedāvājumu klāsts. Šeit var iegādāties apkārtējo salu iedzīvotāju darinātus izstrādajumus no koka, dažāda izmēra un izskata gliemežvākus, kā arī T-kreklus ar maldīvu simboliku un dažādus citus apģērbus. Salā dzīve paiet nesteidzīgi. Pa dienu lielākā salas iedzīvotāju daļa nodarbināta ar koka suvenīru grebšanu vai tepiķīšu pīšanu. Uz vakarpusi vīri piekrastes „kafitērijā”, sitot dambreti, malko tēju. Sievietes ģērbtas melnās drēbēs peldās, bet sīkie gulšņā šūpuļtīklos. Salā pavadu pāris stundas, staigajot un fočējot. Vēlāk dodamies atpakaļ. Vakaru pavadu viesnicas bārā, malkojot koktēli un klausoties vietējo mākslinieku priekšnesumus, kā arī sēžot internetā. 8.11. Līdz 12.00 man ir brīvs laiks, ko izmantoju peldoties un baudot saules vannas. Pēc 12.00 man pakaļ ir elektromobīlīts, kas mani ar somām aiztransportē līdz uzņemšanai, kur jāizrakstās un jāapmaksā kopējais reķins. Pirms apmaksas to labāk cītīgi izstudēt, jo manam rēķinam bija it kā „netīšām” pieplusoti lieki 220$. Ja tomēr rodas kādas neskaidrības, vari pieprasīt, lai parāda tevis parakstītus čekus pirkumiem, ko esi veicis. Kad esmu noreiķinājies apsēžos uzņemšanā, kur gaidu savu laivu. Sēžot pamanu pie sienas grāmatu un žurnālu plauktu, kuram piestiprināts uzraksts „Būsim pateicīgi, ja atstāsiet kaut ko no literatūras savā valodā”. Apskatot skapja saturu, lateratūru latviski neatrodu, tādēļ atstāju savus līdzpaņemtos žurnālus: „Privātā Dzīve”, „Geo” un „Čemodāns”. Pl. 13.00 ierodas motorlaiva, kas mani nogādās Maldīvu salu galvaspilsētā Male, kur pavadīšu turpmākās divas dienas. Atbraucot, izceļu savus koferus no laivas un jautāju, kā nokļūt līdz viesnīcai. Vīri laivā saka, ka šeit ir sala ar lidostu, bet galvaspilsēta ir uz citas salas. Iemetu somas atpakaļ un tieku aizvests uz Mali, kas atrodas piecu minūšu braucienā. Maldīvu galvaspilsēta ir mazākā galvaspilsēta pasaulē, jo tā ir tikai 2,5 km² gara un 1 km² plata. Tajā dzīvo tikai seši tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētā nav ne sabiedriskā transporta, ne autonomu, jo to tāpat var izstaigāt caurcauri pusstundas laikā. Bet toties ir takši, kas izpalīdz, ja esi nomaldijies. Iečekojies viesnicā dodos pētīt apkārtni. Tā kā Maldīvu salas ir musulmaņu valsts, tad nekādas izklaides šeit netiek piedāvātas. Nav ne bāru, ne klubu, ne citu tūristu iecienītu izklaides vietu. Galvenā izklaide ir staigāšana pa pilsētas ieliņām un veikaliņiem. Vienīgais, kas tiek piedāvāts, ir dažādi izbraucieni ar laivu un zveja okeānā. Vakaru tā arī pavadu staigādams pa veikaliem un vērodams pilsētas iedzīvotājus. 9.11. Piecēlies un pabrokastojis, dodos uz ielas. Priekšā vesela diena – laiks, kas kaut kā jānosit. Nolemju izstaigāt cauri visas ielas. Apmaldīties pilsētā gandrīz nav iespējams, jo visas mazākās ieliņas izved tevi uz kādu no trim centrālajām ielām. Pašas galvenās un lielākās ielas saucas Chandhanee magu un Majeedhee magu. Uz tām ir sakoncentrēti visi suvenīru, pārtikas un apģērbu veikaliņi. Cenas gan šeit ir daudz augstākas nekā Indijā, pa kuru ceļoju iepriekš, jo valsts dzīvo tikai no tūrisma un pati neko neražo. Staigājot, nonāku līdz ostai, kurā pa dienu sakoncentrēta lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa. Vieni izkrauj krastā pienākušos kravas kuģīšus, citi sver un šķiro zivis no zvejnieku laivām. No zivīm liekas šeit visvairāk tiek piedāvāts tuncis, kurš noklāj gan zvejnieku laivu klājus, gan ostai pretīm esošā tirdziņa plauktus un grīdu. Tirgū tiek piedāvātas arī citas zivis. Vienas ir cilvēka augumā, bet otras – nu ļoti maziņas un tiek tirgotas nevis uz svara, bet pasmeļot ar krūzīti no liela katla. Tirgus placim gar sienu novietoti galdi, pie kuriem strādā cilvēki, kas tīra svaigās zivis. Par nieka samaksu tevis nopirkto zivi iztīrīs, atpakaļ pasniedzot tīru fileju bez asakām, kas cilvēkiem ir ļoti izdevīgi, jo mājās vairs nav jāķēpājas. Netālu no zivju tirdziņa atrodas dārzeņu un augļu tirdziņš, kurā izvēle gan nav pārāk liela. Tiek piedāvāti banāni, arbūzi, kokosi un mango. Paņemu svaigu kokosu un sūkdams caur salmiņu tā saldo pieniņu, staigāju pa pilsētu. Aplūkojamo objektu pilsētā nav daudz. Ievērojamākie ir Lielās piektdienas mošeja, Sultāna parks un nacionālais muzejs. Staigājot pa pilsētu, tūristiem jāatceras par lūgšanu laiku, kad visi veikali uz pāris stundām verās ciet. Tas ir laiks no 12.00-14.00 un no 18.00-20.00, kad visi dodās vai nu uz mošeju, vai nu uz mājām. Šajā laikā pilsētā pilnīgi nav ko darīt un atliek tikai doties uz viesnicu atvilkt elpu. Lūgšanu laikā arī tiek pārtrauktas visas centrālā telekanāla pārraides un translēti tikai citāti no korāna. Labi ka viesnicā ir uzstādītas satelītantenas un var noskatīties ziņu pārraidi, vai vismaz kādu indiešu filmu. Vakars paiet staigājot pa ielām ar suvenīru veikaliņiem. Tajos tiek plaši piedāvāti dažādi kokgrebumi, gliemežvāki un drēbes ar maldīvu simboliku. Pārdevēji nīkst turpat uz ielas pie ieejas, ķerot klientus. Tā kā Maldīvu salas apmeklē daudz krievu tūristu, tad neiztrūkstoša sastāvdaļa ir no to mutēm skanošā frāze „Ei, brat, pasmotri”, kas mani visu laiku kaitināja. Gāju iekšā tikai tajos veikaliņos, kuru pārdevēji „nebrāļojās” un nebija pārāk uzbāzīgi. Maldīvieši ir īsti tirgotāji un no pārdevējiem tik viegli vaļā netiksi. Ja veikaliņā, kurā iegāju, man nekas neiepatikās, uzreiz tika piedāvāts aizvest uz tā saucamajiem brāļu vai brālēnu veikaliņiem, kuri atrodas netālu un tur nu noteikti būšot tas, kas man vajadzīgs. Pa pilsētiņu nostaigāju līdz 22.00. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, iegriežos pavakariņot picērijā. Šeit tiek piedāvātas picas ar dažādām jūras veltēm, kas vēl vairāk man uzlabo garastāvokli un pastiprina eksotiskās sajūtas, ko piedzīvoju šajās dienās. 10.11. Uzceļos 8.00 un pabrokastojis, dodos atpakaļ uz numuriņu, kur jāsakrāmē somas, jo šodien dodos prom. Kad viss ir gatavs, atlikušas ir pāris stundas, kuras pavadu uz ielas fočējot pilsētu un cilvēkus. Pl. 11.00 man pakaļ ir busiņš, kas aizved mani līdz piestātnei, no kuras iet ūdenstakši līdz lidostai. Pl 13.00 ir mans reiss uz Indijas pilsētu Bengalore, no kuras būs taisnais reiss uz Eiropu. Sēžot lidmšīnā veros uz lejā slīdošajām salu kontūrām. Secinu to, ka tā kā neesmu saulē zvilnēšanas piekritējs, tad šīs piecas dienas ir bijušas pietiekošas manai atpūtai. Diezvai kādreiz šurp atgriezīšos, jo pasaulē vēl ir tik daudz neredzētu un skaistu vietu, kur pabūt. Uzskatu, ka šī vieta ir labākā tiem cilvēkiem, kuriem tieši interesē pludmales atpūta, relaksēšanās un vietējā eksotika. Tomēr esmu priecīgs, ka spēju kaut nedaudz ielūkoties arī šajā paradīzes stūrīša ikdienā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais