Kā tuklais bālģīmis ar Laimas šokolādē izsmērētu muti Indijā apgaismību lūkojās

  • 27 min lasīšanai
  • 321 foto
Braukt uz šo brīnišķo valsti biju iecerējis jau sen, bet īstenoju tikai tagad, jo atradās citas daudz nekaunīgākas valstis, kas sagrūda man sejā savus labumus, kuriem biju bezspēcīgs pretoties. Ceļojums sākās, iesēžoties Lufthansa reisa Minhene-Deli lidaparātā, kur jāpavada nākošās 7,5 stundas. Noskaņoties uz pareizā viļņa palīdz iebūvētais priekšējā sēdeklī TV, kas piedāvā noskatīties jaunākos Bolivudas grāvējus, kuros filmas pirmajās desmit minūtēs galvenajam varonim iesit pa galvu ar metāla stieni, bet šis pieceļās un ar dusmīgu skatienu vien liek saviem pāridarītājiem laisties lapās. Un tas ir vareni!!! Pēc tam par godu viņa drosmei sāk dziedāt daiļavas, tērptas brīnišķos sari... Kad šīs ,,šausmu” filmas apnīk vari, ievērtēt pēdējo Indijas popmūzikas Top20, jeb, ja galīgi nav ko darīt, vari noskatīties jaunāko filmu par Indiana Džonsa piedzīvojumiem. Visam tam piepalīdz indiešu virtuves labumi, ko arī piedāvā reisa laikā un pēc septiņām stundām, izkāpjot no lidaparāta, tu jūties kā mājās. 21.10. Ielidoju Indijas galvaspilsētā Deli ap 5.00 no rīta. Lidostā saņēmis bagāžu, eju samainīt naudu. Šodienas kurss ir 1$ - 47 rūpijas, tā kā viena rūpija ir apmēram viens santīms, ko piefiksēju, lai būtu vieglāk reķināt. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka internetā ievietotai informācijai nevar ticēt, jo nebija viesnīcas transfēra, kas bija uzrādīts, to rezervējot. Pajautājot citiem viesnīcu sagaidītājiem par to, šie atbild, ka diezvai šai viesnīcai vispār tāds ir. Izstaigājis krustam šķērsam lidostu, paņemu taxi un braucu uz pilsētu. Pa ceļam iekļūstam korķī, kurā pie mašīnas loga pienāk maza nošmulējusies meitene un rāda, lai viņai kaut ko iedod. Atveru logu un pasniedzu tai cepumu paciņu, ko man deva lidmašīnā. Pēkšņi šoferis uz mani sāk kliegt un rāda, lai veru ciet logu. Jautāju kāpēc un saprotu to tikai pagriezis galvu atpakaļ pret logu, caur kuru iebāztas jau sešas rokas un tirinot netīros pirkstus prasa ko vēl. Atbraucam nepilnas stundas laikā. Šoferis apstājas kaut kādā ūķī un saka, lai kāpju ārā. Paveros aiz loga un, domājot ka šis joko, saku, ka nekāpšu. Viņš atbild, ka esam galā un šajā metru platajā ielā ir mana viesnīca. Izkāpis ārā saprotu, ka favelu rajons Brazīlijas Riodežaneiro, salīdzinot ar šo, ir vienkārsi pieczvaigžņu kūrorts. Saku šoferim, lai koferi ārā neņem, jo iešu aplūkot savus ,,apartamentus”. Noejot kādus 15 metrus pa ielu, kas izskatās pec tirzniecības rindas mūsu Latgalītē, manā priekšā atveras lielas stikla durvis un iznāca šveicars, kas aicināja iekšā. Sākumā lieku parādīt iztabu. Numuriņā ir kondicionieris, TV un, galvenais, silta duša un balti palagi. Saku, ka ir OK un šoferis atnes manu koferi. Tikko atlaižos atpūsties, tā atskan telefona zvans. Tas ir mans gids Deli pilsētā – Vidžais, kurš saka, lai pulkstens 12.00. esmu gatavs, jo viņš pēc manis iebrauks. Ap 12.00. sākas ekskursija pa veco Deli, kuras labirintos atrodas arī mana viesnīca. Krustojumā mūsu auto apstājas blakus rikšai, kurā sēž knēveļi, tērpti brūnās skolnieku formās. Atcerējos, ka man maisiņā ar kameru ir vēl kādas 5-6 Laimas konfektes un pavēris logu sniedzu tās viņiem. Viņi neņem, jo laikam ir no cienijamām ģimenēm, jeb sabaidīti ar stāstiņiem par tukliem, baltiem onkulīšiem mašīnās ar konfektēm. Gids tiem kautko pasaka indiešu valodā un, skatoties uz mani ar aizdomām, šie pastiepj mazās roķeles. Ieberu tajās končas un ar zaļo gaismu luksoforā mūsu ceļi šķiras. Kā pirmo apmeklējam Džama Masdžid mošeju. Ieejot tajā, jānovelk sandales un tev, kā vecam transvestītam, uzsien skaistus svārciņus. Mošeja ir atvērta kā musulmaņiem, tā arī neticīgajiem, lai tie aplūkojot to, izvērtētu, vai viņu dzīvēm vispār ir nozīme. Pēc mošejas apmeklējam Sarkano cietoksni un Mahatma Gandi mauzoleju. Ekskursija beidzās ap 15.00. Vidžais piedāvā mani aizvest uz restorānu pusdienās, bet es atbildu, ka labprāt paēstu kādā vietējo ēstuvē. Apsēžamies kādā āra ,,restorāniņā”, kur pasūtu siltus darzeņu pīrādziņus Patis ar sulu. Paēdis lūdzu gidam, lai aizved mani uz tirgu Palik Bazar, kas slavens ar sudraba izstrādājumiem un tēju. Viņš saka, ka šis tirdziņš ir pārāk tālu un ka iebrauksim citā, kas ir tuvāk. Piebraucot pie ,,tirdziņa”, saprotu, ka mani tūlīt slauks kā govi. Pie vārtiem novietota videokamera, kurā gids iestumj savu viltīgi baltzobaino smaidiņu un mūs iznāk sagaidīt vīrs ar automātu pie sāniem. Saku Vidžajam, ka šeit iet nevēlos, bet viņš atbild, ka šeit ir viss pats-pats labākais un tieši kā priekš manis. Saku otreiz un uzstājīgāk, ka neko šeit nepirkšu, tad viņš noburkšķ, lai vismaz apskatos. Apstaigājis paviljonu, kurā ir milzīgi tepiķi, zelts, tējas un citi labumi, kuriem klāt nav cenas, saprotu, ka šīs lietiņas domātas kādam Kuveitas šeiham vai sliktākajā gadijumā kādam ,,bomzim” no Lembergu ģimenes. Sapratis, ka slaucamais aparāts maniem tesmeņiem neder, gids saka, ka viņam nav laika un ātri jābrauc atpakaļ uz viesnīcu. Viesnicā eju pāris stundas nosnausties un vēlāk dodos aplūkot apkārt esošos ,,Getliņus”. Īstenībā, ja pierod, nav nemaz tik traki – eksotika tomēr. Reizi pusstundā pamanu arī pa kādam tūristam, kas ar aizdomu ēnu sejā virzās garām katram ūķim. Tā klaiņojot, ieraugu pārdevēju, kurš tirgo manis iecienītos augļus, ko indiešu valodā sauc šarifa, bet Latiņamerikā – čeremoja. Paņēmis kilogramu, staigāju tālāk, aplūkojot un fočējot ielas un ļaudis. Ārā ir palicis jau tumšs un pēc trīs stundu staigāšanas pa pilsētas un tirgu labirintiem dodos uz viesnicu gulēt. 22.10. Šī man ir brīva diena Delī. Paēdis brokastis, to arī izmantoju. Jāaiziet nopirkt suvenīri sev un dāvaniņas-pasūtijumus tautiešiem. Ap pl. 11.00. izeju uz tuvākās lielās ielas un uzskrienu virsū bodītei, kurā tirgo dažādas indiešu medicīnas preces. Tur ieraugu uztura bagātinātāju Čaivanpraš, ko lieto mana mamma un kuru pirku indiešu veikaliņā uz Kr.Barona ielas. Cenu atšķirība jūtama (Rīgā - 13Ls, bet Delī - 3,5$), tādēļ paņemu piecas 1kg burciņas un dodos tālāk. Eju garām kinoteātrim ,kur demonstrē grāvēja Iron Man indiešu versiju. Pie kasēm baigās rindas un nodomāju, ka laikam vēl ,,foršāka”, nekā tā, ko skatijos lidmašīnā. Ejot tālāk, nonāku līdz austrumu saldumu veikalam un, tā kā pret tiem esmu bezspēcīgs, eju iekšā un palūdzu kastītē no katra pa vienam. Vēlāk viesnicā nomeiģinot pusi atzīstu par garšīgiem, jo līdzinās mūsu marcipānam, bet otra puse ir pilnīgi nebaudāma, it kā salieta ar kādu odekolonu. Tā, pamazām iepērkoties un fočējot cilvēkus, paiet pus diena. Taisos jau uz viesnīcas pusi un uz ielas pamanu divus izskatīgos rozā paltrakos tērptus vīrus ar basām kājām. Zinot to, ka man drusku berž kreisā sandele, bet koferī ir vēl viens pāris, saucu tos klāt. Rādu, ka gribu tos nofočēt un tad iedošu sandeles. Nofočēju abus divus un viens pagrābj sandeles un, uzstūķējis tās sev kājās, sāk lasīt kaut kādus pāterus un klanīties. Otrs pienāk pie manis un rāda, ka arī gribot tādas. Saku – atvaino draudziņ, vai nu nāksies nēsāt uz maiņām, jeb tūlīt savākšu atpakaļ. Tā strīdoties savā starpā, tie aiziet tālāk. Ap pl. 19.00. esmu atpakaļ viesnicā, kur tieku izsmiets savu baso kāju un pirkumu dēļ. Parādot un, galvenais, izstāstot, cik samaksāju, vietējie šausminās, ka ļoti dārgi. Uz ko es atbildu, ka tā jau nokaulēju vairāk, nekā uz pusi, un mani šī cena apmierina. Pāris stundas atvilcis elpu, dodos atpakaļ uz saldumu veikalu, kur sapakoju dažas kastītes līdzņemšanai uz Latviju. 23.10. Ceļos 7.30., jo 8.30. man pakaļ ir Vidžais ar šoferi un dodamies apskatīt jauno Deli. Sākumā apmeklējam parlamenta ēku, kas skatāma tikai no ārpuses, bet velāk dodamies uz Indijas vārtiem. Indijas vārti ir milzīga arka, kurā iegravēti kaut kādu kritušo vārdi un tā tiek stingri apsargāta. Man paveicās, jo trāpu uz ikrīta ceremoniju, kad tiek pacelts Indijas karogs. Apkārt rosās ap 30 vīru skaistās formās, ar taurītēm un bungām rokās un viņiem nav iebildumu arī iepozēt. Pavērojuši karoga pacelšanu un safočējuši ceremoniju, dodamies tālāk, kur apmeklējam augstāko Indijas minoretu Kutminar. Šis minorets man atgādina mūsu ,,Rīgas siltuma” māla ķieģeļu skursteņus un uzņemot pāris bildes, dodos prom. Blakus mašīnu stāvvietai nostājies vietējais fastfood un pamāju gidam, ka došos iekost. Šajā ēstuvē tiek piedāvāti mazi pīrādziņi. Pirmos, ko paņemu, sauc Barapau un tie ir ar dārzeņiem, bet otrie – mazas kartupeļu pankūciņas Alutiki. Viss ir silts, svaigs un arī garšīgs. Pirms braukšanas internetā lasiju,ka uz ielas labāk neko neēst, jo varot dabūt visādas kaites. Personīgi gan domāju, ka drīzāk dizentēriju var dabūt kādā restorānā, kur viss tiek mērcēts vai saldēts gaidot biezos klientus, nevis uz ielas, kur visu pagatavo tavu acu priekšā. Mazliet iekoduši, dodamies tālāk. Kā nākamo apmeklējam Lotosa templi. Šis templis ir lotosa zieda formā un domāts visām reliģijām. Tas ir celts no 1980. līdz 1986. gadam un tā sienas sastāv no betona, kas no ārpuses pārklāts ar baltu marmoru. Manā skatijumā, tā tiešām ir skaistākā celtne visā Delī. Tempļa apskate beidzās ap pl. 12.00. Vidžais saka, ka nu ar šo viņa darbs ir galā un tagad, ja es vēlos, varu iedot viņam dāvanas. Manī šī frāzīte izraisa smieklus un iedodu viņam 500 rūpijas. Paņēmis naudu viņš saka, ka tad, kad es būšot Kadžuraho pilsētā, viņš var iepazīstināt mani ar visu savu ģimeni. Šis mani uzjautrina vēl vairāk, tādēļ paņemu viņa vizītkarti. Tālāk mūsu ceļi šķiras un mēs ar šoferi Basantu dodamies sešu stundu braucienā uz Džaipuru. Pirmā pietura pēc pāris stundām ir viesnicas India Hotel Resort restorāns, kurā it kā vajagot paēst. Pretī nestrīdos, bet pasūtu vistas fileju karī mērcē ar ceptiem dārzeņiem un sulu. Oficiants atnesa maltīti, nolika to uz galda un, stāvot blakus, blenza uz mani ar tādu kā trakomājas smaidiņu sejā. Saku paldies, ka atnesa un lai paiet malā, bet šis krata galvu un smaida vēl trakāk. Kad nevaru vairs izturēt, saku Basantam, lai palūdz to aiziet. Tie ļautiņi pat paēst neļauj, kamēr neesi samaksājis. Kad esam paēduši, norēķinos un mēs dodamies tālāk. Ceļš vijās cauri Indijas lauku ciematiem ar skaistām dzeltenām pļavām. Tajās, krāšņos sari tērptas, sievietes novāc ražu, bet ceļa pretejā pusē – vietejais zemnieks ar kamieļiem apar laukus, jo šajā dabas lutinātajā nostūrī dzīve neapstājas ne uz mirkli. Tā braucot kādas pāris stundas, pašaujamies garām kadam reklāmas stendam, uz kura pamanu vārdu skaidrā latviešu valodā. Lūdzu lai šoferis nobremzē un padod atpakaļ. Uz stenda, kas reklamē kaut kādu virtuvi vai ko ēdamu ar lieliem burtiem rakstīts KAKAS. Domāju, lūk te nu gan butu, ko pamācīties mūsu reklāmu tēviem. Kādēļ pie mums reklamēt dažādu preci ar vienu un to pašu saturu, bet dažādiem nosaukumiem (kola, čipsi, burgeri). Vai nevajadzētu atmest liekulību un izvērtējot Indijas piemēru, saukt lietas īstajos vārdos – KAKAS. Paskaidroju šoferim, ko nozīmē šis uzraksts latviski, un brauciena laikā viņš vairākas reizes iesmiedamies pašūpo galvu un saka – „kakas”. Nākamā mūsu pietura ir Kotputi ciematiņā, kuram braucot garām, pamanu augļu tirdziņu un palūdzu pieturēt. Izkāpjot no mašīnas un pieejot pie augļu stenda, ap mani salasās liels pūlis cilvēku, kas blenž vēl trakāk nekā iepriekš pieminētais oficiants. Viņi, sanākot man apkārt, vienkārši stāv un lūr, it kā būtu ieraudzijuši augšāmcēlušos Mahatmu Gandi. Ar vienu aci sekodams līdzi savām šortu kabatām, kurās ir nauda, paķeru banānu saišķi un ātri esmu atpakaļ auto. Tā braucam vēl kādu stundu līdz ceļa malā ieraugām makaka pērtiķu koloniju. Kā zinādams, biju nopircis tos banānus. Kāpjot āra no mašinas ar banāniem rokās, mani pamana milzīgs pērtiķis un nesās pa taisno virsū. Labi, ka iedomājos pamest malā tos banānus, citādi tie būtu izrauti ar visām rokām. Uztaisot pāris bildes dodamies tālāk. Džaipurā ierodamies ap 18.00.,bet stundu pa tumsu un korķiem meklējam manu viesnicu. Pl 21.00 liekos uz auss, jo garais pārbrauciens mani ir nogurdinājis. 24.10. Ceļos 8.00. Pabrokastoju un pl. 9.00. man pakaļ ir gids Džaipurā Bhanwars, kurš iepazīstinās mani ar pilsētas skaistākajām vietām. Šoferis Basants arī jau gaida un kā pirmo apmeklējam celtni ar rozā sienām, kas saucās Vēju pilss. Tā uzcelta 1799. gadā un ir pilsētas skaistākā ēka. Šīs pilsētas arhitektūrā daudz izmantots rozā akmens un tādēļ Džaipūru sauc par Rozā pilsētu. Kā otro apmeklējam Amberas cietoksni, kurš izpletis savas sienas pa kalna nogāzi. Gar sienas iekšējām malām, pa celiņu ziloņu mugurās tiek vadāti tūristi. Paša cietokšņa vidū ir senas telpas un terases, kurās uzturējies maharadža un viņa sievas. Kad esam apskatijuši šeit visu, gids piedāvā izjādi ziloņa mugurā, uz ko es atbildu, ka labāk pastaigāšu un pafočēšu, jo ar ziloņiem esmu jau izbraucies citās valstīs. Tūre pa pilsētu beidzās 13.00. prasu Bhanwaru, lai aizved uz kādu labu sudrablietu vai suvenīru veikalu. Viņš saka, ka aizvedīšot uz vairākiem, lai pats izvēlos. Izbraukājot vairākus veikalus secinu, ka vienā daļā cenas ir lielākas nekā Delī, bet otrā – ir apšaubāma kvalitāte. Braukājot pusstundu, nokļūstam pašā lielākajā pilsētas juvelierizstrādājumu veikalā „Jewels’N’Arts”. Ieraugot lielas apzeltītas durvis, uzreiz atceros Deli ,,tirdziņu” un īsti iet iekšā negribās, jo izskatās pārāk smalks. Kā pastāsta gids, tad šiem cilvēkiem pieder liela juvelierizstrādājumu fabrika un, aplūkojot cenas, secinu, ka tās tiešām ir uz pusi zemākas, nekā pārējā pilsētā. Ieraugu sudraba rokassprādzi ar akmeņiem, ko redzēju arī citos veikaliņos. Ja mazo veikaliņu pārdevēji prasija par to 250$ un, kaulējoties līdz 170$, ar putām uz lūpām, dzina mani ārā un teica GoGo, tad šeit tā maksā 70$. Kaulēties gan šeit nevar, jo visam ir fiksēta cena. Iepircies, atvados no sava gida un saku šoferim Basantam, ka viņš varot būt brīvs, jo es pastaigāšu pa pilsētu un došos uz viesnicu ar tuktuku. Šis sadusmojās ne pa jokam, jo nevar saprast, kā var neizmantot tādu ērtību, kā auto, jo vēl vairāk tādēļ, ka viņš ir manā rīcībā uz četrām dienām. Saku viņam, ka sēdēšana auto mani nesaista un vairāk vēlos pabūt starp cilvēkiem un izbaudīt īsto eksotiku, uz ko šis sapsihojies aizbrauc. Pavazājos divas-trīs stundas pa veikaliem un neko prātīgu neatradis, nopērku augļus. Paņemu tuktuku un dodos atpakaļ uz viesnicu. Pāris stundas atvilcis elpu, dodos atpakaļ. Uzzinu, ka divsimt metrus tālāk pa ielu ir internetzāle. Aizeju līdz tai un, ieejot iekšā, īpašnieks man saka - Pasport copy, please! Jautāju, kāda te pases kopija? Vēlos tikai pasēdēt pusstundu internetā, nevis paņemt no viņa aizdevumu. Viņš atkal saka, ka nevar sēdēt bez pases. Tas mani tā nokaitina, ka ejot ārā, pasaku viņam skaidrā latviešu valodā – Ej taču tu dirst! Uz ko saņemu atbildi – Yes, thank you ser! Izgājis uz ielas, redzu, ka 30 metrus uz priekšu sēž bariņš tīņu. Pieeju klāt un jautāju vai tie nezin, kur vēl atrodas kāda internetzāle, izņemot šo. Viens atbild, ka varot aizvest un, nogājuši kādus divsimt metrus pa metru platu ieliņu, nonākam pie 2x2 metri koka būdas. Tur divos stāvos ierīkotas maziņas internet kabīnītes. Pasi šeit neprasa un cena arī laba 1st. – 15 santīmi. Nosēdējis stundu Draugos un atklausijies bolivudas filmu mūziku, kas skanēja salonā, dodos atpakaļ uz viesnicu. 25.10. Pabrokastoju un 8.30. ar šoferi dodamies piecu stundu braucienā uz Agru. Brauciena laikā vēroju garām slīdošās skaistās ainavas un ciematus. Ceļā pierakstu savas pārdomas par Indiju kopumā. Visvairāk Indijā mani fascinē skaistā daba un atvērtie lauku ciematu cilvēki, kas krasi atšķiras no pilsētniekiem. Viņi paši audzē sev pārtiku, audzina bērnus un jūtās laimīgi atšķirībā no pilsētniekiem, kas uz visu raugās tikai caur naudas prizmu. Tas, kas mani visvairāk skumdina, ir lielākās daļas pilsētas cilvēku attieksme pret tevi. Viņi tevī saskata tikai iespēju ,,uzvārīties”. Nav starpības – vai esi veiksmīgs uzņēmējs no ASV, jeb parasts bomzis no Rīgas centrāltirgus. Ja esi baltais, tad bagāts. Visur, kur ej skan tikai – Money, Money, Money, Money... Pat sīkie uz ielas, kam ir divi-trīs gadi, vēl nemākot īsti runāt savā valodā, jau māk vārdu MONEY. Un nesaprotu es tos mūsu cilvēkus un reiki darboņus, kas kliedz, ka jābrauc uz Indiju dzīves gudrību un atklāsmes mācīties. Uzskatu, ka indiešiem pašiem vajadzētu pamācīties kaut vai no tiem pašiem Latiņamerikas valstu Kubas vai Peru pilsoņiem, kas nemaz nav bagāti, bet uzvedās sevis cienoši. Sastopot cilvēku viņi vismaz pasaka Hello, jeb Where you from, bet šeit uzreiz – Give me money. No visas šīs publikas neatpaliek arī mans šoferis, tikai dara to smalkāk. Visu ceļu viņš sūkstās par to, cik viņam šeit slikti klājās. Firma maksājot tikai 100$ mēnesī un, ja kur jāved klients, esot pa nakti jāguļ mašinā. Es saku – pag’, pag’, vecais, bet vai tu piemirsi tos 30$, ko iedevu tev dzeramnaudā par trīs dienu darbu. Šeit tā nav maza nauda vietējam un nākošais klients iedos tev vēl. Tu esi šeit bagāts! Paskaties, cik miljonu guļ vienkārši uz ielas, bet tu staigā baltā kreklā un brauc ar auto uz firmas rēķina. It kā nedzirdot, šis atkal sāk klārēt, ka mašīnā gulēt, lūk, viņš negrib. Vajag vēl ēst un viņa viesnica maksājot 10$ par nakti, bet es, lūk, guļot Holiday Inn hotelī. Lūk, iepriekšējais klients no Kanādas esot uzdāvinājis viņam savu telefonu un rāda man vecu Nokia modeli. Saku viņam, ka šos telefonus dod latvijā par 2$, ja pieslēdzies operatoram un pēc laika tie jau neko nemaksā, uz ko saņemu lūgumu paņemt trīs un nosūtīt viņam tos pa pastu. Izliekoties, ka nedzirdēju veros ārā pa logu. Agrā ierodamies ap 17.00. un iečekojies viesnicā, nolēmu pusstundu atpūsties un vēlāk doties apskatīt pilsētu. Pusstunda pārvēršas par divām, jo atslēdzos un pamostos tikai 19.00., kad arī dodos ķemmēt suvenīru bodes. Atsķirībā no citām Āzijas reģiona valstīm, kuru meistari savā darbā ieliek visu sirdi, šeit suvenīru veikalos ir daudz interesantas lietiņas, bet lielākā to daļa ir ļoti nekvalitatīvas. Labākais, ko iegādājos tirdziņā bija siltas kartupeļu pankūkas. Vecais vīrs, kurš tās cepa izskatijās tīrīgs un arī regulāri tīrija savu pannu. To gan nevarēja teikt par pīrādziņu cepēju. Uzlicis tos cepties viņš pagāja desmit metrus tālāk, nokārtojās un, noslaukot pirkstus gar netīrām biksēm, ieliek tev maisiņā pīrādziņu, sakot „Welcome to India!”... To redzot, saku, lai viņš patur sev tās 20 rūpijas, jo man pārgāja apetīte, par ko viņš ir ļoti izbrīnīts. Drusku apskatijis tirdziņu dodos atpakaļ. 26.10. Pieceļos pabrokastoju un 9.00. man pakaļ ir gids Agrā Sunels. Sunels ir students, kas mācās valodas un piestrādā par gidu, vadājot angliski runājošus tūristus. Uzzinot, ka es māku arī krievu valodu, viņš paludz mani, lai runāju ar viņu krieviski. Tieši pašlaik viņš to apgūstot un viņam vajagot praktizēties. Krievu tūristus viņam nedod, jo tie pieprasot gidus ar labu valodas prasmi. Saku – O.K. un pēc divdesmit minūtēm esam pie Tadžmahala, jeb Tādž, kā to mīļi sauc vietējie. Tadžmahals ir skaista pils un skaitās viens no septiņiem pasaules brīnumiem. To cēlis Šahs Džahans par godu savai mīļotajai sievai, kas nomira dzemdībās. Pils celta no 1630. līdz 1652. gadam, celtniecībā izmantojot balto marmoru un 20000 vergu darbaspēku. Pils iekšpusē ir arī viņa sievas apbedijums. To var aplūkot tikai no restotām durvīm, jo iekšā viss ir inkrustēts ar zeltu un vietējie ar nazīšiem to lupinot nost. Vēl pilī ir dažādas telpas, kuru sienas klāj marmora mozaīkas un sudraba inkrustācijas. Pili apmeklē arī ļoti daudz cilvēku no visas Indijas, jo uzskata, ka šeit pabūt ir katra indieša goda lieta. Diemžēl daži no šiem tūristiem nav šīs celtnes cienīgi. Ieraugam, kā skaistā telpā ar marmora grīdu stāv indiešu sievietes ar trīs līdz četrus gadus veciem bērniem no kuriem viens pieiet pie sienas un sāk čurāt. Māte tam nepievērš uzmanību un kad Sunels pieiet pie viņas un aizrāda, tā sāk uz viņu kliegt un rādīt, lai tinās prom. Sunels nāk no labas izglītotas ģimenes, tādēļ viņš atvainojās man par savu tautiešu rīcību. Viņš saka, ka tādi cilvēki, kā šī sieviete, kura neciena savu kultūru, jeb mans šoferis Basants, kurš raugās uz mani ar skaudīgām naidpilnām acīm, kad es izvelku no kabatas kārtējo dolāru banknoti, tikai bojā Indijas tēlu un viņam ir kauns par šiem ļaudīm. Izstaigājuši vairākas telpas, nonākam pie Šaha Džahana kapenēm. Apkārt daudz cilvēku un blakus izdzirdu frāzi krievu valodā ar latviešu akcentu - Ja ņe ruskaja! Saku Sunelam, ka šī sieviete ir no manas valsts. Pieejam tuvāk un Sunels laipni to uzrunā krieviski uz ko šī pagriežās un atcērt - Ja ņe ruskaja! Saku viņai latviski, ka gribējām tikai apsveicināties. To izdzirdot, viņa pamet uz mani izbrīna pilnu skatienu un novēršās izliekoties, ka nesaprot. Jautājam tai angliski „where you from?”, uz ko šī, saminstinoties, augstprātīgi atcērt – I’m from Estonia. Bet nu es jau neesmu tik stulbs un diendienā kontaktējoties ar dažādiem cilvēkiem, protu atšķirt ar kādu akcentu runā igauņi, latvieši, vācieši vai krievi. Šoreiz nu man nākās atvaioties Sunelam par savu tautiešu uzvedību. Saku viņam, ka visticamāk šī sieviete, kurai sakāpusi galvā nauda un tā jūtās, ja ne visas Indijas, tad vismaz Tadžmahala karaliene. Žēl, ka man nebija līdzi Basanta vizītkarte, ko tai iedot, jo domāju butu sanācis saderīgs pāris. Ekskursijai beidzoties, atvados no Basanta un Sunela un dodos vairāk iepazīt Agras pilsētu, jo vakar apskatiju to tikai daļēji. 27.10. Ceļos agrāk, jo pl. 7.30. jābūt vilciena stacijā, kur paredzēts brauciens uz Jhansi, no kuras tālāk ar auto līdz Orcha, bet no tās uz Kadžuraho. Pirms mana vilciena atiet iepriekšējais, kas izskatās pēc cietuma uz riteņiem. Logu vietā restes un cilvēki kā siļķes mucā sēž gan uz grīdas, gan uz netīriem krēslu dēļiem. Sagaidot savējo vilcienu, redzu, ka tas izskatās sakoptāks. Katram sava sēdvieta un, ja vēlies vari palūgt tēju vai kafiju. Vilcienā pavadu trīs stundas un pl. 10.50. esmu Jhansi, kur mani sagaida gids Aruns un šoferis. Dodamies uz pilsētiņu Orcha, kur aplūkojuši tur esošos tempļus, mēs ar šoferi dodamies trīs stundu braucienā līdz Kadzuraho. Braucam cauri īstiem Indijas laukiem, jo tikai pusstundā izskrienam cauri kādam ciematam. Lielceļa malās cilvēki tirgo sevis izaudzēto pārtiku, ko iegādājās no pilsētas uz pilsētu ceļojošie indieši. Braucot gar lielu lauku, ieraugu sievieti ar bērnu, kura uz galvas nes lielu siena kaudzi. Lūdzu šoferi pieturēt, lai nofočētu viņu. Izkāpjot no auto, eju viņai klāt vērsdams pret to fotoaparātu, bet ieraugu viņas sejā šausmpilnu skatienu un izdzirdu kliegšanu. Atvainojos, jo nesaprotu, kas noticis. Šoferītis izlec no mašīnas un pasaka sievietei kaut ko, pēc kā viņa nomierinās un es nofočēju. Kā viņš man vēlāk pastāsta ir daudz ļaudis, kas visu mūžu nodzīvo attālos laukos un nekad nav redzējuši ne „baltos lopus”, ne fotoaparātus, jo tūristu busi šeit nekad neapstājas. Kadžuraho iebraucam ap 17.00., kur viesnicā mani sagaida gids Sashi. Viņš piedāvā man vakarā aiziet noskatīties klasisko indiešu deju priekšnesumus, kam labprāt arī piekrītu. Sashi iebrauc pie manis 19.00., sakot, ka dejas sākas 20.00. un uz stundu varam aizbraukt uz pilsētu. Pa ceļam, protams, tieku ievests „vajadzīgajos” veikalos un pēc to apmeklējuma, esam pie klubiņa. Dejas notiek dzīvās mūzikas pavadijumā un tajās ir apkopota daudzu indijas štatu kultūra. Pēc krāšņa stundu gara priekšnesuma esmu atpakaļ viesnicā. 28.10. Pēc brokastīm ar šoferi dodamies uz Kadžuraho tempļiem, kuru sienās iestrādātas, gan sadzīves ainas, gan ainas no kamasutras. Noklausoties gida stāstijumu, vari pats staigāt un fočēt cik vēlies. Staigājot un filmējot pamanu, ka man pie kājām kaut kas kustas. Pavēršu acis uz leju un ieraugu ap kājām lēkājam divus mazus vāverēnus. Saprotu, ka tie man kaut ko prasa, tādēļ aizeju uz 50 metrus tālāk esošo kiosku, kur pārdevējs jau zin, ko man vajag un pasniedz cepumu paciņu. Aizeju atpakaļ pie vāverēniem, kas izrādās ļoti mīlīgi. Dzirdot paciņas čaukstēšanu tie ir klāt. Īsti pieradināti tie nav, tomēr izsalkums ņem virsroku un viens no viņiem jau sēž man uz ceļa. Šis grauž cik ātri vien var, kamēr viņa brālis lēkā apkārt prasot arī sev gabaliņu. Vēlāk pamanu, ka to ir vairāk, bet pārējie ir bailīgāki, tādēļ, ejot prom, sadrupinu cepumu paciņu kādā attālā tempļa stūrī. Safočējis vēverēnus un tempļus, dodos ārā, kur ieraugu, ka blakus atrodas templis, kas pilns ar cilvēkiem. Šodien visa Indija svin Divali svētkus, kas līdzinās mūsu ziemassvētkiem un tiek pavadīti ne pārāk skaļi un ģimenes lokā. Dodos uz tempļa pakāji, kur novilcis apavus, stājos cilvēku rindā pie trepēm, kas ved augšā uz templi. Rinda virzās diezgan ātri un pēc piecām minūtēm jau esmu augšā. Pie ieejas cilvēku pūlis saspiežās vēl ciešāk. Sajūtu, kādu roku lienam manā kabatā un pagriezies ieraugu apmēram 12 gadus vecu puišeli. Apstājos un palaižu viņu pa priekšu, bet minūti vēlāk ieraugu, ka viņš atkal stāv aiz manis. Pagriezos un prasu, ko šim vajag? Viņš nomet trauciņu ar svecīti un ātri dodas prom. Ieejot templī, cilvēki virzās pa spirālveida apli, līdz nokļūst otrajā stāvā, kur novietota liela lingas statuja, kas apzīmē dzīvības sākumu. Tā tiek slacīta ar ūdeni un cilvēki, darot to, skaita kaut kādus pāterus. Vēlāk, iededzot svecīti, visi virzās ārā pa izeju otrajā pusē. Pl. 13.25. - lidojums no Kadzžuraho uz Varanasi. Ap 15.00 ielidoju Varanasi, kur mani sagaida turfirmas pārstāvis un aizved uz viesnicu. Mazliet atpūties, dodos pētīt pilsētu, kas stāv varenās Indijas upes Ganga krastos. Šī upe indiešiem ir svēta un tāds, kā pielūgsmes objekts. Katru rītu un vakaru pie upes notiek ceremonijas ar tradicionālo iegremdēšanos ūdenī. Tumst jau sāk ap 18.00., tādēļ īpaši daudz aplūkot nepaspēju. Novazājos pa pilsētu līdz 21.00. Atnācis uz viesnicu, atlaižos atpūsties un guļot ieraugu pa grīdu kaut ko rāpojam. Nepievēršu tam uzmanību, līdz pāris minūtes vēlāk kaut kas rāpo atkal. Apskatos – tarakāni. Zvanu uz recepciju un saku, lai kāds atnāk. Ierodas apkalpotājs, kurš ieraugot tarakānus, sāk smieties un saka – Tu, vecais, nebaidies, šitie ir labi, šitie nekož, viņi te vienkārši rāpo. Esmu šokā un saku, ka zinu, kas tie ir. Uzstāju, vai nu lai iedod man citu numuru, jeb pateikšu saviem tūrisma aģentiem, lai nekad nevienu uz šejieni nesūta. Uzreiz tiek iedots numurs pāris stāvus zemāk, kas pēc ilgākas vērošanas izskatījās tīrs. Gulēt tāpat īsti nesanāk, jo no desmitiem līdz diviem naktī tiek šauts salūts un svinēti Divalī svētki. 29.10. Ceļos 4.30, jo 5.15. izbraucam vērot saullēktu un ceremonijas pie Gangas. Ap 5.00. zvana gids Arvinds, kas jau gaida lejā un mēs dodamies ceļā. Līdz upei ir apmēram pusotrs kilometrs, bet sliktās satiksmes dēļ, brauciens notiek lēnām. Cilvēki straumēm plūst uz upi, kā skudras uz pūzni. Katram rokās svecītes, jeb māla trauciņš ar degšķidrumu. Nokļūstam līdz trepēm, kas ved lejā pie upes un ir pilnas ar cilvēkiem. Liekas, ka šeit savākusies visa pilsēta. Gar kāpņu malām sēž ubagi un vīri oranžos paltrakos, kuriem visi pasniedz ēdamo. Pieejot pie krasta saprotu, cik tas ir netīrs. Ūdenī tiek mests viss, ieskaitot plastmasas pudeles un konfekšpaku iepakojumi. Ar Arvindu paņemam laivu un atpeldam no krasta, kas izskatās pēc kanalizācijas. Ieraugām, kā sieviete pienāk pie krasta un blakus mūsu laivai iemet lielu celofāna maisu ar papīriem un citiem mēsliem. Gids viņai uzbļauj, ka plastmasu mest nedrīkst, uz ko saņem žestu, kurš ir analogs mums zināmajam Fuck. Atpeldējuši no krasta, vērojam cilvēkus, kas „mazgājas” un izbaudām atmosfēru. Gangā mērcējas visi – gan mazi, gan lieli. Redzu, kā mātes lien zem ūdens ar gadu vai divus gadus veciem bērniem, kuri no aukstuma dreb un raud, jo nesaprot priekš kam to jādara. Pavadot pusstundu laivā, saku gidam, ka vēlos doties atpakaļ un pats pastaigāt starp cilvēkiem. Piebraucot pie krasta Arvinds, sastop kādus savus draugus starp kuriem ir divi gidi un kāds Indijas biznesmens, kas atbraucis pie radiem uz Varanasi. Apsveicinamies un gids mani iepazīstina ar šiem cilvēkiem. Kā parasti saku, ka esmu no Latvijas, kas ir maza valsts Baltijas jūras krastā un negaidu, ka kāds šeit vispār par to ir dzirdējis. Šoreiz ir citādāk. Biezais, izdzirdējis, ka esmu no Latvijas, ar sajūsmu saka, ka ļoti labi zinot, kur tas ir. Latvijā esot pašas, pašas, pašas skaistākās meitenes pasaulē ar zeltainiem matiem un garām kājām. Viņš esot ar tām jau labi iepazinies, jo esot tur pagājušajā gadā pabijis. Kad esam mazliet papļāpajuši par Indiju, Latviju un „tīro” Gangu, gids dod man stundu laika, lai pafočētu cilvēkus. Ar to šai ekskursijai atvēlētais laiks ir beidzies un dodos uz viesnicu brokastīs, pēc kurām būs pilsētas apskates ekskursija. Pašā pilsētā īsti skatīt nav ko, jo vairāk tādēļ, ka šodien ir brīvdiena un viss ir slēgts. Aizbraucam, apskatamies universitāti, skolu un kādu mazu templi. Pēc ekskursijas, gids piedavā aizvest uz labiem suvenīru veikaliem. Iepriekš pabrīdinu, ka neko nepirkšu, ja nebūs manis apmierinoša cena. Abos veikalos izradās trīsreiz uzskrūvētas cenas un neko nenopircis, dodos atpakaļ. Viesnicā eju pagulēt, jo šonakt neizgulējos. Pēc trīs stundām mani pamodina skaļa mūzika, kas skan uz ielas. Paveros ārā un redzu garu, garu rindu košos karnevāla tērpos tērptu cilvēkus, kas uz ziloņiem un zirgu pajūgos iet cauri pilsētai. Paķēris kameru un foto dodos laukā. Uz galvenās ielas ir nobloķēta satiksme un vīri oranžos lakatos rīko kaujas ar koka nūjām. Atbraukusi arī Indijas TV un notiek filmēšana. Garāmejošajā procesijā ir ļaudis, kas pārģērbušies par dažādiem indiešu dieviem un visi tiem sniedz mazas dāvaniņas. Kā pēdējie iet Indijas krišnaīti, kam pievienojušies vairāki sviestā sagājuši eiropieši, kas bezgala daudz reizes atkārtojot „Hare Rama, Hare Krišna”, noslēdz šo skaisto gājienu. Parējā dienas daļa paiet staigājot pa pilsētu un tās veikaliņiem. 30.10. Līdz 11.00. ir brīvais laiks, bet vēlāk dodos uz lidostu, kur 13.45. paredzēts lidojums Varanasi – Bombeja (Mumbaja). Ierodos Mumbajā, kur mani sagaida turfirmas pārstāvis un aizved līdz viesnicai. Tā stāv pašā Bombejas krastmalā, kura man nedaudz atgādina Havannas krastmalu Malekonu. Kamēr aizbraucam un iečekojos ir jau 17.30. un, tā kā diena ir zaudēta, mazliet atvilcis elpu, es nolemju pavazāties pa pilsētu. Uzzinu no garāmgājējiem, ka netālu atrodās tirzniecības kvartāls un dodos turp. Pilsēta tiešām mani pārsteidz. Uz ielām ir tīrs, sakopts un nav visur klaiņojošo un pļūtijošo govju. Atšķirībā no pārējām pilsētām, uz ielas ir pat miskastes. Nekur nemana arī klaiņojošo bomžu barus, kā tas bija Deli vai Agrā. Kā iepriekš stāstija sagaidošais pārstāvis, šeit stradā bomžu mafija, no kuras ienākumiem barojās gan poliči, gan sīkie ierēdnīši. Pats novēroju situāciju, kad ielas malā apstājas divi takši pilni ar netīrās drēbēs tērptiem cilvēkiem. Izkāpjot ārā un pieglaužot saķepušos matus tie, kā prusaki izsprūk caur mašīnām un sāk savu darbu. Pavērojot suvenīru veikalus, secinu, ka visi izstrādājumi ir labas kvalitātes un tiešām skaisti. Tā divas-trīs stundas nostaigājis pa pilsētu nopērku šarifas augļus, svaigas vīģes un dodos uz viesnicu. 31.10. Tikko atnāku no brokastīm, kā atskan telefona zvans. Tas ir mans gids, kurš gaida lejā un šodien dodamies uz Elefanta salu. Aizbraucam līdz kuģīša piestātnei, kas atrodas Arāvijas jūras krastā. Šeit krastmalā stāv milzīga arka, kas saucās Vārti uz Indiju un līdzinās tai, ko redzēju Deli. Kad visi sakāpuši uz klāja, sākam ceļu. Kuģītī labāk ir sēdēt uz augšējā klāja, jo pirmajā acīs kož dūmi no dīzeļmotora. Pēc stundas esam galā. Izkāpjot, visus sasēdina mazā vilcieniņā, kas dodas līdz kalna pakājei, kur tālāk ejam kalnā kādas desmit minūtes. Kalna galā ir milzīga ala, kurā izcirsts skaists templis. Tempļa griestus notur lielas kolonnas, bet sienas ir izgreznotas ar dažādām dievu statujām. Pašā vidū ir maza telpiņa, kurā stāv liela lingas figūra. Novelkot apavus ieejam ar gidu templī, kur šis nometas ceļos un sāk skaitīt mantras. Pabeidzis rituālu, viņš saka, ka tagad varam šeit visu aplūkot. Šo salu par Elefanta salu sauc tādēļ, ka pirmie Eiropas ieceļotāji – portugāļi, izsēžoties krastā, pirmais ko ieraudzija, bija pie tempļa stāvošās ziloņu statujas. Pati sala ir dabas rezervāts, kas viss noklāts ar džungļiem. Tajos dzīvo vairākas pērtiķu kolonijas, kuras rīko kautiņus savā starpā par pārtiku, ko noslauc no tūristiem. Pērtiķi salā ir visur un labāk, ejot pa ielu, neko neēst. Pats redzēju, kā indietei ar mazo, kurš ēda banānu pieskrēja no koka nolēcis pērtiķis un izrāva to sīkajam tieši no mutes. Māte bija šokā un desmit minūtes mierināja raudošo un pārbiedēto mazuli. Pēc tempļa apskates, salā tiek dota stunda laika, ko izmantoju fočējot pērtiķus un skaisto dabu. Ap pl. 14.00. atgriežos viesnicā, kur mazliet atpūties dodos uz tirdziņiem, par kuriem lasiju internetā. No manas viesnicas tie ir apmēram divdesmit minūšu gājienā. Aizejot līdz tiem secinu, ka tie nav tik labi, kā biju cerējis un neatšķiras no pārējo pilsētu tirgiem. To gan nevaru teikt par rajonu Kolaba, kur staigāju iepriekšējā dienā. Tas patiešām ir sakopts un ir ļoti liela kvalitatīvu suvenīru izvēle. Paņemu taksi un dodos turp. Šoferis par braucienu līdz Kolabai prasa simts rūpijas. Saku viņam, ka sajēdzu, cik jāmaksā (kaut gan īstenībā nesajēdzu) un došu trīsdesmit rūpijas, uz ko viņš ar sašķobītu seju piekrīt sakot – okay, okay. Visi takši Mumbajā ir piecdesmito gadu itāļu Fiati melnā krāsā ar dzeltenu jumtu. Nobraucot pusceļu, šoferītim uz grīdas izkrīt ātrumu pārslēdzējs, kas atrodas uz stūres. Apstājamies un, sakot, ka viss ir OK, viņš piesien to atpakaļ ar striķīti un dodamies tālāk. Atbraucot līdz Kolabai, atrodu mūzikas ierakstu veikalu Rhytm&House, kas ir lielākais Bombejā. Šajā veikalā tirgo tikai ļoti labas kvalitātes oriģinālos CD, kas krasi atšķiras no briesmīga paskata kopijām, ko redzēju tirgos. Arī ASV ražotie CD ir par trim četriem latiem lētāki nakā pie mums. Būdams dažādās valstīs vienmēr cenšos nopirkt sev kādu vietējo mākslinieku mūzikas izlasi. Arī šoreiz iegādājos DVD ar mūziku no Bolivudas filmām un CD ar jaunako indiešu estrādi. Iepircis mūziku, suvenīrus un augļus, mazliet pavazājos pa Kolabu un dodos atpakaļ uz viesnicu. 1.11. Neesmu vēl pamodies, kad zvana no recepcijas. Lejā jau gaidot šoferis, jo jādodas uz lidostu. Izmainīts mans lidojuma laiks. Sataisos desmit minūtēs un mēs braucam. Šodien lidoju uz Keralas štata galvaspilsētu Trivandrumu, no kuras tālāk līdz viesnīcai okeāna krastā. Tur pavadīšu turpmākās četras dienas. Lidmašīnai esot virs pilsētas var redzēt palmu plantācijas, kas noklāj teretoriju tik tālu, cik vien acs var redzēt. Izkāpjot laukā tu jūti, ka esi ielidojis subtropu zonā. Ja Delī, Agrā un citur bij 25°-30°, tad šeit – 30°-36°. Lidostā mani sagaida šoferis un ved uz viesnīcu Kovalamas pludmalē. Ierodos viesnicā, kur mani sagaida skaistas apkalpotājas, kuras pasniedzot iepazīšanās kokteili izrāda teritoriju un istabiņas. Pierakstijies un mazliet atvilcis elpu, dodos aplūkot teritoriju. Viesnicā ir divi lieli baseini, pie kuriem guļ baltie, sildot savas tušas un stūķē māgā visu, ko var dabūt, bet pludmalē neviena nav. Gar krastu klaiņo piekrastes veikaliņu pārdevēji un restorāniņu īpašnieki, kas ieraugot „svaigu gaļu”, par katrām pūlēm cenšas dabūt to iekšā savā ūķī. Apskatu visu sakot, ka tāpat naudas nav līdzi un varbūt atnākšu rīt, dodos fočēt saulrietu. Saule šeit riet ļoti ātri un nepaspēju attapties, kad tās vairs nav. Kad tā pazūd pavisam, dodos pie restorāniņa īpasnieka, kurš man rādija un slavēja savas jūras veltes. Viss tiek zvejots tepat un katru vakaru piedāvājums mainās atkarībā no loma. Šovakar man veicās un vairumā ir tīģergarneles, kuras tad arī pasūtu. Sēžot pie galdiņa, kas uzservēts desmit metrus no krasta, izbaudu jūras viļņu nomierinošo šalkoņu un noslēdzu šo lielisko dienu. 2.11. No rīta mani pamodina kaut kāda kliegšana aiz loga. Kaut kāds pūlis izbļāva nesaprotamas frāzes ik pēc piecām sekundēm. Paveros ārā un redzu, ka krastmalā pilns ar cilvēkiem. Atbraukuši zvejnieki un velk ārā tīklus, izkliekdami kaut kādu uzmundrinājumu sev un citiem. Uzzinu, ka tas turpināsies vēl vismaz divas stundas, tādēļ dodos brokastīs un vēlāk atpakaļ uz pludmali. Pludmalē savācies viss ciemats un visi gaida lielo lomu. Zvejnieki gan saka, ka nekāda loma nebūs, jo varot to noteikt ar aci palūkojoties uz tīkliem jūrā. Tā arī ir. Tīkls pilns ar medūzām, jūras zālēm un mazām zivtelēm, ko uzknābā baltās dzērves un vārnas, kuras salidojušas uz brokastīm. Dažus metrus no zvejniekiem notiek ceremonija, par piemiņu nedēļu atpakaļ mirušam ciemata iedzīvotājam. Vīri baltos svārkos un ar apsējiem uz galvas aizdedz svecītes un uz banānu lapām izliek ēdienu. Tad noskaitot kaut kādas lūgsnas, visu iemet okeānā un, apslakot seju ar ūdeni, ceremonija ir galā. Pāris stundas pavērojis šeit notiekošo, dodos uz pilsētiņu, kas atrodas 15 km no viesnicas. Viesmīlis piedāvā izsaukt taksi, bet atbildu tam, ka nevajag. No sava šoferīša dzirdēju, ka pa netālu esošo šoseju kursē piepilsētas busi ar kuriem man ir vēlēšanās pabraukt. Izejot no viesnicas man apkārt saskrien takšu šoferi, kas kā ielenes slavējot savu preci gatavi „pagulties” zem katra klienta. Izliekoties kurlmēms, paeju šiem garām. Pieturā sagaidu busu, kas izskatās pēc lielas kartona kārbas uz riteņiem, kurā izgriesti caurumi, lai tiktu iekšā. Nav ne logu, ne durvju. Brauciens līdz centram maksā apmēram septiņus santīmus. Nonākot galā nākas apskatīties kalendārā un secināt, ka šodien ir svētdiena, jo praktiski viss ir ciet. Nav ne kur naudu samainīt, ne ko prātīgu iegādāties. Ieraugu atvērtu lielu pārtikas veikalu. Apskatot sortimentu, ievēroju, ka šeit tirgo liči augļus. Tie izskatās, kā mazas brūnas bumbiņas ar baltu mīkstumu un nelielu kauliņu vidū. Pagaršojis secinu, ka šeit tie ir mazāki un ne tik sulīgi kā Saigonā vai Bangkokā, bet tomēr paņemu 1kg un pāris dzeltenus mango. Izstaigājies pa pilsētiņu, dodos atpakaļ ar busu, kurā pilns cilvēku, kas lūr uz mani kā uz spoku. Pacienāju tos ar ličiem un tie atslābst, sāk smaidīt, piedāvā atpūsties. Viesnicā esmu ap 19.00. un eju pasēdēt netālu esošajā internetzālē, bet vēlāk dodos pie miera. 3.11. Līdz 12.00. staigāju pa pludmali, kas saucās Samudra beach un atrodās piecdesmit metrus pirms Kovalamas. Šai pludmalei ir mazāks līcītis, nekā Kovalam, bet toties šeit vienmēr ir kluss un nav cilvēku. Safilmēju un safočēju daudz bilžu, lai mājās būtu ko aplūkot un atcerēties. Ap 13.00 dodos atpakaļ uz pilsētiņu Trivandrumu, kura vakar atpūtās. To, ka viss strādā jau var sajust busā, kas piebāzts līdz augšai. Braucu stāvot uz trepītēm un pēc pusstundas esam galā. Strādā gan liels tirgus, gan valūtas maiņa, gan visi mazākie ūķi. Veikaliņos, protams, nav tāda izvēle kā Delī, Agrā vai Bombejā, bet šo to atrast var. Vienīgais, izbrīna tas, ka pilsetiņā nekur nepārdod tēju, izņemot supermārketu, kurā tā nav labākās kvalitātes. Esmu izbrīnīts, tādēļ ka Trivandruma ir galvaspilsēta štatam, kas slavens ar tējas plantācijām. Neatradis tēju, meklēju sudrablietu veikaliņus, ko arī šeit neredzu. Mototaksists saka, ka parādīs un aizved uz ielu, kurā pilns ar sudraba izstrādājumu veikaliņiem. Aplūkojis tos secinu, ka šeit nav no kā izvēlēties, jo tirgo parastas nekvalitatīvas lietiņas, ko iegādājas vietējās pusaudzes. Šos ūķus pat nevar salīdzināt ar piekrastes veikaliņiem, kuros piedāvājums apmierina jebkura maka biezuma īpašniekus. Tajos var iegādāties rotaslietas gan uz pāris desmitiem dolāru, gan milzīgas kaklarotas un aproces ar dimantiem, briljantiem un perlēm, kas maksā vairākus tūkstošus dolāru. Lielākā daļa šo izstrādājumu ir augstas kvalitātes un ļoti skaisti. Pa pilsētiņu nostaigāju četras stundas un neko īpašu nenopircis dodos atpakaļ. Vakarpusē nolemju aiziet izpeldēties. Vakarā pludmalē savācās daudz cilvēku, kas vēro un fočē saulrietu. Pāris desmit metrus tālāk sākas krasts ar lieliem akmeņiem un starp tiem mazi smilšaini līcīši. Dodos uz vienu no tiem, kur nolieku krastā uz akmens savu T-kreklu lai pēc tā orientētos. Okeanā ūdens ir tāds kā uzsildīts kakao ar baltām putiņām pa virsu. Tikai iebrienot līdz viduklim, tu riktīgi izjūti tā spēku, kas gāž tevi nost no kājām. Milzīgie viļņi, kas sitās gar akmens krastu, kā divi sumo cīkstoņi saspiež tevi starp saviem spēcīgajiem augumiem un velk iekšā okeānā. Ar vienu aci jāvēro krasts ar T-kreklu, jo vari nepamanīt, kā tevi aiznes simts metrus tālāk, jeb dziļāk okeānā. Peldi pabeidzu ap 19.00 un ārā jau ir tumšs. Vērojot mēnesi pie debesīm, kas šeit izskatās, kā izgrausta arbūza šķēle, kura nav vērsta sāniski, kā pie mums, bet uz leju, dodos atpakaļ uz viesnicu. 4.11. Uzcēlies un pabrokastojis, nolemju šo dienu veltīt tuvākās apkārtnes iepazīšanai. Ap pl. 12.00. paņemu tuktuku un braucu uz 8 km tālāk esošo zvejnieku ciematiņu. Atbraucot, secinu, ka šeit baigi smird. Paiet laiciņš, kamēr pierodu pie zivju smakas, kas man ļoti nepatīk. Krastā sabraukušas zvejnieku laivas ar lomu un notiek izsole. Zivis dabū tas, kurš pirmais dažu sekunžu laikā vairāk nosola. Lielākoties, tie ir pārpircēji, kas tirgo tās piecdesmit metrus tālāk esošajā tirdziņā. Vēl uz šejeni brauc apkārtējo restorāniņu īpašnieki, lai iegādātos sev zivis, krabjus vai garneles. Aplūkojis zvejnieku ciematu, dodos atpakaļ uz Kovalam pludmali, kurā pavadu vairākas stundas fočējot un ķemmējot vietējos šopus. Krastā nīkuļo kokosriekstu pārdevēji un citu suvenīru īpašnieki, kas par visu vari cenšas tev kaut ko iesmērēt. Saku tiem, ka man naudas nav un līdzi vienīgi fotoaparāts, tad viņi atslābst un liek tevi mierā. Velāk dodos atpakaļ uz viesnīcu, kur pavadu atlikušo dienas daļu šajā paradīzes stūrītī izbaudīdams peldi okeānā un Indijas maigās saules pieskārienus. Šī diemžēl ir mana pēdējā diena šai skaistajā valstī, jo no rīta man jādodas prom. 5.11. Pl. 9.00. man pakaļ ir šoferis, ar kuru braucam līdz lidostai, kur pl. 12.00. ir reiss uz pilsētu Male, kas ir blakus esošo Maldīvu salu galvaspilsēta. Talāk savu ceļojumu turpināšu pa Maldīvām un ceru, ka tā sniegs man ne mazāk skaistus iespaidus kā Indija. Sēžot lidmašīnā un veroties ārā pa logu, secinu, ka ar šīm divām nedēļām ir bijis ļoti pamaz, lai kā nākas iepazītu šo brīnišķo valsti, bet esmu priecīgs, ka vismaz daļēji varēju ielūkoties šī pasakaini skaistā zemes stūrīša ikdienā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais