Yorana uz Rapanui zemes, jeb Sveicināts, bālģīmi, Lieldienu salās

  • 5 min lasīšanai
  • 137 foto
Par šo brīnišķo vietu sapņoju jau no tās dienas, kad pirmo reizi to ieraudziju, lūkodamies melnbaltā TV ekrānā. Atceros, ka sēdēju vaļā muti un skatijos kaut kādu pārraidi, kuru rādija starplaikā starp PSKP plēnumu un ražas novākšanas sacensību pārraidēm. Lieldienu salā nokļuvu pateicoties tam, ka ceļoju pa Peru, kas atrodas no tās daudz tuvāk nekā Eiropa. Nevarēju neizmantot tādu lielisku iespēju tur pabūt, jo diezvai speciāli būtu uz šejieni devies. 16.03. - Ap pl. 3.00. no Peru galvaspilsētas Limas ielidoju Čīles galvaspilsētā Santiago. Lidostā palieku līdz pl. 8.00, kad ir reiss uz Lieldienu salu, kura ir viena no noslēpumainākajām vietām uz zemes. Lidojums no Čīles ilgst 4,5 stundas, jo Lieldienu sala ir arī vistālāk esošā sala no sauszemes pasaulē. Līdz Čīlei ir apm. 3500 km. Galā esmu ap 11.00, jo ar Santiago ir divu stundu laika starpība. Maziņajā lidostiņā ar smaidu sejā mani sagaida mans gids Terangi. Uzkarot man kaklā orhideju virteni, viņš saka man Yorana, kas viņu valodā nozīmē – esi sveicināts! Aizvedis mani ar bagāžu līdz viesnīcai, viņš dod man divas stundas laika līdz sākas pirmā ekskursija pa salu. Sākumā braucam apskatīt salas rietumu daļu, kur dažādās vietās stāv lielas cilvēkveidīgas statujas ar lielām acīm un bez tām. Lieldienu salas 1722. gadā tieši lieldienu nedēļā atklāja holandiešu jūrasbraucēji, tādēļ arī tāds nosaukums. Braucot uzzinu, ka Terangi ir no Rapanui tautas, kas ir lielākā iedzīvotāju daļa uz salas. Vispār salā ir ap 3 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem 80% ir rapanui, bet 20% iebrauceji no Čīles. Daļa no iedzīvotājiem šeit nedzīvo, bet gan strādā Santiago. Ārzemniekiem un pat čīliešiem pierakstīšanās uz patstāvīgu dzīvi salā ir liegta. Visa sala ir dabas rezervāts un, lai kā arī kāds miljonārs gribētu uzsliet šeit sev villu, viņam pasaka NĒ! Rapanui valodā salas nosaukums arī ir Rapanui, kas nozīmē – lielais airis. Vietējie vēl to sauc Te Pito o Te Xenua, jeb latviski - visuma naba. Sala ir tikai 165,5 km² liela, tādēļ, lai to apskatītu, nav vajadzīgs daudz laika. Braucot, pamanu uz Terangi labās rokas tetovējumu. Pajautājot par to, viņš pastāsta, ka katram rapanui zēnam, sasniegušam apmēram 4-5gadu vecumu, tiek ietetovētas šīs zīmes, kas norāda uz piederību savam klanam. Tetovējumiem ir jābūt uz rokām, kājām un uz muguras. Pie statujām esam pēc 15min. Tās tiešām ir varenas. Iet klāt pašām statujām nav atļauts, jo tās ir tabu. Visām Moai statujām pie kājām ir paklājs no akmens bluķiem, kas ir seno statuju cēlāju kapi. Visas statujas ir nostādītas ar seju pret salu un it kā aizsargā to un iedzīvotājus no briesmām, kuras draud no varenā okeāna. Stāvot tur un veroties to lielajās acīs, tā vien liekas, ka viņas tūlīt atdzīvosies, pacels kāju un iespers pa tūristu resnajām pakaļām, lai tie vācās no viņu svētās zemes. Aplūkojuši šīs un vēl vienas blakus esošās statujas, dodamies atpakaļ uz viesnicu. Palūdzu Terangi izlaist mani vienīgajā salas pilsētā HangaRoa, lai apskatītu tur dzīvojošos ļaudis un iegādātos suvenīrus. Suvenīru tirdziņš ir ļoti skaists, bet arī salīdzinoši dārgs. Nekur citur pasaulē nebiju redzējis suvenīriem tādas cenas. Koka statuiņas maksā no 10$-500$ atkarībā no izmēra un materiāla. Par 20 cm statuetīti no brūngana koka, ko biju izvēlējies, prasija 80$. Prasu, kadēļ tik augsta cena, uz ko vietējie man atbild, ka salā atlicis maz koku, no kā tās taisīt, tādēļ, ja nevēlies pirkt tad lasies. Pastaigājoties pa tirdziņu, atrodu tādas pašas no gaišāka koka, kas ir lētākas un kaulējoties par divām samaksāju 60$. Turpinot pilsētas apskati un fotografējot, pamanu, ka fotoaparātā parādās uzraksts, ka atmiņas kartē atlikusi vieta vairs tikai kādām desmit bildēm. Sastresojos ne pa jokam... Drusku padzēšot nesvarīgus kadrus, atrodu vietu vēl kādām desmit bildēm un viss. Vairāk nav ko dzēst, bet priekšā vēl divas dienas. Apstaigājot veikalus neko neatrodu. Ieeju internetzālē, pasēžu Draugos un ejot ārā man paveicās. Zāles uzraugs it kā zinot, kur varētu nopirkt atmiņas kartes un uzraksta man adresi. Tālāk dodos atpakaļ uz viesnīcu un tai blakus esošo restorāniņu, lai pavakariņotu. Aizgājis līdz tam, redzu, ka tas ir ciet, bet vaļā viens logs un tālāk iekšā spīd gaisma. Pieeju un pieklauvēju pie koka slēģiem. Saimniece ir klāt kā likts un saka, ka tūlīt atvērs, ja ko pasūtīšu. Pasūtu vistu Rapanui gaumē, mango sulu un pisco kokteili. Gaidot, ielūkojos virtuvē, kur ieraugu jaunu daiļavu vienā bikini griežot salātus. Viņa prot angliski un izstāsta, ka pati ir no Santiago un savā 25 gadu ilgajā mūžā pirmo reizi ir Lieldienu salā, kur viesojas pie savas tantes. Man tas ir šoks un prasu kādēļ viņa nebrauc šurp biežāk uz ko tā atbild, ka viņiem atbraukt uz salu ir dārgi un ka lētāk ir lidot atpūsties uz Brazīliju vai Argentīnu. Pavakariņojis un pasēdējis internetā, kas par brīnumu bija tai salmu būdā dodos gulēt. 17.03 - Ceļos 8.00., jo 9.00. sākas pilnas dienas brauciens uz salas vidusdaļu un dienvidiem. Terangi ir klāt un pirmkārt parādu viņam lapiņu ar adresi, kur varētu nopirkt atmiņas kartes. Viņš saka, ka zin, kur tas ir, un braucam. Veikaliņā atrodas kserokss un citi datorpiederumi. Terangi pardevējam pajautā kartes un kā jau zināms - muļķim parasti veicās – un pēc minūtes pārdevējs atnes man trīs veidus. Paņemu 1 GB karti un dodamies tālāk. Kā pirmo apmeklējam akmens lauztuvi Rano Raraku, no kuras arī nākušas visas statujas. Apkārt kalnam, kur atrodas akmeņlauztuves, izmētātas dažāda lieluma pabeigtas un nepabeigtas statujas. Sajūta ir tāda, ka cilvēki it kā uz laiku atstājuši šo vietu un pēc pusdienām būs atpakaļ, lai atsāktu darbu. Kopumā salā atrodas ap 1000 statujām un lielākā to daļa guļ nepabeigtas akmeņlauztuvēs, bet pārējās stāv dažādās salas vietās. Aplūkojuši šeit visu, braucam tālāk. Terangi pa ceļam kaut kur pazvana un pēc 5 min. iebraucam kādā lauku sētā, kurā ir viena mājiņa un dārzs. Viņš saka, ka saimniece ļoti labi gatavo un šeit mēs paēdīsim. Pusdienās ir pagatavots cepts tuncis ar salātiem un saldajiem kartupeļiem. Kaut man vairāk garšo saldūdens zivis, tomēr tuncis tiešām ir gards. Papusdienojuši un pateikuši saimniecei „maururu” (paldies), braucam uz visskaistāko vietu salā - Anakena līci. Arī šeit aplūkojamas tādas pašas statujas kā citur, tomēr liekas, ka šīs ir visskaistākās, jo apkārtne ir ļoti gleznaina. Līcī ir zilganzaļš ūdens ar baltu pludmali un visapkārt ļoti daudz palmu. Upju vai strautu salā nav un visu ūdeni cilvēki ņem no akām vai vulkāna krātera, kur tas sakrājās. Vēlāk apbraukājot vēl dažādas statujas, esam atpakaļ 16.00. Terangi jautā, vai negribu aizbraukt vakarā uz restorānu aiz pilsētas, kas piedāvā salas nacionālo virtuvi. Saku, ka protams vēlos, un viņš piezvana un rezervē man vietu. Līdz pl. 19.00. staigāju pa pilsētiņu, fotogrāfēdams cilvēkus un sērferus, kas lēkā pa viļņiem. Peldēties gan salā droši var tikai Anakena līcī, jo visapkārt krastmalai ir vulkāniski akmens bluķi un ir lieli viļņi. Pl. 20.00 man pakaļ ir mašīna, kas aizved uz restorānu. Viss ēdiens, kas šeit tiek pasniegts, ir rapanui nacionālā virtuve. Tas tiek pagatavots uz karstiem akmeņiem, kas sakrauti iekšā lielā bedrē. Pirms ēšanas, visiem tiek piedāvāts noskatīties salas nacionālo deju un dziesmu priekšnesumus. Tiek rādītas gan rapanui, gan polinēziešu, gan jaunzēlandes maoru dejas. Kā vēlāk pastāsta dejotājas, īsti neviens nezinot, no kuras puses nākuši cilvēki šajās salās. Izskatās, ka pa druskai no visām šīm vietām, jo sala it kā atrodas pa vidu visiem šiem reģioniem. Atpakaļ viesnīcā esmu ap 23.00., kur dodos gulēt, jo pisco kokteilis savu darbu ir paveicis. 18.03 - 8.00. pakaļ ir gids. Šodien braucam apskatīt lielāko vulkāna krāteri salā Rano Kau. Šis ir neaktīvs vulkāns un krātera vidus ir pilns ar ūdeni un dūņām, kas peld pa virsu. Apskatijuši krāteri, braucam tālāk. Lūdzu, lai gids piestāj pie ceļmalā augošā guavas krūma, lai sarautu augļus. Tieši pašlaik salā ir guavas sezona un tie aug visur, gar ceļmalām un nevienam nepieder. Guavai ir dzelteni tenisa bumbiņas lieluma augļi ar rozā želejveida mīkstumu un mazām sēkliņām pa vidu. Nav pārāk saldi un labi noder, lai dzesētu slāpes. Visas šīs trīs dienas braukājot pa salu, arī redzu milzum daudz zirgus, kas aulēkšo savā vaļā. Jautāju par tiem Terangi un viņš izstāsta, ka katram no daudzajiem zirgu bariem ir savs saimnieks, kas palaiž no rīta tos lai ganās, bet vakarā ar aitu suņu palīdzību sadzen tos mājās. Vēlāk apskatām vēl vienu statuju rindu okeāna krastā un lēnām virzamies uz lidostas pusi. Diemžēl salā varu pabūt tikai trīs dienas un ap pl. 13.00. ir lidojums uz Santiago. Sēžot lidmašīnā ir nedaudz skumji atstāt šo brīnišķo vietu, bet ar cerību kādreiz atgriezties, veros lejā uz šo pasakaini skaisto salu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais