Tuklā Latvijas bālģīmja viesošanās pie kalsnajiem inku pēctečiem

  • 13 min lasīšanai
  • 169 foto
Šis ceļojums sākās kādas dokumentālās filmas par Latiņameriku iespaidā, kuru noskatijos lidmašīnā lidodams no Austrālijas uz Eiropu. 6.03 - Ceļojums sākās ar lidojumu uz Amsterdamu, no kuras 12,5 stundu lidojums uz Limu. Pl. 17.20. ielidoju Limā. Saņemot bagāžu un samainot naudu izeju no lidostas, kur iekrītu smaidīgo un visur esošo taksistu tīklos. Sarunāju cenu un dodamies uz pilsētu. Taksists iztaujājis mani tuvāk, protams, sāk bīdīt savu biznesu un jautā vai man interesē čikas – vietējās meičas un, ja kas, varam braukt pa taisno pie viņām. Saku, ka manas prioritātes ir pilsētas apskate un cilvēku vērošana ielās, bet čikas varbūt vēlāk. Pēc 40 min. esam galā. Mana viesnīca atrodas SanMartin laukumā. Iekārtojies viesnīcā, eju nosnausties pēc lidojuma un 4 stundas vēlāk jau esmu ielās. Diemžēl ir jau vakars un tumšs, tādēļ nekur tālu nedodos. Laukums SanMartin un Mayor laukums ir populārākie atpūtas un apskates objekti Limā un abus tos savieno iela Jiron de La Union, uz kuras izvietojušies labākie veikali un ēstuves. Pastaigājies pa šo ielu, uz kuras tūristus diezko nemana, ieeju internetzālē pasēdēt Draugos. Tajos uzrādās, ka lietotāji Peru bez manis ir 0 un domāju, ka laikam visi kaut kur Ēģiptē stūķē vaigos guļot pie baseina. Uzsitis pāris vēstules draugiem, dodos atpakaļ uz viesnīcu. 7.03 - Pieceļos agrāk lai aizietu uz pilsetu, jo pl. 8.00. jābrauc ārā uz lidostu. Pl. 10.00 paredzēts lidojums Lima-Cusco. Uz ielas praktiski nevienu nemana, izņemot avīžzēnus, kas skaļi klaigādami, skrien katram klāt un piedāvā savu preci, pāris kurpju tīrītājiem un dažiem onkulīšiem, kas no ratiem tirgo karstu buljonu un tēju. Lima man mazliet atgādināja Kubas galvaspilsētu Havanu. Tādas pašas mājas spāņu stilā un uz ielām veci uzķīlēti piecdesmito gadu autiņi. Drusku pafočējis dodos atpakaļ. Tā kā Limā būšu vēlreiz pēc deviņām dienām, tad īpaši neskumstu pēc ļaužu trūkuma. Lidojumam ir jābūt pl 10.00., bet izlidojam jau 9.50. Blakus krēslā sēž angļu pensionārs, kas ik pa laikam iesmiedamies lasa pēdējo Harija Potera grāvēju, kamēr viņa sieva cenšas sasniegt meistarklasi pasiansā. Pēc stundas esmu galā. Lidostā tūristus sagaida īsta peruāņu mūzikas grupa, kas tērpušies nacionālajos tērpos uz nacionālajiem instrumentiem spēlē dažādas latiņamerikāņu melodijas. Drusku līdzinās tiem, kas spēlē pie mūsu centrālstacijas. Iegādājies sev vienu CD dodos laukā, kur ieraugu cilvēku, kurš tur plāksnīti ar manu uzvārdu. Viņu sauc Julio. Viņš saka, ka aizvedīs mani uz viesnīcu, bet pl. 14.00. man būs pakaļ Aldo, kas vedīs pilsētas un tās apkārtnes apskates ekskursijā. Iekārtojies viesnīcā, dodos uz pilsētu. Ārā ir krietni vēsāks nekā Limā, jo Cusco atrodas augstāk kalnos (3600m virs jūras līmeņa). Temperatūra mainās vairākas reizes dienā no 25 lidz 15, ko arī pats pieredzēju. Pa Cusco ielām staigā ļaudis veclaicīgās drēbēs un liekas, ka esi citā gadsimtā. Klāt skrien bērneļi nacionālajos tērpos un jautā vai negribu ar viņiem nofočēties, protams, par maksu. Prasa 20 soles, kas ir kaut kur ap 8$. Saku, ka došu 2$, ja nē fočēšos ar citiem. Tā kā konkurence ir liela, tad šie piekrīt. Ejot tālāk redzu uz ielas sēdošu puišeli, kas tirgo kaut kādus oranždzeltenus augļus. Vietējie saka, ka šie ir kaktusu augļi tuna un ļoti garšīgi. Nopērku dažus un tie tiešām izrādās labi un nepārāk saldi. Iekšā tāds oranžs ūdeņains mīkstums ar mazām sēkliņām. Pl. 14.00 pilsētas apskates ekskursija, kuras laikā ar gidu Aldo apskatām antīko saules templi Korikanči un inku pilsētas drupas - Sacsayhumanu cietoksni. Beidzoties ekskursijai, palūdzu Aldo aizvest mani uz tirgu, lai apskatītu un iegādātos vietējos augļus. Tirgū tiek piedāvāti dažādi eksotiskie augļi - mango, liči, čeremoijas un citi, kurus esmu ēdis citās valstīs, bet nezinu precīzu nosaukumu, jo dažādās valodās tos arī sauc dažādi. Vakarā eju uz restorānu, kas piedāvā nacionālo Peru virtuvi. Galvenokārt, lai pameiģinātu Kui, kas ir vietējā delikatese, un Pisco - vietējo alkoholisko dzērienu. Kui ir parasta jūrascūciņa, tikai cepta krāsnī un ar garnīru. Tās gaļa varbūt mazliet atgādina liellopu gaļu, tikai sausāka. Ēdot Kui, noskatos nacionālo deju priekšnesumu. Atpakaļ viesnīcā esmu ap 21.30, tad arī liekos ātrāk gulēt jo no rīta jāceļās 4.30. 8.03 - 5.30 izbraucu uz lielāko seno inku pilsētu Maču Pikču, kas atrodas dziļi Andu kalnos. Uz turieni var nokļūt, braucot ar vilcienu un ceļā jāpavada 4 stundas. Uz viesnīcu no rīta man pakaļ atbrauc Julio, jo Aldo neviens nevar sazvanīt. Liekas jau ka braukšu viens, bet 10 min. pirms vilciena atiešanas parādās Aldo ar ļoti izmocītu sejas izteiksmi. Izrādās, ka viņam ir slikti un pie vainas ir manis uz ielas pirktās ceptās cūku ribiņas, ko iekodām vakar. Vilcienā sēdēt labāk ir kreisajā pusē, jo no tās paveras visskaistākie skati uz Andu kalniem, upītēm un vietējiem ciematiem. Galā esam ap 11.00. Vilciens pienāk stacijā, kas atrodas pilsētiņā Aguas Calientes un, lai no šejienes nokļūtu pašā Maču Pikču, ir jābrauc augšā kalnos apmēram 20 min. ar autobusu un vēlāk jāiet vēl kādas 10 min. ar kājām līdz virsotnei, uz kuras tad arī ir uzcelta slavenā inku citadele. Aldo šis pasākums ir diezgan nomokošs, tādēļ, nonākot galā saku, ka pats pastaigāšu un pafočēšu, jo vēsturisko informāciju jebkurā laikā varu izlasīt internetā tūrisma saitos. Viņš par tādu priekšlikumu ir ļoti priecīgs un saka man lielu paldies. Maču Pikču, protams, ir varena. Apskatu tās celtnes un dārzus, kur inki audzējuši sev pārtiku un ziedus. Lauciņos, kur agrāk audzēti dārzeņi, ganās lamas. Aldo vēlāk pastāsta, ka kalnos, blakus Maču Pikču vēl joprojām atrodas inku pēcteču ciemati un lamas pieder viņiem. Beidzoties ekskursijai, ieturu pusdienas vietējā restorāniņā. Atpakaļ braucam 17.30., pirms tam iepērkoties tirdziņā pie stacijas, kurā ir ļoti liela suvenīru izvēle, kā arī lētas sudraba rotaslietas un izstrādājumi no lamas vilnas. Pilsētā esmu ap 20.00., jo atpakaļ braucam pa īsāko ceļu. 9.03 - Ceļos 6.00., jo 7.00. izbraucu no Cusco uz Puno. Uz turieni var nokļūt, dodoties vēl augstāk kalnos (3800 m. virs jūras līmeņa). Puno pilsētiņa atrodas pie augstākā Latiņamerikas ezera Titikaka. Uz tā virsmas uz peldošām niedru salām dzīvo Uros indiāņu ciltis, kuras tad arī dodos turp apskatīt. Ceļš ir veicams ar labu tūrisma autobusu un jābrauc 7 stundas ar dažām pieturām. Pirmā pietura ir Andavaililias ciems, kurā atrodas Sv.Pētera baznīca, kas no iekšpuses visa ir izgleznota ar freskām un izrotāta ar zeltu. Otrā pietura ir ciemats Rakči, kurā dzīvo sicuanenos tautības cilvēki un apskatāmas kautkādas drupas. Puno iebraucu 17.20. Braucot iekšā, pilsētiņā liekas, ka sēdi laika mašīnā. Mājiņas ir kāda 17. gs. stilā celtas no māla ķieģeļiem. Apkārt staigā ļaudis arī tā laika drēbēs ar vistām rokās, jeb lamām pie sāniem. Autoostā mani sagaida gids Rikardo un braucam uz viesnīcu. Pa ceļam neredzu nevienu pieklājīgu māju un domāju, ka būs jadzīvo kādā stallī, bet izrādās, ka visas viesnīcas ir aiz pilsētas pašā Titikakas ezera krastā. Iečekojies viesnicā, pajautāju vai šeit ir vieta, kur aizbraukt - nosist laiku. Meitene reception iedod karti un parāda ielu, uz kuru jādodās. Puno pilsētā bez džinsām un jakas neiztikt, jo ir vēls rudens, bet aprīlī sākas vietējā ziema. Aizbraucot uz centru, izrādās, ka šeit ir diezgan forši. Uz centrālās ielas Plasa de Armas iekārtojušies suvenīru veikaliņi, restorāniņi, valūtas maiņas punkti. Vienīgi mazliet traucē vietējās tantiņas, kas sienās klāt un piedāvā savu preci no lamas vilnas. Lai tiktu vaļā, nopērku dažus džemperīšus un cepurītes dāvaniņām. Pāris stundas staigājot, sajūtos izsalcis un, ieraugot izkārtni Picas, eju iekšā. Maziņā kafejnīciņā gar sienu stāv trīs galdiņi, bet pretējā pusē - neliela maizes krāsns, kurā tad viss tiek gatavots. Picu taisa tavu acu priekšā un, ja nepatīk, tās kas ir ēdienkartē, tad pagatavos speciāli pēc tava pieprasijuma. Pasūtu vidēju picu, banānu-piena kokteili un pisco kokteili - viss kopā 8$. Pavakariņojis un mazliet pastaigājis pa pilsētu, dodos uz viesnicu. 10.03 – Pl. 6.30. man pakaļ ir gids Rikardo. Braucam ciemos pie indiāņiem. Ekskursijas laikā piedāvā apskatīt peldošās Uros salas un Teqiles salu. Pēc pusstundas brauciena ar laivu, piestājam pie Uros. Ezerā atrodas ap 40 dažāda lieluma mākslīgām salām, kas ir veidotas no niedru salmiem un ir apmēram divus metrus biezas. Šīm salām ir ļoti sena vēsture un tās te atrodas jau apmēram no 16 gadsimta. Lai sala nenoslīktu, to reizi mēnesī pārklāj ar dažām jaunām kārtām salmu. Uz salas atrodas trīsstūrainas salmu mājiņas, kurās tad arī dzīvo vietējie. Tajās uz grīdas vienkārši saklāti matrači un stūrī mētājas kaudze ar lupatām. Iekšā smaka nav no patīkamākajām. Prasu gidam, kāpēc šie cilvēki neiet dzivot uz sauszemes, jo visapkārt tik daudz tukšu līdzenumu. Viņš atbild, ka viņi jau ļoti sen te dzivo un arī negrib neko mainīt. Pie viņiem brauc tūristi, no kuriem ir neslikti ienākumi. Ar šiem ienākumiem pietiek dzīvei un nekas nav jādara. Nākošā pietura pēc divu stundu brauciena pa Titikakas ezeru - ir pie Tequiles salas, kas ir īsta sala un izskatās kā liels kalns. Izkāpjot no laivas, jāiet apmēram pusstundu ar kājām kalnā, lai nokļūtu kalna galā izvietotajā ciematā, kura vidū ir laukums ar baznīcu un dažiem veikaliņiem. Uz šejieni nāk ļaudis no visiem salas rajoniem iepirkties un apspriest jaunumus. Apskatijuši baznīcu un šeit sēdošos cilvēkus dodamies tālāk uz kalna otru pusi, kur paredzētas pusdienas. Katrā ciematā, kur pabiju, cilvēki staigāja dažādos nacionālajos tērpos, kas priekš mums liekas baigā eksotika. Nepietiek tikai tos uzvilkt, ir jāseko dažādām tradīcijām, kas katrā ciematā atšķiras. Piemēram, Teqilas salā neprecētām sievietēm pie kleitām ir jābūt piešūtiem mīkstiem auduma bumbulīšiem, bet precēti un neprecēti virieši nēsā dažādas adītas cepurītes. Atpakaļ Puno esmu ap 18.00., kur atvados no sava gida un līdz vakaram staigāju pa pilsētu. 11.03 - Ceļos 6.30., jo 7.30. man pakaļ būs šoferis, lai aizvestu uz lidostu, kas atrodas no Puno stundas braucienā. Lidosta atrodas Juliacas pilsētā, no kuras jālido uz Limu un tālāk uz Talaru. No Talaras tālāk būs buss uz labāko Peru kūrortu Mancora. Sēžu lidmašīnā gaidu pacelšanos. Te pēkšņi atskan belziens pa lidmašīnas apakšu. Meitene, kas sedēja pretējā pusē, pat salēcās, bet stjuarti gan uz to vispār nereaģēja - laikam tā jābūt. Piecas minūtes pēc lidmašīnas pacelšanās, to sāka briesmīgi kratīt. Samīžos nepa jokam. Ieķēries sēdekļa malās, sēžu un paveros ārā pa logu. Un ko jūs domājat, ko es tur redzu? Uz spārna ar lieliem burtiem rakstīts CCCP. Pirmā doma bija, ka veiklie krievu darboņi pārdevuši izcilajiem peruāņu aviātoriem pēdējo aviācijas šedevru un, pateicoties šim „biznesa darījumam”, tūlīt tikšos vaigu vaigā ar pašiem Maču Pikču cēlājiem. Man par laimi, pēc dažām minūtēm pārstāja kratīt un tika pasniegti dzērieni. No stresa uzreiz atkorķēju līdzpaņemto 0,3 blašķi pisco un pusi piebeidzu. Pisco bija iemidzinošs efekts un pamodos es jau Limā. Lidostā iečekojos tālākam lidojumam un eju padzert kafiju. Sēžot dzirdu, ka pa lidostas skaļruni tiek nosaukts mans uzvārds. Dodos pie informācijas stenda un jautāju, kas par problēmu? Izrādās, ka reiss, uz kuru iečekojos, jau likvidēts, jo Talarā ir slēgta lidosta. Būs jālido uz pilsētu Pjura, no kuras tālāk ar busu līdz Talarai. No tās tālāk ar vieglo līdz Mancorai. No Limas izlidojam ar 4 stundu aizkavēšanos. Man kārtējo reizi „paveicās”. Blakus sedeklī sēdēja vecene, kurai briesmīgi smirdēja kājas. Viņas vīrs, kas sēdēja šai blakus, gan visu laiku smaidija. Viņam tas laikam patika, bet varbūt ka bija jau pieradis. Pavēros apkārt, bet visas vietas bija aizņemtas. No „priekiem” atkorķēju atlikušos 150gr pisco un pagriezis galvu pret logu centos gulēt. Tas diezko nesanāca, jo aizmugurē sēdēja vietējo kompānija, kas visu lidojuma laiku skaļi ņirdza. Piurā esam pēc pusotras stundas. No lidmašīnas jau izkāpu kā 2. grupas invalīds. Galva nofiksejusies virzienā pa labi un ceļi arī tādi ļengani pisco deļ. Stāvu, gaidu savu bagāžu, kad pekšņi kāds uzsit man pa plecu. Pagriežos un redzu stāv vecs onkulīts un rāda man apdriskātu rūtiņu lapiņu, uz kuras ar zīmuli un pāris kļūdām uzrakstīts mans vārds. Vecais saka, lai sekoju viņam. Iziedams no lidostas, viņš norāda pa labi, kur 100 metrus tālāk stāv buss uz Talaru. Pieeju klāt nododu bagažā somas un kāpju iekšā. Par brīnumu, priekšā jau ir ņirdzēji no lidmašīnas, kas nu zviedza vēl trakāk un darija to visu atlikušo brauciena laiku. Jābrauc 2,5 stundas. Autobusā ir tikai vietējie, izņemot mani un kādu šveicieti, kurš ar savu peruāņu draudzeni dodas uz kūrortu izklaidēties. Pretējās puses sēdekļos sēdēja divi veči vienos šortos un aizrautīgi sita kārtis, kamēr viņu sievas priekšā, spēcīgi žestikulējot un klaigājot, apsprieda svaigāko telenoveļu jaunākās sērijas. Pisco un seriālu cienīgas mūzikas iespaidā, kas skanēja autobusā, uz brīdi pieveru acis un redzu, ka pie manis pienāk seno inku vadonis, uzliek roku uz pleca, pakrata un kautko saka. Atbildu šim, ka nesaprotu, bet šis atkal krata un saka to pašu. Tad man atverās acis un savā priekša redzu mazu 1,5 metru lielu vīreli ar lielu vēderu, kas rausta mani aiz pleca un saka: - Finish, amigo, Talara! Finish, amigo! Pēc pāris sekundēm man pielec, kur atrodos un atbildu viņam: - Gracias, senior, gracias! Izkāpu no busa - ir jau tumšs. Apkārt neko nemanu, izņemot vienu mašīnu, pie kuras stāv vecis ar plāksnīti un uz tās uzrakstīts mans vārds. Ielieku somas bagāžniekā un jau sēžos iekšā, bet pamanu uz ielas šveicieti ar draudzeni, kārām acīm skatoties uz manu auto. Saku,ka braucu uz Mancoru un varu viņus aizvest. Šie bezgala priecīgi, iesežās aizmugurē un pastāsta, ka viņiem ir bijis jābrauc ar busu, kas aizgājis jau 3 stundas atpakaļ. Brauciena laikā dzirdu, ka peruāniete meiģina ar šoferi sarunāt cenu. Pagriežos un saku, ka nekādas cenas nebūs, jo šis ir nevis taxis, bet mans transfērs un ka man viss ir apmaksāts, bet, ja viņi vēlas, var iedot šoferim kādas 20 soles „tējai”. Galā esmu pēc kādas stundas. Nofočējamies kopā un palūdzu šoferim, lai aizved tos līdz galam. Paņemu pasi un iečekojos savā bungalo, kas stāv uz pāļiem okeāna krastā. Okeānā ir lieli viļņi un ar domu, ka tik mani tur ar visu būdu neieskalo, iemiegu, noslēdzot šo saspringto dienu. 12.03 - Uzceļos agri ap 6.30. Atceros, ka pa nakti neļāva gulēt kaut kādas milimetru lielas vaboles, kas koda rokā. Atveru acis un liekas, ka esmu paradīzē. Ārā +30, spīd saulīte, bet 50 metrus tālāk izbadējies okeāns ar saviem viļņiem cenšas aprīt gabalu pludmales. Virs ūdens noplanē pelikānu ģimenīte. Liekas, ka sapņoju un tūlīt pamodīšos sēžot Rīgas sabiedriskajā transportā. Pārbaudu to, iekniebjot sev kājā... Nē! Viss ir īsts! Fiksi pielecu kājās, uzvelku peldšortus, paņemu foto un uz priekšu. Ūdens okeānā ir kā silts piens. Tā kā neesmu nekāds dižais peldētājs un savus labākos rekordus peldēšanā esmu uzstādijis savā vannasistabā, tad dziļi ūdenī nelienu. Tomēr ar aci viļņus nav iespējams nomērīt un pēc mirkļa jau esmu ieskalots okeānā, kur nejūtu zemi zem kājām. Man par laimi, pēc sekundes nāca nākamais vilnis, kas izsvieda mani krastā, ripinot kā vecu iepuvušu arbūzu. Labi, ka atstāju krastā savu fotoaparātu, citādi ar bildēm būtu cauri. Uz šo visu no malas noskatijās mazie sarkanie krabīši, kas ar savām lokatoru acīm vēroja, kas pa briesmoni te rāpo pa viņu teritoriju un vai negrasās tos aprīt. Ceļoties man kājās, tie sabēg atpakaļ savās alās, no kurām pēc laika izbāž vienu aci un novērtē situāciju. Vairākas stundas paiet pludmalē. Ap pl 13.00. sajūtos izsalcis un dodos uz restorāniņu papusdienot. Sēžu, ēdu savas pusdienas un ieraugu, kā uz pretējā galda malas apsēžas putns līdzīgs musu žagatai, tikai mazāks. Pametu tai maizi, bet tulīt klāt ir otrs - tāds pats un abi sāk plēsties dēļ tās. Abiem muļķiem par izbrīnu no krūmiem izlēca ap 50 cm. gara zaļa ķirzaciņa un paķērusi maizes gabalu piedeva gāzi. Abi stulbie putni sāka blenzt viens uz otru un saprasdami, ka tikuši pamatīgi apčakarēti aizlidoja katrs uz savu pusi. Pārējā diena paiet peldoties, fočējot un izbaudot Peru sauli, kuras sekas jūtu tikai vakarā, atnākot uz savu mājiņu. 13.03 - 8.00. pabrokastojis, atkal dodos uz okeānu, kas pievelk ar savu skaistumu un lielisko pludmali. Guļu kapās, vērojot viļnus un skaistās „šokolādītes”, kas pa laikam paslīd garām horizontam. Diemžel viņām speķis negaršo un tamdēļ palieku bez deserta. Pludmalē bez manis nav gandrīz neviena, izņemot pāris cilvēkus, kas guļ 200 m. tālāk. Reizi pusstundā garām nojāj vietejie puišeļi uz zirgiem, piedāvājot par niecīgu samaksu izjādi gar okeāna krastu, kā arī mazas meitenes, kuras piedāvāja iegādāties pašsavērptas gliemežvāku krellītes. Vispār peruāņu dzīve nav nemaz tik viegla. Cilvēkiem ir daudz jāstrādā, lai pabarotu ģimeni, kas peruāniešiem nav maza. Tomēr viņiem vienmēr atrodas laiks, lai pasmietos par dzīvi, sevi un dumjajiem tūristiem. Viens šāds atgadijums bija arī šodien. Papusdienojis, dodos uz Mancoras pilsētiņu, bet pa ceļam garāmbraucot, pamanu kalna pakājē vietējo ostu. Pateicis mototaxistam stop, dodos lejā. Ostiņas strādnieki visi nostājušies gar piestātni un gaida, kad varēs celt ārā no pienākušā kuģīša zivis. Loms ir diezgan liels. Pilns bunkurs ar tunci, uz klāja mētājas vairākas haizivis un skati. Es nostājos ar fočiku visiem aizmugurē, lai netraucētu un gaidu, kad sāks lādēt zivis. Man tieši priekšā stāv paliels masīvs vīrs. Te pēkšņi no aizmugures pieskrien viens pamaza auguma vīrels, iekniebj ar visu sauju šim pakaļā un pamūk malā. Lielais, protams, ar šoka izteiksmi sejā pagriežas pret mani, kam smaids lidz ausīm, un groza pie deniņiem pieliktu pirkstu. Es, savukārt, norādu uz to otru, kas no smiekliem vēderu turēdams, vārtās pa zemi un pretēji, norādīdams uz mani, saka: - Tas bij viņš! Jā, jā! Es redzēju - tas bija viņš! Visi kopā pasmejamies, tad mazliet pafočējis zivju izkraušanu un svēršanu, dodos uz pilsētu. Pilsētā ilgi gan staigāt nevaru, jo vakarā „paradīzes vārti” priekš manis verās ciet. Pl. 18.00 pakaļ ir šoferis, kurš aizved mani uz lidostu pilsetiņā Tumbes, no kurienes 22.00. ir reiss uz Limu. 14.03 - Pēc brokastīm sākas Limas pilsētas un tās apkārtnes ekskursija. Tās laikā apskatām Limas krastmalu, dažādas vēsturiskās ēkas, baznicu, kas atrodas uz Plaza de Major, kā arī manu viesnicu, kura izrādās ir vesturiska celtne. Tālāk apmeklējam muzeju, kurā izstādītas Maču Pikču cēlāju inku relikvijas. Lielas zelta maskas, dažādi trauki un rotaslietas. Pedējais apskates objekts - ir kaut kāda ,,sunīšu paradīze” – bunkurs, kura pagrabā sakrauti čupās kauli. Šajās katakombās ir drūmi, mitri un nepatīkami, tādēļ tur ilgi neuzkavējos. Ekskursija beidzas ap 13.00., pēc kuras dodos staigāt pa pilsētu. Tā kādu laiku vazājoties pa ielām, atrodu restorāniņu un man par prieku tajā pasniedz Tekenjos, ko sevišķi esmu iecienijis, viesodamies Peru. Tekenjos ir plānā mīkliņā ietīts mājas siers, ko uz sekundi iemērc verdošā eļļā un pasniedz ar gvakamolas mērci. Saldajā paņemu ceptu jaunpienu, kas ir ļoti populārs saldēdiens Peru un pēc garšas ir tāds pats, ko ēdu bērnībā laukos pie vecmāmiņas. Tālāk staigāju pa pilsētu, vērodams cilvēkus un to dzīvi. Limas ielās ir sākusies Lieldienu gaidīšana, kas ir vieni no svarīgākajiem svētkiem šeit dzīvojošiem ļaudīm. Uz ielām tiek tirgota dažāda svētku atribūtika: krustiņi, svētbildītes, svecītes. Pievakarē nopircis gardos čeremoijas augļus, esmu drusku apmaldijies un nevaru atrast vajadzīgo ielu atpakaļceļam. Tikko izrādu savu satraukumu, kā kāds ir uztvēris manus domu viļņus un traucas palīgā. Jā, jā, tas ir īsts Supermens. Viņš pat izskatījās, kā tikko izkāpis no kinoekrāna, tikai, lidojot no Hollywood’as līdz Peru, viņam bija piemirsusies angļu valoda. Nosaucu savu viesnīcu un viņš mani izved uz vajadzīgās ielas. Kā atlīdzību sniedzu tam 1$, par ko šis ir ļoti priecīgs. 15.03 - Ceļos ap 8.30. un pabrokastojis, dodos uz pilsētu. Šodien ir mana pēdējā diena Peru. Iztaujājis viesnicas recepcijā esošos darbiniekus, uzzinu, kā nokļūt līdz Mercado de India - indiāņu tirdziņam, kurā ir lielākā nacionālo suvenīru izvēle visā Limā. Izeju uz ielas, atrodu minibusu. Braukšana busā arī ir interesanta. Katrā pieturā uz pāris minūtēm kāpj iekšā cilvēki, kas piedāvā dažādu preci: konfektes, loterejas biļetes, avīzes un citas lietas. Busā bez vadītāja ir vēl tādi kā konduktori - bļāvēji, kas tirgo biļetes un katrā pieturā lec ārā un sasauc cilvēkus. Pusdiena paiet staigājot pa tirgu. Atpakaļ pilsētā esmu ap 16.00. Atnācis līdz viesnīcai, skatos, apkārtnējās ielas ir kā izmirušas. Uz visiem stūriem poliči ar automātiem bruņmašīnās. Domāju, ka manā viesnicā ielikta bumba. Prasu poličiem, kas par lietu? Šie atbild, ka sākušies svētki, kas notiek uz ielas Jiron de La Union. Paņemu fočiku un eju skatīties. Priekšā - milzigi cilvēku pūļi. Izspraucies tiem cauri, redzu, ka kādi 10 vīri lenā gaitā nes tādas kā nestuves, uz kurām stāv apzeltīta Jēzus statuja visa nosēta ar ziediem un pa priekšu atpakaļgaitā ar skatu pret vīriešiem iet sievietes ar vīrakiem rokās. Pēc pusstundas procesija nonāk pie ēkas, no kuras tiek iznesta vēl viena statuja un ceļš turpinās tālāk. Vietejie man pastāsta, ka būs vēl trešā statuja un visa procesija ies vēl pusotru stundu, lidz pl. 18.00 tā nonāks galvenajā Limas baznīcā, kas stāv Plasa de Major laukumā. Tā kā man laika vairs nav dodos atpakaļ uz viesnīcu, jo 18.00. jābrauc uz lidostu. Pl 21.00. - sēžu lidmašīnā un nemaz negribās teikt ardievas Dienvidamerikas skaistulei Peru. Bet neskumstu, jo pēc 4 stundām teikšu: - Sveika! - viņas māsai Čīlei.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais