Ola, Cavez! jeb Tuklā bālģīmja ekoloģiskā tūre pa vispasaules komunisma priekšposteni.

  • 14 min lasīšanai
  • 325 foto
Doma par došanos uz šo pasakaini skaisto Latiņamerikas valsti man grozijās galvā jau pasen, bet īstenojās tikai tagad, jo vienmēr nesaprotamu iemeslu dēļ to atliku. 6.04. Ap pl. 10.00. nolaižos Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, kurā ierados no Ekvadoras, jo pa tās salām ceļoju visu iepriekšējo nedēļu. Kad esmu izkāpis no lidaparāta, tieku iesēdināts autobusā ar aizķepušiem logiem, uz kuriem skaidrā krievu valodā, bet ar latīņu burtiem rakstīts –Iztīri acis! Saņemot bagāžu un ejot laukā, visiem tiek stingri pārbaudīta bagāžas talona atbilstība paņemtajam koferim. Aizpildijis papīrus un izgājis muitu, ieeju lielā zālē, kur visus sagaida milzīgs plakāts ar Venecuēlas vadoņa Ugo Čavesa foto. Talāk dodos mainīt valūtu. Ieejot valūtas maiņas punktā un apskatot kursu, tas neliekās man tīkams, jo dolārus maina pēc oficiālā kursa attiecībā 1$ - 2,5 bolivāri, pēc kā vēl tiek ieturēta komisija 10% apmērā. Nolemju samainīt tikai divdesmit dolārus, lai vismaz redzētu, kāda izskatās īsta Venecuēlas nauda un, kad mainīšu citur, lai neiesmērē konfekšu papīriņus. Noteikumi valūtas maiņai ir ļoti stingri. Jāaizpilda liela anketa ar adresi un pases datiem. Beigās vēl valūtas maiņas darbiniece iemērc jūsu īkšķi tintē un uzspiež uz kvīts treknu pirkstu nospiedumu. Sajūtas pēc visa šī procesa ir tādas, it kā tūlīt jums izdos strīpainu formu, nodzīs matus un aizsūtīs uz kādu ne pārāk patīkamu uzturēšanās vietu. Pie valūtas punkta ieejas drūzmējās vīreļi, kas vēlas samainīt manus dolārus pret bolivāriem. Viņiem visiem kaklā ir lidostas idintifikācijas kartes, pēc kā noprotu, ka tie ir lidostas apkalpojošais personāls. Sola kursu 1$ - 3,5 bolivāri. Priekš manis jau tas ir labāk un es samainu simts dolārus. Pēc valūtas maiņas, dodos meklēt vietējo lidojumu zāli. Pl. 14.00. man ir nākamais reiss uz pilsētiņu Puerto Ordaz, kurā pārlaidīšu nakti, jo no rīta dodos tālāk. Atnākot uz vietējo lidojumu zāli, nododu bagāžā savu koferi, salīdzinu pulksteni ar meiteni pie check in un dodos tālāk. Laika man ir daudz. Atejot no iečekošanās stenda, mani kā mušas aplipina valūtas mainītāji. Šoreiz jau tiek piedāvāts kurss 1$-4,5 bolivāri un tad saprotu, ka iepriekšējā zālē esmu „uzmests”. Nolemju nogaidīt un, kā izrādās, veiksmīgi. Pēc pusstundas samainu dolārus attiecībā 1$-5,5 bolivāri. Paskatos pulkstenī - laika vēl pietiekoši, tādēļ aizeju uz kafūzi, kur pasūtu ar mājas sieru pildītus pīrādziņus Empanadas un kafiju. Vakar nejutos pārāk labi un biju nolēmis šodien neēst, bet ieraugot siltas Empanadas nenoturējos. Paēdis, dodos uz zāli, no kuras jāstartē. Aizeju līdz izejai, kura norādīta uz elektroniskā stenda, apsēžos un gaidu. Palūkojos pulkstenī - ir jau 12.00, tā kā palikušas vairs tikai pāris stundas. Nosēžot vēl pusstundu, skatos, ka apkārt neviens nesēž un dodos uzjautāt lidostas personālam, vai tiešām es vienīgais lidošu ar šo reisu. Praktiski neviens šeit nesaprot angliski un uz manu jautājumu, no kurienes izlido mans reiss parāda, lai sēžu un gaidu. Kad laiks ir jau 13.40., sāku stresot un ieraudzijis kafejnicā vairākas lidostas darbinieces dodos klāt. Par laimi viena no viņām saprot angliski un apskatot manas biļetes iepleš acis un sāk smaidīt. Izrādās, ka mans reiss esot aizgājis jau stundu atpakaļ, jo tagad ir jau 14.50, nevis 13,50, kā rāda mans pulkstenis, kaut arī salīdzināju to pie iečekošanās stenda. Arī vieta, kur sēdēju, nav bijusi īstā, jo izmainīts izlidošanas izejas numurs, ko pa lidostas skaļruņiem pasaka tikai spāniski. Par laimi nākošais reiss ir jau pēc pusstundas un jau sākusies iekāpšana. Pl. 17.00. veiksmīgi nolaižos Puerto Ordaz, kur mani sagaida gids Džovanni. Viņš ir izbrīnīts, kur biju palicis, jo mans koferis atlidojis jau pāris stundas atpakaļ. Iemetu mantas mašīnas bagažniekā un braucam uz viesnicu, kur pārlaidīšu nakti. Uz pilsētu Džovanni neiesaka doties, jo ir jau vakars un viss ir slēgts. 7.04. 7.30 man pakaļ ir Džovanni un dodamies uz mazu lidostiņu, no kuras iet mazmazītiņas lidmašīnītes uz Canaimas nacionālo parku. Pirms lidostas palūdzu gidu iebraukt tirgū, lai iegādātos līdziņemšanai kādus augļus. Tirgū gan izvēle nav liela. Pārsvarā tirgo dārzeņus un lopu banānus. Atrodu tikai skaistas melones un paņemu trīs. Ap pl 9.00 iečekojos lidošanai un eju uz lidmašīnu, kura ir tikai nedaudz augstāka par mani pašu. Tajā ir vieta tikai sešiem cilvēkiem, ieskaitot pilotu. Paceļoties, tā izskatās ne pārāk droša un mani vēl satrauc tas, ka vaļā ir logs, pa kuru kā automašīnā savu elkoni izbāzis pilots. Tomēr lidmašīnai paceļoties, logs tiek aizvērts un lidojums norit mierīgi. Kad nolidojam kādu gabaliņu, sāku stresot, jo kabatā nesataustu savu telefonu. Parbaudu visās kabatās - nekā. Diemžēl tas kopā ar akumulātoriem un atslēdziņām no kofera ir palicis lidostā. Kad nolaižamies, lūdzu pilotu, lai viņs sazinās ar lidostu, lai apskatās manas mantas. Viņš man norāda uz meiteni lidostas ēkā, kura izrādās ir mani sagaidošās firmas pārstāve. Izstāstu tai savas bēdas un viņa sola, ka piezvanīs. Pēc 10 minūtēm viņa ir atpakaļ un saka, ka nekas nesot atrasts. Garīgais man nav pārāk priecīgs, jo telefonā bija visi numuri, gan radiem, gan draugiem, gan pa darba līniju un somu arī tagad vaļā nevar dabūt. Pēc piecām minūtēm atlidojošajiem pakaļ ir kravas mašīna, kurā sametam somas un braucam uz viesnicu. Viesnīca izrādās kaut kas līdzīgs kempingam. Katram ir sava istabiņa ar tualeti un dušu, kurā ir tikai aukstais ūdens. Kad esam iečekojušies un papusdienojuši, dodamies pirmajā izbraukumā ar laivām pa Canaimas lagūnu, lai aplūkotu šeit stāvošos ūdenskritumus. Manu gidu sauc Tonijs un viņš ir no Pemon cilts, kuras cilvēki apdzīvo lielāko daļu nacionālā parka teritorijas. Man kompāniju uz tuvākajām trim dienām sastādīs pieci cilvēki no Kolumbijas un četri no Venecuēlas. Sākumā ar iegarenām laiviņām piepeldam pie paliela ūdenskrituma, kurš sastāv no septiņiem mazākiem. No tiem nāk smalka ūdens pilīšu siena, kas samitrina gan fotoaparātu, gan drēbes, tādēļ uzvelku plastmasas lietusmēteli, ko atlidojis iegādājos lidostas tirdziņā. Zem paša ūdenskrituma ir tāda kā neliela ala un gids piedāvā tajā ieiet. Šeit ūdens gāžas ar vēl trakāku spēku, tādēļ paslēpju fotoaparātu zem plašķa. Kad esam šeit visu pamatīgi apsekojuši, dodamies atpakaļ uz viesnicu. Uz vakarpusi pie debesīm ir savilkušies tumši lietus mākoņi un liekas, ka šovakar pētīt ciematiņu nedošos, jo ārā nemanu vietejos cilvēciņus. Arī ar fotoaparātu vazāties apkārt nav jēgas, jo nekādas prātīgas bildes neuztaisīsi. Pie vakariņu galda labāk iepazīstu savus ceļabiedrus un kopīgi notiesājam manis līdzpaņemto meloni, kā arī visi pameiģina pa kādai „Laimas” šokolādes konfektei, kuras parasti glabājas manā koferī. 8.04. Ceļamies ap 7.00. Pie brokastu galda Tonijs visiem sīkumos izklāsta šīs un nākamās dienas maršrutu, jo atpakaļ kempā būsim tikai rīt ap pusdienlaiku. Mūsu pārgājiens sastāvēs no 70 km gara brauciena pa krāčainu upi, pēc kura būs 2-3 km pārgājiens pa džungļiem, līdz nonāksim pie Anhela ūdenskrituma. Izbraucam ap 9.00. Sākumā braucam ar laivu apmēram stundu pa mierīgu upi līdz vietai, kur sākas milzīgas krāces. Tur visi tiekam izsēdināti laukā, kur ejam pa taku apmēram četrdesmit minūtes, līdz nonākam atpakaļ pie tās pašas upes. Tur sasēžamies atpakaļ laivā un dodamies augšup pa upi. Mūsu gids un stūrmanis ir īsti profiņi, citādi mēs jau sen būtu apmetušies uz mutes. Dažās vietās straume ir tik spēcīga, ka palecamies uz viļņiem un no visa spēka triecamies pret ūdeni. Šajos brīžos tiekam nošļakstīti no galvas līdz kājām. Kā spēdams cenšos sargāt savu fotoaparātu, slēpjot to zem T-krekla, kas sen jau ir caurcauri slapjš, bet par laimi saulē arī ātri žūst. Pēc saspringta pusotras stundas gara brauciena, piestājam vietiņā, kur paredzētas pusdienas. Izkāpjam krastā un mūs sagaidīt ierodas pieradināts mežacūkas sivēns. Jautri rukšķot un bakstot kājā ar šņukuri, tas aposta katru ciemiņu cerēdams, ka dabūs kādu gardumu. Kad esam paēduši pusdienas, kārtējo reizi no laivas izvelku un uzgriežu vienu no līdzpaņemtajām melonēm un tā tieku pie iesaukas – Melon man (meloņu vīrs). Meloņu sēklas un atliekas ar gardu muti notiesā sivēns, kas staigā no viena pie otra diedelēdams ko ēdamu. Papusdienojuši, sēžamies atpakaļ laivā. Priekšā vēl stāv saspringts trīsarpus stundu garš brauciens līdz ūdenskritumam. Upīti, pa kuru braucam, sauc Carrao un tā, kā čūska izlocijusies gar milzīgā klinšu masīva Aujantepui pakāji. Tas stiepjas pa visu Canaimas nacionālo parku 700 km² garumā. Attālums, kas mums jāveic, nav pārāk garš, bet jābrauc ir zigzagveidā, kas saildzina ceļu līdz mūsu galamērķim. Ceļa laikā varam vērot iespaidīgus skatus uz mākoņos ieskautām klintīm, tamdēļ no laivas ik pa laikam atskan manu ceļabiedru sajūsmas saucieni. Nobraukuši vēl kādu stundu apstājamies pie maziņa ūdenskrituma, kur Tonijs visiem, kas vēlas, piedāvā nopeldēties. Mūsu galamērķi sasniedzam ap 15.30. Šeit tiekam visi izsēdināti krastā, kur tālāk jāiet kājām pa džungļiem apaugušu stāvu kalnu apmēram stundu. Ir sācis krēslot un jautāju Tonijam, vai nevaram turp doties agri no rīta, uz ko viņš atbild, ka viņš strādā pēc programmas un no rīta pēc brokastīm jādodas prom. Ceļš kalnā pa džungļiem liekas diezgan pagrūts, tādēļ pēc pusstundas gājiena, piesēžu atpūsties. Tajā brīdī man garām, kā antilope panesās ap 200 kg liela tante no citas grupas un tad saprotu to, ka atbraucot mājās jāatsāk pa vakariem sportot. Kad sasniedzam skatu platformas pretim Anhela ūdenskritumam, saule jau ir aizgājusi aiz kalna un ūdenskrituma fotogrāfijas sanāk diezgan patumšas. Tomēr pats ūdenskritums ir iespaidīgs, jo skaitās pats augstākais pasaulē. Ūdenskritumu plašākai pasaulei 1935. gadā atklāja amerikāņu pilots Džimijs Endžels, kas no augšas veica šīs tajā laikā vēl neizpētītās apkārtnes apsekošanu. Par godu viņam, tad arī ūdenskritums saņēma savu vārdu -Angel Falls. Vietējās indiāņu cilts Pemon valodā tas saucas Kurapukai-Meru, kas tulkojās, kā „krītošs pašā dziļākajā vietā”. Senos laikos indiāņi ticēja, ka kalnā ar ūdenskritumu dzīvo ļaunais gars Mavari, kurš zog cilveku dvēseles, un tamdēļ nekad nedevās uz kalna virsotni, un nekad nestāstija par to bālģīmjiem. Pie ūdenskrituma pavadām apmēram pusstundu, bet vēlāk dodamies atpakaļ lejā, kur ar laivu pārceļamies uz upes otro krastu. Šeit mums sagatavotas naktsmājas un vakariņas. Ugunskurā jau cepās līdzpaņemtās vistiņas un katram tiek ierādīta guļas vieta. Šonakt nakšņosim tepat, džungļos sakārtos šūpuļtīklos, un tā būs mana pirmā tik ekstrimālā naktsmītne. Vakaru pavadu jautrā kompānijā tērzējot ar Kolumbijas draugiem par narkomafiju un latviešu konfektēm. 9.04. Ceļamies ap 6.00. Secinu, ka gulēšana šūpuļtīklā nav priekš manis, jo sāp atgulētais kakls un rokas. Pl. 7.00 dodamies atpakaļceļā bez pieturām un esam kempā jau ap 10.00, jo braucam pa straumi. Pl. 12.00 paredzētas pusdienas, pēc kurām es dodos no šejienes prom. Pāris stundas nolemju izmantot, fočējot ciematiņu un vietējos iedzīvotājus. Dzīve šeit paiet bez steigas. Vietējie pārsvarā strādā, apkalpojot tūristus. Vieni ir šoferi, otri laivinieki, bet trešie, kā Tonijs, - gidi. Sievietes parsvarā sēž mājās, audzinot bērnus un iekopjot piemājas dārziņus. Ap Pl. 12.40. atvados no saviem Kolumbiešu ceļabiedriem, jeb „karteļa”, kā iesaucu tos pēc sarunām par mafiju, un dodos uz lidostu. Lidostā mani sagaida tūrfirmas pārstāve sakot, ka viņai priekš manis ir kāda vēsts. Zinot to, ka pēdējā laikā man ne pārāk veicās, jautāju, vai tad ir atcelts mans reiss. Viņa atbild, ka jā, bet pēc minūtes, redzot manu sejas izteiksmi saka, ka tikai pajokojusi. Kad mans vieglais šoks ir pārgājis, viņa piesauc klāt kādu aviolīniju darbinieku, kurš man saujā iespiež mazu paciņu. Neticu savām acīm.Tas ir mans telefons, akumulātors un atslēdziņas no kofera. Esmu bezgala priecīgs un nevaru vien beigt pateikties laipnajiem cilvēkiem. Lai, cik tomēr nabadzīga nebūtu valsts, ļaudis šeit ir uz goda. Esmu pārliecināts, ja netīšām atstātu savu telefonu Rīgas lidostā, tad diezvai to kādreiz vēl redzētu. Pl. 14.00 lidoju atpakaļ uz pilsētiņu Cuidad Bolivar, kur mani sagaida Giovanni un mēs dodamies ar vieglo auto divu stundu braucienā līdz pilsetiņai Bocca de Uracoa. Ir jau vakars un visi vietējie cilvēciņi izbiruši uz ielas. Braucam cauri vairākiem maziem ciematiem, kuros parasti vietējie sēž zaļumos vai pie kādas upītes, jeb dīķa. Šeit Venecuēlā cilvēki pa vakariem nav pieraduši sēdēt mājās. Visur notiek dažādi pasākumi, publiskās loto spēles, jeb deju vakari salsas mūzikas pavadijumā. Braukājot pa dažādiem Venecuēlas ceļiem, var justies droši, jo uz šosejas ik pa 5-10 kilometriem stāv policijas kontrolpostenis. Visi auto tiek stingri pārbaudīti un vietējie bez idintifikācijas kartes pat var neiet ārā no mājām. Ap pl. 18.00 esam galā, kur mani upes piestātnē sagaida ātrumlaiva un gids Davids. Tālāk ar viņu dodamies pusotru stundu garā braucienā pa upi līdz viesnicai, kura stāv džungļos Amazonijā - vienā no Orinoco upes pietekām. Tajā es uzturēšos nākamās divas dienas. Motorlaiva nesās ar lielu ātrumu, tadēļ jāturās ir cieši. Kad esam nobraukuši apmēram pusceļu, ir gandrīz satumsis un izlīduši insekti. Tie sitās pret manu seju, kā pret automašīnas stiklu. Acīm un mutei ir jātur priekšā roka, lai riktīgi nepieēstos „gardo” mušu gaļu, jo priekšā taču vēl ir vakariņas. Ap 19.30 esmu jau pie mājiņām, vienā no kurām dzīvošu. Tās izrādās ir parastas būdas, kas stāv uz pāļiem ūdenī pašā džungļu vidū. Mājiņā ir duša ar auksto ūdeni, tualete un gulta, kas pārvilkta ar moskītu tīklu. Pie griestiem vannasistabā ir elektriskā spuldzīte un istabiņā uz galdiņa stāv sveces. Sākumā nesaprotu priekškam tās te noliktas, bet izrādās, ka pl. 24.00 atslēdz elektrību un tad paliek pavisam tumšs. Iemiegot, sajūtas nav no patīkamākajām, jo visapkārt džungļos kaut kas bļauj, ķērc, vai izdveš citas baismīgas skaņas. Aizmiegu normāli, bet pamodies naktī, dzirdu, ka ap manu mājiņu kāds skraida un tas nu noteikti nav cilvēks. Paliek drusku neomulīgi un iededzu sveci, ar kuru apstaigāju un aplūkoju visus kaktus, vai nav uzradies kāds „apakšīrnieks”. Būdā ir dažādas spraugas, pa kurām ielīst jau var visādi mošķi. Palūkojos arī ārā pa improvizēto logu, kas veidots no plastmasas sieta un kad neko aizdomīgu nemanu dodos atpakaļ gulēt. 10.04. Pamožos un dodos brokastīs. Izstāstu Davidam par piedzīvoto naktī. Viņš smejās un saka, lai nebaidos, jo čūsku, rāpuļu vai citu bīstamu zvēru šeit nēsot. Pie vainas esot liels suns, kurš šeit dzīvo un pa naktīm mēdz trenkāt vardes ap mājiņām. Pēc brokastīm dodamies izbraucienā ar laivu ārā no līcīša, kurā dzīvoju, līdz lielajai upei, kas saucas Manomu un kuras krastus apdzīvo Guarao cilšu indiāņi. Par īstiem indiāņiem tos gan ir grūti vairs nosaukt, jo tie vairs nestaigā kaili ar loku un bultām. Arī viņiem ir piedūries skarbais pasaules civilizācijas pirksts. Braukājam ar laivu pa upi un gids man saka, ka varam piestāt pie jebkuras būdas un tajā ieiet, jo vietējie cilvēki pret tūristiem ir noskaņoti ļoti labvēlīgi. Davids arī pārvalda vietējo valodu, kaut arī pats ir no aborigēniem, kuri apdzīvo teritoriju blakus Brazīlijas robežai. Peldot pa upi, redzu mājelēs daudz bērneļu un prasu gidam, kā tad mēs tā tukšām rokām pie viņiem iesim un varbūt vajadzētu kaut ko nopirkt. Piestājam pie tuvākās būdas, kurā ierīkots vietējais šops un sapērkos čupačupus un ledenes. Pirmajā ciemā, kurš sastāv no vairākām būdām, mūs sagaida puišeļi, kas uz laipas makšķerē. Pamanijuši man rokās končas, tie ātri aizskrien uz ciemu, kur izstāsta šo vēsti pārējiem sīkajiem un sagaidīt mūs jau skrien paprāvs resgaļu pulciņš. Gids viņiem saka, lai nopelnītu končas, sākumā vajagot iepozēt manam fočikam, ko tie arī labprāt izdara. Būdas, kurās dzīvo šie ļaudis ir grūti vispār par tādām nosaukt. Grīda sastāv vienkārši no dēļiem, kas pienagloti tieši pie ūdenī sadzītiem pāļiem. Sienu, dažām no tām, pat nav un jumts ir veidots no palmu lapām. Aplūkojuši cilvēciņus un to dzīvi, dodamies tālāk. Brauciena laikā uz upes satiekam laivas ar zvejniekiem, vai vietējos, kuri ar savām laiviņām brauc vai nu iepirkties, vai apciemot viens otru. Parasti piebraucam tiem klāt un gids pārmij pāris vārdus, bet es pa to laiku tos nofočēju. Līdz pl. 13.00. braukājam pa upes daļu, kas atrodas pa labi no mūsu pietekas, bet vēlāk dodamies pusdienās uz mūsu viesnicu. Kad esam iestiprinājušies un atpūtušies, ir jau 15.00 un tad dodamies atpakaļ pētīt upes daļu, kas atrodas pa kreisi no mums. Kreisais krasts būtiski neatšķiras no labā. Šeit stāv tādas pašas būdiņas, no kurām paceļās vietējo ugunskuru dūmi, jo klāt ir pusdienu laiks. No laivas vērojam knēveļus, kas, īsinot laiku, lēkā no laipas upē vai vienkārši spēlē sunīšus un redzam, ka dzīve šeit paiet bez steigas. Braucot un vērojot šeienes sadzīvi, gids man norāda uz vienīgo mūra ēku šajos krastos sakot, ka tā ir vietējā skola. Lai kāda arī dzīve šeit nebūtu, tomēr mazajiem esot jāmācās, jo kas zin, varbūt šeit izaugs kāds slavens zinātnieks vai vēl viens nākamais Venecuēlas prezidents. Esam nobraukājuši kādu stundu, kad piestājam tādā kā ciematiņā, kas sastāv no vairākām būdām uz zemes. Izkāpjam krastā, kur mūs sagaida saimnieks, kas knapi turās uz kājām. Ieraudzijis man rokās fotoaparātu, viņš saka, ka ļoti mīlot fotografēties un sāk man pozēt. Viņam par prieku uztaisu kādus piecpadsmit kadrus un parādu, jo tāpat jau vēlāk var izdzēst. Viņš ir priecīgs un uzreiz mēs ar Davidu esam labākie viņa čomi. Pēc mirklīša dodamies tālāk uz nākamo māju, kur pa ceļam satiekam divus pusplikus sīkos, kuri ieraugot mūs laižās lapās. Ejam tālāk, bet te kāds mani parausta aiz šortiem. Izrādās, tie ir tie paši plikie sīkaļas, kas ir atpakaļ turot rokās pašsavērptas krellītes. Šos mākslas darbus taisijuši viņi paši no kaut kādām brūnām augļu sēkliņām. Lai sīko skrējiens nav bijis velts, nopērku no tiem pāris krellītes un pacienāju tos ar končām. Viņi ir baigi priecīgi un aizskrien lielīties vecākiem ar savu biznesdarijumu. Aplūkojuši šeit visu, dodamies atpakaļ. Tiekot līdz mājai, pie kuras piesieta mūsu laiva Davids saka man, lai apstājos. Tā kā viņš saprot vietējo valodu, Davids man liek nogaidīt. Pie iedzērušā saimnieka ir atnākuši tādi paši tipiņi no blakus ciema un draud izcelties kautiņš. Apejam būdu ar līkumu un no laivas vērojam kā tie tur grūstās. Vietējā saimniece nojaušot, ka nebūs labi, pa kluso paņem mājās esošo mačeti un pieiedama pie krasta iemet to ūdenī. Atstājot vietējos ķīvējoties, mēs dodamies tālāk uz upes vidu, lai vērotu saulrietu, kas tik tikko ir sācies. Davids atkorķē vietējo rumu un, sataisijuši koktēlīšus, mēs sēžam un izbaudām atmosfēru. Pa laikam pacienājam arī kādus vietējos, kas brauc mums garām un neatsakās no kāda mēriņa. Ap pl. 18.00 esam atpakaļ viesnicā, kur pavakariņojis, dodos uz savu mājiņu. Atnācis, atlaižos gultā, kur zibenīgi iemiegu un pamostos tikai ap 23.00. Pamodies, dzirdu, ka dušas telpā kāds klusiņām čabinās. Eju skatīties un ieraugu tur sēžam viņu... Tā tiešām bija daiļa. Savas milzīgās brūnās acis grozīdama uz mani lūkojās īsta varžu princese. Kad paņemu to rokās, viņa it kā uz mirkli cenšas izrauties, bet pēc tam pierod un sēž man uz plaukstas. Viņa tiešām izskatijās kā princese-varde no pasakas, kas kurkst un saka man, lai to noskūpstu un tad viņa pārvērtīsies par īstu princesi. Jau grasijos to darīt, bet prātā iešāvās doma.... Bet varbūt tā nemaz nav princese, bet varžu princis, kurš brēc, lai to atlaiž un vēlāk, pārvērties, man par to skūpstīšanos riktīgi sados pa muti. Lai neriskētu, aizeju līdz durvīm un palaižu viņu laukā, lai lec un meklē sev citu skūpstīšanās upuri, kas palīdzēs tai parvērsties par princesi. 11.04. Ceļos ap 8.00. Pie brokastīm satieku Davidu, kurš saka, ka mani apbēdinās, jo beigušās visas makšķeres. Šodien mums bija paredzēts izbrauciens uz upi, lai pamakšķerētu piraņjas, bet pirms mums jau izbraukušas divas laivas ar tūristiem, kuri pievākuši visas makšķeres. Saku, ka nekas, gan jau pārdzīvošu un pabraukāsim tāpat vien. Kā pirmo apmeklējam veikaliņu, kurā iegādājos divas pudeles vietējā ruma priekš Davida. Pie veikaliņa, kas mūrēts no ķieģeļiem un izskatās civilizētāks, sapulcējušies apkārtnes vīri, kuri sūc koktēlīšus vai aliņu, jo šodien ir sestdiena un visiem ir brīvs. Blakus veikaliņam, uz tādas kā lakts, ieraugu sēžam divus skaistus zaļganas krāsas papagailīšus. Pieejot man tuvāk, tie nemaz nebaidās, uzsēžās man uz rokas un čiepst, lai ar kaut ko viņus pacienāju. Te pienāk mans gids ar ruma koktēli rokā un saka, ka papagailīšiem tas ļoti garšo. Davids pieliek tuvāk papagailīšiem glāzi, kurā mazais palaidnis iebāž visu savu galvu un ar knābi loka iekšā, cik vien ir spēks. No aizmugures tam pieskrien viņa draugs un knābj tam astē, lai arī viņam atstāj kādu malciņu. Kad abi ir „ieķēruši”, tie jautri čiepstot, uzsēžas atpakaļ uz laktas. Pēc veikala apmeklējuma, dodamies uz lielo upi, kur palūdzu Davidu, lai iedod man pabraukt ar viņa laivu. Motorlaivu jau esmu vadijis agrāk, tādēļ Deivids piekrīt. Vadīt to ir ļoti viegli. Galvenais, ir skatīties, lai neuzskrienu virsū kādām ūdenszālēm vai citiem ūdensaugiem, kas var ieķerties motorā. Līdz pl. 12.30. braukājam pa upi un tās pietekām, vērojot apkārtnes skaisto dabu un dzīvniekus. Brauciena laikā redzam lielos papagaiļus Ara, saldūdens delfīnus un pat upes bruņurupučus. Diemžēl visi viņi ir bailīgi un, mums tuvojoties, tie bēg kā katrs māk. Ap pl.13.00. esam atpakaļ viesnicā. Izkāpjam no laivas un, pļāpājot ar Davidu, ieejam uzņemšanas telpā, kas vienlaikus ir gan ēdnica, gan atpūtas telpa. Tikko ieradušies jauni tūristi un ejot tiem garām izliekās, ka dzirdu vārdus latviski. Pieeju klāt un jautāju: - Where You from? - uz ko viņi man atbild, - From Latvija. Esmu izbrīnīts un saku jau latviski: - Sveiki! Kā tad jūs te iemaldijušies šajās civilizācijas neskartajās vietās? Viņiem arī tas ir liels pārsteigums un prieks satikt šeit savus cilvēkus. Sarunas laikā uzzinu, ka viņi abi ir skolotāji no Rīgas, kas pavasara brīvdienu laikā atbraukuši atpūsties uz Margaritas salu, no kuras tad arī paņēmuši braucienu uz šeieni. Pie pusdienu galda mazliet aprunājamies, jo es pl. 14.00 jau dodos prom. Izstāstu viņiem par manis piedzīvoto šeit un par sajūtām pārlaižot nakti džungļos. Pl. 14.00 izbraucu ar motorlaivu uz mazpilsētu San Jose Nuja. Galā esam ap 16.00, kur piestātnē mani sagaida šoferis Carloss un braucam uz pilsētu Maturin. No tās man pl. 18.20. paredzēts lidojums uz galvaspilsētu Karakasu. Ceļā pavadot stundu un piedzīvojot sešu policijas kontrolposteņu pārbaudes, pl. 17.00 esam Maturinā. Pl. 18.30. jau sēžu lidmašīnā un veros lejā uz garām slīdošajām džungļu kontūrām. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja aplūkot abus šīs skaistās valsts neskartos dabas stūrīšus un to iemītniekus. Tālāk savu ceļojumu turpināšu pa Venecuelas karību daļu, kur ceru piedzīvot vēl daudz patīkamu mirkļu un gūt daudz pozitīvu iespaidu atpūšoties Venecuēlas paradīzē - salās Los Roques.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais