Tuklā bālģīmja saspringtās brīvdienas Kurzemes hercogistes „sanatorijā”

  • 14 min lasīšanai
  • 219 foto
Doma par šīs skaistās valsts apmeklēšanu nepameta mani jau sen. Vienīgais, doties uz šo valsti no mums ir patālu un nerentabli, jo šeit pārsvarā dominē pludmales atpūtas veids, kas mani tik ļoti nesaista. Tā kā esmu pusaktīvās atpūtas piekritējs un mana prioritāte ir vairāk kustēties un redzēt, tad nolēmu vienā tūrē apvienot vairākas blakusesošas valstis. 16.04. Tā es pēc Ekvadoras un Venecuēlas apmeklējuma 16. aprīlī pl. 11.20. ielidoju Trinidadā. Pasu kontrole šodien ir daudz stingrāka, nekā pārējās dienās, jo rīt Trinidadā sākas abu Amerikas kontinentu galotņu tikšanās, jeb sammits, kurā piedalīsies prezidenti un premjeri no trīsdesmit divām valstīm. Kuru katru brīdi gaida arī ASV prezidenta Baraka Obamas ierašanos, tādēļ visi lidostas darbinieki strādā ārkārtas režīmā. Cilvēks pasu kontrolē nesaprot, no kuras valsts esmu ieradies un kāpēc man nav vīzas pasē. Izpētijis datorā bezvīzu valstu sarakstu, viņš beidzot iespiež man pasē zīmogu. Pēc tā vēl tiek pārjautāts, cik ilgi šeit uzkavēšos un pārskatīti mani viesnicas rezervācijas dokumenti un atpakaļceļa biļetes. Tālāk dodos saņemt savu bagāžu un meklēt iekšējo lidojumu zāli, kur 13.55. man paredzēts lidojums Trinidada-Tobago. Pa ceļam pieeju pie valūtas maiņas punkta un samainu Amerikas dolārus pret Trinidadas &Tobago dolāriem, pēc kursa 1 $ - 6,1 TTD. Pirms izlidošanas ir vēl viena kontrole, kurā pārbauda, vai neievedu kādus augu izcelsmes produktus vai citas neatļautas lietas. Tālāk dodos uz uzgaidāmajām telpām, pa ceļam izvilkdams no maisiņa fočiku, jo vēlos nofočēt skaistās formās tērptus karavīrus un dažus lidostā stāvošus plakātus. Tas man neizdodās, jo pie manis pienāk „vīri melnā” un saka, lai ātri novācu fočiku, jeb to konfiscēs, un ka šeit vispār nedrīkst fočēt. Iebāžu fotokameru maisiņā un dodos uz izlidošanas zāli. Atmosfēra tajā ir nokaitēta, jo visi sēdošie verās ārā pa logu, no kura ir labi pārredzams viss lidlauks. Nosēšanās laukumā sākusies liela rosība, jo laikam ir ieradies kāds augsts viesis. Tiek maršēts, klāti sarkani paklāji un turp atpakaļ, policijas eskorta pavadijumā, braukā melni limuzīni. Vairums pasažieru ir kā pielipuši pie stikla un vēro notiekošo. Visi taču grib redzēt pašu ASV prezidentu Baraku Obamu, kuram teju-teju jāierodās un kurš ir šī samita galvenā nagla. Diemžēl, neko nesaskatijuši, izlidojam uz Tobago paredzētajā laikā.Lidojums ilgst tikai divdesmit minūtes un pustrijos jau esmu uz vietas. Lidostā paņemu taksi un dodos uz viesnīcu, kura atrodas skaistā līcī ar nosaukumu Courland Bay, jeb Kurzemnieku līcis. Atbraucis, iečekojos, mazliet atpūšos un vēlāk dodos pie ūdens. Pludmalē cilvēku gandrīz nav, jo visi guļ ēnā zem kokiem uz plastmasas guļamkrēsliem. Ieraugu attālāk smiltīs stāvošu koka būdu, kurā notiek kaut kāda rosība un dodos pie tās. Šeit divi melnie ar drediem būdai meistaro jumtu un apsveicinās, sakot man „Ya Man”. Iepazīstos ar viņiem un saku, ka esmu no Latvijas. Viņi man jautā, vai esmu ieradies uz festivālu? Īsti nesaprotu par ko iet runa, tādēļ pārjautāju, vai gaidāms kāds festivāls. Viņi man atbild nē-nē, nu bet tavējie te parasti svin kaut kādu festivālu un jautri dzied un dejo. Man pielec, ka runa ir par Jāņiem, jo biju dzirdējis, ka ļoti daudz latviešu no Kanādas un ASV katru gadu dodas svinēt Jāņus uz Tobago. Saku, nē-nē, festivāls būs pēc pāris mēnešiem, bet es esmu vienkāršs tūrists. Vēlāk man viņi jautā vai mani interesē apskatīt lielos okeāna bruņurupučus, jo tagad esot sākusies to dēšanas sezona. Katru vakaru pēc saulrieta daži no tiem izrāpo smiltīs netālu no viesnicas un atliek olas. Atbildu tiem, ka noteikti atnākšu, bet dotajā brīdī došos uz pludmali. Atsveicinoties viņi man saka, lai es neaizmirstu arī apskatīt monumentu, kas stāv kalnā aiz upes, jo mūsejie vienmēr dodās pie tā. Turpmākās pāris stundas pavadu pludmalē peldoties un vāļājoties mīkstajās Tobago smiltīs. Ap pl. 18.00. sāk satumst un notiek tas ļoti ātri. Praktiski 10-15 minūtēs ir jau pilnīga tumsa. Dodos atpakaļ uz viesnicu, kur līdz pl. 19.30. novāļājos pa gultu un tad dodos atpakaļ. Pludmalē satieku vienu vīru, kas ir manāmi ierāvis un man saka, ka tur tālāk jau esot izlīdis viens bruņurupucis. Dodos uz to pusi, bet viņš man nāk līdzi un saka, par to, ka viņš man to ir pateicis, esmu viņam parādā 30 TTD, jeb 5$. Saku viņam, liecies mierā, vecais, man par bruņurupučiem jau iepriekš izstāstija puiši no zaru būdas un neko es tev nedošu. Nolamājis mani, viņš dodās prom, bet es tālumā pamanu spīguļojam lukturīšus un eju uz turieni. Atnākot redzu, ka tiešām, smiltīs izlīdis milzīgs jūras bruņurupucis, kurš ar pleznām izracis bedri un tūlīt sāksies olu dēšana. Priekšā jau ir šodienas rastafārieši no pludmales, kas pamanot man rokās foto saka, ka fotografēt ar zibspuldzi nedrīkst, lai netraumētu bruņurupuci. Saku, ka tikai vēlos nofočēt mugurpusi un bedri ar olām, bet viņi atbild, ka varu fotografēt tikai bez zibspuldzes. Zinot to, ka bez zibspuldzes nekas prātīgs nebūs redzams, jo ārā ir galīga tumsa, izslēdzu fočiku un vienkārši veros notiekošajā. Pēc desmit minūtēm no mugurpuses priecīgs pienāk nēģeris, kurš iepriekš man prasija naudu. Viņš atvedis nelielu tūristu bariņu, kuri laikam viņam samaksājuši. Tie apsēž bruņurupuci kā mušas un, dodot vietu viņiem, es dodos prom. Bruņurupučus esmu atskatijies divas nedēļas atpakaļ, ceļodams pa Galapagu salām, kur to ir ļoti daudz un šis eksemplārs vairs manī tādu sajūsmu neizraisa. Pusstundu pabradājis pa silto Karību jūras piekrasti dodos uz viesnicu gulēt. 17.04. Pēc brokastīm paņemu fočiku un dodos ārā. Nolemju atrast un apskatīt monumentu, par kuru vakardien stāstija rastafārieši. Izejot pludmalē, netālu pamanu kaut kādas būdas, pie kurām sēž vietējie un dodos turp. Atnākot, kā parasti, ieslēdzu fočiku un sāku knipsēt. Vietējie ir šokā un apliek mani ar trīskāršu lamuvārdu kārtu. Kā izrādās, šeit visiem drausmīgi nepatīk, ka viņus fotografē un jūtot, ka situācija uzkarst, fočiku izslēdzu. Vietējie saka, ka neļaujot fočēt tādēļ, ka es, lūk, vēlāk ar viņu fočenēm nopelnīšot milzu naudu, bet viņiem nekas neatleks. Saku viņiem, ka esmu parasts tūrists un fočenes ir tikai manām atmiņām un parādīšanai draugiem. Tie netic un saka, lai fiksi lasos prom. Viņi tiešām izskatās riktīgi nokaitināti, tādēļ atstāju viņus un dodos tālāk. Kā nakamos, pludmalē sastopu divus rastafāriešus, kuri ir laipnāki. Viņiem pajautāju, kur atrodas upe ar kalnu. Tie man norāda uz simts metrus tālāk esošu peļķi un saka, ka upe ir pažuvusi un kalns ir tas paugurs, ko redzu sev priekšā. Arī pret fotografēšanos viņi ir iecietīgāki un, atvadoties, piekrīt iepozēt manai fotokamerai. Uzkāpjot kalnā, ieraugu pieminekli, kas stāv iežogotā teritorijā un pie tā blakus novietots liels plakāts, kas ir tāda kā piemiņas plāksne. Uz tā ir rakstīts par Kurzemes hercogu Jēkabu, kas šeit izveidojis apmetni un aprakstīta vispārīga Tobago vēsture. Uz paša pieminekļa atrodas metāliska piemiņas plāksnīte, uz kuras rakstīts, ka to veidojis ir skulptors Jānis Mintiks un piemineklis šeit ir uzstādīts 1978. gada 25. jūnijā. Aplūkojis un safočējis pieminekli, dodos talāk. Šodien esmu nolēmis aizbraukt, apskatīt Tobago galvaspilsētu Scarboro un dodos uz ceļa meklēt transportu. Nakamajā šķērsielā aiz pieminekļa pamanu autobusa pieturu, kurā sēž pāris cilvēku. Pieejot klāt uzzinu, ka viņi gaida busu uz galvaspilsētu un tam kuru katru brīdi jabūt klāt. Vajagot tikai veikaliņā pāri ielai nopirkt biļetes, kuras maksā 2 TTD, jo bez viņām busā iekšā nelaiž. Brauciens ar taksi līdz pilsētiņai maksā ap 10$, bet ar busu sanāk apmēram 0,30$. Ātri ieskrienu veikaliņā un paķeru talonus turp-atpakaļ, jo pie horizonta jau rēgojās buss. Pēc četrdesmit minūšu brauciena esmu pilsētā. Pilsētiņa ir ļoti maza. Galvenā un vienlaikus populārākā tās iela atrodas tieši pretim ostai. Tās otrajā pusē atrodas tirgus un tur parsvarā arī grozās visi vietējie un tūristi. Šodien tirgotājiem ir ķēriens, jo ostā ir piestājis milzīgs okeāna kruīza laineris un pilsētiņa ir pilna ar tūristiem. Man arī vairākas reizes tiek pajautāts, no kurienes ir kuģis un es pats. Visi, kam teicu, ka esmu no Latvijas, raustija plecus un viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kur vispār tas ir. No visiem cilvēkiem tikai viens uzreiz teica: - Jā es zinu jums ir galvaspilsēta Rīga. Vēlāk izrādijās, ka viņš pats dzīvo kaut kur blakus manai viesnicai un kāds jau bija paspējis viņu šai jautājumā apgaismot. Lielāko dienas daļu pavadu vazājoties pa vietējiem šopiem un tirgu. Lielākoties visi veikaliņi šeit ir pilni ar Jamaikas suvenīriem, karogiem un Boba Marlija bildēm. Uz ielām un mašīnās parsvarā skan regejs vai reps un vietejais mūzikas novirziens Soca. Pilsētiņā ir ļoti daudz rastafariešu un visu laiku tevi nepamet sajūta, ka esi Jamaikā. Nopirkt gan praktiski šeit nav ko. Nekur neredzu nevienu suvenīru veikaliņu, kas tirgotu īstus vietējos izstrādājumus no koka, jeb vispār ko tiešām interesantu. Parsvarā visi šopi piegrūsti ar dažādiem ķīniešu mēsliem. Vienīgais, kas mani iepriecina pilsētā ir tas, ka cilvēciņi šeit ir mazliet lojālāki pret manu fotografēšanu. Tomēr dažas reizes gan nākās saķerties un uzņemt pa porcijai lamuvārdu. Viena resna nēģeriete tā iekarst, ka lamādama mani par stulbo sūdu, velk nost svārkus un saka, ka varbūt es vēl iebāzīšu savu kameru viņai zem apenēm. Citus apkārtējos tas protams uzjautrina un tie stāv apkārt un zviedz, rādot man, ka tā vecene ir jukusi. Pavadu lielāko dienas daļu pilsētiņā, bet uz vakarpusi dodos atpakaļ uz viesnicu. Pa ceļam pabrīdinu busa šoferi, ka mani vajag izlaist pie Courland Superette, jeb Kurzemnieku supermārketa, kura izkārtni redzēju braucot uz pilsētu. Pēc divdesmit minūtēm esmu galā. Pie veikaliņa sēž vietejie, ar kuriem apsveicinos un pārmiju dažus vārdus. Vēlāk viņiem jautāju, kādēļ veikalam tāds nosaukums un ko tas nozīmē. Viņi atbild, ka nezinot un viņiem jau vienalga, kā tas saucās. Kad gribu viņus nofočēt, tie māj ar rokām un kliedz uz mani it kā būtu nelabo ieraudzijuši. Situāciju atrisina trīs mazas meitenes, kas pienāk pie manis, sakot ka viņas gan ir ar mieru iepozēt, ja vēlāk tām nopirkšu saldējumu. Liekot mierā uz krēsliņa sēdošos pievēršos viņām. Pēc pāris veiksmīgiem kadriem, protams, ieejam veicī, kur sīkās izvēlas sev saldējumu, bet es nopērku sev ūdeni rītdienai. No veikaliņa ar kajām dodos uz viesnicu, pa ceļam uztaisot skaistus saurieta foto. Vakars paiet vazājoties pa pludmali un bārā klausoties koncertu vietējo mākslinieku sniegumā. 18.04. Paguļu ilgāk līdz 10.00., kad sataisos un dodos brokastīs. Šodien esmu nolēmis aplūkot tuvāko apkārtni un aizbraukt līdz vietiņai Pigeon Point, kura ir slavena ar skaistām pludmalēm un ir iecienīta tūristu atpūtas vieta. Ap 10.30. izeju pludmalē pretim viesnicai, kur tālumā pamanu zvejniekus, kas tikko atbraukuši un velk ārā tīklus ar lomu. Pieeju tuvāk un sāku fočēt. Viņi man rāda, lai labāk ķeros pie tīkliem un palīdzu. Tā arī daru. Nostājos pa vidu, paņemu aiz malas tīklu un velku. Jūtams, ka tas ir pilns ar zivīm, jo ir ļoti smags un kopā ar mani to velk vēl kādi 20-30 vīri. Kad piekūst rokas, saku, ka nedaudz atpūtīšos un pafočēšu. Kā ieslēdzu fočiku, mani pamana vīrs, ar kuru šajā jautājumā jau saķēros vakar pludmalē. Viņš sāk uz mani nelabā balsī bļaut: - I say no picture, I say no photo! – un, kad redz, ka es smaidu un nemaz nemeiģinu apstāties, sāk mest man ar zivīm. Pārējie zvejnieki velk klanīdamies no smiekliem, jo nepiekāpjos ne es, ne viņš. Kad viņš paliek zils no dusmām, paslēpju fočiku kabatā un ķeros atpakaļ pie tīkliem. Uz pašām beigām tīkls ir kļuvis vēl smagāks un pēc piecpadsmit minūšu stiepšanas tas ir laukā. Zivju ir daudz un izskatās tās pēc siļķēm vai kaut kā līdzīga. Mazliet pafočējis zvejniekus un to lomu, dodos prom. Nolemju iet gar šoseju uz pilsētas pusi, jo talāk redzēju tādu kā apdzīvotu ciematu, kurā bija veikaliņi un kafūži. Ejot uz ciematiņa pusi, acis priecē apkārtnes daba, jo gar ceļa abām pusēm aug skaistas palmu birzis. Tā iedams gar ceļa malu, netīšām uzskrienu virsū autonomai, kura atrodas pie mazas pludmalītes. Apskatos izkārtni un secinu, ka tā ir tā pati firmiņa, par kuru rakstija meitenes iepriekšējā „Draugu” aprakstiņā par Tobago. Tā saucās „Frenkie Tours & Rentails”. Iepriekš no meitenēm biju arī paņēmis adresi, bet likās, ka pēc tās neatradīšu, jo līdzi nebija kartes. Dodos iekšā un jautāju pēc Frenkija, kuram meitenes lika nodot sveicienu. Izrādās, paša viņa nav uz vietas, bet sēž viens onkulis, kurš saka, ka esot viņa tētis. Nododu no meitenēm sveicienus Frenkijam, ko tētis pieraksta uz lapiņas. Tad es ar viņu sarunāju, ka pēc 15 minūtēm viņš aizvedīs mani līdz Pigeon Point. Mazliet pafočēju apkārtni un braucam. Vietiņa Pigeon Point atrodas Tobago salas pašā galā un šeit nav garu plumaļu, bet ir ļoti skaisti mazi līcīši, kur sabrauc atpūsties bagāti vietējie un tūristi. Par iebraukšanu šajā atpūtas zonā ir jāsamaksā 8 TTD, pēc kā ap roku tiek aplīmēts zils papīrīts. Staigājot pa pludmali, nonāku līdz vietai, kur atrodas daudz veikaliņu un restorāniņu. Aplūkojis tos secinu, ka šeit ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Veikaliņos var nopirkt daudz skaistus vietejo meistaru darinājumus no koka, kā arī visādus citus interesantus suvenīrus ar Trinidadas un Tobago simboliku, kurus neredzēju nekur pilsētiņā. Divas-trīs stundas pavadu staigajot pa veikaliņiem un fočējot pludmales, bet vēlāk iesēžos busā un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Šovakar ir mans pēdējais vakars Tobago un vēlos izbaudīt to pludmalē. 19.04. Pēc brokastīm Frenkija fāters aizved mani uz lidostu, no kuras pl. 10.50. izlidoju uz Trinidadu. Trinidadā ielidoju ap 11.30. un lidostā atrodu taksi. Šoferi līdz manai viesnicai prasa 40 $ un manam mēģinājumam kaulēties piekāpjās tikai par 5 $. Tā kā man nav izvēles, tad sametu somas bagāžā un braucam. Izrādās, ka jābrauc ir apmēram stundu vai pusotru, jo pilsētiņa atrodas tālu no lidostas. Brauciens norit ar aizķeršanos. Šodien ir beidzies lielais sammits un visi ārvalstu parstāvji dodās prom. Uz ielām visur ir korķi, jo nemitīgi garām nesās policijas eskortu pavadīti melni limuzīni. Galā esmu tikai pēc divām stundām ap pl. 13.30. Viesnicas uzņemšanā mani pabrīdina, ka šodien viss apkārt esot slēgts, jo ir svētdiena un, sakarā ar sammitu, nestrādā pat restorāni. Dienas atlikušo daļu pavadu savā numuriņā, jo viss ir slēgts un pats es nejūtos diezko labi. Sākušās vēdergraizes un domāju, ka pie vainas ir pāris mango, kurus apēdu no rīta Tobago, pēc kā arī sāku sliktāk justies. 20.04. No rīta pēc pl. 9.00. dodos uz Trinidadas galvaspilsētu Port of Spain. Taksis līdz tai maksā 4 TTD, kas ir kaut kur 0,65 $, jeb apmēram 0,36 Ls. Jābrauc ir apmēram 20 minūtes. Takša šoferīts pa ceļam vēl uzņem visus braukt gribētājus, tā kā pilsētā iebraucam jau kā siļķu bundža uz riteņiem. Vispār īsti pat nezinu vai braucu ar oficiālu taksi, vai ar kādu piepelnīties gribētāju. Viesnicā man teica, vienkārši uz ielas pacelt roku un, kurš apstāsies, tas arī būšot taksis. Pilsētiņā esmu ap 9.30. Tur tieku izsēdināts pie pašas galvenās ielas. Pilsētiņa ir maziņa, tā kā svarīga ir praktiski tikai viena iela, uz kuras sakoncentrēti visi labākie veikali, bankas un ēstuves. Staigājot pa to ieraugu, ka šeit atrodās ātrās apkalpošanas ēstuve KFC, kuras visā pasaulē piedāvā frī pannā ceptas vistiņas. Pats labākais ir tas, ka šeit Trinidadā un Tobago viņiem ir viens lielisks izņēmums. Restorāniņos KFC tiek gatavotas un pasniegtas frī garneles, kuras man ļoti garšo. Šeit tās ir sevišķi svaigas un garšīgas, jo tiek saķertas tepat uz vietas. Tā kā no viesnicas izgāju nepabrokastojis, dodos iekšā un pasūtu dubultporciju garneles un kafiju. Kad iestiprinos dodos staigāt pa veikaliņiem. Piedāvājuma klāsts tajos praktiski neatšķiras no Tobago un tirgoti tiek lielākoties visādi ķīniešu mēsli. Vienīgais, ko šeit iegādājos no vietējās produkcijas, bija Trinidadas kafija, rums un konfektes. Lielākāis pārtikas veikals bija ķīniešu supermarkets, kurš mazliet atgādināja mūsu Maximu. Tajā varēja iegādāties gan vietējos saldumus, gan alkoholu, kā arī ļoti daudz Ķīnā ražotu pārtikas preču. Vietējo iedzīvotāju veikaliņi gan vairāk izskatijās pēc maziem kioskiņiem un piedāvājuma klāsts arī tajos nebija nekāds lielais, jo praktiski šeit uz vietas jau neko neražo. Zelta un sudraba izstrādājumi, salīdzinot ar pie mums nopērkamajiem, arī šeit ir nesamērīgi dārgi. Lielākā dienas daļa paiet vazājoties pa pilsētas ieliņām, tirgu un šopiem, kur visur cenšos fočēt, neskatoties uz vispārēju cilvēku neapmierinātību ar to. Mani tomēr priecē arī tas, ka Trinidadā cilvēciņi pret fotografēšanos ir vairāk atvērtāki, nekā Tobago un daži no tiem pat man iepozē paši. Tā spaidot fotoaparāta pogas, novazājos pa pilsētiņu līdz 17.00., kad sāku taisīties uz māju pusi un meklēju taksi atpakaļceļam. Uz galvenās ielas auto kustība nav atļauta un visi takši un minibusi atrodas kaut kur aiz tās. Jautājot, no cilvēkiem saņemu atšķirīgas atbildes par mana busa atrašanās vietu. Tā kādu laiku klaiņodams, beidzot atrodu, kur tas apstājās, jo viena sieviete man norādija uz baltu busu, kas stāv simts metru attālumā no manis. Redzu to tālumā un dodos pie tā. Apkārtējais rajons izskatās diezgan apšaubāms no drošības viedokļa un man it kā arī uzrodas slikta priekšnojauta. Kad esmu nogājis kādus desmit metrus, man piesienās viens dzērājs un saka, ka parādīšot, kurp vajag iet. Atbildu viņam, ka pats atradīšu un dodos straujākā solī uz priekšu. Ielas kreisajā pusē sēž krimināli purni, kas man māj ar roku un sauc, lai nāku pie viņiem. Izliekos, ka nedzidu un pieeju pie mikriņa, kur izvelku karti un šoferītim pa logu rādu mani interesējošo vietu. Mierīgi sarunājos ar šoferi, kā pēkšņi kāds pieskrien man no mugurpuses un, apliekot roku man ap kaklu, sāk mani žņaugt. Pirmajā brīdī ir šoks un meiģinu izlausties. Saprotu, ka viņš tur nav viens, jo atbild uz kliedzieniem no ielas pretējās puses. Jūtu belzienu sev pa sāniem un dzirdu frāzi: - Give me your camera, white pig (Atdod savu kameru baltā cūka)! Saprotu, ka viņus ieinteresējis mans fotoaparāts, kurš karājas pakārts uz elkoņa starp iepirkumu maisiņiem. Kad to saprotu, paņemu to saujā un turu cieši, it kā tas būtu miljonu vērts. Īstenībā, tas pats jau neko nemaksā, bet visa vērtība ir tajā esošajā atmiņas kartē, kurā ir ap sešsimts bildēm no Venecuēlas, kuras nenopirksi ne par kādu naudu. Kā par nelaimi, stundu atpakaļ biju nomainijis atmiņas karti, jo iepriekšējā jau bija pilna ar Trinidadas un Tobago fotogrāfijām, bet Venecuēlas kartē vēl bija palikusi mazliet vieta. Iepirkumu maisiņus, kas atradās rokā ar fotoaparātu jau esmu nometis zemē un fotoaparātu turu stingri, jo kāds man cenšas atlaust pirkstus un to atņemt. Neesmu pat redzējis, kāds viņš vai viņi izskatās, tikai pa laikam apmaināmies ar dunkām vai belzieniem un dzirdu viņu kliedzam man ausī: - White shit, give me camera (Baltais sūds atdod kameru)! Tā laužamies dažas minūtes gar busiņa sāniem, kur krauju tam maitam ar otrajā rokā esošajiem iepirkumu maisiņiem, kuros bija ruma pudeles, līdz paklūpam pret apmali un nogāžamies uz asvalta. Kad nogāžamies, viņš kaut kur pazūd, it kā būtu izkritis cauri zemei. Jūtu, ka fočiks vēl ir rokā un šoferīts no mikriņa bļauj man, lai ātri kāpju iekšā busā. Iebāžu fočiku šortu kabatā aiz rāvējslēdzēja un, savācot izmētātās kuļķenes ar pirkumiem, ielecu mikriņā. Šoferis norāda, lai ātri aizveru logu un nobloķēju durvis, ko arī izdara viņš pats savā pusē, jo tuvojas bariņš aizdomīga izskata tipu. Kad esmu ieslēdzies, viņš piedod gāzi. Ārpusē esošie tipiņi, ladēdami mūs, met pa busiņu ar tukšām pudelēm, bet trāpa tam tikai pa sāniem. Mikriņš ir pilns ar cilvēkiem un tie visi ir šokā par notikušo. Kad esam gabalā pārbaudu kabatas ar naudu un telefonu. Viss par laimi ir savā vietā. Pēc 20 minūtēm esmu viesnicā, kur izstāstu par tikko piedzīvoto pilsētā. Viesnīcnieki arī visi ir pārsteigti un saka, ka esmu pirmais viņu ciemiņš, kuram kaut kas tāds atgadijies. Viņi saka, ka man vēl ir paveicies tikt cauri sveikā, jo ir dzirdējuši, ka parasti tādos gadijumos vietējie narkomāni pielieto nažus vai šaujamos. Tā kā pulkstenis rāda jau pāri sešiem, nometu iepirkumu maisiņus numurā un dodos uz vietējo restorāniņu pavakariņot. Atlikušo dienas daļu pavadu viesnicā sežot internetā. 21.04. Šodien vāļājos pa gultu līdz pl. 11.00., pierakstot vakardienas piedzīvojumus, bet vēlāk dodos ārā. Pēc vakardien piedzīvotā, šodien esmu nolēmis uz pilsētu nebraukt. Īstenībā, man tur tāpat vairs nav ko prātīga darīt, jo vakar jau kārtīgi izložņāju visus tur esošos ūķus. Aizeju uz pāris kilometrus tālāk stāvošo KFC uzēst garneles un lielāko dienas daļu pavadu staigājot pa manas apkārtnes rajoniņa veikaliem, kā arī fočējot tuvākās apkārtnes skatus un iedzīvotājus. Iesākumā gribēju aizbraukt uz pludmali Maracas Bay, bet uzzinot, ka līdz tai jābrauc ap divām stundām nolemju atteikties. Vakars paiet vienkārši sēžot blakus esošajā kafūzī un Draugos viesnicas internetā. 22.04. Ceļos 4.15. un 4.50. sēžu taksī, kas ved mani uz lidostu. Ap pl. 7.15. jau veros ārā pa lidmašīnas logu, kas veic savu ceļu līdz Venecuēlas galvaspilsētai Karakasai un pārdomāju pēdējā nedēļā piedzīvoto. Izvērtējot plusus un mīnusus, varu teikt, ka visvairāk šeit man nepatika šejienes cilvēku attieksme pret tūristiem-fotogrāfiem un citam pret citu. Līdz šim nekur pasaulē nebiju redzējis tādu uzvedības „kultūru” kā šeit. Vietejie nepārtraukti lamājās gan uz tūristiem, gan paši savā starpā, nepartraukti kaut kur sūtot viens otru pat mazsvarīgās situācijās. Bet iepatikās man šeit skaistā daba un brīnišķīgās pludmales. Kad staigāju pa mīkstajām pludmales smiltīm vai izbaudu Karību jūras maigos glāstus, man aizmirstās visi šie apkārtnes sūdi un varu pa īstam novērtēt katru mirkli, kas man atlicis, esot šajā brīnišķīgajā zemē. Domāju, ka ar vienu šīs valsts apmeklējumu man pietiek un diezvai kādreiz šurp atgriezīšos, jo pasaulē vēl ir pietiekoši daudz skaistu vietu, kur pabūt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais