Bija Londona. Ar stopiem.

  • 7 min lasīšanai
„Rīga – Londona” ar autostopiem. 31. augusts- 13. septembris Ceļojumā devos, lai satiktu savu meiteni Ievu, kura uz gadu pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Grūti aprakstīt pāris lapās, kas notika visos Polijas mežos, Vācijas mazajos pretīgajos Rozamundes Pilčeres standarta ciematos, bet centīšos sniegt Jums ieskatu. Poļu slāvu raksturs Rīga- Londona. Daudz man nebija nepieciešams - apņēmība, karte un konservi- mans ceļojuma ekipējums. Maršruts tika plānots rūpīgi, jo atpakaļceļā bija pasūtītas lidmašīnas biļetes, bija jābūt precīzam. Pirmajā dienā no Baložu pagrieziena aizstopēju līdz Kauņai. „Par izbrīnu” leiši tikai vienreiz apstājās, un pasveicināja ar: „Fu*k off, nost no ceļa!” , Lietuvā šādi gadījumi ir visai bieža parādība stopējot. Kauņā palieku pie gados paveca Couchsurfing pāra- Ramuna un viņa sievas, vēl suns Lady, kura bija lietuviešu ģimenes sievišķības iemiesojums. Kauņā populāri T-krekli ar uzrakstiem: Latvia- Nothing special. Par šo labāk vairs nerakstīšu. Nākamajā dienā esmu jau kaut kur Polijā. „Kaut kur Polijā” ir vislabāk raksturojošā frāze, kuru varu attiecināt uz šīs valsts pilsētām. Sievietes gan tur skaistas. Paliku pa nakti Bydgozcz pilsētā pie couchsurfing Aleksandras. Kura vienkārši nesaprata, kādā veidā es atradu viņas dzīvokli. Es pats to vēl līdz šim neesmu aptvēris. Situācijā, kad man izlādējies telefons un ir tikai ielas adrese poļu valodā, un nav naudas sabiedriskajam transportam. Kāds vīrs, runājot tikai poliski, mani aizveda līdz busa pieturai, iedeva 5 zlotus biļetei, sagaidīja ar mani transportu, un vēl piekodināja šoferim mani izlaist pareizajā pieturā. Šoferis no manis naudu par biļeti neņēma un ar visiem citiem pasažieriem aizveda līdz pareizajai adresei. Slāvu raksturs no vispozitīvākā skatu punkta. Tajā pilsētā es gan „patiku” arī poļu vietējām urlām, bet veiksmīgi izvairījos no nepatikšanām(Run Forest, run). Pēc tam norisinājās dīvaini notikumi. Pāris kilometrus aiz Bydgozcz pilsētas apstājās kāds pavecs polis vārdā Bogdans. Sāku ar viņu runāt krieviski, kad pēkšņi no viņa atskan frāze angļu valodā: „Dīvaini, ka Jūs Latvijā angļu valodu neprotat”. Turpmāk runājām angliski. Līdz Vācijas robežai bija atlikuši apmēram 300 km, kad pēkšņi Bogdans piedāvā mani aizvest visu šo distanci, ar nosacījumu, ka vispirms aizbraucu viņam līdzi uz mežu pie ezera, kur it kā partizānu stila nometnē dzīvojot viņa draugi. Sākumā vienkārši pasmējos un šo ideju uztvēru, maigi sakot, ar skepsi. Nezinu, kāpēc, bet tomēr piekritu. Bogdans iebrauca vairākus kilometrus mežā, kur tiešām bija uzslieta partizānu nometne, kurā dzīvoja divi poļu vīrieši un viena sieviete. Kamēr Bogdans aizgāja uz ezeru peldēties, viņa draugi man pasniedza nacionālās poļu partizānu pusdienas. Vai tiešām kas tāds bija iespējams? Es braucu uz Londonu pie savas meitenes, bet pēkšņi atrados Polijā, kaut kur meža vidū, dzerot poļu degvīnu un ēdot sātīgas pusdienas. Aptuveni pēc stundas atvadījos no jauniegūtajiem draugiem, poļi iedeva turpmākajam ceļojumam līdzi desu, alu un maizi, teica: „Man noderēšot.” Noderēja. Bogdans izbrauca visai lielu līkumu, lai tikai mani aizvestu pāri Polijas robežai, kā bija solījis. Tikai tāpēc, ka sen neesot varējis ar kādu tik argumentēti diskutēt par iemesliem, kāpēc dzīve Polijā un Latvijā ir tāda, kāda tā pašlaik ir. Nakts pie Berlīnes un holandiešu miljonārs Pēc Bydgozcz (Kaut kur Polijā) man līdz vakaram vajadzēja nokļūt Hamburgā, kura atrodas 720 km attālumā- izaicinājums, bet laikam ne pārāk cerību vēstošs. Nesanāca, un nakti paliku pie Berlīnes apvedceļa (Berlin ring) pļavā. Telts vai guļammaisa man nebija. Aizvien pilnā ekipējumā- konservi, apņēmība un džemperis. Naktī neviens no šoferiem mani par ceļa biedru neņēma, vai arī vienkārši izlikās, ka nesaprot ne angļu, ne krievu valodu- vācu mentalitāte. Pēc aukstās nakts no rīta sastapu divus holandiešu šoferus, kuri bija ar mieru fūrē aizvest mani līdz Holandei. Pēc dienas brauciena esmu pie robežas. Uzdevums: atlikušajās 3 h, līdz tumsas iestāšanās brīdim, nokļūt Groningenā, kur mani sagaidītu Maikls. Tā vietā nokļūstu Apeldoornas pilsētā pie Amsterdamas. Nelāgi. It kā jau Amsterdama ir skaistā bohēmas galvaspilsēta. Tomēr laika limits un iespēja atkal palikt uz ielas mani nevilināja. Atrodu vietējo vilcienu staciju, un izbraucu cauri Holandei. Gribas ēst, un pie Maikla no couchsurfing ir potenciāla iespēja paēst. Jā, esmu bezgala ētisks un aprēķinātājs. Toties es vismaz neuzskatu par dzīves galvenajām vērtībām Matemātiku, majonēzi un rūķus, kā to dara Brūns Valters Verners. Mans princips bija izbraukt cauri visai Eiropai bez sabiedriskā transporta pakalpojumiem. Nesanāca. Ar trīs pārsēšanās reizēm nokļuvu sev vajadzīgajā pilsētā, kur mani sagaidīja Maikls. Līdz tam viss bija kārtībā. Holandietis man nopircis biļeti uz Qouen simfonisko koncertu. Viņš ir miljonārs, un Groningenas simfoniskā orķestra viens no vadītājiem. Dzīvoklī klausījās klasisko mūziku un lēja glāzēs vīnu. Vairs pēkšņi nejutos labi. Viņam bija 67 gadi. Viņš bija gejs. Man nekas nav pret tādiem cilvēkiem, bet tikai mazliet nepatīkami, ja Tev koļī 67 gadu vecs vīrs, kaut kā gribas notīties. Paveicās, ka nebija tāds uzmācīgs. Brēmenes muzikanti Nākamajā dienā jānokļūst Brēmenē, kur palieku pie Annes no couchsurfing, kura nelaimīgā kārtā līdz ar manu atbraukšanu izšķīrās no sava puiša, un aiz bēdām piedzērās. Bēdīgi. Izstaigāju Brēmeni, kuras simboli- Brēmenes muzikanti, un gotiskā stila atliekas, un kaut kādā neizskaidrojamā sakarā vācu vaolda. Potenciāli patīkama tūrisma pilsēta pavecākiem tūristiem. Uz šo pilsētu bija jautri nokļūt. No Groningenas mani aizveda līdz meža benzīntankam (Gas station), padsmit kilometru no Brēmenes. Mēģināju mežam iziet cauri, lai pa taisnāko ceļu nokļūtu Brēmenē. Cik gudri ir brist cauri nezināmam mežam Vācijā desmit kilometru lielu attālumu, lai, iespējams, pa taisno nokļūtu Brēmenē? Meža vidū satiku vācu atpūtniekus, kuri pat prata angļu valodu, un aizveda mani ar mašīnu līdz Brēmenei. Man nebija ne jausma,s ko vācieši mežā darīja, bet viņi man izpalīdzēja. Pēc pavadītās nakts Brēmenē, bija jāsagaida lidostā mana meitene Ieva, kura uz trīs stundām ieradās tur, lai pārsēstos uz nākamo lidmašīnu līdz Londonai. Es viņu sagaidīju. Trīs stundas bijām kopā, un viņa aizlidoja. Es stopēju tālāk. Pulkstenis bija 15.00, un līdz Eindhovenai, kur man bija jānokļūst, bija ļoti daudz kilometru. Bezcerīgi daudz. Bet atkal, ar veiksmes klātesamību, es to paveicu, nav ne jausmas, kādā veidā, jo tam nebija nekāda loģiska pamatojuma. Sākumā viena vācu sieviete, kura domāja, ka runā angliski, mani izveda ārā no lidostas teritorijas, pēc tam cita sieviete izveda mani cauri gandrīz visai Vācijai līdz Duisburgai. Vēlāk kāds cits šoferis atkal izveda ārā no pilsētas. Tad viena armijas apmācības mašīna aizveda līdz Eindhovenai. Mistika, bet todien apstājās visas mašīnas, kuras stopēju. No Francijas uz Angliju! Eindhovenā atradu Kasperu, kurš man piedāvāja savas couchsurfing mājas, Kuras izrādījās kojas. Un viņš strādāja par komandantu, un pīpēja zāli. Uzsauca man arī. Spēlējām šahu, un gudri runājām par politiku. Nākamajā dienā jātiek līdz Kalē (Calais) Francijā, kur sarunāts palikt pie Karolīnes. Vispirms no Holandes jābrauc uz Beļģiju, kas nebija viegli, jo beļģi nav atsaucīgi pret autostopetājiem. Es centos nokļūt no Holandes uz Beļģiju, bet beļģi man vienkārši brauca garām. Es varēju būt arī beļģis, un tas nozīmētu, ka viņi nepalīdz savējiem, un tas nozīmē, ka viņi ir pilnīgi nepatriotiski. Ja vien Jums nav saistība ar darbu Eiropas Parlamentā, vai arī Jūs neesat bagāts ziemeļu Francijas gejs, tad uz turieni vienkārši nav vērts braukt. Taisnības labad Beļģijai ir divas labas īpašības- ziemeļos Holande, un dienvidos Francija. Mans subjektīvais viedoklis, bet tomēr. Kāda beļģu narkodīlere (pāri robežai pārveda desmit gramus marihuānas) mani pārveda pāri robežas un izlaida uz auto maģistrāles (Highway), kas ir nelikumīgi, jo uz maģistrālēm gājējiem atrasties ir aizliegts. Beļģiete tam neticēja. Kā var nezināt tik elementārus noteikumus Savā valstī? Elementāri- dzīvo Beļģijā. Nokļūstu Francijas pilsētā Kalē, kur divas stundas, sekojot autobusa pieturām, nokļūstu pie sev vajadzīgās Karolīnes mājas. Viņa bija par mani aizmirsusi un iepriekšējā vakarā bohēmiski „dzīvi baudījusi”. Tomēr ar tradicionāli pārspīlēto franču laipnību bija ļoti viesmīlīga pret mani. No rīta baudīju nacionālās franču brokastis un ar mašīnu tiku aizvests līdz Eiro tunelim, pirms kura man bija paredzēts stopēt uz Angliju. Nesanāca, man bija „daudz bārdas”, liela soma, mati kā tipiskam mauglim, un cilvēki baidījās no manis kā potenciāla kontrabandista. Biju spiests doties 10 km ar kājām atpakaļ uz Kalē ostu, kur ar vienu lēto prāmi (SeaFrance) bija iespējams tikt uz Angliju, vakarā jānokļūst līdz Notinghamai, kur dzīvo mana laba draudzene Keda. Nesanāca, jo uz prāmja iepazinos ar latviešiem. Kad aizbraucām no Francijas uz Angliju kopā ar latviešiem, biju viņu paziņu mašīnā, un nāca klajā teksts: „ Filip, no mašīnās ārā netiksi! Brauksi ar mums šņabi dzert! Kādi Tev tur vēl draugi, kāda meitene?! Dzersi ar mums.!” Man paveicās, un viņi smagi piedzērās jau mašīnā. Šoferis, kurš bija kaut kas, ko es neatceros, mani tikmēr izlaida ārā no mašīnas, un teica, lai labāk pazūdu, kamēr pārējie latvieši nav attapušies. Biju pie Newport pilsētas pāris desmitu km no Londonas, kā arī no Notingham, un domāju pa zaķi paspēt aizbraukt līdz Kedas mājai. Nesanāca. Vilciena pēdējā pietura bija Kembridža, kur studē labs draugs Sergejs, tam par godu arī „pasveicināju” slaveno universitāti, izdzerot tur alu. Veiksme, ka mani visā šajā notikumu mudžeklī nepieķēra kontrole, jo sodi par braukšanu bez biļetes Anglijā ir visai bargi. Londona Ar pēdējo vilcienu paspēju atpakaļ uz Londonu, kur man atkal nācās palikt uz ielas. Visu nakti nostaigāju, lai būtu siltāks. Nakts visai auksta. Mana meitene Ieva, jau tolaik bija aizbraukusi uz savu dzīves vietu ciematā netālu no Londonas. Zināju, ka nākamajā dienā pēc pavadītās nakts Londonā satikšu viņu. No rīta sagaidīju pirmo pazemes vilcienu (Tube) un aizbraucu uz Amersham ciematu, kur vietējā stacijā gaidīju Ievu. Biju tur plkst. 07.00., meiteni sagaidīju pēc 8 stundām, kuru laikā visi vietējie stacijas darbinieki bija jau mani draugi. Viņi domāja, ka esmu bezpajumtnieks vai kaut kas tamlīdzīgs un cienāja ar kafiju, un arī cigaretes pēkšņi likās pievilcīgas. Ievu sagaidīju un, jā, tāds arī bija mans ceļojuma mērķis. Pavadīju Amersham pāris stundas, un devos atpakaļ uz Latviju. Meitene palika Anglijā. Tāda dzīve. Tik vienkārši. Un biju jau atpakaļ Londonā, kur vajadzēja pavadīt vel vienu nakti. Ap diviem naktī kāda indiešu sieviete man piedāvāja naktsmājas. Vai Latvijā kas tāds gadās? Viņa bija ļoti ticīga, un gari (Spirit church) viņai esot likuši mani uzrunāt. Zaudēt man nebija ko, devos viņai līdzi uz māju, kur pēc 40 stundu bezmiega beidzot bija gulta un sega. Nākamajā dienā vēl pavadīju vairākas stundas sarunājoties ar indieti Serandu Singh Lanju. Viņai bija 50 gadi un vēzis smagā pakāpē, runājām tā, it kā pazītu viens otru visu mūžu. Atpakaļ lidoju ar lidmašīnu no Londonas uz Vāciju, no kurienes vēl aizstopēju atpakaļ uz Holandi. Vienkārši Vācija patīk tik pat ļoti kā Beļģija. Nīderlandē, Venlo pilsētā, pavadīju pēdējās ceļojuma stundas. Vēl atlika tikai viena nakts lidostā, un biju atpakaļ Mans ceļojums bija galā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais