Kā es braucu audiencē pie Fidela III

  • 8 min lasīšanai
  • 12 foto
16.marts. Nākamajā rītā pēc pamošanās es pats nesapratu kā es jūtos, pēc siltas dušas mans organisms pamodās pilnīgi - fiziski, bet morāli kaut kas nav kā parasti. Brokastis, kā pie mums Eiropā pieņemts, sausās, jogurti, cepta ola pēc tavas gaume, ja vajadzēs uztaisīs omleti. Pēc brokastīm devos pieņemt saules „dušu” Peldējos Atlantijas okeānā, gaisa temperatūra nepārsniedza +25 grādi, ūdens knapi +20 grādi, bet sēdēju pludmalē un domāju, kur man doties, jo pl. 15:00 man tikšanas ar Tur operatoru. Zināju tikai vienu, man gribas aizbraukt uz Havanu un Trinidadu, pārējais pēc apstākļiem. Tā es visu priekšpusdienu pavadīju pludmalē, pēc tam džakuzī, kas atradās „manā” pagalmā. Pēc pusdienām satikos ar savu Tur operatoru, kas bija ļoti pārsteigts par to, ka vēlos ekskursijas katru dienu, vienīgais ko viņš spēja atbildēt bija: „Kaut vairāk tādu klientu” Sacīts, darīts: plāns uz tuvākām dienā bija šāds: 1) Safari ar džipiem; 2) Džungļi Tur; 3) Jūras safari; 4) Havana; 5) Beljamāra stalaktītu ala; 6) Kargo Largo sala; 7) Trīs pilsētas (Santa Clara, Cienfuegos; Trinidad) Tā pēc gida aiziešanas sēdēju viesnīcas foajē un kūkoju, gaisa temperatūra bija pavēsa, vējš arī pietiekami stiprs. Naimi (oficiante) jau zināja, kas jādara, ja es paceļu roku. Tā sēdēju un iegrimis savās domās un pārdomās par dzīvi, mocījos no garlaicības, vienu brīdi notika tāds kā „klikšķis” un manī „notika” morālais "lūzums" GRIBĒJĀS mājās, jo bija sajūta, ka esmu šeit uzturējies pārāk ilgi: iespējams streikoja bioloģiskais pulkstenis. Nekad tā nebiju juties, man saka viss riebties un nepatikt, mocīt „stulbi” jautājumi: ko es te daru, vai tik nav laiks jau krāmēt čemodānus un laisties prom: MĀJĀS. Tā sevi kādu laiciņu šaustīju un jau lēnām sāku grimt tādā kā depresijā līdz manas domas pārtrauca krievs, kurš lauzītā angļu valodā prasija: „Can i take your ashtray?” (Atļausiet paņemt Jūsu pelnu trauku) Tik vien, kā atmetu ar roku, bez vārdiem, dodot zīmi, ka es neiebilstu. Kad viņš aizgāja, atskatījos lai saprastu kur tad viņš apmeties, izrādījās blakus sofā sēž ar sievu. Tā klusēdami, viņi abi sēdēja un pīpēja, pabeiguši pīpēt, pelnu trauks tika atnests atpakaļ, bet pēc laiciņa atkal nāca un prasīja man pelnu trauku. Biju ievērojis, ka viņiem uz galda pašiem ir pelnu trauks. Klusībā nāca smiekli un gribējās skaļi smieties par tik neveiklu gājienu, neko tuvāk par savu degungalu neredz. Bet taktiski norādīju un krieviski atbildēju, ka pelnu trauks Jums pašiem uz galda. Uz brīdi iestājās tāda kā pauze un apjukums, kuru pārtraucu un sniedzot roku teicu, ka laiks iepazīties. Tā, lūk, iepazinos ar jauku jaunu pāri no Krievijas: Sergejs un Marianna. Uzsākām sarunas par to kāda tad ir dzīve, no kurienes un ko darām Kubā. Sākumā viņi pastāstīja par sevi: no Maskavas, ar ko nodarbojas, kādi pirmie iespaidi. Izrādījās, ka viņi kā tikko no Havanas un Varadero ir atbraukuši, lai no šejienes jau baudītu atpūtu un dotos ekskursijās. Pēc tam jautājumu krustugunīs nonācu es: pirmais jautājums par to kādi plāni man un ko plānoju apskatīt, otrais jautājums par dzīvi šeit pie mums un trešais jautājums (to uzdeva lielākā daļa krievu un parasti tas bija trešais jautājums) Vai tiešām krieviem Latvijā ļoti slikta dzīve? Uzreiz piedāvāju atbraukt pie mums uz Latviju ciemā un novērtēt (bija pie manis ciemā Jūnija sākumā-palika ļoti apmierināti un iespējams, ka augustā atbrauks vēl-iepatikās un saprata, ka nemaz nav tik slikti kā raksta vietējā prese) Tā mūsu sarunas ievilkās līdz vakariņu laikam, kur mums vēl pievienojās ģenerālis, kurš mūs „aizvilka” un parādīja vietējo tirgu, kur, kas, ko un pie kā meklēt padomu, parādīja un izstāstīja diezgan daudz, par to un šo, vārdu sakot info vienam vakar bija pat par daudz un sarunas turpinājās jau pie vakariņām. Kā izrādījās man tā arī pietrūka: kompānijas ar ko kopā pavadīt savu brīvo laiku un jautri bez kaut kādiem aizspriedumiem aprunāties par dzīvi. Spriedām daudz un bez jeb kāda aizvainojuma vai pārmetuma. Tomēr esam ar atšķirīgām mentalitātēm, bet jau no pirmiem teikumiem atradām kopēju valodu un sapratni. Mūsu sarunas pēc tam vēl turpinājās labu laiku pēc vakariņām vietējā bārā. Bija aizklīdušas prom „stulbās” domas un tikai šovakar es kaut nedaudz, bet tomēr sāku justies labāk arī morāli un biju gatavs saviem piedzīvojumiem Kubā. Pēc visiem maniem plāniem man bija nepieciešams doties pie miera ap pl. 23:00, jo rīt no rīta tomēr jābrauc ar džipiem, bet tā kā sajutu otru elpu tad vakarā pilnai laimei nakts tumsā ielīdu vēl džakuzī un jau uz dzīvi raudzījos citām acīm. Sēdēju džakuzī un raudzījos uz zvaigznēm un sāku spriest, ka nemaz nav tas „velns tik melns kā viņu mālē” Atgriezās vēlēšanās un vēlme tomēr izbaudīt savu atvaļinājumu, un dodoties pie miera jau domās spriedu par to, kas mani sagaida rīt un kādus jaunu pārsteigumus atnesīs jauna diena! 17. marts. Pirmais rīts kad biju uzlicis modinātāju, kurš sāka zvanīt septiņos,(13:00 Latvijas laiks) brīdinot, ka nu vairs nevar gulēt, jāceļas: tevi gaida jauni un aizraujoši piedzīvojumi. Bez steigas rīta duša, brokastis un pl. 8:30 pie centrālās ieejas jau kā štiks klāt lai sagaidītu savu transportu, kas nogādās vietā kur sāksies ekskursija. Pl. 9:00 es jau sāku uztraukties, vai tik es nebūšu nokavējis, bet kā izrādījās Kubiešiem kas stunda, kas piecas minūtes: viens pīpis, ar precizitāti viņi nevar lepoties, tas vienkārši ir jāpieņem! Pēc deviņiem ieradās transports un kā nopratu, tas pavisam blakus: pāris minūtes ko braukt. Gids visus sasēdināja pa mašīnām un izrādījās, ka trūkst šoferu un te nu nāca piedāvājums pie stūres sēsties pašam, no kā es arī neatteicos. Kopā seši Suzuki, atvērti un bez jumtiem no kuriem divi bija pavadošie. Pa priekšu brauca gids no aizmugures otrs, kuram acīm redzami bija uzdevums sekot līdzi lai neviens nenoklīstu no maršruta, un angļu valodā nesaprata ne varda. Vispirms, kā izrādījās, trūka dažu ceļotāju un mēs kolonā devāmies viņiem pakaļ, jo tas bija pa ceļam. Pie viesnīcas Acvazul manā transportā tika piesēdinātas divas jaunas dāmas: Nataša, Žeņa un kundzīte labākajos gados, jaunkundzes no Maskavas, bet kundzīte no Omskas. Meitenes nopriecājās, ka kompānijā ir savs cilvēks un nebūs problēmu ar sazināšanos, jo izrādās, ka ar angļu valodu viņām vēl sliktāk nekā man. Nebija laika daudz runāt, nospriedām, ka pa ceļam jau nu paspēsim visu izrunāt, diena gara. Mašīnu kolona devās ārā no Varadero, kur asfalta segumu nemanot nomainīja „gruntovka”, bet jau pēc brīža ceļš, pa kuru ar vieglo neiebrauksi, ātrums brīžiem samazinās līdz 5 km/h, kaut kas līdzīgs „amerikāņu kalniņiem” ceļš ļoti akmeņains un kalnains, apkārt lielas palmas un zemnieku apstrādātie lauki, nesen kā novākta kartupeļu raža, lauki apstrādāti, tālumā redzamas Karaliskās palmas. Braucot pa ceļam redzējām lielu zemnieku saimniecību ar 100 liellopu ganāmpulku, bet mūsu ceļš veda iekšā dziļāk džungļos, kur piestājām pie pavisam vienkāršas lauku sētas, kur saitītē piesieta liela cūka, bet aizgaldā skraida mazas cūciņas. Pie mums saucās vienkārši: naturālā saimniecība. Un šeit arī pirmā apstāšanās vieta, gandrīz pēc stundas ilga brauciena! „Politinformācija”: Kubā jebkurš var dabūt 60 h zemes apsaimniekošanai, audzē ko gribi, dārzeņus, augļus, cūkas, liellopu utt., viss tikai pašu patēriņam, līdz ko sāksi audzēt pārdošanai tā nāksies maksāt lielu zemes nodokli valstij un papildus 51% no pārdotā jāatdod Fidelam. Mājiņa pavisam parasta, maza, noplukusi, bez logiem, kuru vietā ir koka slēģi, kuri pa dienu ir attaisīti vaļa līdz galam, mājas galā aizgalds cūkām, iedzīve pieticīga, lai neteiktu vairāk: nabadzīga. Elektrības nav, līdz ar to ūdens no akas, līdz pilsētai tālu, ņemot vērā, ka ceļš ir ļoti slikts un iespējams iebraukt tikai ar džipu. Tehnikas nekādas, visi lauku darbi tiek veikti ar rokām. Mājas saimnieks visus pacienā ar kokosriekstu pienu, tas apkārt aug griezdamies. Turpat uz vietas apstrādā un dzer pienu vesels, tiek piedāvāts pamēģināt arī cukurniedres – gana saldas. Pārņem nepatīkama sajūta, kā tā var „spīdzināt” cilvēkus? Mājas saimnieki: cilvēki krietni gados, izskatās nomākti viņu acīs nav iespējams saskatīt dzīvības dzirksti, viņi vairāk līdzinās dzīviem miroņiem. Nomācoši un neizprotami! Sāc uzdot pārāk daudz jautājumu kas, ko, cik, kāpēc? Uz šiem jautājumiem grūti atbildēt un saņemt godīgu atbildi no gida. Pēc mazās „ pīppauzes” mūsu ceļš turpinās pa džungļiem, pa tādiem pašiem „amerikāņu kalniņiem” kur Omskas omīte nebeidza mani vien slavēt par teicamu braukšanu šādos bez ceļos. Kaut gan braucējs esmu sūdīgs, kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi: ceļus, kurus ir izskalojis pērnais lietus, kur akmeņi uz ceļa ir futbolbumbas lielumā un kur vēl sakritušie koki. Ekstrēmi. Braucām ļoti lēnu, kamēr ceļš pakāpeniski saka uzlaboties, līdz jau pavisam nemanot braucām pa vienkāršu lauku ceļu, redzam pionierus, kuri dodas no skolas ar kājām, transporta ļoti mazs, uz katra lielāka krustojuma stāv policija, skolas un blakus esošās ēkas ir pavisam vienkāršas, acīm redzami skolēni mēro lielus gabalus, lai nokļūtu uz skolu un mājās. Brauc un baudi pavisam citu Kubu: apkārt vieni līdzenumi, ceļi taisni, bet kā tikko braucām pa pavisam citu Kubu, kontrasts ļoti liels. Gar ceļa malām elektrības stabi un nekas neliecina, ka tikko būtu bijuši tepat, blakus, rodas sajūta, ka mērots ļoti liels attālums, bet patiesībā tie bija kādi 30 km. Piebraucām pie Beljamāra stalaktītu alas. Nekas neliecina, ka te ir stalaktītu ala, kas atrodas 30 metru dziļumā. Apkārt vieni brikšņi, līdz nonākam līdz kāpnēm, kas ved lejā līdz alai ar kristāldzidru ūdeni, peldoties pat ir jocīga sajūta jo šķiet, ka aizķersi akmeni, bet patiesībā tos pat tu nevari aizsniegt ar kājām un mans augums nav no mazajiem! Burvīga pelde. Tālāk mūsu ceļš ved uz brīnumainu upi. Tā braucot nonācām līdz upei Kanimar, kur sēdāmies iekšā kuģītī un devāmies pa upes gultni uz augšu, it kā nekā īpaša , ja nebūtu viens apstāklis: upes gultne ir zem okeāna līmeņa. Līdz ar to veidojas divi slāņi, pa augšējo tek saldūdens, apakša sālsūdens, upes dziļums nepārsniedz sešus metrus un proporcijas ir apmēram 50/50. Bet pats interesantākais ir tas, ka sālsūdens apakšā ir krietni siltāks nekā saldūdens virspusē. Tā arī nesadūšojos, lai izpeldētos šai upē jo braucot pārsalu, nu nebija tik silts kā bija domāts. Pēc šis mazās pastaigas devāmies lūkot vietējos korāļus, nesalīdzināt ar to kas ir redzēts Ēģiptē. Ja nu vēlaties ieraudzīt kaut ko interesantu un aizraujošu, aizmirstiet tur korāļi ir pabāli un Kubieši paši pie tā ir vainīgi: baro zivis, kas barojas no korāļiem un tas kā zināms ir stingri aizliegts, lai saglabātu korāļus pirmais būtu jāaizliedz barot zivis. Šeit nu būtu ko mācīties no ēģiptiešiem, kuri šajā ziņā ir ļoti kategoriski: nē un viss! Pēc īsās peldes mūsu ceļš veda atpakaļ Kubas vidienē, lai nobaudītu vietējo virtuvi, laiks jau pusdienot. Braucām ~ minūtes 40, līdz nokļuvām līdz pusdienām. Pusdienas tiešām varēja uzskatīt par vietējām, nekā šika: kartupeļu čipsi, (speciāla šķirne, pie mums tādi kartupeļi neaug, viņi ir gari un izmanto speciāli lai pagatavotu čipsus) rīsi ar pupiņām, cepta cūkas gaļa un svaigi dārzeņi. (neaizmirstat, ka visu kubieši izaudzē paši) Bet pats labākais, protams, bija kokteilis Pina colada . Tik gardu man vairs neizdevās nogaršot nekur, pat viesnīcā un par Rīgas bāros piedāvāto man vispār metas nelabi: pornogrāfija, viens nosaukums, nekā kopēja ar īstu Kubas Pina colada. Iestiprinājušies nedaudz atvilkām elpu, lai turpinātu garo ceļu mājup, gids centās mūs vest tā lai nebūtu jābrauc pa asfaltētu ceļu, līdz ar to baudījām Kubas lauku ceļus un dabu, jāpiezīmē, ka ja vēlaties redzēt Kubu zaļāku tad ir jādodas oktobrī pēc lietus sezonas, jo martā Kubas daba ir pietiekami dzeltenīga, ir „izdeguši” zaļie lauki un pazūd burvība. Viss šķiet tik drūms un vienmuļš, daba saplūst ar pelēcīgajām ēkām. Kaut gan no otras puses šinī visā ir sava burvība. Braucām vārda tiešā nozīmē pa bez ceļiem, ar upju šķērsošanu utt., redzējām naftas urbumus vienā ceļa pusē, otrā pusē (ja tagad nesamelošu) „ananāsu palmas” (palabosiet ja esmu kļūdaini nosaucis) kuras tiek izmantotas lateksa ražošanai (prezervatīvu izgatavošanai) un tiek izmantotas ārstniecības nolūkos: pretapaugļošanās tablešu izgatavošanā. Meksikā šis augs tiek izmantots vienīgi un tikai Tekilas ŗažošanai. Visa diena pagāja arī lai kontaktētos ar Natašu un Žeņu. Viss kā jau parasti apmaiņa ir politisko informāciju un sadzīves sīkumiem, par to un šo, par visu kas satrauc mūs kā jauniešus, atpakaļceļa jau nospriedām, ka nepieciešams uztaisīt vienu kārtīgu tusu un iztrakoties pēc sirds patikas. Meitenēm jau bija ievākta info par vietējo diskotēku uz 52. ielas, sacīts darīts apmainamies ar telefona Nr. un norunājam, ka pl. 22:00 vakarā satiekamies pie viņām viesnīcā Acazul. Ap pl. 19:00 esmu tikai viesnīcā kur man jau sarunātas 19:30 vakariņas ar Sergeju un Marinu. Ātri vakara duša un uz vakariņām. Pie vakariņām pārspriežam, kā pagājusi diena, ko kurš redzējis un kādi iespaidi, piedāvāju viņiem doties līdzi uz diskotēku, bet takā diena viņiem bija ļoti nogurdinoša (14 st. apmeklēja salu Cargo Largo) šoreiz atteicās un vienojāmies, ka rīt uz kādu no diskotēkām noteikti ir jādodas. Tā pēc vakariņām ar viņiem šķiros ar norunu, ka rīt pēc savas ekskursijas viņus uzmeklēju, lai kopā patusētu, jo rīt kā izrādās ekskursija ir paredzēta uz sešām stundām un pēcpusdienā jau būšu atpakaļ viesnīcā. Pēc pl. 21:00 tiek ņemts taksis un dodos uz viesnīcu Acvazul.... Turpinājums sekos....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais