100 km smilšu jeb pārgājiens Kolka-Ventspils, jeb Jāņu blieziens 2006. 22.jūnijs-25.jūnijs. 3.diena

  • 13 min lasīšanai
3.diena - 24.jūnijs. Miķeļtornis- Irbenes radioteleskops-Oviši-Liepene. 7.30 Dzirdu, kā nozvana PPK modinātājs. Celties netaisos. Pa nakti esmu gulējusi nekā. Uz sāniem īsti pagriezties nevar, jo sūrst saulē apsvilušie pleci, savukārt uz muguras arī visu laiku nogulēt nevar. Gulēt uz vēdera arī nesanāk, jo tā smilšu gulta ir cieta. Visu nakti nevaru saprast, vai man ir silti vai auksti. Pirmo reizi paskatos pulkstenī ap četriem, jo vējš gaudo kā tāds Baskervilu suns. 8.12 Ilgāk nevaru nogulēt. Saule spīd tieši teltī un cepina tā, ka guļammaisā āda sāk norasot. Nelīdz arī maisa attaisīšana. Joprojām ellīgi karsti. Karstuma dēļ sāku knosīties, un pamostas arī PPK. Neviena no mums nav dzirdējusi, kā kaimiņu telts iemītnieki svin Jāņus un vai vispār svin. Izlienu no telts un mani sagaida pilnīgi skaidras debesis- tātad karsta diena. PPK, kas ir paspējusi aizskriet līdz jūrai, pavēstī, ka nav arī tik stipra vēja kā vakar. Lieku aiz auss vakar dabūto mācību par apsvilināšanos saulē un ķeros pie vispārējas ieziešanās ar pretiedeguma krēmu. Nezinu, vai tas līdzēs. Vakardienas apdegumiem pilnīgi noteikti ne, bet vismaz varbūt šodien neko jaunu klāt nedabūšu. Sūdzēties gan nevar-, ja vakar nebija prāta, tad šodien sūrstošo plecu radītās ciešanas būs jāpanes godam. Kaut kā šodien jocīgi- ēst galīgi negribas. Tas laikam no karstuma. Principa pēc apēdu gabalu ķimeņu siera un joka pēc domāju iedzert vakar atstāto alu. Esmu pamanījusies atstāt pudeli tieši saules pusē un alus ir kļuvis veee......pretīgi silts. Atsakos no domas dzert alu. 9.14 Ir pagājusi jau stunda kopš pamošanās, bet mēs joprojām tirinamies pa nometni. Šodienas pirmais uzdevums būs atrast kartē iezīmēto ceļu, kas izvedīs mūs uz Ventspils-Kolkas šosejas, lai mēs varētu nonākt līdz Irbenes radioteleskopam. Karte visu parāda ļoti skaidri, tikai neesmu pārliecināta, ka mēs šo ceļu tik vienkārši atradīsim dabā, jo no jūras puses nekādi ceļi nekad nav redzami. Ja viss izdosies kā paredzēts, tad mums priekšā ir kādi 4-5 km gar jūru līdz zemes ceļam, ~3 km pa zemes ceļu līdz šosejai, tad ~2 km līdz pagriezienam uz Irbenes radioteleskopu un tad vēl ~2 km iekšā līdz īstajai vietai. Tātad kopā kādi 12 km. Pēc tam iesim atkal ārā no Irbenes r-teleskopa līdz šosejai, tad pa šoseju kādus 7 km līdz pagriezienam uz Ovišiem un tad vēl ~2 km līdz jūrai pie Ovišiem. Tad no Ovišiem mums atliek viens ~8-9 km „pūtiens” līdz nometnes vietai Liepenē. 9.44 Novācam telti, sapakojamies un sākam šīsdienas gājienu. Kā jau gaidījām- lai gan pūš vējš, jūtam saules cepināšanu un gribam mazāk sauli vai vismaz kādu mākoni vairāk. Ja nebūtu vakar nogrābto saules apdegumu, kas šodien pret jebkuru saules darbību ir dikti jutīgi, justos lieliski:) Lai pasargātu galvu no pārkaršanas, to jau pašā startā esmu ievīkstījusi lakatā un mazliet līdzinos arābam. Ja godīgi- jūtos kā tuksneša kamielis. Nu…vai vismaz gliemezis ar visu māju uz muguras. Ejam un graužam barankas. Nepaiet ne 10 minūtes, kā „sakasamies” ar PPK. Šī saka, lai es savācot man pienākošās 5 barankas, jo viņai, redz, jānes. Uz to triecu pretī, lai viņa stiepj pati savu pusi tušoņa bundžas, kas tobrīd atrodas manā somā, uz ko savukārt viņa man liek priekšā nobērt no kartupeļu biezeņa pakas pusi un nest pašai. Nu…tad, kad viņa man piedāvā nest pusi no miskastes (jo mežā nemēslojam!), mans pacietības mērs ir pilns. Vakar stiepu miskasti es. Pa ceļam paejam garām arī kādam ceļotājam, kas, milzonīgu brezenta somu pagalvī palicis, ir apgūlies uz jūras krastā atstātas laivas un vēl snauduļo. 10.13 Sauli tomēr grūti turēt- ķeramies pie papildporcijas pretiedeguma krēma, lai gan neesmu īsti pārliecināta, vai tas glābs. Pie viena velku ārā no somas dvieli, jo tas ir vienīgais ar ko varu paslēpt plecus. Vilnas džemperī šajā karstumā tomēr negribas līst. Kādu brīdi gājušas nonākam pie upes. Tās izkārtojums dabā liek domāt, ka tā varētu būt tieši TĀ upe-Lūžupe-, pie kuras mums jāsāk meklēt TAS mežā paslēptais zemes ceļš. Tomēr pārliecības, ka šī ir tā pati upe, kas iezīmēta kartē, nav nekādas, lai gan neviena cita upe arī kartē nav iezīmēta. Nolienam tālāk no jūras un atrodam mašīnas iebrauktas pēdas. Tātad kaut kur tepat jābūt ceļam. Un tik tiešām- pēc pāris minūtēm uzduramies kaut kādam meža ceļam, kas ved nedaudz it kā atpakaļ uz ziemeļiem un tad iegriežas mežā. Bliežam uz priekšu mežā iekšā. 10:45 Konstatēju, ka esam apmaldījušās. Ejot pa iepriekš atrasto meža ceļu esam nonākušas krustcelēs- viens ceļa atzars aiziet pa labi paralēli jūrai (vismaz tā liekas), otrs pa kreisi paralēli jūrai. Nav nekādas poņas, vai mums jāiet pa labi vai pa kreisi. Un no kurienes gan poņa varētu rasties, ja mēs pat nezinām, kurā vietā īsti iebridām mežā. Visu vēl vairāk sarežģī tas, ka esam kaut kādā meža vietā, kur no vienas vietas ir nosēts ar pamestas armijas bāzes mājām un būdām. Kļūst kaut kā spocīgi, jo liekas, ka tukšās māju acis ar badīgu skatienu skatās uz mums. Tā vien liekas, ka tūlīt ieraus iekšā. Ķeramies pie kartes. Vienīgā vieta kartē, kur iezīmēta sarkanā zvaigznīte- „bijušo PSRS bruņoto spēku objekts” – ir Lūžņa- vieta apmēram 7-8 km no Miķeļtorņa. Ups. Ja mēs tiešām esam tajā vietā, kur ir zvaigznīte, tad esam aizskrējušas kādus ~2 km par tālu un tad nu tagad jāiet atpakaļ. Kaut kā gan neticas, ka esam Lūžņā, jo tur pie pašas bāzes ir jābūt īstajam zemes ceļam, bet tādu nekur nemana- ir tikai mežs un n-tās pamestās mājas, turklāt arī pēc ejot patērētā laika mēs nevaram būt nogājušas pat 6 km. Bet kas zina. Saliekot galvas kopā izgudrojam, ka tomēr laikam esam par tālu, līdz ar to izvēlamies kreiso ceļa atzaru. Sākam iet un kārtējo reizi ejam krusta karā ar odiem. Pēc desmit minūtēm esam nonākušas, liekas, krietni dziļāk mežā, taču no kaut kā līdzīga zemes ceļam nav ne vēsts. Pēc saules atrašanās gan nosecinām, ka ejam tā kā projām no jūras. Mierinu sevi ar domu- ja ir ceļš, tātad viņš kaut kur aizved….. 11:10…....un aizved arī…tikai ne tur, kur mums vajag. Ceļš mūs piečakarē pa lielo un aizved atpakaļ pie jūras tikai mazliet tālāk nekā mēs nakšņojām. Šaize. Tātad mēs tomēr nebijām nonākušas līdz Lūžņai. Lūk, kreisā ceļa gājējas! Tagad būs jāmēro jau šodien vienreiz ietais ceļa gabals vēlreiz un vēlreiz būs jāmēģina atrast izeja uz šoseju. Kļūstu mazliet tā kā nīgra, jo nav jau baigais prieks izbaudīt to visu vēlreiz. Turklāt vēl neviens zvans nav zvanījis, ka nenoklīdīsim vēlreiz. Neko darīt, izpūšu no plaušām slikto gaisu, ievelku svaigu un kapājam uz priekšu vēlreiz. Kad sasniedzam šīsdienas „liktenīgo” un kā izrādās kartē neiezīmēto upi, kas mūs noveda neceļos un kuru bijām noturējušas par Lūžupi, to ignorējam un ejam tālāk. Tūlīt klāt ir nākošā upele. Šai arī nepiedēvējam Lūžupes godu un meklējam, kā tikt pāri sausām kājām. Nav nevienas vietiņas, kur pārlēkt, tāpēc nākas vien aut basas kājas un brist ūdenī tos trīs soļus. Pārbridušas pāri, iekārtojamies uz laivas malas notīrīt smiltis un apauties no jauna. Šajā brīdī mūs apdzen vēl kāds vientuļš ceļotājs, kurš pie pašas jūras pārmet upei pāri somu un tad ar īsu ieskrējienu pārlec pats. Garām iedams, nosmaida. Smaidam pretī Nu, bļāviens! Mēs šitā čakarējamies ar aušanos, bet varēja tik vienkārši. Neviena no mums, protams, pirms tam neiepētīja upes platumu tajā vietā. Kožam pirkstos, ierēcam pašas par savu „blondismu” un turpinām ceļu. 11:49 Esam nekur- nemana ne upi, ne ceļu, neko. Ejam tik. 11:55 Priekšā ieraugām uzslietu mega telti- nojumi, gar kuru bradā cilvēki. Ja ir cilvēki, tātad viņi kaut kā šeit ir nonākuši. Tātad ir jābūt ceļam, ja vien viņi še nav nonākuši pa gaisu vai jūru. Par spīti savam visnotaļ dīvainajam paskatam, droši speros klāt un jautāju, kur mēs atrodamies un vai šeit ir kaut kur ceļš, pa kuru var tikt ārā uz šosejas. Sākumā viņi nesaprot, ko no viņiem gribu un saka, ka Lūžņa ir vēl 2 km uz priekšu. Nē, paldies! Lužņu mums nevajag, jo tas būs par tālu. Grūti izstāstīt, ko īsti mums vajag. Rauju ārā karti un bakstu ar pirkstu kartē, kur iezīmēts ceļš. Ja var ticēt teiktajam, ceļš, kuru mums vajag, ir tepat mežā, kā teikt „ejiet tik taisni un tur būs ceļš”, jāpaiet tikai daži simti metri. Bingo. Lienam atpakaļ mežā. Un tad atkal sākas…ceļi ir vairāki un nav sajēgas, kur īstais. Izvēlamies vienu, kur ir redzamas mašīnas riepu nospiedumi. Alleluja! Glābtas. Nepaiet ne piecas minūtes, kā izveļamies uz ilgotā zemes ceļa. Drošs paliek drošs, lai aizietu pareizā virzienā, nevis atkal neceļos, ieblenžu kartē. Likteņa ironija- jāiet pa kreisi (ja skatās kartē, tad jāiet tieši uz dienvidiem) :) Tagad līdz šosejai mums priekšā kādi ~3 km. No vēja nav ne miņas, jo kāpas un koki no jūras puses to piebremzē. Sasodīti karsē. Ejam un priecājamies par dabu. Pie reizes iemūžinām ceļa kreisajā malā esošo purveli, kas ir zālēm aizaudzis un no kura debesīs tiecas tikai kaili koku stumbenīši. Dīvains kontrasts ar turpat blakus esošo biezo skuju-lapu koku mežu. Visapkārt ceļam viens vienīgs mežs. Pēc kāda pusstundas gājuma, neznokurienes uzradusies, pār ceļu pārjož lapsa. Ja būtu melns kaķis, būtu ziepes, bet kas ir, ja lapsa pārskrien, nezinu. Pilnīgi noteikti zinu, ka negribu zināt, vai viņa ir traka lapsa. Es jau neteikšu, ka PPK rokās iegulst akmens:) Pašai arī paliek neomulīgi un tā vien sāku fiksāk kustināt kājas, lai tiktu „bīstamajai” vietai garām. Pēc metriem simts atslābstu. Nepaiet necik ilgs laiks, kā ieraugām alni, kas ganās mežā. Nu i’ gan dabas parks. Šitos lopiņus pat Līgatnē nevar ieraudzīt, jo viņi vienmēr pamanās noslēpties, bet šeit- kā dzīvi! Pa ceļam sazvanu Irbenes radioteleskopu un noziņoju, ka pēc stundiņas un vēl biškiņ ieradīsimies. Tā nu mēs ejam un ejam. Pēc pusstundas gājuma, kopš novirzījāmies no jūras, iznākam uz šosejas. Te nu ir arī asfalts. Visu ceļu kopš nācām mūs ir apsēduši bzzzzz tipa kukaiņi- gan dunduri vulgaris, gan aklie dunduri, droši vien ir arī kādi kurlie, bet visas tās sugas un ko vēl ne nemākam atšķirt. Nav arī lielas vajadzības. Tā nu viņi mūs pavada arī 2 km pa šoseju un vēl tos 2 km līdz pašam Irbenes teleskopam. Novirzoties un šosejas ceļš, kas ved uz teleskopu, ir milzu flīzēm izklāts. Skaidri var redzēt, ka nav nekāds parastais. Tā soli pa solim un nonākam tā dēvētajā mirušajā armijas pilsētiņā- redzamas daudzstāvu dzīvojamās mājas ar tukšiem acu dobuļiem, viss aizaudzis un pilnīgi pamests. Tāda bezcerība te pavīd. Tad vienā brīdī mums uz veļļuka pabrauc garām 3 ļauži, no kuriem viena izrādās ekskursijas vadītāja. Viņa pavaicā, vai mēs esam tās, kuras viņai zvanīja un tad, parādot ar roku ceļam kreisajā pusē, iesaka pirms tam ieiet Irbē nopelst, jo viņai esot žēl uz mums skatīties. Tā nu bariņš mūs pamet uz ceļa. Kādu brīdi apceram, vai tiešām mēs tik nožēlojami izskatāmies, un nolemjam ņemt padomu vērā un doties uz Irbi. Diemžēl nav īsti skaidrs, kurā brīdī jālien iekšā mežā (jau atkal pa kreisi). Iesperamies pa pirmo smilšaino ceļu. Nekas neliecina, ka tuvumā būtu upe, lai gan Irbe tek tieši šajā rajonā. Pēc desmit minūšu gājuma saprotam, ka šis ir kārtējais šīsdienas kreisais šāviens un ejam atpakaļ. 13: ar kapeikām. Nezinu, cik ir precīzi laikrādis, jo pēc internetā atrodamajām norādēm, mobilo esmu izslēgusi. Aizgājušas līdz teleskopam neko par savu smago blamāžu neminam, bet sakām, ka iesim peldēt pēc ekskursijas. Tā būs vieglāk noiet šīs dienas atlikušos 20 km. Atstājam savas somas pie mājiņas, kas laikam kalpo administratīviem vai kādiem citiem nolūkiem un pēc norādījuma dodamies uz radioteleskopu, kas ir mūsu intereses objekts. Tagad jāsaka, ka bija vērts iegriezties šeit, jo uzzinu daudz ko tādu, ko vēstures stundās un skolā nemāca. Irbenes radioteleskops RT-32 ir tikai viena daļa no Irbenes slepenās PSRS armijas pilsētiņas un vienīgais no radioteleskopiem, kas ir darbošanās kārtībā. Bez tam tas ir 8.lielākais pasaulē un tagad kalpo vienīgi zinātnes nolūkiem, lai gan agrāk tas tika izmantots spiegošanai. Te pat ir vēl viens mazāks, ja nemaldos, 16 m diametrā, kas nedarbojas un tad ir bijis vēl viens „maziņš” radioteleskops 10 m diametrā, taču to krievu armija aizejot esot demontējusi un aizvedusi sev līdzi. Klīst baumas, ka pirms šiem teleskopiem esot bijuši vēl citi, taču nojaukti. Dokumentu par to nav nekādu. Pašā teleskopā ekskursijas vadītāja mūs uzcienā ar mežrozīšu tēju, jo laikam viņas acīs mēs patiešām izskatāmies visnotaļ bēdīgi. Izkāpelējam pa teleskopa šaurajām un stāvajām kāpnītēm, apskatam milzu zobratus, izlienam uz platformām paskatīties ainavu (WOW!). Žēl, ka pašā bļodā vairāk iekšā nelaiž:( Drošības apsvērumu dēļ galvā jāliek ķivere. Labi, ka tā, jo vienā no šaurajām vietām paspēju atsist galvu pret kaut ko cietu. Viss šis pasākums ilgst nedaudz vairāk par stundu un ilgtu varbūt vēl, ja vien neuzrastos nākošā interesentu grupa. Sakām MILZU paldies par lielisko ekskursiju un dodamies prom. 15:27 Aizdodamies atpakaļ līdz mājiņai, savācam bagāžu un ejam uz upi- ka neko citu, tad vismaz pie tīriem matiem varētu tikt. Šoreiz ar ceļa atrašanu nekļūdāmies un nonākam pie Irbes. Diemžēl vienīgā vieta, kur normāli var tikt klāt upei, ir ļaužu nosēta. Lai nebiedētu tautu ar savu „žēlīgo” izskatu, izlemjam tur nepiestāt, bet paiet uz krastu uz priekšu- varbūt, ka tur ir vēl kāda vieta, kur piekļūt upei. Nekā....pagājušas pārdesmit metrus, saprotam, ka upe šoreiz mums nespīd. Nu labs i’, var jau arī iztikt. Griežam atpakaļ. Vienkārši nežēlīgi gribas ēst. Varētu apēst ziloni, bet no paikas pāri ir tikai ūdens, viena bundža tušoņa, paka mākslīgā kartupeļu biezeņa un 3 pakas sauso nūdeļu par 0,10 Ls gabalā. Biezenis un tušonis ir paredzēts vakariņām, tā kā nekas cits neatliek, kā ķerties pie tādām pašām sausām nūdelēm. Lobam iekšā nūdeles un uzdzeram virsū ūdeni- sanāk tāda kā zupiņa pa sastāvdaļām:). Nav ne vainas un pie bada var iztikt. Mierinu kuņģīti, ka vakarā tas dabūs gardu biezenīti ar tušoni:) Tagad priekšā mums stāv ~10 km garš un vienmuļš posms. Vispirms jāizlien tie 2 km ārā no radioteleskopa līdz šosejai, tad ~7-8 km pa šoseju līdz Ovišu pagriezienam (jo cita ceļa, kā nonākt līdz jūrai nav, ja vien mēs netaisām bezceļa ralliju un nebliežam tieši cauri mežam) un tad vēl 2 km līdz jūrai pie Ovišiem. Gājiens tiešām sanāk bišku drūmais- atkal mūs pavada bzzzz tipa kukaiņu eskorts, nav iespējams no tiem atkauties un dažam pat izdodas iekost, debesis ir pilnīgi skaidras un karstums pie melnā asfalta rauj klāt kā superlīme. Jūtu, ka esmu kaut ko paspējusi sastiept, jo mana labās kājas potīte kaut kā nestrādā pilnā režīmā- pakustināt to varu tikai uz priekšu un atpakaļ, bet nekā savādāk. Pārējās kustības rauj seju čokurā. Eju ar savu lakatveidīgo padarīšanu uz galvas un apsegusies ar dvieli, citādi draud sadegšana saules liesmās. Ceļš ir tik garlaicīgs un liekas, ka nekad nebeigsies- atkal mēģinu nedomāt par kilometriem, izslēdzu domāšanas aparātu un klabinu uz priekšu. 16.27 Pēkšņi ceļa kreisās puses krūmos sākas dīvains brīkš un brākšķ, un es, iztraucēta no nedomāšanas, no bailēm atraujos no zemes teju pusmetru gaisā. Kas tad nu? Ka tik atkal nav traka lapsa. Izrādās, ka tā ir tikai stirna, kuru mēs droši vien ar savu čāpošanu sabiedējām. Nabadzīte arī paņem vagu tieši mežā. PPK par manu smieklīgo sabīšanos dabū vēderā krampi. Pašai arī uznāk lielais smiekls par savu zaķpastalību:) 17:14 Sasniedzam Ovišu pagriezienu. Ceļa norādes rāda, ka Kolka- 58 km, Venstpils- 26 km. Tāds sīkums atlicis:) Pie šī atskaites punkta pa vienam akmenītim vien krīt nost no dvēseles. Drīz, pavisam drīz atkal redzēšu jūru- tikai 2,5 km pa putekļainu ceļu līdz jūrai. Putekļainais ceļš gan nav nekāds patīkamais, jo visas mašīnas, kas brāžas mums garām, uztaisa tādu migliņu, ka jābēg krūmos, lai pašas nepārvērstos par putekļiem. Toties mums ir ēna. Pirmo reizi pa šīm dienām. Sparīgi kātojam tālāk, jo jūra mani vilina tā, ka aizmirstu visas sāpošās potītes. 18:00 Pitstops jūras krastā pie Ovišiem. Ēdam sausās nūdeles un atpūšamies, lai dotos tālāk. Atkal prasās pēdu masāža jūras ūdenī. Izmantoju izdevību un dodos bradāt aukstajā ūdenī. Baigi feini nesanāk, jo krastā ir nevis smiltiņas, kā ierasts, bet akmeņi un uz plikajām, sastaigātajām pēdām tie atstāj sāpīgu iespaidu. Ar piecminūti pietiek. Pa gabalu redzu, ka kaut kādi ļauži brien ūdenī- tajā brīdī sastingstu, jo man ir auksti. Varbūt ūdens auksts liekas tikai tāpēc, ka pašas esam sakarsušas līdz vājprātam. Kamēr sēžu un rakstu, paliek tik vēsi, ka jāmeklē vilnas džemperis- par dvielis vairs nesilda. Drīz jau arī PPK sāk aut kājas- tas nozīmē, ka drīz sāksim kustēties šīs dienas pēdējā posmā. Vēl viena piezīme- jau no Ovišiem ir redzami Ventspils apveidi. Jo sliktāk mums- pilsēta būs degungalā, bet, kamēr līdz tai nonāksim, vēl vienreiz saule norietēs un uzlēks. 18.41 Izejam no Ovišiem. Un nu tik sākas- ierastās cietās smiltiņas ir pazudušas, visa pludmale ir akmeņu nokaisīta, bet iešana notiek kā pa putru- ar katru soli iestiegam, jo smilts ir tik trakoti irdena. Sajūta tāda, ka viens solis uz priekšu, puse- atpakaļ. Liekas, ka ātrums samazinās no 4 km/h uz 3 km/h. Iešana galīgi nevedas. Mēģinām iet tur, kur sākas zāle, bet tā ar nav aršana- smiltis tādas pašas irdenas un zāle asa. Pa akmeņiem arī nav jēgas iet, jo, uzkāpjot tiem virsū, tāpat grimst. Atgriežamies pie pašas jūras. Ap 19.40 Pēc stundu ilga gājiena PPK kādam vīriņam pludmalē apjautājas par mūsu atrašanās vietu- esot Jaunupe, bet līdz Liepenei vēl kādi 6 km. Nevar būt! Ja skatās kartē, tad Jaunupe ir apmēram pa visu starp Ovišiem un Liepeni, bet tur kopējais attālums pa šoseju ir 8 km, gar jūru- varētu būt tikai mazliet vairāk. Neticam, ka esam nogājušas tomēr tikai 3 km. Ejam tālāk un purpinam, ka nevar, nu nevar būt vēl 6 km! Arī mana potīte protestē. Pamazām samierināmies ar likteni un zirgodamās kustamies uz priekšu. Pa ceļam sabildēju visādas ainas, arī kaut kādu krasta smiltīs, vēl ūdenī iegrimušu rūsējošu objektu, kas pa gabalu man izskatās pēc telts. Alošanās. Neskatoties uz visām iešanas grūtībām, papriecājamies par Jaunupes stāvkrastu. Jauki. 20.50 Nonākam Liepenē. Reiz pirms diviem gadiem kaut kur šeit jau esam nakšņojušas, tādēļ atpazīt to ir samērā viegli- īpašas pazīmes- krastā ir daudzi kritušu vai izskalotu un saulē izbalējušu baltu un zarainu koku stumbru detaļas. Ejam meklēt telts vietu. Uzkāpušas pa smiltiņām zālainajā daļā secinām, ka šī ir tieši tā pati vieta, kur mēs esam nakšņojušas. Toreiz tikai ieņēmām Liepeni no šosejas puses. Iegrimstu atmiņās:) Nolemjam palikt tepat un telti arī celt tajā pašā vietā. Vienīgā atšķirība no iepriekšējās reizes ir tāda, ka kaut kādi cūkmeni ir pamanījušies piemētāt mežu i ar tukšām plastmasas pudelēm, i ar visādu citādu drazu. Aina nav no spožākajām. Tagad pirmais uzdevums ir uzkurināt ugunskuru un pagatavot vakariņas, lai gan pēc smagā gājiena galīgi vairs ēst negribas. Nepaiet ne 45 minūtes kopš apmešanās, kā mēs jau šņakstinām iekšā putru ar tušoni. Īsti negribas, bet piespiežu sevi, jo spēks jāatgūst. Tā arī ir pēdējā mūsu pārtika- nākošo dabūsim tikai rīt Venstpilī. Laba motivācija, lai soļotu aši- jo ātrāk aiziesim, jo ātrāk tiksim pie ēšanas. Tagad odus ir nomainījušas skudras- nav nevienas vietas, kur to nebūtu. Vesela skudraino armija. Drīz vien tās okupē arī mantas, kas noliktas zemē, un arī mūsu kājas. Kamēr ēdam, rēķinam, cik šodien noiets. Beigās sanāk kaut kādi 30 km ar tīro iešanas laiku apmēram 7 h. Nav slikti, bet nav arī daudz, lai gan nospraustais šī vakara mērķis sasniegts. Jāņem vērā, ka labu laiku pavadījām Irbenē un arī atpūtas prasīja laiku. Fiziskā kondīcija ir apmierinoša- pleci gan smeldz- daļēji arī no somas, jo stutēt katrreiz to uz apsvilušās ādas nav nekāda bauda, bet tomēr jāpiecieš. Kājas arī liekas galīgās lupatās. Pēc kārtējās masāžas jūrā pienāk laiks naktsmieram. Aši atbrīvojam zāli no visādām dabas veltēm, to skaitā, čiekuriem un kritušiem zariem, un jau ar iepraktizētu roku uzslienam telti. 22.25 Esmu teltī. Iepakojusies maisā un apgūlusies uz muguras ar šausmām secinu, ka tieši starp lāpstiņām duras kaut kas, kas varētu būt čiekurs. Nu par šitādu gulēšanu tiešām nesapņoju! Saucu PPK, kas vēl tusē pa āru, lai glābj mani, jo no migas ārā līst vairs negribas. Kaut kā izdodas parādīt PPK, kur tas mazais traucētājs atrodas, un PPK ar veiklu roku kustību izvāc viņu no telts apakšas un parāda čiekuram čiekura vietu. Tagad varu mierīgi dusēt:) Jūra vēl uzžūžo man šūpuļdziesmu, kuras pavadījumā arī aizmiegu. Rīt priekšā atlikušie 10 km līdz Ventspils pludmalei un tad vēl daudz km pa pilsētu- kamēr tiksim iekšā un tad vēl cauri visai pilsētai uz Piejūras brīvdabas muzeju, jo zīmodziņš Dienas akcijai jādabon. Turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais