100 km smilšu jeb pārgājiens Kolka-Ventspils, jeb Jāņu blieziens 2006. 22.jūnijs-25.jūnijs. Sākums un 1.diena

  • 11 min lasīšanai
Pagara refleksija par pārgājienā, kas veikts ar kājām no Kolkas līdz Ventspilij, piedzīvoto, redzēto, sajusto un pārdomāto:) I Plānošana Ideja par „kur deguns rāda” iešanu Jāņu brīvdienās vandījās pa galvu jau vismaz gadu, nu…vismaz kopš iepriekšējā Jāņu pārgājiena. Pirmkārt tādēļ, ka nežēlīgi patīk visi šie pārgājienu varianti, otrkārt, tādēļ, ka nav nekāda iekāriena redzēt kā tauta jūk prātā, gāžot apkārt veikalus un ne tikai. Vienvārdsakot- iespēja uz trīs ar pusi dienām notīties pēc iespējas tālāk no pūļa un atdoties Mātes Dabas rokās likās gana vilinoša, lai kopīgi ar vēl vienu rūdītu pārgājienu biedreni (sauksim viņu par PPK) sāktu domāt par pārgājiena maršrutu. Sākumā nevarējām izdomāt, kur iet, lai gan viens bija skaidrs- jūrai ir jābūt obligāti. No Liepājas uz augšu ir iets (man tas gadījies 2x, PPK 1x) un vēlreiz baudīt Liepājas „grimstošās” smiltis i prātā vairāk nenāca, bez tam nekā inčīga pa ceļam nav. OK. Pavēršam acis līča virzienā- Kolka un uz leju uz Rīgas pusi? Salacgrīvas-Tūjas posms? Tas gan ir izstaigāts, redzēti arī Salacgrīvas zivju pārstrādes atkritumi, kas peldas jūrā. Šis maršruts neder. Sākumā, bez kartes štukojot, izdomājām, ka droši vien mierīgā garā varētu noiet no Jūrkalnes līdz Kolkai. Pa ceļam vēl Jūrkalnes stāvkrasts, varētu aci pamielot. Ak, jaunības maksimālisms! Labi, ka pietika veselā saprāta paskatīties kartē, lai saprastu, ka 3 dienās noiet no Jūrkalnes līdz Kolkai var tikai sapņos. NEDER! Ventspils- Kolka gar jūru? Bingo. Kādā jaukā dienā piesēžos pie Ziemeļkurzemes kartes un sarēķinu, ka ejot ar ātrumu 4 km/h (pa smiltīm tas ir diezgan pieklājīgs ātrums) un ejot 10h dienā (23., 23., un 25. puse dienas) mums ir stabili kaut kādas 24h ko iet, tātad varam nobliezt ap 90 km. Kā reiz karte rāda, ka no Ventspils līdz Kolkai ir bišku vairāk par 80 km. DER! Turklāt pa ceļam ir Miķeļbāka, Ovišrags, Mazirbe utt…it kā kultūrai un dvēseles bagātināšanai:). Pamazām top skaidrs pārgājiena karkass- 22.jūnija vakarā ar busiņu aizkuļamies uz Ventspili, kaut kad ap 20.00 iebraucam Venstpilī, atrodam Rimi, iepērkam ūdens rezerves, un vismaz divas stundas brienam uz augšu. Līdz svētdienas pēcpusdienai kaut vai rāpus nonākam Kolkā un ar pēdējo busu 17.un cikāstur vizināmies atpakaļ uz Rīgu. Izklausās jauki. Pēc dažām dienām plāni mainās. „Diena” izsludina akciju „Ceļotājs” un, tikko ieraugot bukletiņu, jau ir skaidrs- PIEDALAMIES. Kā izrādās apmeklējamo objektu kaudzītē ir arī šīs tas Ventspilī un Irbenes radioteleskops, kas atrodas tikai (!) dažus km no Ovišiem- gandrīz pa ceļam. Lieliski. Paķersim klāt arī tos. Beigās, kaut kāds labais gars pačukst priekšā, ka saprātīgāk ir iet nevis no Ventspils uz Kolku, bet no otrādāk, jo pēdējais autobuss no Ventspils uz Rīgu atiet vēlāk nekā no Kolkas uz Rīgu. Tas nozīmē, ka mums ir vismaz pāris stundas vairāk. Izlemts. Ejam no Kolkas uz Ventspili. Lai būtu jautrāk un nebūtu jāiet divām vien, mēģinām pierunāt vēl dažu labu būtni pievienoties, taču, ja arī sākumā „uz jautājuma” zīmes karājas dažs labs gājējs un ir cerība, ka nebūs jāiet divatā, tomēr līdz pārgājiena sākumam mēs tā arī paliekam divas gājējas- abas pilnīgas Vidzemnieces, kurām Kurzeme ir gandrīz nezināms nostūris. Kaut kad kopīgi ar PPK arī sapērkam proviantu- sauso kartupeļu biezputru, 2 tušoņus (tūristu brokastis, tas ir), 8 sauso nūdeļu paciņas, 1 paku sausiņu un 1 paku baranku. Rēķinamies ar to, ka vakariņas iepirksim Kolkā, lai nav jāved no Rīgas un, ja vēl kaut ko vajadzēs tad pārējo nopirksim Mazirbē. 21.jūnijs- pēdējā diena pirms sākuma... 21.jūnijā no rīta PPK dodas iepirkt biļetes. Jau iepriekš izdomājam, ka jānopērk savlaicīgi, lai nav jāstāv kājās, jo 22.jūnijā pēcpusdienā kaut ko dabūt un kaut kur iestūķēties būs bezcerīgi. Savā galvā sajūsminos par to, ka droš’vie’ mums būs kaut kāds 7. un 8. numurs:) Nepaiet ne pusstunda, kad saņemu PPK zvanu. Ieraugot viņas numuru, ķeru pie sirds un cauri smadzenēm izšaujas ļaunam murgam līdzīga doma- biļešu vairāk nav! Fuuu…tik traki nav… esam dabūjušas 45. un 46.stāvvietu autobusā Rīga-Mazirbe, kas atiet 17:15…mana vīzija par 7. un 8. numuru saplīst kā jēla ola….vispār nav slikti…vispār var jau pastāvēt tās 3 stundas arī kājās…vispār man jau baigi patīk karstumā stāvēt kājās 3 stundas…..bez variantiem. Pa dienu sēžu darbā, kamēr mana dvēsele jau bradā pa smiltiņām jūras krastā. Ik pa laikam mēģinu to savest kopā ar prātu, bet nekas nesanāk. Nāksies rīkot pārrunas par izklaidēšanos darba laikā:) Pēdējais vakars tiek ziedots nepieciešamo mantu atrašanai, pazudošo zeķu meklēšanai, mantiņu krāmēšanai, sapakošanai, pārpakošanai… šī pasākuma dēļ, ātrāk nekā Pelnrušķīte notinās no balles, es itin fiksi notinos no darba Līgo pasākuma, kas solījās arī būt gana jautrs…Krāmējot mantas, secinu, ka vai nu mantu ir par daudz vai arī soma ir par mazu, bet somā vietas nepietiek ne teltij, ne katliņam. Jau tā šo to sarakstā ierakstīto smagu sirdi izmetu ārā no somas. Iepriekš gan ar PPK novienojamies, ka viena stieps kaltu, otra telti, tāpēc man ir jāizbrīvē vieta vismaz vienam no šiem objektiem. Kaut kā izrādās, ka teltij būtu itin piemērota vieta ārpus somas, ja to pieķēdētu ar visiem tiem štruntiem, kas pie somas karājas. Saku PPK, ka telti varu piekabināt, bet katliņam vietas nav. Pasaku to PPK un man liekas, ka viņa aiz sajūsmas spiegt nesāk, bet tomēr katlu savā somā iedabū gan. Nezinu kādā vīzē, bet gulēt aizeju tikai pēc vieniem naktī, uzlieku modinātāju uz ierastajiem 6.30….un tad „acis veras, aizveras” līdz rītam, jo rīt jau ir TĀ diena. 22.jūnijs- TĀS dienas rīts... Īstās dienas rītā sāku virināt acis vēl pirms modinātājs ir teicis savu skarbo vārdu. Tikvien manu, ka debesis izskatās pēc viena liela mākoņa…un smagi liekas, ka līst (īstenībā nelīst gan). 6:30 nobrēc modinātājs, bet kaut kā pamanos izslēgt dzirdi un pēc inerces uzraujos augšā ierastajos 7:07. No rīta pabeidzu mugursomas piestūķēšanu, iebāžu maisiņā ceļa drēbes un ar visām pekelītēm dragāju uz darbu, jo ir paredzēts mājās šodien vairāk neiegriezties, bet doties ceļā pa tiešo no darba. II Pārgājiens Ir 2006.gada 26.jūnija 0:07 naktī, kad sāku rakstīt šīs Jāņu bridiena piezīmes. Viss iepriekš uzrakstītais ir tapis pirms pārgājiena. Tikai pirms pusotras stundas esmu atgriezusies mājās, ielādējusi netīrās drēbes vašmašīnā, uzēdusi ilgi kāroto saldējumu, pakārusi vēl rasas pielieto telti uz aukliņas, iezieķējusi visas saules vissmagāk skartās vietas ar paniņām, izskatījusi visas 213 saražotās bildes un tagad ķeros pie rakstīšanas. Rokas niez, kā gribas ātrāk to visu ieskricelēt savā un sava Zilā Drauga (lasīt- compjūtera) atmiņā. Labi apzinoties, ka vajadzētu ļauties miegam, jo rīt taču ir darba diena, klabinu datora taustiņus, izmantojot arī pārgājiena laikā pierakstītos faktus. 1.diena - 22.jūnijs. Rīga-Kolka-Vaide. Pirms 15.00. Izeju no darba, jo mums ar PPK ir sarunāts satikties pie viņas darba vietas vai kaut kur tur uz Valdemāra- Elizabetes stūra un tad doties iepirkt to, kā mums vēl trūkst- PPK iešanas īsbikses, man- medicīniskais bruņojums (galvenais- daudz plāksterus!!!) un tarbiņa to mantu pārnēsāšanai, kurām vienmēr jābūt pie rokas, jo manai somai ir tikai viena ārkabata, kurā visu salikt nevar. 15.14. Sazvanāmies ar PPK, un plāni jau paspēj mainīties- ar PPK novienojamies tikties pie Origo, kad nu man pagadās. Izmantoju iespēju un brienu uz tuvāko Rimi, jo tur ir arī aptieka. Pa ceļam somu veikalā iekāroju tieši plānotajam pārgājienam piemērotu tarbiņu, kurā varētu sabāzt visu sākot ar fočuku un beidzot ar kartēm, citādi pa ceļam vienmēr viss jārausta ārā no lielās somas un tad mēdz iestāties haoss. Pie Rimīša ir aptieka, kurā ar visu nepieciešamāko nobruņojos līdz zobiem. Iepērku pat rezerves marles saiti, ar domu- a ja nu vajag? Uztaisījusi šopingu, vizinos 19.troļukā uz centru. Kā jau pēdējā darba diena, iestrēgstu korķī uz Kronvalda bulvāra, bet, kamēr domās klejoju gar jūru, i nepamanu, ka esmu jau pie Centrālās stacijas. Lecu ārā no troļuka un bizoju meklēt PPK. Saskrienamies kaut kur pie Stockmann centra, un viņa man pavēstī, ka savas biksiņas nav atradusi. Tas mani neiepriecina, jo draud vazāšanās pa tirgu, lai kaut ko dabūtu uz fikso. Bet citu variantu nav. Apkrāvušās ar visu pārgājiena ekipējumu, kaut kā ar mokām arī atrodam kaut ko līdzīgu šortiņiem. Pēc tam iepērkam arī ūdeni un uzkošanai busiņā- nesaldus, nesāļus krekerus. Jāņu noskaņai man līdzi ir arī vesels ritulis siera. Tirgū iekārojam zemenes, kuras vēlāk arī tiek norītas zibenīgā ātrumā. 16.45 Sēžam autenē tieši pie kanāla un lobām iekšā zemenes. Uz mums tik nepieciešamo 4.platformu pat nav vērts bīdīties, jo tur ir pilns ar ļaužiem. Autoosta vispār ir pilna ļaužu, biļešu kases gāž apkārt (kā nekā, visi dotas kaut kur nolīgoties). Priecājos, ka biļetes iepirkām jau vakar, citādi, iespējams, paliktu tukšiniekos un nāktos savu pasākumu kancelēt vai pārcelt uz rītdienu, bet tad jau vairs nebūtu TAS fīlings. Lai gan nežēlīgi smird, gaisa nav, pēc zemeņu launaga rokas ir lipīgas un vējš rauj parūku nost no galvas, jūtos lieliski.:) Tā tam arī jābūt. 17.00 Stūķējamies uz platformas pusi un iekarojam brīvu soliņu netālu no tās. Ļaužu daudz, visi kaut kur spiežas un karstums kļūst neizturams. Pēc brīža nāk arī mūsējais busiņš. Nekur nesteidzamies, jo mums taču ir feinās stāvvietas. Ar bagāžas novietošanu gan iet draņķīgi. Kāds atrauj it kā bagāžas nodalījumu, bet tur vieni vienīgi autobusa verķi. Otrajā nodalījumā tas pats. Sāku izsamist, jo neba nu stiept visu kravu iekšā autobusā. Nē...izrādās autobusa dibengalā ir nodalījums, kurā tomēr izdodas savas somiņas iedabūt. Iestūķējušas savu 3 dienu iedzīvi putekļainajā bagāžniekā, lecam ieņemt savas stāvvietas. 17.15 Esam busiņā. Nav tik traki kā sākumā likās. Kājās stāvētāji ir tikai daži, tostarp es, jo PPK pamanās apsēsties kādā brīvā vietā, kas nezkāpēc netiek aizņemta. Pirms tam bija brīvas 4 vietas, bet mēs ar saviem apgriezieniem tās vienkārši noguļam. Iekārtojos uz „ērtu” stāvēšanu un brauciens var sākties. Tikko izkustamies no autoostas, kā sāk līņāt. Sākumā tikai rasina, vēlāk jau tā slapjā padarīšana aiziet pa lielo. Kamēr tā viegliņām rasina vēl neko, caur autobusa atvērto lūku izbaudu vēsās ūdens lāses, bet kad sākas gāziens, diez kas nav- jūtu, ka draud salīšana stāvot autobusā. Tā kā drusku par ātru visam pasākumam. Labi, ka kāds pamanās aiztaisīt lūku. Ir 0.38 naktī un es lūztu nost...turpināšu rīt. Rītdienā turpinu rakstīt. Tā turpinu visu nedēļu pa druskai. 18.44 Joprojām vizināmies busiņā. Esam kaut kur aiz Bigauņciema, un es tikko esmu dabūjusi apsēsties, atpūsties. Esam iesēdušās kaut kādu jauniešu bariņā, kas apkrāvušies ar mega šašlika spaiņiem un labu bateriju šmigas dodas uz Mazirbi. Vismaz tā var saprast pēc viņu kliegšanas un spiegšanas, kas vienubrīd jau sāk spiest uz varžacīm. Norakstu to uz karstumu. Viens no jauniešiem gan pamanās piedāvāt mums manāmi sakusušu šokolādi, no kuras, protams, atsakāmies. Kur nu šokolādi, ja tarbiņā stāv cepumi, kuriem pat virsū skatīties negribas. Arī to norakstu uz karstumu. Līdz šim lija gandrīz visu laiku, bet vēsāks kā nekļūst, tā nekļūst. Debesu jums gan sāk palikt nedaudz gaišāks, un tas priecē. 19.04 Aiztraucam garām vietai, kas nes „pagrieziens uz Ķersterciemu” nosaukumu, un abas vienā balsī atceramies „Euuuu, atceries, kā mēs šite pirms diviem gadiem stopojot salijām?” Ak, atmiņas. Pakavējamies tajās vēl mirkli un no jauna iegrimstam apkārtnes vērošanā un spriešanā par gaidāmo soļošanu. Nekas interesants nenotiek. 20.ar kapeikām. Esam kaut kur starp Roju un Kolku. Jo tuvāk Kolkai, jo vairāk mūsu acīs parādās dzīvība un sākam tā kā zirgoties, kamēr visi pārējie busiņā, arī mūsu jaunieši, ir pieklusuši. Esam vienīgās vāvuļotājas. Liekas jau, ka dzirdu jūras šalkoņu. Nez no kurienes man galvā ieskanas „...jūra, jūra, jūra visus vilina”...un tramtaram. Kad esmu pāris reizes nodungojusi „jūra, jūra..”. PPK rādītājpirksts pavirzās deniņu virzienā. Viņa laikam grib parādīt, ka īsti par pilnu mani neņem. Protestēju un saku, ka dziesmai nav ne vainas. Kad esam jau gandrīz Kolkā, piepildās ļaunākās nojausmas- sāk līt. 20.45 Izlecam Kolkas pieturā, kas saucas „Delfīni”. Nevienu delfīnu gan nemanu, toties līst gandrīz kā pa Jāņiem. Kamēr izrauju somu no bagāžnieka, jau esmu slapja. Tagad vēl uz fikso jāatrod lietusmētelis, kurš ar gudru ziņu, ka „nu nevajadzēs taču” ir iebakstīts pašā somas dibinā. Neko darīt. Taisu arheoloģiskos izrakumus un rokās tas ir. Paspēju to uzraut mugurā sev un somai pirms vēl esmu izmirkusi līdz ādai. Somu arī nebūtu jauki samērcēt, jo nealkstu dusēt slapjā guļammaisā. Optimismu jau neies slīcināt lietū, tādēļ ierēcam, ka lietus un Kolka mums ir nesaraujami jēdzieni. Trešo reizi esam Kolkā pārgājiena veidā un trešo reizi līst. Viens un tas pats scenārijs. Diebjam uz veikalu, jo vakariņu iepirkšanu esam ieplānojušas tieši Kolkā. Ūdens resursus arī vajag pagādāt. Sapērkam šo un to, lai gan nekā īsti iekārojama nav. Paķeram arī pa mazajam sidriņam, lai atzīmētu sava ceļojuma sākumu. Sapakojamies turpat veikalā atpakaļ pelēkajos mētelīšos un, neko darīt, brienam ārā peļķēs. Pa ceļam sadzeram par labāku laiku un dodamies Kolkas raga virzienā, jo gods taču to skatīt vēlreiz. Pa ceļam uztaisām īsu fotosesiju arhīvam. Ap 21.33. Līdz nākamajam veicītim (bijušajam veicītim) sidriņš ir nolietots, un izskatās, ka kāds augšā ir aizgriezis ūdenskrānu. Fuuu....nomaucu kapuci un sākam priecāties. Šiem priekiem nolemts īss mūžs, jo jau pēc pāris minūtēm stūķēju kapuci atpakaļ. Atkal līst. Šoreiz vēl stiprāk. Nepaiet ne desmit minūtes, ka kaut kur pašā apakšā kaut kas sāk žļarkstēt- manas ejamās botas ir pilnīgi slapjas un šķauda ūdeni. Tas man nepavisam nepatīk, ko tās man ir vienīgās ejamās un jāiet būs vēl vismaz divarpus dienas. Pamazām slapjas paliek arī ūziņas. Optimismu gan netaisnos zaudēt- tas ir tikai sākums. Brienam pa lietu un joprojām man galvā dungojas „jūra, jūra..”:) Jau tagad jūtam, ka gājiens būs izdevies :). Beidzot nonākam pie paša raga, lai gan to īsto vietu grūti samanīt. Īsti arī nevar saprast līst vai nelīst. Sajūta tāda, ka kāds augšā ar lejkannu strādātu- palej, palej, uzpilda, palej, palej, uzpilda. Un tā visu laiku, vismaz kādu pusotru stundu. Ar nonākšanu pašā Kolkas ragā, varam uzskatīt savu pārgājienu par atklātu. Neskatoties uz līņāšanu, sākam iet. Ceram, ka kādreiz lietus tomēr beigsies, un prātuļojam,- kamēr līst, tāpat nekāda, sēdēšana, telts celšana un gulēt iešana nesanāks, tāpēc iesim, kamēr pārstās līt. Tomēr klusībā ceru, ka nelīs visu nakti, jo varonība jāatstāj priekšdienām. Tā nu mēs ejam un ejam. Pamazām sāk krēslot, tomēr ir pietiekami gaišs iešanai. Kā nekā- gada īsākā nakts priekšā. Pa ceļam PPK pamanās kaut kādā bezsakarā pielipināt man „Gaudeamus igitur..”, kuras pirmās rindiņas (jo vairāk nezinu) pēc tam dungoju vismaz stundu, kamēr uzkrītu uz nerva pati sev. Par spīti lietum, rietumu pusē pie paša horizonta uz mirkli pavīd purpursarkans saules atspīdums. Nedaudz pajūsmoju par to, jo bez lietus tas ir skaistākais, kas šajā vakarā redzēts. Vienubrīd PPK man mēģina iestāstīt, ka jūrā peld gulbji. Uz to es viņai atbildu, ka droši vien tās ir resnas kaijas, jo kur tad nu gulbji jūrā. Uhhh, kā es alojos. Tiešām gulbji. Nekad nebiju redzējusi gulbjus jūrā. Pa ceļam jūras krastā stāv mašīna, kurai nobliežam garām kā stāvošai un jūtamies lepnas par savu sasniegumu. Apmēram pēc stundu un vēl nedaudz ilga gājiena sasniedzam Vecročupes ieteku jūrā, kurai pēc mana plāna bija jākļūst par pirmā vakara galapunktu, bet tā kā vēl ir spars kustēties, domājam paiet vēl kādu brīsniņu. Iešanu tikai nedaudz traucē brēcošais kuņģītis, kurš uzstājīgi prasa nodevas. Nekādi nevaru viņu pārliecināt, ka ir jāpaciešas, jo visur ir slapjš un nav kur apstāties. Īsi pirms Vaides (precīza dislokācijas vieta nav nosakāma) kā glābiņu atrodam TO PAŠU jūras krastā esošo galdiņu, zem kura pērn glābāmies no lietus. Izlemts- beidzot jāpaēd vakariņas. Kā par nelaimi gandrīz pašas tiekam notiesātas vakariņās, jo tikko tuvojamies galdiņam, kas ir tā kā vairāk uz meža pusi, mums uzbrūk odu bataljons, kas, gaidījis mūsu parādīšanos, tagad ir gatavs liet mūsu asinis bez žēlastības. Galdiņš gan kā jau pēc lietus ir slapjš, tomēr somas novietošanai der. Sēdēt pat nedomāju, jo jau pa to īso laiciņu, kamēr krāmēju nost somu un vilku ārā kāroto siļķi ar bietēm, mazie vampīri ir pamanījušies izsūkt vismaz litru asiņu. Lai šie tā nekostu, ēdu tirinoties un lēkājot apkārt. Pa to starpu vicoju ar rokām pa labi un kreisi un dažs labs ods tiek sodīts ar bargāko sodu- nāvi! Kā nu sanāk, pavakariņojam, metam bagāžu kamiešos un ejam tālāk. 00:00 Lietus vairs nelīst, noieti kādi 8 km, tādēļ izlemjam, ka iesākumam pietiks un šī vakara iešanai jāmet miers. Tā kā tuvošanās mežam mums draud ar smagu izrēķināšanos no odu puses, turklāt ir arī diezgan patumšs, telti ceļam turpat jūras malā smiltīs. Labs brīsniņš paiet, kamēr atkožam, kurš mietiņš un kurš striķītis, kur paredzēts, jo šo telti ceļu pirmo reizi, tomēr pirmais kucēns nenoslīkst un nepaiet ne piecpadsmit minūtes, kā mājiņa gatava. Pa to laiku esam sakostas no vienas vietas un vienīgais ko alkstu, ir iemukt teltī, ielīst maisā un aizmigt. Kad beidzot šis mirklis ir pienācis, saprotu, ka nekāda mīkstā gulēšana nebūs, jo smilts ir noblietēta cieta kā klons. Tas nekas- guļot uz muguras ir tīri ērti. Drošs paliek drošs, uzliekam modinātājus- es uz 8:30, PPK uz 7:30. Tas tādēļ, lai sāktu kustēties laicīgi, jo ir gadījies šādā vīzē nošņākt arī līdz pusdienslaikam. Tas nu šoreiz nav vajadzīgs. Satinos maisā un nogurums dara savu- jau pēc brīža es esmu atslēgusies no ārpasaules. Tikvien kā paspēju apjaust, ka esmu tikusi pie pirmās tulznas uz papēža. Turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais