100 km smilšu jeb pārgājiens Kolka-Ventspils, jeb Jāņu blieziens 2006. 22.jūnijs-25.jūnijs. 4.diena un finišs

  • 7 min lasīšanai
4.diena- 25.jūnijs. Liepene- Ventspils-Rīga. 7.30 Kā jau ierasts nozvana PPK modinātājs un, kā jau ierasts, neceļos. 8.00 PPK modinātājs zvana vēlreiz. Joprojām neceļos, jo miegs netaisās atkāpties, lai gan esmu gulējusi krietni labāk nekā iepriekšējā naktī. Kā par brīnumu arī neviens pampaks apakšā negadījās un gulēšanu netraucēja. Naktī gan nedaudz patraucēja jūra, kas no žūžošanas bija pārgājusi uz krākšanu. Novelku ar miegu vēl kādas minūtes divdesmit. 8.20 Piespiežu sevi atvērt acis. Liekas, ka no astoņiem neesmu aizmigusi, lai gan PPK mēģina man iestāstīt pretējo- es esot pat krākusi. ME-LI! Neticu viņai! Atrauju galvu no zemes, paskatos uz PPK un man uznāk smieklu lēkme no tā, ko ieraugu- savēlušos matu ērkuli, miega pilnas acis- PPK ir uzstutējusies sēdus un plikšķina acis. Grābju pēc fočuka- tādus kadrus garām laist nevar. Pēc tam PPK man atriebjas un iemūžina arī mani ar visu manu sarkano degunu, kas deg kā lukturītis. Abas pēc tam uzjautrināmies par iegūto materiālu. Arī par smuko, raibo iedegumu. Izvīkšamies no telts un salīdzinoši ātri likvidējam visas naktsmītnes pēdas. Vakardienas skudrām ir pievienojušies odi. Kur nu bez tiem?! 9:37 Atstājam Liepenes apmetni. Uzreiz aiz Liepenes sākas vienas no lieliskākajām ainavām, kas laikam saucas Staldzenes stāvkrasts un kas turpinās gandrīz līdz pašai Venstpilij. Tiešām ievērības cienīgi. Vietām vēl redzamas orkāna pēdas- ar visām saknēm izgāztas priedes bezpalīdzīgi guļ, uzkritušas uz krasta. Dažbrīd krasts ir tik augsts, ka neielien kadrā. Iešana vedas gandrīz kā pirmajā dienā- uhhh....vismaz man ir tāda enerģija, ka varētu stāvkrastu nogāzt- uz priekšu dzen gan apziņa, ka nupat, nupat ir finišs- atlikuši kādi 4-5 km, kas, salīdzinot ar noieto, liekas pilnīgs sīkums, gan arī tukšais vēders, jo šodien viņš ir dabūjis tikai ūdeni. 10:34 Lai nebūtu galīgi putekļainām jārādās cilvēkos un lai pieklājīgi varētu ieņemt Ventspili, uztaisām pitstopu pie kaut kādas akmeņiem nosētas divmetru platas upītes, kuras ūdeņus izmantojam cilvēka cienīga paskata atgūšanai. Pa gabalu Ventspils liekas kā ar roku aizsniedzama. Liekas mazliet neticami, ka tiešām drīz tur nokļūsim. 11:05 Atsākam iešanu. Joprojām mūs priecē stāvkrasts, kurš ir tik mainīgs, ka garlaicīgi nepaliek ne brīdi...dažbrīd tas ir zeltaini brūns, dažbrīd pilnīgi melns. Pa ceļam vēl iepriecē jūrā peldošie gulbji- vispirms pamanām trīs gulbju bariņu, vēlāk arī vairāk. Šoreiz esmu nākusi pie prāta un par resnām kaijām gulbīšus vairs nenoturu. Jo tuvāk nākam Ventspilij, jo jūras mala paliek apdzīvotāka- arvien vairāk redzami saulesmīļi, kas iznākuši tvert saules starus. Pie Staldzenes pat pamanām kādu onku, kas ir nosauļojies spīdīgs un, nu piedodiet par rupjību, izskatās kā ar lodlampu pamatīgi apsvilināts sivēns. Abas ar PPK saskatāmies un sasmejamies. Nav jau pieklājīgi tā smieties, bet nu tik jokains skats, ka smiekls izlaužas ārā bez atļaujas :) 12:09 Šķiet, ka esam sasniegušas to brīdi, kad jālien iekšā pilsētā, jo esam nonākušas līdz kaut kādam žogam, kas brīvo un tādām kā mums pieejamo teritoriju šķir no Ventspils monstrālo uzņēmumu teritorijas, un tur nu mums labāk nerādīties. PPK kādam vīriņam pajautā, pa kurieni var nokļūt pilsētā, un viņš mums laipni paskaidro, ka jāiet ir tik gar žogu, tad cauri mežiņam un tad nonāksim pilsētā. Viegli sacīt, bet ne tik viegli izdarīt būtnēm, kas šajā Ventspils galā ir pirmo reizi mūžā. Pirmie soļi gar žogu atkal iet kā pa putru- pilnīgi ļurīgas smiltis. Nākas ieslēgt visus dzinējus, lai ar visām paunām tiktu uz priekšu, turklāt pret kalnu. Pēc ~200 metriem „segums” uzlabojas un mēs par cieti iestaigātu taciņu iesoļojam retā mežiņā, kas, kā var noprast, ved uz pilsētu. Pa ceļam vēl kaut kam pajautājam, kā var tikt uz pilsētu. Kartē pagaidām nav jēgas skatīties, jo karte jau šos meža ceļus nerāda. Ejam, ejam, līdz nonākam pie dzelzceļa, gar kuru blakus ved arī ceļš. Atkal mums ir iespēja- iet pa labi vai kreisi. Šķiet, ka atrodu kartē to vietu, kur atrodamies, un tā saka, ka jāiet pa kreisi. Labi, ejam atkal pa kreisi un gandrīz arī aizejam auzās. PPK saka, ka priekšā redz dzelzceļa pārbrauktuvi. Saku, ka tādai arī jābūt, jo kartē arī ir. Kad nonākam pie pārbrauktuves, pēkšņi nespēju šo vietu dabā identificēt ar to, kur mēs atrodamies pēc kartes. Ceļa, kuram bija jāiet uz priekšu, vienkārši nav! Tas vienkārši izbeidzas! Atkal esam kaut kur no-oriententerējušās šķērsām. PPK ķeras pie garāmgājēja apklaušināšanas, kas gan pats izskatās, kā vadāms. Toties mums izdodas noskaidrot, ka pēc mūsu tagadējās atrašanās vietas mēs vēl nemaz neesam „iegājušas” kartē, un izdodas noskaidrot arī pareizo iešanas virzienu. Vairāk arī nekļūdāmies. 13:13 Par mūsu pirmo upuri Ventspilī kļūst veikals- ēst gribēšana jau kļūst tik neizturama, ka vēl desmit minūtes un kuņģis vienkārši mani pasūtīs pie kaimiņiem. Liekas, ka varētu apēst visu...visu veikalu. Vairāk gan par krabju salātiņiem, sulas pudeli, biezpiena sieriņu un tik kāroto saldējumu neko nesalasu. Sapirkušās aizejam tur pat pretim veikalam uz autobusu pieturas soliņa to visu notiesāt. Apkārtējiem ir ko paskatīties, kā divas pārkarsušas būtnes sēž uz soliņa un ar tējkaroti ķeksē no trauciņa salātus. Bet, ja gribas ēst, tad jāēd. Kārtīgi iestiprinājušās, dodamies dziļāk pilsētā- mūsu nākošais pieturas punkts ir Ventspils autoosta, kur jānopērk biļetes atpakaļceļam uz Rīgu. Plānojam pirkt kaut kad vakarpusē, lai vēl bez steigas varētu izstaigāt kārtējo kultūras objektu- Ventspils piejūras brīvdabas muzeju. Vienu gan norunājam- biļetes jāpērk uz tādu busu, kur var dabūt sēdvietas. Izjūtu zemes gravitāciju tik spēcīgi, ka kājās tiešām negribas stāvēt. 14:08 Nonākam Ventspils autoostā. Pirms tam runājam, ka būtu pavisam labi, ja somas varētu atstāt autenē un tad iet uz muzeju. OOO, tiešām ieraugu kaut ko līdzīgu mantu glabātavai, bet, pieejot tuvāk, seko smags lauziens- tā sestdienās, svētdienās nestrādā! Nu, šaize!- tas nozīmē, ka ar visu iedzīvi uz muguras būs jābliež cauri pilsētai, cauri muzejam un visur, visur. Teju saļimstu, jo tik ļoti gribas atbrīvoties no nesamā. Nākošā epopeja sākas ar biļešu iepirkšanu. Pie saraksta noskatām autobusus 17:50 un 18.55. Prasām kasierei, vai ir sēdvietas. Viņa saka- nav. Kā nav- sēdvietu nav? Nē vispār biļešu nav, arī stāvvietu nav. Uz to busu, kas 18 ar kapeikām ir tikai stāvvietas. Paldies, es tomēr gribu sēdēt! Izrādās, ka vienīgais autobuss, kur var dabūt sēdvietu biļetes, atiet 16:55, iet caur Talsiem, Tukumu un Jūrmalu un Rīgā nonāk pēc 4,5 stundām!!! Tas nozīmē, ka mums mērkaķa ātrumā būs jāizstaigā muzejs. Sevis mīlestība ņemt virsroku un ņemam divas biļetes ciet. Pēc noietajiem kilometriem var jau tās 4,5 stundas arī pasēdēt. Pa tam vēl iegriežos vietējā WC un, ieraugot sevi normālā spogulī pēc saulē pavadītām trīs dienām, gandrīz dabonu sirdstrieku- nav tālu līdz tam, lai es pati izskatītos pēc apsviluša sivēna- sejas āda ir vienkārši sarkanbrūna un pleci arī mirguļo līdzīgā tonī. Izmīcījušās pa auteni, iepirkušas kārtējo saldējumu, ejam uz muzeju ar kājām un visu bagāžu uz pleciem. Mums ir nepilnas trīs stundas laika, lai aizietu līdz muzejam, kas atrodas pilsētas otrā malā, izstaigātu muzeju un atnāktu atpakaļ. Apsvilušie pleci apvienojumā ar somu, kas liekas kļūst ar vien smagāka, ir labs treniņš zobu sakošanai. Bet, kurš tad te ies padoties. Noskaņojos uz gaišas nots un sanāk pat tīri naska iešana. Nepaiet ne 45 minūtes, kā esam muzejā, dabūjam Dienas akcijai nepieciešamo zīmoga nospiedumu un ejam skatīties vēsturi. Muzejs ir jauks. Ir arī vecas laivas. Norunājam ar PPK, ka nākošo reizi izstaigāsim muzeju kārtīgi un izbrauksim arī ar mazbānīti, ko šoreiz laika trūkuma dēļ nesanāca izdarīt. Izskrējušas cauri muzejam, dodamies atpakaļ uz auteni. Ohohoho...dzirdu, kā labās kājas potīte kliedz man sejā visrupjākos lamuvārdus, un arī soma liekas ieaugusi plecos. Ja soma uz pleciem, rokas uz augšu pacelt nevaru. Nav arī lielas vajadzības. Jūtu kā svilst seja, un deguns prasās pēc vēsas kompreses. Šitā ejot atkal sāk gribēties ēst, jo krabju salāti jau ir nostaigāti pa nullēm. Pa ceļam iebrūkam „Mego” un tiekam pie kaut kāda izstrādājuma, kas saucas „mājas pica”. Nu...garšo pēc vakardienas, bet kuņģi tomēr izdodas piemānīt. Tuvojoties autenei, PPK man aizrāda, ka es esot sākusi šļūkāt kājas. Cēli atraucu, ka pašai viņai neiet labāk un tad nu mums panesas kārtējā muzikālā pauze- ”tikai pasak’, ka tu nee-ee-ee-ee-si buldozers.......buldo-buldo-buldozers....”. Tādā jautrā prātā nonākam līdz autoostai. Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, stutēju uz krēsliem- gribu otro reizi šodien apsēsties. Lēnām atplēšu somu no pleciem, nolieku zemē un saļimstu krēslā. Šī ciešanu pielietā aina man pašai par sevi izsauc nesaprotamu smieklu lēkmi, par visu, visu, visu- sēžu krēslā un kratos smieklos. Arī PPK pakratās:) Līdz busam vēl kaut kāda pusstunda, tāpēc izmantojam laiku lietderīgi un uzēdam pa saldējumam. 16:45 Dzirdam balsi, kas no augšas saka, ka sāksies vietu ieņemšana autobusā Venstpils-Talsi-Tukums-Sloka-Rīga. Mūsējais! Un es tiešam esmu gatava savu vietu tajā busā izkarot. 16:55 Buss ir šausmīgs. Nu labi...varbūt ne tik šausmīgs, bet, piemēram, Cēsu CATAs 4-zvaigžņu pelēkajiem rumakiem ne tuvu nestāv. Bagāžu arī ir knapi, kur iestūķēt- šoferis uzreiz noziņo, ka bagāžu, lai liek tikai tie, kuri brauc līdz pašai Rīgai. Rekā- esam izredzēto kategorijā un lieki neprātuļodamas, metam savas somas iekšā. Iekāpjot busā uzreiz jūtos kā nonākusi bezgaisa telpā, kas ir uzkarsēta līdz grādiem daudz. Karstums vienkārši svilina ādu, kas jau tā ir gana cietusi mūsu nesaprātības dēļ. Vāks. Un šitā 4,5 stundas. Labi, ka kāds priekšpusē attaisa vaļā arī sānu logu- var būt kāda kripata vēja iekļūs iekšā. Posmu Ventspils-Talsi vienkārši noguļu- tikai ik pa laikam galvu stutēju atpakaļ uz pleciem, citādi tā krīt gan uz vienu, gan otru pusi. Pa miegam dzirdu, ka autobusa aizmugurē bars izbijušo un iespējams arī potenciālo cietuma iemītnieku tērgā par to, cik forši ir cietumā un viskaut ko citu par šo tēmu. Interesanta saruna. 19:30 Esam pie kaut kādas dzelzceļa pārbrauktuves un gaidām, kamēr aizies milzonīgi garš sastāvs. Lika pagaidīt! Vilciens izdomā apstāties tieši uz pārbrauktuves un aizšķērsot mums ceļu, ko izskatās, ka tam jāsamainās ar citu vilcienu. Viena daļa braucēju izkāpj uzvilkt dūmu. Arī mēs saņemamies izlocīt iestīvinātās kājas. Knapi izdodas tās iedabūt atpakaļ apavos, jo kājas ir kļuvušas par diviem pietūkušiem baļķiem. Jūtu savos kaulos nogurumu, taču izkāpšanu un trīs soļi šurp-turp uzmundrina. Līdz Rīgai tikai 2 stundas. ~19:40 Braucam tālāk. Pa ceļam gan gadās nelieli ekscesi ar kādu puisi, kurš iekāpis autobusā, visu atlikušo ceļu tik ļoti vēlējās ar visiem nolietot savu 0,5 Bonaparti, ka beigu beigās pats aizmiga, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts. 21.30. Esam Rīgā. Mājās:) Kopā skaitot un skaitot sanāk, ka esam veiksmīgi pievarējušas ap 100 km (ieskaitot arī pa Ventspili nosoļoto)- vairāk nekā sākumā bija plānots. III Rezumē Rezumē ir vienkāršs- man patika un gribu iet atkal un atkal. Ar katru pārgājienu šādu piedzīvojumu āķis tiek ierīts arvien dziļāk, neskatoties uz to, cik grūts vai viegls bijis gājiens. Vienmēr pēc šiem pasākumiem ir neizsmeļama dvēseles atpūtas un gandarījuma sajūta, kas atsver visas noberztās kājas, izstaipītās potītes un apdegušās ādas. Mācību, protams, arī dabūjām- nevajag bradāt pa sauli bez aizsardzības krēma vai apģērba formā, vajag apbruņoties ar labākām kartēm un padomāt par pārtiku, lai nav jāgrauž sausas nūdeles, un vajag padomāt vēl par viskautāko citu:) Bet tas jau tā vienmēr. Un vienmēr labāk atmiņā paliek tie pasākumi, kuros kaut kas ir nogājis greizi, kaut kas sanācis neplānots un kaut kas izjaucis plānus, kaut kas nepārdomāts, kaut kas aizmirsts. :) Iešu vēl:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais