100 km smilšu jeb pārgājiens Kolka-Ventspils, jeb Jāņu blieziens 2006. 22.jūnijs-25.jūnijs. 2.diena

  • 11 min lasīšanai
2.diena- 23.jūnijs. Vaide-Miķeļtornis. 2.30 Pamostos, jo ārā līst. Pačamdu telti un jūtu, ka uz pirkstiem paliek ūdens pēdas. Instinktu vadīta nez kāpēc ķeros pie mūsu mantības glābšanas un mēģinu kājgalī sakrāmētās somas dabūt tālāk no telts sienām. Izpildījusi glābšanas darbus, iekrītu atpakaļ miegā. Murgoju kaut ko par rotveileriem, uguņošanu un karu. 7.30 Dzirdu, kā nozvana PPK modinātājs un kā PPK viņu apklusina. I nedomāju celties, jo man ir silti un nāk miegs. Arī PPK nekustas. Tātad guļam tālāk. 8.22 Pamostos no kārtējā murga. Atveru acis, sāku pa maisu kušņāties, un pamostas arī PPK. Nolemjam, ka pietiek gulēt. Izlienu no telts un mana āda pārvēršas par zosādu. Rīts ir auksts, debesis izskatās pēc viena liela mākoņa, turklāt odi, liekas visu nakti dežurējuši pie telts, tagad klūp virsū no jauna. Izsaukuši arī skudru brigādi. Cīnāmies ar abiem. Garām dodas kāda sieviete ar vainadziņu galvā un, pamanījusi mūs, novēl priecīgus svētkus. Mēs viņai to pašu. Mani gan māc bažas par lietu, taču, kamēr nekas no gaisa netek, cenšos par to nedomāt. Uztaisu rīta tualeti, izmazgāju miegu no acīm un nolemju aizskriet līdz jūrai. Brrrr.....ūdens pa nakti ir kļuvis riktīgi vēss un tālāk par potītēm jūrā nekārojas brist, turklāt vēl TAS vējš pūš neatgūdamies. Man salst, bet iešanai ir paredzētas tikai īsbikses un krekliņi. Siltākās drēbes taupu vēl draņķīgākam laikam. Kamēr sapanckājamies, iekožam ķimeņu sieru ar krekeriem, pienāk 10.00. 10:00 Atstājam nometnē tukšu vietu. Iešana sokas varen brangi- pēc aprēķina tā arī liekas, ka ejam plānotos 4 km/h. Ja vien nebūtu tas trakais pretvējš, iešana būtu kā pastaiga. Vējš tā svilpo gar ausīm, ka katru PPK teikto vārdu pārjautāju. Pagaidām nekas nekur nesāp un arī tulznu nejūtu. Laiciņš paliek ar vien labāks, un pamazām saule izcīna uzvaru pār lielo mākoni. 10:23 Nonākam Saunagā- otrajā lībiešu zvejniekciemā, ja skatās virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. Pēc patērētā laika spriežam, ka esam nakšņojušas kaut kur starp Vaidi un Saunagu- tālāk nekā bija plānots. Tas labi. Pa ceļam gan vairāk nekas interesants nenotiek. Tāpat paskrienam garām norādēm „Pitrags” un „Košrags”. Vienīgais „nopietnais” šķērslis gadās Pitragupe tūlīt aiz Pitraga, kurai pēc pirmā acu uzmetiena ne apkārt apiet, ne pāri pārlēkt. Tātad nekas cits neatliks kā aut basas kājas un brist ūdenī. Nav jau ne vaina, jo upe labi ja līdz ikriem, tikai pēc tam kājas smilšainas un baigā ķēpa ap apaušanos. Pirms ķerties pie pēdējā salmiņa, paejam uz meža pusi ar domu, „a ja nu gadās kāda šaura vietiņa”. Tik tiešām- esam glābtas! Ieraugām tiltu, pareizāk sakot, uzparikti, kas paredzēta upes šķērsošanai- divi apšaubāmas stabilitātes baļķēni iemesti ūdenī, tālāk kaut kāds 1m x 1m pontons, kas vairāk izskatās pēc kaut kādas durvju daļas, un pēc tam vēl viens baļķēns. Es „riskēju” pirmā. Viens solis- baļķēns, otrs- pontons- trešais- otrs baļķēns, ceturtais- esmu pāri. Pēc tam seko PPK. Tādā veidā tikšana pāri upītei tiek pārvērsta par veselu atrakciju, kura pienācīgā kārtā tiek arī arhivēta Pa ceļam pienāk sms, ka Vecpiebalgā līst. Triumfējam, jo mums ir saulīte Ap 12:00 Apmēram pēc 10-12 km gājiena nonākam Mazirbes pludmalē. Atpazīstu to pēc ūdenī esošajiem pāļiem. Mazirbē paredzēti mūsu pirmie kultūras programmā iekļautie apskates objekti- Mazirbes laivu kapsēta un Baltā kāpa. Laivu kapsēta gan ir nevis kapsēta ar krustiem un piemiņas plāksnēm, bet gan mežā ievilktas un vienā bariņā pamestas laivas, kurās laika zobs jau paspējis pamatīgi iegrauzties. Tā kā reiz jau tur esam bijušas, kapsētas atrašana problēmas nesagādā, lai gan pērn maldījāmies diezgan ilgi. Ja nemaldos, kapsētā „atdusas” vismaz kaut kādi padsmit eksemplāri, tomēr tikai daži no tiem ir tādi, kur vēl kaut kas ko apskatīt. Lielākā daļa jau sen ieaugusi zālē. Tas pats draud arī pārējām. Pēc kapsētas apmeklējuma dodamies iekšā Mazirbē. Nākamais pitstops ir veikals, jo tā ir teju pēdējā vieta visā atlikušajā ceļa posmā, kur papildināt ūdens un pārtikas resursus. Tas arī tiek izdarīts. Izmantojot izdevību, metu varonību pie malas un nolemju iegādāties pretodu līdzekli. Mazirbes veikaliņā gan ir tikai 2 veidi- viens kaut kāds nezinu kāds, otrs- OFF for kids. Izķiros par labu pēdējam. Labāk izklausās, turklāt- ja bērniem, tad varbūt nav tik kaitīgs....ar piebildi, cilvēkiem, protams, ne odiem. Pēc iepirkšanās okupējam veikala priekšu, iekožam ķimeņu sieru, uztaisām īsu fotosesiju un es beidzot varu pierakstīt savus memuārus. 12:30 Atstājam veikala priekšu un dodamies meklēt Balto kāpu. Karte rāda, ka tā atrodas „iekšzemē”, apmēram 1 km no veikala. Dodamies kāpas virzienā, taču nav nekādas sajēgas, kur īsti jāiet. Pa ceļam izprašņājam kādu kundzi, kura ir pazaudējusi savas brilles. Pēc piecminūšu noskaidrošanas, rādīšanas kartē un kāda zvana, mums apmēram top skaidrs, kur to meklēt. Izrādās, nekādu norāžu nav. Tikvien kā- tur aiz skolas ir kalns. Baltā kāpa izrādās ~25 m augsts paugurs, kas viscaur apaudzis ar kokiem, tikai pati virsotne ir baltas smilts klāta un bez kokiem. Kā gadās, lai uzkāptu augšā, izvēlamies pašu stāvāko vietu. Vufff....skats gan no augšas ir labs. Mirkli atvilkušas elpu, rāpjamies lejā un dodamies atpakaļ uz jūru. Sākumā domājam izbrist pa taisno pa mežu, bet gandrīz iekūlušās brikšņos, izvēlamies vieglāko ceļu- pa kurieni nācām, pa turieni arī no Mazirbes pazūdam. 13:03. No Mazirbes gājiens ir samērā vienmuļš- saule karsē, vējš dzesē, lai gan ir pietiekoši spēcīgs, lai uz priekšu būtu teju vai jālaužas. Jūra met mazītiņu vilnīti. Feins laiciņš soļošanai, tādēļ soļojam sprauni. Noieti taču tikai nedaudz vairāk nekā 20 km un šodien vēl tik pat ejami. Kā izrādās, neesam vienīgās gar jūru ceļotājas. Pretējā virzienā nekā mēs ejam brauc divi tipi ar veļļukiem- arī izskatās pēc ceļotājiem, jo līdzi uz bagāžnieka ir uzkabinātas somas. Intensīvi ar viņiem sasmaidāmies:) Savējie, kā nekā. Tad vienā brīdī iestājas laiks muzikālajai pauzei, jo no PPK mutes pēkšņi atskan „...cauri pilsētas vecajiem vārtiem, ienāk latviešu strēlnieku pulks..”. Tā kā šī ir īsteni maršējamā dziesmiņa, pievienojos viņai un pāris reizes uzdungojam pirmo pantiņu ar visiem „mirdzot šķēpiem..”. Pēc šitā meldiņa rauju vaļā divdūjiņas, vislielāko uzrāvienu uztaisot uz „aijā”. Pie kaut kāda ceturtā pantiņa sastrīdamies par tekstu un metam mieru. Ja jau par karā iešanu, tad par karā iešanu, metamies pie „es karā’i aiziedams”, bet novienojamies, ka šitā ir par sērīgu. Visā šajā repertuārā iztrūka vien Kaupēna. 14:25 Pēc kaut kādiem 6 ar kapeikām km dziedādamas sasniedzam Sīkragu, kas laikam skaitās pēdējais (vai pirmais, atkarībā no kura gala skaita) no lībiešu zvejniekciemiem tajā galā. Tagad vēl priekšā kādi 6 km līdz Irbes ietekai jūrā. Saule arī cepina tā it kā gadu nebūtu spīdējusi. 15:52 Esam pie Irbes ietekas jūrā. Ātrāk nekā biju domājusi. Šeit jau bez variantiem- jāmeklē tilts. Lienam gar Irbes labo krastu iekšā mežā. Visa mežmala ir nosēta ar kempingotājiem. Dažs labs pošas uz kaitošanu, kam laiks īsteni piemērots- vējš pūš un pūš. Novienojamies, ka paiesimies vēl kādu soli un tad piemetīsimies īsai atpūtai, jo pēc šitā trīs stundu non-stop sprinta tā vien prasās kā atsēsties. Vēders arī prasa savu tiesu. Lai nu nav jāsēžas tieši sarkanajās skudrās, ieņemam koka laipiņu, kas izbūvēta kempingotāju vajadzībām. Tur arī ieturam pusdienu maltīti- ūdeni, dienišķo ķimeņu sieru un krekerus. Beidzot izroku no somas arī sausiņus- tas saldajā. Izrādās, ka pusdienas nolēmuši ieturēt arī odi. Pabaroju viņus ar OFF for kids. Viens gudrinieks gan pamanās ielīst zem botas mēlītes un izsūkt labu tiesu asiņu. Par to sodu viņu ar nāvi. Kamēr ēdam, tikmēr cītīgi pētām karti un nākošo maršrutu. Gandrīz jau esam izgājušas no Talsu rajona kartes un palikusi mums ir Ziemeļkurzemes karte, kas galīgi nav tik detalizēta, kā mums gribētos. Izpētām, ka līdz Irbenes radioteleskopam ir ~15 km (tā apmeklējums mums plānā rītdienai), līdz Miķeļtornim- ~6-8 km. Izdomājam, ka vispirms atradīsim tiltu pār Irbi un tad, lai nezaudētu laiku, iesim pa Kolkas- Venstpils šoseju (ja vien to grantētā ceļa posmu tā varētu nosaukt) līdz pagriezienam uz Miķeļtorni un tad iekšā līdz Miķeļtornim. Ko pēc tam- tad jau manīs. Šitā sēžot un spriedelējot sāk palikt vēsi, tādēļ laiks kustēties uz priekšu. Soma kaut kādā dīvainā kārtā nav kļuvusi ne par matu vieglāka. Bet sausiņus taču izņēmu! Tātad ejam meklēt tiltu. Karte visgudri rāda, ka pāri Irbei var tikt pār diviem tiltiem- viens ir kaut kāds lokālais turpat netālu, kuru var sasniegt, kartes valodā runājot, pa „ grūti izbraucamu zemesceļu”, un otrs ir šosejas tilts. Ja tiktu pāri pār mazāko tiltu, sanāktu mazāks līkums. Sākam iet pa meža ceļu, pa kuru brauca iekšā mašīnas. Kaut kā savādi tas ved arvien tālāk prom no upes, tādēļ mēs spītīgi pagriežam kursu atpakaļ upes virzienā un ejam pa kaut kādu aizaugušu meža ceļu. Varbūt tas arī ir tas „grūti izbraucamais zemesceļš”. Ejam, ejam, bet tilta kā nav, tā nav. Kartē ir iezīmēti kaut kādi meža ceļi, bet nevar saprast, kur īsti tie ir dabā, jo ceļu tajā mežā ir pa pilnam. Ejam, kamēr nonākam uz maliet labāka paskata meža štrāsītes, tomēr joprojām ir keine Ahnung, kur ir tilts. Ceļš jau sāk likties teju bezgalīgs, līdz ieraugām kaut kādas mājas. Ķeru pēc kartes un, ja pareizi saprotu, tad esam uz TĀ ceļa, kas izved uz Kolkas- Ventspils šosejas. Skarbs secinājums, jo tas nozīmē, ka mazajam tiltam tomēr esam paskrējušas garām. Nāksies pieciest to pāris kilometru līkumiņu. Tā arī ir. Pēc minūtēm piecpadsmit, kārtējo reizi odu sakostas, izveļamies uz šosejas. Rēķinam, ka pa mežu esam nobizojušas kaut kādus 3 km. No vietas, kur izlienam no meža, līdz Irbes tiltam ir ~2 km. Uzņemam ātrumu, jo pēc iespējas ātrāk gribas tikt pāri upei. Ejam pa šoseju un rijam putekļus, ko atstāj garām braucošās mašīnas, jo ceļš šajā vietā vēl ir grantēts. Tīri loģiski, ka pie šādiem apstākļiem ar savu- Ku-kū!- par mums paņirgājas dzeguze. Apmēram pēc 20-25 minūtēm ieraugām tiltu. Urrā! Sajūsmai gan īsti nav nekāda pamata, jo mums vēl gana ko iet, bet tomēr kaut kāds atskaites punkts ir sasniegts. Piecas minūtes papriecājamies par Irbes skaistumu. Kamēr jūsmojam par upi, beidzot pamanām, ka saule ir padarījusi savu melno darbiņu- gan kreisā roka, gan deguna kreisā puse ir kļuvusi manāmi sārta. Neviens gudrītis jau nav iedomājies uzķēpāt virsū kaut ko pret iedegumu. PPK jau ir kļuvusi stipri rozā, jo viņai ir gaiša ādā un saule rauj klāt kā magnēts. Kamēr bijām pie jūras un pūta vējš, apdegšanu kaut kā nemanīja, bet uz šosejas ir riktīga turku pirts. Kapājam pa putekļiem tālāk, jo līdz Miķeļtornim ir tie ~6 km. 17: 35 Ceļa stabs gandrīz uzreiz aiz tilta rāda 41.kilometru. Nekādi nevaram izgudrot, vai tas rāda no Venstpils uz Kolku vai otrādi. Labāk kilometrus neskaitīt. Ejam. Ātrums ir uzrauts tāds, ka nevaru sagaidīt brīdi, kad sāksim skriet. Tāds, protams, nepienāk. Toties piesienas kaut kāda aptrakusi lapsene, uz kuru neiedarbojas pat mans skarbais „Atšujies!”. Tā nu ejam kopā vismaz pāris km. Viņa- bizinādama man apkārt, es- triekdama viņu ratā. Kaut kas uzmācas arī PPK. Karojam. Cenšos nedomāt par vēl ejamajiem km un laiku, jo uz šosejas tas kaut kā sācis vilkties. Skatos uz purngaliem un filozofēju. Pa to starpu piezvana PPK mamma un paziņo, ka Vidzemē līst. Vēlreiz triumfs- mums virs galvas ir gandrīz skaidras debesis. 18:48 Esam sasniegušas pagriezienu uz Miķeļtorni. Ceļa norāde stāsta, ka līdz tornim (bākai) ir 1,5 km, līdz kaut kādam kempingam- 2 km. Izrādās, ka tas kilometru stabs aiz tilta ir no nekurienes, jo pie pagrieziena uz zila fona ar baltiem burtiem stāv rakstīts- Kolka- 42 km, Venstpils- 41 km. Ja skaitam šosejas km, tad varam uzskatīt, ka esam sasniegušas pusceļu savā pārgājienā. Un mums jau atkal sāk beigties ūdens resursi- uz abām pagaidām ir 3 litri negāzēto Mangaļu- ar to rītdienai un parītdienai nepietiks. Vienīgā cerība uz ūdens papildināšanu ir norāde par kempingu. Varbūt tur var nopirkt arī ūdeni. Tā nu ejam iekšā uz Miķeļtorni- vēl vienu senu lībiešu zvejniekciemu. Pēc nepilnas pusstundas nonākam pie norādes, ka Miķeļbāka- Latvijas augstākā bāka- ir tur un kempings- tur. Noejam gar bāku- tā nav paredzēta ekskursijām, tāpēc šis objekts tiek aplūkots tikai no ārpuses. Veikala droši vien še nav. Redzam tikai baznīcu un telefonbūdu, bet mums pagaidām nevajag ne vienu, ne otru. Uzņemam kursu uz kempingu, jo pēc norādēm tur var dabūt ēst un dzert. Kempings mūs glābj. Iepērkam katra vēl pa vienam 1,5 litru minerālītim+ kaut ko saldu dzeramu enerģijai. Nobruņojušās ar ūdeni, ejam meklēt jūru. Pēc 10 km gājiena pa iekšzemi esmu sailgojusies redzēt jūru. Noejam pie jūras, tad vēl dažas minūtes un metam mieru. 19:53 Esam 23.jūnija gājiena galapunktā- dažus simtus metru aiz Miķeļtorņa pie kaut kādas upītes-čuriņas, kurai nav pat atradusies vieta Ziemeļkurzemes kartē. Pastaigājam gar upītes zālēm noaugušo krastu un mēģinām atrast kādu apmešanās vietu. Noskatu vienu smuku, gludu pleķīti pašā upes krastā, kas ir kā radīts telts celšanai. Telti gan vēl neceļam, bet apmetamies uzēst. Kamēr ēdam, konstatējam arī miesas bojājumus. PPK ir cietusi visvairāk- seja un kakls saulē ir nodedzis gaužām sarkans. Sevi neredzu, tāpēc liekas, ka man nekāda lielā skāde nav notikusi, ja neskaita apsarkušo degunu, par kuru PPK paspēj ierēkt. Jūtu nogurumu arī kājās un labās kājas potīte kaut ko izmisīgi protestē, bet ignorēju to. Tie liekas arī vienīgie pa dienu iegūtie defekti. Par spīti Jāņu vakaram, ugunskuru izlemjam nekurināt. LIELS slinkums. Līdzpaņemto tušoni apēdīsim tāpat aukstu no bundžas. Kamēr tā sēžam, saprotam, ka palikšana šajā pleķītī nebūs, jo baigi pūš vējš un sametas vēsi. Savācam mantiņas un ejam meklēt mazāk vējainu vietu. Ir 20:23. 21:52 Jau kādu laiciņu plosāmies pa jaunatrasto apmešanās vietu- tā ir starp kāpām. Lai gan vējš joprojām uzdarbojas, šeit to jūt mazāk. Krietni ātrāk nekā vakar-apmēram trīs minūtēs- uzceļam arī telti. Pēc telts celšanas ir pienācis laiks vakariņām. Tā kā mums nav karstā ūdens (jo neviens jau negribēja ugunskuru kurināt), bet ir sausās nūdeles, aplejam tās tāpat ar aukstu ūdeni, cerībā, ka nebūs tik briesmīgi un kuņģi piemānīt gan jau izdosies. Nu...nav jau baigi garšīgi, bet pārgājiena apstākļos šāda pārtika jānovērtē. Arī vienas tušoņa bundžiņas saturu māsīgi sadalām uz pusēm un notiesājam tāpat aukstu. Ņammmm. Pēc dienas gājuma tas garšo debešķīgi, krietni labāk nekā tās aukstās nūdeles. Jāņu godam uzdzeru arī Mazirbē pirkto alu- netieku pat līdz pusei, kā man apnīk. Taisu pudeli ciet un nolieku turpat pie telts. Apmēram 200 m no mums tup vēl viena telts, un ļaudis ap to rosās, vākdami malku ugunskuram. Droši vien būs skaisti, kad aizkurinās, bet mans dienas nogurums ir uztupies uz plakstiņiem un par visām varītēm spiež tos ciet. Aizskrienu pārdesmit metrus pāri kāpai līdz mežiņam un pie reizes uzduros veselai vecu dēļu kaudzei, kas tā vien uzprasās sadedzināties. Par savu atradumu noziņoju PPK un ierosinu, ka varbūt tomēr varam šo to uzkurināt, bet beigu beigās tā arī nesaņemamies. Vēl tikai jāaiziet līdz jūrai uztaisīt pēdu masāža un tad jāliekas uz auss. Ūdens atkal ir vēss, taču lieliski atveldzē nobristās pēdas. Kājas uzreiz tik vieglas liekas. Pēc piecminūtes masāžas dodos atpakaļ uz telti un sāku taisīties gulētiešanai. Kamēr vīkšos uz gulēšanu, odi paspēj mani izvest no pacietības. Liekas, kas brīnumlīdzeklis OFF for kids nestrādā. Pa to starpu vēl pamanu, ka saule tomēr arī uz manas ādas ir atstājusi pēdas- pleci un sejas kreisā puse ir galīgi sarkani un no biksēm un zeķēm brīvās vietas uz kājām arī ir kļuvušas tumšākas nekā pārējās ķermeņa daļas- vienvārdsakot- esmu iedegusi raiba. PPK nemaz nav labāk- viņa kasa kāju un sajūsminās par savām „daiļi” iesauļotajām rokām- tās līdz pašiem pleciem izskatās, kā no vienas puses apbrūnināts, no otras puses jēls vistu stilbiņš.:) Pa to laiku ievācu info, ka Cēsīs līst. Mums tā vietā visu dienu bija saule. Kārtējais triumfs! 22:06 Vēl bērnu laiks, bet esmu gatava atlūzt, stāvot kājās. Rīt mūs gaida Irbenes radioteleskopa apmeklējums, Oviši un vakara galapunkts Liepenē. Kopumā ap 30 km. Pēc tam svētdienai paliek blieziens no Liepenes līdz Ventspilij. Gulēt ejot jūtu, ka mazliet smeldz kājas. No rīta droši vien būšu stīva, kamēr iekustēšos. Mēģinu tāpat guļammaisā izstiep kājas. Krakšķ. Jūtu arī, ka esmu iedzīvojusies tulznā tieši starp kājas īkšķi un otro pirkstu. Nekas, pāries. Ejot nemaz to nejutu. Ietinos „mūmijā” līdz degungalam un dodos pretī sapņiem, aizmigdama bez ceremonijām. Tā arī pagājis 23.jūnijs- sieru ēdu, alu dzēru, tikai vainadziņa nebija:) Turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais