Tanzānijas sajūta. (Otrā daļa)

16.11.2009
7 min lasīšanai

lēni tapušais turpinājums pirmajai daļai. Pēc vēsās dušas atkal krāmējam somas Omāra baltās mašīnas bagāžniekā un dodamies uz dārzeņu tirgu, kur viena tirgus daļa ir atvēlēta tādai kā „mikriņu” piestātnei- tāda kā pie t/c „Origo” tā vieta, no kurienes uz visām Rīgas un Rīgas rajona vietām var aizbraukt ar mazu busiņu. Nu labi. Pa ceļam uz mirkiņu iepērkam vēl mango un papaijas un ananāsus. Aiju un viņas vācu kolēģi Annu apšmaukt nevar. Meitenes brīvi runā svahili valodā, turklāt par nelaimi vietējiem kaulējas tā, it kā būtu dzimušas diženā seno laiku tirgotāju ģimenē. Un, protams, varat minēt, kuri neiztur pirmie. Vietējiem tirgoņiem pēc pāris minūtēm nekas cits neatliek, kā vien nolaist cenu un atzīt, ka sākotnējā cena ir bijusi „mzungu price” (balto cilvēku cena). Vislabāk uz cenas nolaišanu iedarbojas ģīmja pārgriešana un došanās prom no augļu stenda. Uzreiz atskan- ok, my white sister! I have a good price for you! (Labi, mana baltā māsa! Man ir laba cena priekš tevis!) un viss sākas nosākuma... Pēc 20 minūtēm pa ļoti bedrainu un pielijušu ceļu mēs esam jau pietuvojušās mirkiņu attiešanas punktam. Jāsaka, ka mani jau nedaudz sāk uztraukt garām braucošie busiņi, kuri lieluma ziņa ir gan tādi kā Latvijā kādreiz ražotais mikroautobus „Latvija”, gan tādi lielāki- ar kādām 20 sēdvietām. Tos vieno viens- vecums. Nenosakāms, bet ir skaidrs viens, ka šie braucam rīki ir kalpojuši daudz un bieži un ir pārvadājuši teju miljoniem cilvēku. Šie skati, man neliedz dzīvot nelielās ilūzijās par to, ka mēs jau nu savus 100 kilometrus nobrauksim ar pilnīgi citādāku busiņu. Labāku. Un nelīdz arī Aijas stāsti, ka iespējams jātur būs kāda blakussēdētāja vistu būris. Pēc 15 minūšu bļaustīšanās tiek noskaidrots, kurš no braucamrīkiem dosies Bogamoyo virzienā. Nu tāds balts brīnums vien ir. Ar sarkaniem apbružātiem mākslīgās ādas sēdekļiem. Un kaut ko līdzīgu aizkariem pie loga. Sēžamies iekšā. Mūsu somas izpalīdzīgie brāļi nolemj piesiet uz jumta. Nē!! Aijas „Nē” ir tāds kārtīgs, nepārprotams un ļoti stingrs. Vismaz man negribētos, lai viņa man kādreiz pasaka savu „Nē”.. Sarunājam, ka somas ņemsim salonā. Nē, par brīvu nē. Būs jāmaksā par papildus vietu. Nu vai tad mums žēl!? Ka tik somas pa rokai! Tā nu sākas gaidīšana, jo busiņā, kurā ir apmēram 16 vietas, esam tikai 5 pasažieri, šoferis un biļešu pārdevējs. Gaidām. (Āfrikā visi iemācās gaidīšanas mākslu). Ik pa laikam man sejas priekšā pašaujas maza melna roka, kas kaut ko piedāvā- ūdeni, augli vai vienkārši tā tiek sniegta sveicienam. Es sēžu pie loga un tas ir atvērts. Tā nu šodien mēs pilnīgi noteikti esam aplūkošanas objekts numur viens šajā vietā. Mūsu mazo busiņu ir apsēduši bērni, tirgotāji un citi garāmgājēji, kuriem nav slinkums paskatīties, uz kurieni un kā mēs brauksim. Nezinu, vai mūsu dēļ, bet gribētāji braukt uz Bogamoyo kādas pusstundas laikā sarodas daudz. Man jau liktos, ka vismaz pusei ir jāpaliek tepat un jāgaida nākamais busiņš, bet tā neliekas ne šoferim, ne biļešu tirgonim- busiņā iekšā rāvējam, ne pārējiem pasažieriem. Visas 16 vietas ir aizpildītas un tad aizpildās vēl desmit šofera iedomu vietas. Sākam braukt. Ak ceļi, ceļi.... Nu nav Latvijā sliktu ceļu! Nav!!! Busiņš nodrošina starppilsētu satiksmi, bet tas nenozīmē, ka tas kādā no apdzīvotajām vietām apstājas. Nē, tas gluži vienkārši nedaudz palēlina savu gaitu, lai visi gribētāji lēni braucošajā busiņā spēj ielekt iekšā. Biļešu tirgonis tikām savu rumpi ir izkarināji pa logu, skaļi izkliedzot Bogamyo vārdu un vicinot biļetes, aicina pasažierus pievienoties šajā mums tik jautrajā braucienā. Līdz šim pat brīdim nesaprotu, kā šajā baltajā brīnumā salīda tik daudz cilvēku!!! Bet tikām aiz loga daudz maz civilizētu ceļmalu mājas nomaina palmu birzis, ananāsu plantācijas un mazas māla būdiņas ar niedru jumtiem, mazi puspliki bērni, kuri trenkā vistas, košos lakatos ievīstījušās sievietes, kuras kā virtuozas cirka mākslinieces slīd gar ceļa malu, uz galvas nesdamas maisus, spaiņus, bļodas. Jūtu, ka ķermenis ir saradis ar svelmi un mani uz mirkli pārņem miers. Izvelku telefonu un sūtu ziņu uz Latviju. Tik jocīgi šķiet- it kā vienā laika joslā, bet sajūta it kā būtu trāpījusi kādā paralēlā realitātē. Bagamoyo uzplaukums sākās 18.gadsimtā, kad tur savu darbību aktīvi uzsāka vācu tirgotāji, un kā saka Lonley planet, tas ir bijis viens no Austrumāfrikas tirdzniecības centriem. Nav pamata neticēt. Bogamoyo, ja man atmiņa neviļ, tulkojumā no arābu valodas nozīmē „vieta, kur nolikt savu dvēseli”. Diezgan prozaiski vietai, kas kādreiz bijis arī viens no lielākajiem vergu tirdzniecības centriem. Vieni tur iebrauca un ļāva savai dvēselei atpūsties pirms tālā ceļa mājās vai uz savu ceļojumu gala mērķi, citi- nolika savu dvēseli un uz mūžu atvadījās no brīvības. No šejienes tūkstošiem cilvēku tika pārdoti verdzība uz visu pasauli. Jāsaka, ka Bagamoyo pamatīgi iedragāja manu uzskatu par to, kā būtu jāizskatās pilsētai. Gandrīz vienīgās mūra ēkas, kas atradās pilsētas centrā, ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojumā un pēdējo reizi remonta darbus ir izbaudījušas acīmredzot 18.gadsmitā. Nevienas asfaltētas ielas, mālu būdiņas, kazas un vistas ceļu malās. Izkāpšana no dala dala ar nav nekāda vienkāršā, jo, kad tas ir nedaudz samazinājis ātrumu un iebrauc vietējas nozīmes autoostā, pakaļ dala dala sāk skriet šoferu un mantu nesēju un naktsmāju pakalpojumu piedāvātāji. Roķeles jau pie pirmās iespējas tiek iebāztas dala dala salonā , cerot pieķerties kādai no ceļinieku somām, tā teikt, drošai zīmei, ka noķertās somas īpašnieks pieņems tieši viņa pakalpojumu. Pēc ātrām pārrunām ar vietējiem tiek sameklēts šoferis, kurš par aptuveni latu ir gatavs mūs aizvest līdz mūsu viesu namam. Tā kā Aija jau šeit ir bijusi, tad paliekam viņas un Lonleyplanet ieteiktajā vietā Mary’s Nice Place. Tur naktsmājas trīs naktīm mums visām izmaksāja kādus 30 latus. Tā gan bija viena neliela istaba ar lielu gultu, kuru mēs ar Martu izmantojām arī kā skapi, un diviem matračiem uz grīdas. Bet nu lai pārlaistu nakti gana pietiekami. Bagamoyo ir atvēlēta īpaša vieta visā brauciena laikā, laikam jau tāpēc, ka tā bija mana „aklimatizācijas” vieta pirms doties tālāk, vieta, kur pirmo reizi izbaudīju kultūršoku, kur sapratu, kādu iespaidu uz mani atstāj malārijas tabletes, kur ieguvu pirmo Āfrikas saules iedegumu (sapratu, ka tiešām pirmās dienas labāk ir lietot saules krēmu ar numuru 30), vieta, kur izbaudījām vienus no vislabākajiem ēdieniem visā ceļojuma laikā, vieta, kur sapratu, ka manas sūdzības par dzīves apstākļiem, lai arī ļoti retas, tomēr ir ļoooooooti smieklīgas, vieta, kur atkal un atkal aizdomājos, ka prieks par dzīvi nebūt nav saistīts ar lietām, kas tev pieder, vai ar naudu, kuru vajadzētu nopelnīt. Prieks slēpjas attieksmē pret to, kas tev pieder par brīvu. To sapratu pēc liktenīgās trešās dienas Āfrikā. Lūzuma punkta, tā teikt. Trešajā dienā Āfrikā, sačammātā apģērbā stāvot pie pussabrukušas mājas, kurā 5 vīri mums gatavoto svētku vakariņas, kamēr mēs ar Martu nervu nomierināšanai dzeram konyagi no pudeles un vērojam kā mazi bērneļi spēlējas ar uz putekļainās zemes atrastajiem konfekšu papīriem un skārdenēm, rodas apjausma, cik muļķīgas ir manas raizes par to, vai jaunās kurpes piestāvēs nesen iepirktajai jostai, un vai frizieris strādās dienu pirms Ziemassvētkiem. Kā mēs līdz tam tikām? Vienkārši. Annas un Aijas jaunie paziņas uzaicināja mūs uz kāda Bogamoyo mākslinieka māju.... vakariņās. Es no tiesas līdz mirklim, kamēr tikām līdz vakariņu vietai, domāju, ka tās ne ar ko īpaši neatšķirsies no vakariņām Eiropas gaumē. Ak, kā es maldījos! Mājā (ja to tā varētu nosaukt) dzīvoja vairāki puiši- mākslinieki. Kad mēs ieradāmies, vienā no mājas telpām, kas kādreiz varētu būt bijusi parasta istaba, bet nu ir vieta ar zemi, kas nomīta kā gluds un ciets klons, kur sienas ir vienas vienīgas drupas, turklāt ārējā siena faktiski ir nobrukusi un apaugusi ar nezālēm, griestu vietā milzīgus caurspīdīgus zirnekļtīklus ir noauduši plaukstas lieluma zirnekļi, bija jau iekurta uguns. Jā, jā- pāris pagales vientuļi dega telpas sānā. Un divi puiši smalki, jo smalki grieza dārzeņus, neizmantojot dēlīti, vienkārši turot tos rokās. Mūsu acu priekša apmēram pusotras stundas laikā tika sagriezti dārzeņi padsmit galvainam bariņam ēdāju tik smalki un skaisti, ka pat Rītiņa kungs būtu skaudīgs par šādu meistarību! Mēs palīdzēt nevarējām, jo naži bija tikai divi- tie paši aizņemti no tuviem un tāliem kaimiņiem. Kamēr ēdienu sagatavoja, pagāja apmēram 3 stundas. Tā teikt- pole, pole (lēnām , lēnām). Un, kad palika tumšs, mēs beidzot tikām pie iespējams gardākās maltītes Āfrikā. Garšvielās cepta zivs, kukurūzas miltu putra, kuru ņem ar rokām un saspiež, izveidojot tādu kā mazu bļodiņu, ar kuru tad arī pasmeļ pārējos ēdienu, un dārzeņu salāti. Saldajā ananāss, kurš pats kūst mutē. Ēdienam piemīt arī nomierinošas īpašības, un nu jau vairs nedomāju par to, kur esmu un ko šeit daru, bet mierīgi dalu maltīti no vienas paplātes ar vēl septiņiem jaunajiem draugiem. Bagamoyo pirmo reizi iemērcu kājas Indijas okeānā. Ūdens- silts kā piens. Viļņi skalo balto krastu, un bērneļi lēkā pa viļņiem, vietējie izgājuši vakara pastaigās. Mēs ar. Nakts uznāk pēkšņi- pēc 19.00 noriet saule un ir tumšs. Nevis vienkārši tumšs, kā pie mums, bet tā, ka, ja esi vietā, kur nav baltu smilšu, izstiep roku un nevari redzēt savus pirkstus! Toties zvaigznes šajā tumša liekas lielākās, spožākās un tuvākas nekā mājās. Atgāz galvu un liekas, ka esi ienācis milzu planetārijā. Protams, mums četrām meitenēm vienkārši pagulēt baltajās smiltīs un ķert Āfrikas saules starus nav tik vienkārši kā liekas. Jo visu laiku atrodas kāds, kurš ar jau ierasto Mambo, dada! neliek mieru, grib iepazīties un sevi pozicionē, kā mūsu melno brāli. Šad un tad tādi kontakti ir izdevīgi. Mēs pašas nevarētu uzrāpties 5 stāvu mājas augstumā garajā palmā pēc kokosriekstiem un bez nekādiem palīglīdzekļiem tikt pie veldzējoša un garda kokosrieksta piena..., bet ar pludmales puišu starpniecību mēs tiekam pie minētā dzēriena. Nav slikti- viņiem katram pa 50 santīmiem un mums kokosrieksts- visi apmierināti! Turpmākās dienas, šķiet kopā kādas 4 vai 5 pavadījām laiskojoties pludmalē, lasot gliemežvākus, klausoties Aijas un Annas stāstos par viņu vadītajā makslas centrā pavadīto laiku, apmeklējot vietējo tirgu, iepērkot krāsainus lakatus, krelles auskarus un... drēbes. Jā, Bogamoyo mākslas centram blakus esošajā drēbnīcā es tieku pie kolosālas vienkārša šuvuma kleitas, kura tapusi laikam jau ar vecas kājminamās Singer šujmašīnas palīdzību. Drēbnīcā strādā vairākas sievietes un šuj gan standarta apģērbus, gan pēc kataloga un klienta mēriem, kā arī somas, galvassegas. Audumi šeit ir dievīgi- raibu raibi, krāsaini, spilgti, vārdu sakot, ir ar ko acis papriecēt. Īpaši ir batikotie audumi, tie ir arī maķenīt dārgāki nekā parastie apdrukātie audumi, bet tas noteikti ir to vērts. Tiesa gan, ja apģērbu šuj pēc klienta mēriem, kas nav vietējais, jāuzmanās, jo šuvēji, kas varētu strādāt augstās modes salonos, šeit nav, un pat, ja priekša ir piegriezne, vajadzīgie mēri, bildes vai, vēl labāk- kāds dzīvs piemērs apģērba gabalam, turienes šuvējiem ir problēmas ar pirmo reizi sasniegt vēlamo rezultātu. Arī manis nopirktā kleita līdzinās nedaudz maisam, bet Āfrikas svelmi tā palīdz izturēt. Bagamoyo es pamanu vēl kādu lietu. Trešdienas vakari ir "kino vakari", turklāt šausmu kino vakari, un bez popkorna vai kolas- acīmredzot, esmu starp tiem 40% cilvēku, kuriem malārijas tablešu lietošana izraisa miega traucējumu vai murgus. Tā nu, ja otrdienas vakarā esmu iedzērusi tableti, un tas notiek katru otrdienu 5 nedēļu garumā, trešdienu naktīs es murgoju. Tos tad laika gaitā iesaucu arī par saviem bezmaksas priivātajiem kino vakariem. Draudzenes smejas un ceturtdienu rītos mēs pārrunājam manus nakts kinoseansus. Piedevām man sāk uzmākties kaut kas līdzīgs depresijai.. un tiklīdz pametam piekrasti un dodamies dziļāk valsts vidienē tā pieņemas spēkā.

Tanzānijas sajūta. (Otrā daļa)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem