Langkawi un vēl bišķīt

11.09.2005
9 min lasīšanai
26 foto

Uz Malaiziju devāmies kāzu ceļojumā, lai tur pavadītu medusmēnesi jeb pareizāk sakot medus nedēļu, un apskatītu ko eksotiskāku par līdz šim redzēto. Malaizijā (atļaušos konkrēti runāt tikai par Langkawi) ir tikai divi gadalaiki – ziema un vasara. Septembrī tur ir ziema, kas izpaužas ar lietu katru dienu apmēram 30-40 minūšu ilgumā un parasti negaisu naktīs, tai pat laikā temperatūra nekad nenoslīd zem +25C atzīmes. Vidējā temperatūra mūsu uzturēšanās laikā bija +30C. Tā kā šī nav sezona, tūristu nav daudz – brīžiem šķiet, ka sala ir pustukša un pludmale domāta tikai mums. Šis ir arī rīsu stādīšanas laiks, tāpēc lopiņi, kas parasti ganās, kur tiem tīk, tiek piesieti un neapdraud nepieredzējušus šoferus uz ielām. 31.augusts, trešdiena Pēc 12 stundu gara lidojuma kopā ar daudziem maziem brēcošiem sprogainīšiem KLM lidmašīnā no Amsterdamas ierodamies Kuala Lumpurā. Te ir jau 13:30, kamēr Amsterdamā, no kurienes izlidojām – 7:30. It kā ne TIK daudz, tomēr, gan ilgais lidojums, gan šī laika maiņa liek sevi manīt... Mūs sagaida šoferis un pavēsta, ka lielā drūzma lidostā saistīta ar Malaizijas neatkarības dienu. Kā tad! Es taču biju piemirsusi, ka vēl gatavojoties šim braucienam, lasīju, ka tieši 31.augustā apritēs Malaizijas 48.neatkarības gadadiena jeb Merdeka diena. Tomēr, šoferis mūs apbēdina, paskaidrojot, ka parāde jau beigusies un vakarā nekāda lustēšanās nebūs, jo rīt taču darba diena... Pilsēta ir milzīga, vismaz celtnes, kuru augšstāvi tiecas mākoņos, ir visai nomācošā vairākumā. Man pat brīžiem neomulīgi... Šoferis cenšas būt ļoti izpalīdzīgs – stāsta, ko redzēt pilsētā, ņemot vērā, ka mēs jau rīt to pametam. Un tas ir – šoppings, šoppings un vēlreiz šoppings! Prasu viņam, vai tiešām bez šoppinga te nav, ko redzēt, uz ko saņemu atbildē mirkli pārdomu klusuma un atbildi, ka – nē, nu bet tas šoppings...J Tomēr, kā nokļūt pie Petronas Twin Towers viņš mums pastāsta. Nu labi, vairāk nekam lielam laikam jau mums laika arī nemaz nav... No viesnīcas 16.stāva loga paveras visai iespaidīgs skats uz milijonu pilsētu, kas tinusies vismaz 35 grādu versmē. Karsts, bet izturēt var, palīdz tas, ka ir mitrs. Tā nu dodamies nelielā ekskursijā pa pilsētu. Dvīņu torņus atrast nav grūti, uz ielām redzamas arī īpašas norādes. Jā, torņi patiesi ir iespaidīgi, kakls jāatliec ne pa jokam, lai saskatītu virsotnes. Apakšā torņiem neiztrūkstoši ierīkots tirdzniecības centrs, kurā šķiet vakariņot sanākuši teju visi Neatkarības dienas svinētāji... Mēs izvēlamies nostāku kafejnīcu, kurā pieejami arī ēdieni bez piebildes “spicy”, tas, diemžēl, nenozīmē, ka tie tādi arī ir... Svīstam un dzeram Carlsbergus (dāņu alus, nenoliedzami, ir iekarojis šīs zemes alus tirgu), un apņemamies vairs neēst malajiešu ēdienusJ 1.setembris, ceturtdiena Jau 12:00 izkāpjam no lidmašīnas Langkawi salā, kas atrodas 480km no Kuala Lumpuras. Vēl karstāks laiks, un pamalē šķiet, ka uzdarbojas pērkons... Viesnīca par laimi nav tālu ( kā izrādās, salas apkārtmērs neparsniedz 200km), jau pēc mirkļa sēžam savas koka mājas terasē, dzeram “complimentary” šampanieti un jūsmojam par jūru, palmām un visu ar to saistītoJ Palmas ir visur! Mani kā palmu fanāti tas patiesi iepriecina! Ik uz soļa mūsu kūrorta teritorijā lasāmi uzraksti “uzmanību, krīt kokosrieksti!”, mēs uzmanāmies. Smiltis baltas, baltas, jūra silta, silta... Lai gan miegs nāk ļoti, gulēt vēl iet nedrīkst – ejam izpētīt vietējo ieliņu, kur atrodam lielu centru, uzraksts uz kura vēsta, ka šeit atrodas Langkawi zemūdens pasaule. Kad ūdenspasaule ar akvārijiem un citiem jūras zvēriņiem izstaigāta, uzzinām, ka vēl 30 minūtes pagaidot varam noskatīties 3dimensiju filmu par delfīniem – to nedrīkst laist garām! Es redzu pirmo kadru un pamostos, kad visi iet ārā, labi, ka arī Jānis pamostas...J 2.septembris, piektdiena Es pamostos nosalusi! Iekšējais kondicionieris ir savu uzdevumu augstumos, jāskrien ārā sildīties! Temperatūra nemainīga – kā dienā, tā naktī – karsts (lai gan visu nakti ir plosījies negaiss)! Brokastīs tiek nodrošināta izvēle ikvienam – tas ir – pieejamas gan kontinentālās, gan amerikāņu, kā arī japāņu un ķīniešu brokastis. Pēc brokastīm dodamies apgaitā pa tuvējo teritoriju un cenšamies iegādāt kādu izklaidi ekskursijas veidā. Mūsu vēlmi viesnīcas reģistratūrā apslāpē paziņojot, ka “Island hopping”, kuru tā vēlējāmies izbaudīt, nav iespējams lielo viļņu dēļ. Nu ko – atliek meklēt iespēju pievienoties kādai ciematā savervētai grupai... Mums, protams, izdodas – pie kam – par krietni lētēku cenu nekā viesnīcas piedāvātā. Esam 8 braucēji, kapteinis un viņa palīgs. Laiva – manu uzticību neiekaro... Jānis gan mierina, ka mūs vada pieredzējuši jūras vilki, tomēr, pie katra pretim nākoša viļņa es apceru izredzes izdzīvot Dienvidķīnas jūras ūdeņos... Pirmā pietura – Grūtās jaunavas ezers uz kādas mērkaķu pārapdzīvotas salas. Japāņu kolēģi neņem vērā brīdinošos uzrakstus par mērkaķiem, kas uzbrūk plastmasas maisiņiem, un drīz vien dzirdami izmisuma saucieni par nozagtu maisu... Viņi (mērkaķi) nav no kautrīgajiem, manis piedāvāto dzēriena bundžu ķer neminstinoties, un, kad es tomēr to nedodu – rāda zobus. Ezerā peldās musulmaņu jaunavas lakatos, mēs vairāk tusējam ar mērkaķiem... Otrā pietura – ērgļu barošana līcī starp divām neapdzīvotām salām. Bariem šo dižciltīgo putnu (kas gan nav paši lielākie šīs sugas pārstāvji) metas pakaļ ūdenī izmestajai ēsmai... Visbeidzot gulšņājam smiltiņās kādas salas pludmalē – bez paskaidrojumiem, kāpēc...J 3.septembris, sestdiena Rīts iesākas ar steidzīgām brokastīm un steigšanos uz tikšanos ar mūsu džungļu gidu (ņemot vērā, ka mums joprojām nav pulksteņu, nokavējam 15 minūtes...). Nekavējoties tiekam aiztriekti iegādāties pretmoskītu līdzekli un tikai tad tiekam deportēti uz džungļiem. Gids ātrā solī laužas cauri brikšņiem apstājoties tikai, lai painformētu par ērkšķiem uz kādas palmas lapām, par skudrām un citām briesmām. Džungļu trokšņi kā no filmām, bet dzīvnieciņus nemana... Viņi tagad te nākot pa naktīm... Nedaudz jūtamies vīlušies, tomēr pelde kalnu upē un šūpošanās liānās to kompensē. Uznāk nežēlīgs lietus – šķiet, manas džinsas tik slapjas ir bijušas vienīgi veļmašīnā... Gids, redzot, ka mēs drošsirdīgi peldamies gan upē, gan nebīstamies trakā lietus, paliek jaukāks. Viņš atzīstas, ka latviešus redz pirmo reizi mūžā, un stāsta mums daudz par savu zemi. Uzzinam, ka šeit pārsvarā visi runā tik labi angliski, jo skolās tiek pasniegti priekšmeti angļu valodā; noklausamies kādu leģendu par salu; uzzinām šo to par malajiešu – tajiešu attiecībām un vietējo virtuvi. Gids mums iesaka, ko apskatīt vēl salā, un mēs kopumā esam pat ļoti apmierināti. Pievakarē esam liecinieki savādai ainai – jūrā ir ievērojams bēgums, un tagad jau vismaz 100 metrus no krasta jūrā sabriduši vietējie iedzīvotaji, kas tupus, rāpus kaut ko intensīvi lasa. Brienam nopakaļus, pa ceļam lasot skaistus gliemežvākus – dažus joprojām apdzīvotus... Ziņkārība ir neizmērojama, jau ar pilnu piegliemežotu Jāņa cepuri sasniedzam kādu meiteni, kurai vaicājam par viņu dīvaino nodarbi. Viņa ir priecīga pastāstīt – viņi lasot ēdamgliemenes! Tūlīt arī tiek tas nodemonstrēts, pārkožot ar zobiem vienu eksemplāru... Apkārt jau salasījies krietns bariņš interesentu ( ne jau par gliemežiem – par mums!J), es parādu Jāņa atrasto lielo gliemeni, par kuru uzzinam, ka “tā jau ir tā sauktā vistas kāja! Liels loms!” 4.septembris, svētdiena Mūsu lielā brauciena diena ir klāt! Jau no rīta svīstam vietējā ciemata motorolleru nomas punktā, kur pēc brīža saņemam savus braucamrīkus – divus skūterus, un varam doties ceļā! Es līdz šim ar šādu rīku esmu braukusi tieši vienu reizi – pa piemājas ielu līdz kaimiņu mājai... Laikam aizmirsu piebilst – satiksme šeit notiek pa kreiso joslu, arī stūres mašīnām otrā pusē. Jocīgi jau ir, bet pēc pirmajiem pārvarētajiem kilometriem braucam jau uz 60km/h. Jānis uzstāj, ka mums jāuzpilda pilnas bākas, tāpēc dodamies uz benzīntanku, kur nekādi nespējam attaisīt skūteru bagāžas kastes. Nez no kurienes uzrodas bars ar vietējiem, kuri, neskatoties uz to, ka paši nav nekādi zinātāji, kopīgiem spēkiem kastes attaisa un vēl izstrīdās, kurš benzīns mums lejams. Jā, malajieši, nenoliedzami, ir izpalīdzīgi! Pa ceļam braukšanu piebremzē mērkaķu delegācijas, kas apsēdušas vai visas ceļmalas, tomēr, respekts pret mūsu pīpinajamajiem aparātiem vēl ir... Pirmā mūsu apstāšanās vieta ir salas Rietumos – te atrodas Austrumnieciskais ciemats un trosu vagoniņi, ar kuriem iespējams iebraukt mākoņos 710m virs jūras līmeņa. Mēs braucam mākoņos, jo laiks nedaudz apmācies. Nedaudz zem 700 m atzīmes ir gaisa tilts, kas iekārts tādās kā trosēs karājas virs džungļu bezdibeņa atklājot fantastisku skatu visapkārt. Skaidrā laikā no pašas virsotnes, kas patiesībā ir vecum veca klints, iespējams redzēt neskaitāmas saliņas Dienvidķīnas jūrā, bet saulriets esot kas pasakains... Jau pēc minūtēm 20 esam sasnieguši gida ieteikto Temurun ūdenskritumu, kas burbuļodams krīt pār varenām klintīm visā savā krāšņumā. Arābu puišu grupiņa aiziet un mēs dodamies peldēties veldzējošajā ūdenī ( tas ir vēsāks par gaisu!!!) – esmu sajūsmā!J Nākamais mērķis ir salas Ziemeļrietumu pats galējais punkts – Datai. Ceļš vijas aizvien augstāk kalnā, apkārtne paliek arvien mežonīgāka, un tad – priekšā milzīgi vārti un uzraksts “Private property”... Ceļa beigas. Neko darīt – griežam savus spēkratus apkārt un braucam atpakaļ... Pa ceļam dažas vientuļas pludmales, kuras gan nav tik neskarti tīras un sakoptas, kā gribētos... Krokodilu ferma! Tas gan nebija kā “a must” objekts mūsu ceļā – tomēr, ja jau reiz te esam, tad jāiet vien palūkot tos reptīļus. Kasiere iepriecina – mēs esot tieši ieradušies uz barošanu – parasti slinki nekustīgie krokodīli itin veikli ķer malajiešu puiša pamestos zivju saišķus, tomēr, pēc tam kādā brīdī tā arī sastingst atkal ar zivi vēl mutē... Melno smilšu pludmale patiesi nav nekas ievērības cienīgs – it īpaši, ja esam braukuši, lai pajūsmotu par pienbaltajām smiltiņām un zaļgano ūdeni pie tā... Toties salas Ziemeļausturumu stūris iepriecina ar plašu un baltu pludmali un skatu tālumā kā no filmas “Pludmale”, es jau pie sevis dungoju to dziesmiņu...J Pamazām dodamies atpakaļceļā – iegriežoties karstajos avotos, kas patiesībā ir divi māla podi, kuros tek patiešām karsts ūdens. Nu, mūs tas neiespaido... Toties viesu grāmatā parakstamies kā Ilze un Jānis no LatvijasJ Beidzot esam sasnieguši salas galvaspilsētu Kuah, kas ir pilsētele ar pāris desmit ielām, ostu un ērgļa laukumu ostmalē, ar kuru tā īpaši lepojas un saista savu izcelšanās vēsturi. Ilgi pilsētā neuzturamies – sāk krēslot un mums vēl nezināms ceļš priekšā. Vienreiz ceļu sajaucam, griežamies atpakaļ un ar otro reizi izbraucam pareizi. Gluži negaidot priekšā pagrieziens uz mūsu vietējo promenādi! Lepni noparkojam skūterīšus viesnīcas stāvlaukumā un ejam vakariņās. Gara diena... 5.septembris, pirmdiena Tā kā padomā vēl apskatīt jahtu piestātni, kas vakar tumsas dēļ palika neatklāta, pagarinam savus nomas līgumus par 3 stundām un dodamies uz pašiem salas Dienvidiem. Pa ceļam ieraugam veikalu, ko burtiski apsēduši Āzijas valstu tūristi – tā kā karte aizmirsusies viesnīcā, dodamies mēs ar ar domu iegādāt jaunu. Bet nekā! Veikalā ir tikai un vienīgi dažādas eļļiņas, saknītes, zālītes... Tā kā nekā no tā visa nesaprotam, tad pametam Āzijas tūristus nesastādot lieku konkurenci. Jahtu piestātne dienas gaismā vairs nav nekas īpašs... Atpakaļ ceļā burvīgas ainavas, līkumoti celiņi un saule, kas mani apvelta ar traktorista cienīgu iedegumu...J Pievakarē saulītes un peldēšanās pamocīti dodamies izmēģināt tradicionālo malajiešu masāžu kādā vietējā saloniņā. Es saku “nē!” šai masāžai – man sāp! Bet var jau būt, ka dikti laba nogurušajiem muskuļiem... 6.septembris, otrdiena 8:20 tiekam savākti no viesnīcas, lai dotos snorkelēšanas tūrē uz Pulau Payar jūras parku, kas atrodas stundas jūras braucienā no Kuah ostas. Viļņi šūpo kuģīti un, kad motorā ieķērušies tīkli un esam spiesti dreifēt kādas 10 minūtes, holandiešu ceļabiedri smejas, ka tā ir pārbaude tiem, kas slimo ar jūras slimību... Tomēr, viss beidzas laimīgi, un mēs drīz vien jau apgādāti ar visu ekipējumu, ejam snorkelēt. Man nemitīgi gribas salīdzināt zivis ar Ēģiptē redzēto – nu nav te tik daudz un skaistu zivju! Taču līdz brīdim, kad gidi sāk piebarot “big fish” un citu zivju vidū izpeld arī mazā “barracuda”! Parādās arī citas krāsainas zivis un mēs kopumā esam apmierināti ar redzēto. Mūsu gidi smejas par kādu japāni, kurš smēlies iedvesmu no Jāņa, cenšas sekot viņa piemēram un mēģina ienirt ar visu glābšanas vesti... Viņam neizdodas. J Vakarā ejam izmēģināt pēdu masāžu, kuru šeit iespējams veikt pat 8 cilvēkiem vienlaicīgi blaukus sēžot. Masieri strādā praktiski sinhroni un izveicīgi. 7.septembris, trešdiena Pēdējā diena uz salas... Negribas darīt neko nozīmīgu... Trakojam pa baseinu, bet pēcpudienā ejam atvadīties no mežonīgās pludmales aiz klints. Šeit, atšķirībā no mūsu samērā mierīgās pludmales, viļņi jau metra attālumā no krasta ir 1,5 metru augsti... Es dziļāk par potītēm neeju, mani ūdens rauj iekšā...J Vēlreiz baseins un mums jau pakaļ ieradies šoferis, lai nogādātu Langkawi lidostā, kur mūs sagaida stundu ilgs lidojums uz Kuala Lumpuru, kuru gan pie pacelšanās, gan nosēšanās pavada sērīga mūzika... Pilnīgai laimei tiekam nosēdinati pie avārijas izejas – kad stjuarts mums izstāstījis, kā ar to jārīkojas, es pajautāju viņam, vai mums pirmajiem būs “jāizkāpj” – viņš atbild, ka “vispār jā, jums tiešām laikam būs jāiet pirmajiem”... J Tomēr, lidojuma laikā neizkāpjam un vēlāk pārvaram gan 12 stundu ilgo lidojumu uz Amsterdamu, gan 2 stundu ilgo lidojumu uz Rīgu... Man šķiet būtiski zināt, ka: - Malaizijā gandrīz ikviens runā angļu valodā, tā kā sazināties, ja zin šo valodu, nav grūti; - Malajieši ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi; - Transporta kustība ir pretēja Latvijā ierastajai; - Visi norēķini notiek vietējā valūtā – ringitos, dolārus vai eiro ir iespējams apmainīt valūtas maiņas punktos; - Cenas ir ļoti mērenas (protams, viesnīcā uz pusi lielākasJ) - Nesabīstieties no “acainajām” sievietēm! J es sabijos, kad Kuala Lumpuras lidostā pagriezu galvu un man pretī vērās vien divas acis melnā paltrakā... Musulmaņu šeit ir ļoti daudz. Tāpat arī japāņu. - Pasūtot tradicionālo malajiešu ēdienu vēlams piebilst “less spicy” J (ja, protams, neesat mazo, aso pipariņu cienītāji...) - Kaķiem vietējie nav nocirtuši astes – tā ir tāda suga – runčiem parasti ir pavisam tikai strupulītis, kamēr kaķenēm pusgaras astītes.

Langkawi un vēl bišķīt

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem