Saule, kalni, pasaka!

14.11.2009
9 min lasīšanai
62 foto

Jau iepriekšējā vasarā gribējām tikt kalnos, bet kalni mūs nepieņēma – Zakopanē bija lielas un stipras lietusgāzes, izskalotas takas. Tā arī uz kalniem tikai pa gabalu palūkojāmies. Tā nu apspriežot šīs vasaras iespējamo ceļojumu, divu domu nebija – jādodas uz kalniem, uz Poliju un Slovākiju. Pirms došanās ceļā rūpīgi tika izstudēti ceļveži, kartes, materiāli internetā un citu ceļotāju pieredze. Un tā ceļojums varēja sākties. Laiks 16.07.2009 līdz 25.07.2009 Pirmā diena. 7:00 izbraucam no Salaspils-auto, mūsu uzticamais Grand Voyager un tajā mēs, kompānija, kas sastāv no pieciem cilvēkiem – trijiem no mums ap piecdesmit un divi jaunieši pāri divdesmit gadiem. Naski izbraucam cauri Lietuvai, pa ceļam tradicionāli nofotografēju sāls kalnu pie Kauņas. Drīz vien jau sasniedzam Polijas robežu. Kartē sekoju jau mājās izvēlētajam maršrutam, ko piedāvāja google. Un tā bez īpašas aizķeršanās, pa ceļam paēdot pusdienas ceļmalas krodziņā (jāpiezīmē, ka porciju, cūkgaļas karbonādi ar kartupeļiem un gurķu – tomātu salātiem, un tas viss piepildīja šķīvi pusmetra diametrā, nevarēja apēst neviens, pat mūsu jaunākais ceļotājs 20- gadīgais Jānis, kurš par apetītes trūkumu nevar žēloties) ap plkst. 21:00 sasniedzam Sandomierzu – mūsu pirmo pieturas punktu. Sandomierza ir neliela Polijas pilsētiņa Vislas krastā ar jauku vecpilsētu. 11.gs. tā kopā ar Krakovu un Vroclavu bija viena no lielākajām apmetnēm visā Polijā. Sīkāk par Sandomierzu var izlasīt pievienotajās norādēs. http://en.wikipedia.org/wiki/Sandomierz; http://www.sandomierz.pl/index.php/en/. Apmetamies kempingā, kur jau iepriekš bijām rezervējuši istabu kempinga mājiņā. Tā kā vēl nav vēls, dodamies nelielā pastaigā pa pilsētiņu. Mūs pārsteidz skaisti izgaismota pils kalnā, bet turp dosimies rīt. Vēl aizstaigājam līdz Vislai un tad laiks atpūsties. Otrā diena. Rīts pienācis saulains un silts. Paēdam somu brokastis (nu to, kas somā ir līdzi paņemts) un atvadījušies no Maijsaka kunga (kempinga īpašnieka) dodamies iepazīt Sandomierzu. Pilsētiņa sagaida mūs klusa un mierīga. Uz ielām gandrīz nav cilvēku. Izstaigājam vecpilsētu. Pavērojam, kā tiek uzņemta filma pilsētas rātslaukumā. Uzkāpjam skatu tornī. Jau mājās izpētījām, ka pilsētiņā ir pazemes ejas, kas pieejamas tūristiem. Katrā pilnā stundā tiek sapulcēta tūristu grupa un gida pavadībā izvadāta pa pazemes ejām. Pievienojamies vienai grupai un varam apskatīt pazemes ejas, kurās senos laikos slēpās pilsētnieki, kad uzbruka ienaidnieki. Ir pieejamas ekskursijas tikai poļu valodā. To gan no mums neviens nesaprot, bet neskatoties uz to ekskursija pa pazemi ir interesanta. Kaut ko bijām jau iepriekš uzzinājuši, bet, galvenais, visu savām acīm ieraudzījām. Sandomierza mūs vēlreiz pārliecināja, ka Polija ir interesanta tūristiem – ļoti dažāda. Ap 14:00 dodamies ceļā – mums jāsasniedz šīs dienas gala mērķis Zakopane. Krakovai apmetam līkumu un tad caur Novij Targ uz Zakopani. Beidzot tuvojamies savam mērķim – kalniem. Zakopanē mums naktsmītne nav rezervēta. Bet pēc pagājušā gada pieredzes zinām, ka zajezdi un nočļegi tur uz katra stūra. Tā arī ir – nepaspējam iebraukt Zakopanē, kad ieraugam ceļa malā cilvēkus ar uzrakstiem „nočļegi” rokā. Apmetamies viesu mājā ”Hanusina chulupa” (http://www.hanusia.com.pl/). Cena pieņemama, mājiņa mums arī patīk. Līdz Zakopanes centram daži kilometri, bet, tā kā esam ar mašīnu, tas mūs neuztrauc. Uzmanīgi iegaumējot ceļu, lai vakarā varētu atbraukt atpakaļ, dodamies uz Zakopanes centru. Zakopanes gājēju ieliņa, kuru atceramies no pagājušā gada, ir cilvēku pārpilna. Liekas, ka visa Polija te sabraukusi. Nav jau brīnums – ir taču silts un jauks piektdienas vakars pašā vasaras vidū. Te ir viss - tūristi, tirgotāji, mīmi, marionešu dancinātāji, ielu muzikanti un burzma. Pilnīgs kontrasts ar Sandomierzu. Bet mums patīk. Starp mājām var redzēt kalnus – turp rīt dosimies. Trešā diena (sestdiena) Manas bažas un vēl mājās noskaidrotā laika prognoze (lietus un negaiss) nepiepildās! No rīta pa logu iespīd spoža, jo spoža saulīte. Pa logu paveras lielisks skats uz kalniem un aitiņām. Burvīgs rīts! Modinu augšā mūsu ceļotājus – kalni gaida. Žigli paēdam brokastis, sasmērējam maizītes, ieliekam mugursomā ūdens pudeli un pa skaistu ceļu, kas vijas pa kalniem augšā, braucam uz Lisa Poļanu, lai dotos pārgājienā uz ezeriņu Morskoje Oko. Atstājam mašīnu stāvvietā, nopērkam ieejas biļetes dabas parkā, un sākās mūsu ceļš uz kāroto mērķi – Morskoje Oko. Ceļa sākumā jūtamies kā Jūrmalā, kad no vilciena Bulduros izbirst cilvēku pūļi un dodas uz jūru. Ir taču sestdiena un poļi atpūšas. Cilvēku ka biezs – pensionāri, vecāki ar lielākiem un pavisam maziem bērniņiem, jaunieši ar nopietnām mugursomām plecos un kalnu ekipējumu, meitenes ar miņukiem, nūjotāji, vīri ar alus vēderiņiem un tādi ekskursanti kā mēs. Nevarīgākie un slinkākie sakāpj zirgu pajūgos, un rati grabēdami sāk savu ceļu kalnup. Mēs neesam nedz slinki, nedz nevarīgi un turpinām ceļu augšup kājām. Pamazām taka paliek šaurāka un cilvēki izretinās, kā krosu skrienot. Kalnu taka paliek stāvāka un kāpiens ir grūtāks. Lai gan mūsu jaunieši skriešus skrien kalnā. Brīžam taka iziet klajākā vietā, un paveras fantastisks skats uz kalniem. Ejam, fotografējam, ejam. Brīžiem kalnu taka saplūst ar zirgu ceļu, un varam pavērot pajūgos sēdošos un zirdziņus, kas ar lielu piepūli velk ratus ar ekskursantiem. Tā nemanot paiet trīs stundas un, nedaudz aizelsušies nonākam pie kafejnīciņas kalnos. Auksts saldējums un alus ir tieši tas, kas vajadzīgs šajā karstajā dienā. Vēl pusstunda un sasniedzam pasakaino kalnu ezeriņu ar dzidru jo dzidru ūdeni, kurā redz foreles peldam. Apkārt ezeriņam ved taka un mēs dodamies pa to. Ceļā šķērsojam vietu, kur no kalniem ezeriņā ietek upīte, tepat netālu kalnos ir sniegs (jūlijā!). Aiz upītes sākas taka uz otru ezeriņu, kas atrodas vēl augstāk kalnos. Te mūsu grupa sadalās: Jānis, Māris un Dace nolemj uzkāpt līdz nākošajam ezeriņam Czarny Staw, es un meita Anda turpinām ceļu ap ezeru Morskoje oko. Pēc nedaudz vairāk kā stundas tiekamies, un kalnā kāpēji stāsta par pasakainajiem skatiem no augšas, par stāvo kāpienu, par saviem iespaidiem. Jānim jau nākošā gada ceļojums skaidrs – jāuzkāpj Polijas augstākajā virsotnē Risi. Pēc trīs stundu gājiena lejup sasniedzam savu auto. Esam nostaigājuši veselu darbadienu 8,5 stundas. Vakarā jāsamierinās ar vakariņām McDonaldā, jo citu nevienu ēstuvi, kurai var piebraukt klāt, neatrodam, bet pavilkt kājas vairs nevaram. Ceturtā diena (svētdiena) Rīts ir apmācies, līst lietus. Pabrokastojam, krāmējam mantas mašīnā un: uz redzēšanos Polija, sveicināta Slovākija. Līst lietus, bet mums tas netraucē, jo esam mašīnā. Vienīgi kalni ir dūmakaini un miglā tīti. Uz Slovākijas robežas iegādājamies autobāņu karti 4,5 EUR uz nedēļu (tāda nepieciešama, lai drīkstētu pārvietoties pa autobāņiem). Noskaņojamies uz godīgu braukšanu, jo no 01.01.2009 Slovākijā pieņemti jauni ceļu satiksmes noteikumi ar visai drakoniskiem soda mēriem (mazākā soda nauda 135 EUR). (skatīt http://www.travelnews.lv/?m_id=4&i_id=2&pub_id=41939&i_ctr=40) Pāris stundas un nonākam mūsu šodienas gala mērķī - Liptovsky Mikulaš. Vispirms jāatrod naktsmājas, jānoliek mantas un tad varam domāt par tālāko. Viesnīca ceļa malā, ko pirmo ieraugam šķiet par dārgu – 20 EUR (ar brokastīm) no cilvēka par nakti. Iebraucam Liptovsky Mikulaš un skat, ceļa malā onkulītis liek tāfeli ar uzrakstu „nočļegi”. Piestājam, un uz četrām naktīm esam ieguvuši mājokli ar divām istabām, labierīcībām, gāzes plīti, ledusskapi un visu nepieciešamo iedzīvi. Tas viss par 10 EUR no cilvēka par nakti (kopā 200 EUR par četrām naktīm) plus komplektā jauku un viesmīlīgu saimnieku Ivanu Ošku. Šodien atpūtas diena – mūsu plānos Bešenovas akvaparka apmeklējums. Lai arī brīžiem līst lietus, bet baseinos ir silti un jauki. Atpūtinām vakardien nogurušās kājas. Vakarpusē iepazīstam tuvējo apkārtni, pastaigājamies gar ezeru, apskatam pilsētiņu un sagādājam vakariņām nepieciešamo (lielveikalu Slovākijā netrūkst). Dace apņēmusies būt mūsu šefpavārs, pārējie esam par izpalīgiem. Vakarā ierušināmies pēļos un saldi aizmiegam. Rīt atkal būs jauka diena. Piektā diena (pirmdiena) Mūsu šodienas plānos ir Demanovas ielejas alu apskate. Piebraucam pie alām, viss tukšs un kluss. Plānojot ceļojumu neesmu ņēmusi vērā, ka ir pirmdiena! Alas slēgtas. Saulīte spīd un noskaņojums visiem joprojām labs. Brīdi apspriežamies un mainām plānus – iepazīsim Slovākijas pilis. Braucot atpakaļ uz autobāni, apstājamies pie Liptovsky hradok. Aplūkojam pilsdrupas no malas (tur iekšā tikt nevar, jo tās atrodas viesnīcas teritorijā) un dodamies tālāk cauri Popradai uz Kežmaroku. Jauka pilsētiņa ar vēl jaukāku pili, kura ļoti labi saglabājusies. Lai apskatītu pili, jāpievienojas grupai, jo pilī iekšā tiek tikai gida pavadībā, sākot no 11:00 katrā pilnā stundā. Kamēr gaidījām noteikto pils apmeklējuma laiku, izstaigājām Kežmarokas vecpilsētu. Tā nemanot pienāca laiks doties iekšā pilī. Gides stāstījums bija slovāku valodā, bet, pērkot biļeti, mums iedeva viņas stāstījuma tulkojumu angliski un krieviski. Tā kā varējām visu saprast, ko mums rādīja un stāstīja. Gide mūs izveda cauri visai pilij, gan pa iekštelpām, gan pa galerijām, kas atrodas ārpusē gar pils mūriem, gan uzveda pils tornī, no kura varējām apbrīnot Kežmaroku no augšas. Stunda pagāja nemanot. Tā kā vēl diena tikai pusē, dodamies uz Spiškas cietoksni. Vēl pēc kartes līdz Spiškas cietoksnim vairāki kilometri braucami, kad to ieraugam, lielu un varenu kalna galā. Lai tiktu cietoksnī ir jāiet kalnā. Bet kāpiens nav ilgs. Jānis, protams, aiziet pa stāvāko taku, mēs līkumojam pa lēzenāko celiņu. Drīz esam cietoksnī. Pie ieejas biļetes pērkot mums iedod bukletiņus angļu valodā, kuros varam izlasīt par cietoksni. Var paņemt arī audiogidu. Lai apskatītu cietoksni nepieciešamas stundas divas, trīs. Cietoksnis brīnumlabi saglabājies līdz mūsu dienām. Pils telpās izvietotā ekspozīcija ļauj saprast kā noritēja pils dzīve tajos senajos laikos. Pils lielo priekšpagalmu apdzīvo mazi murkšķu dzimtas zvēriņi, kas skraida pa zāli bariem vien un nejūtas traucēti, ka apkārt staigā ekskursantu bari. Pēc cietokšņa apskates dodamies mūsu pagaidu māju virzienā. Vēl tikai piestājam pilsētiņā Levočā, apskatam arī to. Vakars jau klāt un, mājup braucot, varam apbrīnot saulrietu kalnos. Gribās to visu fotografēt. Bet neviena fotogrāfija nespēj ietvert visu to ko redzam paši savām acīm. Sestā diena (otrdiena) Un atkal rīts iesākās ar braucienu uz alām. Šoreiz veiksmīgi. Vispirms Demanovas ledus alas. Lai pie tām tiktu, jākāpj kalnā. Laikam vēl nebiju tā īsti pamodusies, bet kāpiens bija tāds pagrūts. Atkal ekskursija pa alām slovāku gida pavadībā un slovāku valodā. Dažus vārdus jau saprotam – „labi” un „ejam tālāk.” Alas varenas. Brīnumaini, ka alās ir ledus veidojumi, kas nekūst. Skaisti un drusku baisi ir alās. Pēc ledus alām braucam dažus kilometrus tālāk uz Demanovas brīvības alu. Likās, ka nekas mūs nevar pārsteigt, jo alas taču jau redzējām. Pēc tam spriedām, ka nezinot neko, bijām labi saplānojuši, jo tas, ko redzējām Demanovas brīvības alās bija tik iespaidīgi un skaisti, ka vārdiem grūti aprakstīt. Vēl jāpiebilst, ka alās drīkst fotografēt, bet tas prieks maksā 10 EUR http://www.ssj.sk/jaskyne/spristupnene/ Alu apskatei mums pietika ar dažām stundām. Tāpēc pēcpusdienā izlēmām doties uz Popradu. Izstaigājām tās vecpilsētu, ēdām saldējumu un apmeklējām Aqua city baseinus. http://www.aquacityresort.com/sk/home/default.aspx. Septītā diena (trešdiena) Vēl viena jauka saulaina vasaras diena, mūsu plānos ir augstie Tatri. Braucam uz Tatranska Lomņicu, mēģināsim uzbraukt Lomņicas smailē. Pa ceļam atgadās, kas neparedzēts. Esam nobraukuši pusceļu uz Popradas pusi, kad pēkšņi mūsu autiņš nosprauslājas, apklust un nekust no vietas. Izrādās, ka degvielas rādītājs meloja un mūsu mašīnas bāka ir tukša. Bet mums veicās, jo šoferītis Māris ar Andu, kura uzņēmās tulka lomu, ātri nostopēja mašīnu. Mašīnas vadītājs - slovāks (kas pēc tam izrādījās izceļotājs no Lietuvas) mūsu pārstāvjus aizveda līdz tuvākajam tankam. Kannas mums nebija, bet labi noderēja pieclitrīgā plastmasas ūdens pudele, ko bijām paņēmuši līdzi no mājām. Atpakaļ no tanka Andu un Māri atveda kāda vācu mašīna. Tā, pateicoties līdzcilvēku iejūtībai un atsaucībai, ātri vien varējām braukt tālāk. Kad atbraucām uz Tatransku Lomņicu, izrādījās, ka uz Lomņicas virsotni, uz vagoniņu biļetes uz šodienu vairs nebija. Bet daudz nebēdājām un uzbraucām līdz Skalnatska pleso (ezeriņam). Jānis vēl uzkāpa augstāk kalnos tūristu takām. Pārējie pastaigāja gar skaisto ezeriņu un priecājās par skaistajām kalnu ainavām. Pēc stundām trijām devāmies ar vagoniņu lejup. Ar mašīnu pa kalnu ceļiem aizbraucām līdz Štrbas pleso. Pastaigājām pa tūristu takām, kuras ir labi iekārtotas un ejamas pat ne visai pieredzējušiem kalnos gājējiem. Pie Štrbas pleso suvenīru tirgotājs mūs pārsteidza ar skaidrā latviešu valodā pateiktu „Labdien!” Izrādījās, ka viņš zin Latviju, Rīgu. Tas bija tik jauki un patīkami, ka pie viņa sapirkām dažādus suvenīrus mājās palicējiem. Astotā diena (ceturtdiena) Pēdējais rīts Slovākijā. Sakrāmējam mašīnā mantas, atvadāmies no jaukā Ivana Oškas (mūsu saimnieka) un dodamies ceļā. Pirms sākt mājupceļu, vēl apskatām Vlkolinecas ciemu pie Ružamberokas, kas atrodas netālu no Liptovsky Mikolaš http://www.vlkolinec.sk Tas ir neliels ciematiņš kalnos, kas ir iekļauts UNESCO kultūras mantojumu sarakstā. Tāds neliels brīvdabas muzejs, kurā dzīvo cilvēki. Mazas koka mājiņas, jauka baznīciņa. Ar dziesmām mūs sagaida un pavada neliels vietējo jauniešu ansamblītis, kas dzied tautas dziesmas. Tālāk mūsu ceļš ved uz Pieninas dabas parku Polijas pierobežā. Vēl šodien esam ieplānojuši ap Pieninas dabas parkā nobraukt ar plostu pa Dunajecas upi. Prātojām kā varēsim atrast to vietu, kur sākas plostu brauciens. Tas izrādījās vienkāršāk par vienkāršu – kad bijām piebraukuši līdz īstajai vietai, ieraudzījām ceļa malā plakātus, kas aicina vizināties ar plostu. Vēlāk uzzinājām, ka šādas piestātnes pie Dunajecas upes ir vairākas. Šī bija pirmā un visnelielākā. Toties mēs varējām redzēt visu procesu, kā no piecām „silēm” sasien plostu. Zēni Patriks un Mihaels tikai nesen bija sākuši šo biznesu. Kamēr Patriks stūma plostu, Mihaels krievu valodā (mums bija izvēle – krievu, angļu, slovāku vai vācu valoda) stāstīja dažādas leģendas un bārstīja jokus. Tas bija pasakains brauciens. Zilas debesis, saule, klintis, ūdens – kas var būt jaukāks par šo. Divas stundas pagāja nemanot. Vietējais autobusiņš, kas jau gaida mūs, aizvizina mūs atpakaļ uz vietu, kur atstājām mašīnu. Tad sakāpjam mašīnā un sākam ceļu mājup. Uz nakti paliekam viesnīciņā „Vilka rīkle” pirms Krakovas. Esam jau tur nakšņojuši iepriekšējā vasarā – pat numuriņus mums iedeva tos pašus. Devītā diena (piektdiena) Uz mājām! Pēc ilgas domāšanas nolemjam Krakovu apbraukt gar malu, nebraucot tajā iekšā. Atbraukuši mājās uzzinām, ka Krakovā tajā rītā pēc negaisa bija lieli plūdi. Un transports pa Krakovu nevarēja pabraukt. Mēs laimīgā neziņā apbraucam Krakovu un, izbraukuši cauri Polijai un Lietuvai, naktī noguruši un laimīgi atbraucam mājās. Šis ceļojums ir beidzies – jāplāno nākošais!

Saule, kalni, pasaka!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem