Maķedonijas apskāvienos

13.11.2009
14 min lasīšanai
52 foto

Šis ceļojums ir atgriešanās Maķedonijā. Atgriešanās valstī, kas apbur ar šarmu un viesmīlību, augstākajiem Balkānu kalniem un klosteriem, nacionālo virtuvi un vīniem, ezeriem un upēm. Stāsts par Maķedoniju – slavenā Maķedonijas Aleksandra dzimtenes novadu un vienu no bijušās Dienvidslāvijas republikām – ko apceļojis reti kurš mūsu valsts iedzīvotājs. Tie ir iespaidi, kas paliek atmiņā uz mūžu. Tās ir emocijas, ko nespēj nozagt neviens. Skopje Maķedonijas galvaspilsēta – Skopje – pilsēta, kuras vaibstus 1963. gadā vienreiz un uz visiem laikiem izmainījusi zemestrīce, ļaujot cilvēku dzīvē ienākt 60-to gadu funkcionālisma elpai. Pilsēta, pār kuru slejas X gadsimtā būvētais Kalē cietoksnis – kādreizējā Maķedonijas valdnieka cara Samoila varas simbols. Skopjē pilsētniekus un viesus sevī uzsūc austrumu bazāra kņada, ar savu šarmu pārņem gājēju ieliņu un kafejnīcu mājīgums, bet vēsturisko mošeju minareti stiepjas augstāk par dzīvojamajiem namiem. Te atrodas Maķedonijas lielākais un ornamentiem bagātākais musulmaņu dievnams – Mustafā Pašā mošeja. 1492. gadā būvētais lūgšanu nams tiek restaurēts jau kopš 1968. gada, bet šogad redzētā rosība ļauj cerēt, ka darbi tiks pabeigti pārskatāmā nākotnē. Pateicoties restauratoru labvēlībai, mums rodas izdevība nokļūt arī dievnama iekšpusē. Tur pilnā sparā rosās sava amata meistari, atjaunojot sienu gleznojumus un vērtīgos kokgriezumus. Te redzams gan ar marmora plāksnēm izklāts minbars , gan no vērtīgas koksnes izgatavots balkoniņš sieviešu kārtas dievlūdzējām. Mošejas kupoli, līdzīgi kā pirms gadsimtiem, rada perfektu akustiku, lai imami varētu uzrunāt sapulcējušos masas. Zem mošejas kupoliem izbūvētie logi ļauj telpā ieplūst dienasgaismai, lai vēlāk tā sajauktos ar sienu zilganajiem ornamentiem un radītu mirdzošu staru kūļus. Vēl tikai pietrūkst notraust putekļus pēc meistaru darba, izklāt tepiķus un sapulcēt dievlūdzējus, lai mošejas telpas pārņemtu ne vien gaismas staru, bet arī laužu dvēseļu mirdzums. Kāpjot pa minareta stāvajiem un šaurajiem pakāpieniem, pārņem sajūta kā viduslaiku cietokšņa tornī, kas paredzēts tā iemītnieku dzīvību glābšanai briesmu gadījumos. Un kas to būtu gaidījis – arī te mīt dzīvība! Uz viena no pakāpieniem kāds balodis uzvijis ligzdu, kur rūpīgi izdējis vairākas olas. Vai maz drošāka vieta būtu atrodama jaunajai putnu paaudzei pilsētas urbānajā vidē? No 124 pakāpienus augstā minareta balkoniņa paveras skats pār visu Maķedonijas galvaspilsētu, kas ērti iekārtojusies starp vairākām kalnu virsotnēm Vardaras upes krastos. Te redzami gan trokšņainā bazāra tirgotavu jumti, gan Kalē cietokšņa stāvie mūri, gan Maķedonijas laukums, gan dzīvojamo rajonu namu slaidie stāvi. Savulaik minareti tikuši būvēti, lai muedzini uz dievkalpojumiem varētu sasaukt tuvākās apkārtnes iedzīvotājus, bet mūsdienās kalpo par savdabīgu dievnamu rotājumu. Skopji burtiski uz pusēm sadala Vardaras upe, vienā pusē atstādama maķedoniešus un kristīgo kultūru, bet otrā – albāņus, turku vēsturisko mantojumu un islamticīgo kultūru. Upes abus krastus simboliski savieno gājējiem paredzētais Kamen most, kas atjaunots pēc 2001. gada etniskā konflikta starp maķedoniešiem un vietējiem albāņiem. Šeit arī 1689. gadā sodīts ar nāvi maķedoniešu sacelšanās līderis Karpošs – Kumanovas karalis. 214 metrus garais un 6,33 metrus platais gājēju tiltiņš būvēts vēl 15. gadsimta nogalē pēc sultāna Mehmeta II pavēles. Savulaik tas Skopjei ļāvis kļūt par nozīmīgu tirdzniecības centru, jo bijis vienīgais tuvākajā apkaimē. Tas nodrošinājis tuvu un tālu novadu tirgotāju saplūšanu Vardaras upes krastos tieši šajā vietā. Pakāpeniski Skopjē veidojusies arī infrastruktūra pašu tirgotāju vajadzību apmierināšanai. Auga jauna un turīga pilsēta. Ja ceļotāju Vardaras upes kreisajā – turku – krastā pārsteidz majestātiskas mošejas, bazārs un seno romiešu pirtis (mūsdienās mākslas galerija), upes labais krasts ikvienu atnācēju sagaida ar Maķedonijas laukumu. Šeit izvietojušās neskaitāmas kafejnīcas un gaumīgi restorāni. Pa gājēju ieliņām plūst nesteidzīgi skopjieši, bet ainavu, kopš pērnā gada izdaiļo bronzā atlietas skulptūras. Te redzams gan kurpju spodrinātājs, gan žēlastības dāvanu lūdzējs, jauna dāma un niknumā aizsvilies bullis. Te atrodas arī slavenās mūķenes – mātes Terēzes – memoriālā māja. Pie visu laiku slavenākās skopjietes kādreizējās dzīvesvietas novietota žēlsirdības māsas skulptūra, bet nams kļuvis pieejams ikvienam interesentam. Upes labajā krastā atrodas arī Maķedonijas parlaments un valdības ēkas. Ohrida No Skopjes mūsu ceļš pāri Balkānu kalnu virsotnēm turpinās uz Maķedonijas kūrortu un atpūtas galvaspilsētu – Ohridu. Pilsēta atrodas pašā Albānijas pierobežā pie tāda paša nosaukuma ezera, kas pārsteidz ar savu varenību. Ohridas vecpilsēta un ezers atzīts par UNESCO pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļu. Tie iekļauti arī prestižajā ceļvedī „1001 Natural Wonders You Must See Before Die” („1000 un 1 dabas brīnums, kas jāredz, pirms mirsti”). Vēl pirms mūsu ēras ilīrieši šo pilsētu sauca par Lihnidosu (Lychnidos) – gaismas pilsētu. Ohridas vecpilsētu veido šauru, viduslaikiem raksturīgu, ieliņu tīkls, kas vijās starp tikpat maziem un kompaktiem namiņiem. To pirmajos stāvos un pagrabos izvietojušās gan mazas piparbodītes, kur iegādāties kādus kārumus vai suvenīrus, gan mājīgi restorāni, kur doties vietējās virtuves garšu un smaržu pasaulē. Lai paņemtu līdzi uz mājām kaut daļiņu šeit sastopamo garšu un smaržu, vērts iegriezties vietējā bazārā. No jauna puiša, šeit var iegādāties gan saldpilnas melones, gan sulīgus arbūzus, bet padzīvojusi sieva tirgo kaltētu un samaltu papriku. Paprika šeit ir gan asa, gan salda – kādu pircējs vēlas. Stikla burciņās rindojas dažādu garšu medus, bet no maisiem spīd ārā vairāku šķirņu rieksti. Vietumis, dažāda tilpuma pudelēs, pulcējas arī kas dvēseli sildošs – vietējo zemnieku rakija. Tā mēdz būt gan stiprāka, gan maigāka. Rakija ir tikpat dažāda, cik to izgatavotāji. Vērts iegriezties arī zeltlietu un sudrablietu veikaliņos, meklējot vēl neredzētas formas un kaluma rotas. Cenas šeit ievērojami zemākas nekā Latvijā. Turklāt vienmēr iespējams pakaulēties un ietaupīt nedaudz denāru. Pie Ohridas krogiem un kafejnīcām izvietotajos vasaras dārzos laiski atlaidušies tie, kuri atpūtas mirkļus bauda, vērojot lēni aizslīdošos garāmgājējus. Šo skatu nepārtrauc ne rosīgie oficianti, kuri steidz apkalpot klientus, ne piekrastes viļņu maigās bangas. Kamēr dienas svelmē kafejnīcu apmeklētāji tiek cienāti ar vīnu un kafiju, bet kebabu ēstuvēs tiek grilēta gaļa, savas durvis uz vairākām stundām piever apģērbu veikali, frizieru un bārddziņu saloni. Pavēlāk vakarā, kad ielas būs pilnas ar gājējiem, bet kafejnīcās un krogos būs grūti atrast kādu brīvu galdiņu, tie atkal būs vaļā. Tad pilsētas naktsdzīve atsāksies un jautrības mutulis virmos jaunos augstumos. Ohridā atrodas neskaitāms daudzums pareizticīgo dievnamu starp kuriem slavenākā ir Svētās Sofijas katedrāle. Kopš katedrāles uzbūvēšanas XI gadsimtā, tā tikusi pārveidota gan par mošeju, gan noliktavu, gan stāvējusi tukša un pamesta. Pēc vērienīgiem restaurācijas darbiem, 20. gadsimta 50-tajos gados, šeit notiek klasiskās mūzikas koncerti. Svētās Sofijas katedrāle ir tikai viena no divām baznīcām pasaulē, kur tik lielā skaitā labi saglabājušās XI gadsimta freskas. Otra ir Kijevas Svētās Sofijas katedrāle. Vienas no brīnišķīgākajām sajūtām pārņem agros rītos, kad Ohridas baznīcu zvani ar pirmajiem saules stariem pieskandina vecpilsētas ieliņas un saplūst ar piekrastes viļņiem, izzūdot smalkajās ezera ūdens putās. Savukārt, fantastiskākais skats uz Ohridas ezeru paveras no Svētā Klementa katedrāles. Lai arī dievnams atjaunots vienīgi 2002. gadā, tas atrodas kādreizējā klostera teritorijā. Šī vieta slavena ar brāļu Klementa un Nauma darbu IX gadsimtā, mācot vietējiem iedzīvotājiem rakstīto vārdu un sludinot kristīgo vēsti. Abi brāļi bija savu tautiešu Kirila un Metodija līdzgaitnieki, izplatot rakstību un kristīgo vēsti starp slāvu ciltīm. Ohridas ezers Agrās rīta stundās pirmie laivinieki gatavo vecos, bet joprojām uzticamos peldlīdzekļus jaunai dienai un darba cēlienam. Laivas Ohridā pārsvarā tiek izmantotas, lai vizinātu ģimeni un/vai tūristus, jo slavenās Ohridas foreles zveja jau vairākus gadus kā aizliegta. Liegums gan nedarbojas Albānijai piederošajos ezera ūdeņos. Nereti izklaides braucienu nodrošināšana tūrisma sezonas laikā ir vienīgais ohridiešu ģimeņu iztikas avots visa gada garumā. Izklaides braucieni ar laivām šajā majestātiskajā ezerā ir tikai monētas viena puse. Otra slēpjas kalnu ieskauto ūdeņu nakts melnumā, kad vienīgo Baikāla un Titikakas ezeru līdzinieku pārņem cita, daudzu acīm slēpta rosība. Kā sačukstas vietējie, naktīs savu laivu klusos motorus darbina kontrabandisti, bet tīklus kārto nelegālie zvejnieki. Tik kārota un labu peļņu sološa ir Ohridas forele un preces, kas slepus tiek mēģināts ievest no Albānijas. Bet tie nav vienīgie Ohridas ezera dārgumi. Kā viens no populārākajiem suvenīriem ezera apkaimē, jāmin Ohridas pērle. Lai arī tā nav dabīgi augusi ezera dzīlēs, bet gan veidota no tur mītošo zivju zvīņām un asakām, skaistumā neatpaliek no lepnajām līdziniecēm. Ezera lieganie saldūdens viļņi skalojas 30 kilometru garā un 15 kilometru platā, kalnu ieskautā ieplakā uz Maķedonijas un Albānijas robežas. Kā norāda vēstures pētnieki, Ohridas ezera krastos arī atradusies viena no senākajām cilvēku apmetnēm Eiropā. Un vietējie, smejoties, piebalso, ja arī kādā no pasaules ezeriem slēpjoties Lohnesa briesmonis, tad tā ir Ohrida. Un ne velti. Ezera dziļums sasniedz 289 metrus, bet debesu zilā ūdens dzidrums ļauj mums ielūkoties līdz pat 22 metriem zem ezera mirdzošās virsmas. Svētā Nauma klosteris Ezera otrā galā atrodas Svētā Nauma klosteris. Šeit arī atrodami vairāki burvīgi avoti, kas Ohridai piegādā skaidru kalnu ūdeni no 800 metrus augstāk esošā Prespas ezera otrpus Gaļičicas kalniem. Nezinātājs šos avotus varētu pat sajaukt ar nelielām upītēm. Tie ir kādus deviņus metrus plati un zināmu sprīdi pat kuģojami ar laivu palīdzību. Arī šeit savus pakalpojumus piedāvā laivinieki, gan ļaujot apskatīt ūdeņiem bagātos kalnu avotus, gan arī klosteri no ezera puses. Svētā Nauma klosteris uzbūvēts uz klints pašā ezera krastā. Tā sienās izvietojies ne vien dievnams, bet arī neliela viesnīca, restorāns un suvenīru veikaliņš. Klostera pagalmu, dārzu un tuvāko apkaimi burtiski okupējuši uz vietas mītošie pāvi. Tie tik ļoti pieraduši pie nemitīgās ceļinieku un tūristu plūsmas, ka ļauj sev pieiet pat rokas stiepiena attālumā. Nelielajā baznīciņā ir jāpieliec galva, ikreiz pārejot no vienas telpas nākamajā. Raugoties uz daudzajām, pedantiski gleznotajām freskām ar bībeliskiem sižetiem, nāk prātā, cik gan daudz laika un cilvēcisku pūļu savulaik bijis nepieciešams veltīt māksliniekam, lai radītu darbu, ko cilvēki apbrīnotu vēl pēc tik daudziem gadsimtiem? Klosteris nosaukts svētā Nauma vārdā. Vīram, kurš kopā ar brāli Klementu otrā ezera krastā sāka Ohridas apkaimes iedzīvotājiem mācīt rakstību un sludināt kristīgo mācību. Kad pirmajā klosterī kļuva par šauru visiem mācīties alkstošajiem, Naums devās uz šo ezera krastu un dibināja jaunu klosteri. Levadas pāreja No Svētā Nauma klostera dodamies arvien augstāk kalnos. Mums priekšā ar neskarto apkārtni slavenais Prespas ezers. Lai nokļūtu līdz tam no Sveti Naum, jāšķērso 1547 metrus augstā Levadas kalnu pāreja. Ja Ohridas krastos joprojām ir gaišs un saulains, tuvojoties kalnu virsotnēm, gaiss paliek arvien mitrāks un dūmakaināks. Te mūsu atpūtas vietu šķērso kāds neliels lietus mākonītis, te cits viņa līdzinieks paslīd garām mūs neaizķēris. Sasniedzot Levadas pārejas augstāko punktu, mēs atjēdzamies jaunā, baltā realitātē. Realitātē, kur zudusi atbalss, bet būtnes un priekšmeti, kas atrodas tālāk par metriem desmit, saplūst ar visapkārt esošo baltumu. Tā nav migla. Tas ir liels un pūkains gubu mākonis. Sajūtas var salīdzināt ar tām, kas bērnībā radās skatoties filmiņu par ezīti un lācēnu – draugiem, – kuri viens otru bija pazaudējuši spēcīgā miglā. Fantastisko sirreālismu vēl pastiprina biezajā baltumā dziestošais krucifikss un pāris kapu plāksnītes kraujas malā pie kuras esam piestājuši. No baltuma vietumis lien ārā pa gaistošam pļavas puķu pārim. Tās arī vienīgās liecinieces tuvumā esošai alpīnai pļavai. Prespas ezers Mazinoties augstumam virs jūras līmeņa pēc Levadas pārejas šķērsošanas pamazām skaidrojas arī laiks. Uz šaurā kalnu ceļa vienīgie ceļabiedri – malkas vedēji. Iedzīvotāji, gatavojoties ziemai, steidz lejā esošajiem ciemiem sagādāt kurināmo. Malka tiek vesta gan mūļu pajūgos, gan traktoru un kravas automašīnu piekabēs. Tā kā kravas ir smagas, kolonas uz priekšu virzās īpaši lēni. Mēs tās pakāpeniski apdzenam un drīz vien jau mūsu skatus ar savu pirmatnējo burvību pārņem Prespa. Nedaudz mežonīgais, bet skaistais ezers slavens ar tā daudzveidīgo putnu populāciju. Šeit sastopami gan Latvijas dabai ierastie gulbji un jūras kraukļi, gan eksotiskie pelikāni. Kopumā ezera apkaimē dzīvo 115 dažādu putnu sugu. Lai nokļūtu uz leģendāro Golem Grad salu Prespas ezerā, kur kronēti kādreizējie maķedoniešu vadoņi, nolemjam doties uz kādu no ciemiem ezera apkaimē, lai nofraktētu laivu. Izvēlamies vistuvāko salai un vismazāko Prespas piekrastes ciemu – Konjsko – kurā mīt vien desmit pastāvīgo iedzīvotāju. Pati Konjsko apdzīvota jau antīkajos laikos un ir atzīta par Maķedonijas kultūras mantojumu. Diemžēl, kā izrādās, ceļš uz šādu attālu vietu pārvarams vien apvidus vai kravas automašīnā un mums nākas griezties atpakaļ, nesasniedzot kāroto galamērķi. Kā zināmu kompensāciju izvēlamies papusdienot Oteševas ciema restorānā pašā ezera krastā, vērojot mierpilno jūras kraukļu meditāciju un pelikānu slaidos lokus zivju meklējumos. Prespas ezeru ieteicams apmeklēt ikvienam, kurš meklē atpūtu pie neskartas dabas, romantiskas pastaigas mēnesgaismas krēslā vai mieru un klusumu no ikdienas steigas. Bitola Pirms vakarā atgriezties Ohridā, mūsu ceļš ved cauri Bitolai. Pilsētai, kas savulaik lepojusies ar Maķedonijas ekonomiskās galvaspilsētas statusu. Tas lieliski redzams pilsētas vecpilsētā un it īpaši tās promenādē. 19. gadsimta izskaņā un 20. gadsimta sākumā celtie un jūgendstila motīvos ieturētie nami viens otru pārspēj greznībā un izsmalcinātībā. Ikviens vietējais tirgotājs savulaik uzskatījis par goda pienākumu uzbūvēt namu, kas skaistumā un elegancē pārspētu tuvākajā apkārtnē esošās celtnes. Namu pirmajos stāvos viena pie otras izvietojušās neskaitāmas kafejnīcas, bāri un restorāni. Veikalnieki steidz piedāvāt jaunākās modes un sadzīves preces. Pilsētas tēvi cenšas atjaunot Maķedonijas Aleksandra laika slavu. Pilsētnieku un viesu uzmanībai sagatavots svinīgs, bronzā liets Maķedonijas slavas zenītam veltīts skulptorāls komplekss. Dzīve šeit kūsā, jo arī mūsdienās Bitolas ekonomika attīstās veiksmīgi. No vienas puses par to pilsētas iedzīvotāji var pateikties netālu esošajām ziemas slēpošanas trasēm, bet no otras - 30 kilometru tuvajai robežai ar Grieķiju, kas piesaista iepirkties noskaņotus kaimiņvalsts piederīgos. Šeit atrados arī viena no nedaudzajām Maķedonijas katoļu draudzēm, vairākas mošejas un pareizticīgo dievnami. Sērūdens pirtis Uzaustot jaunai dienai, dodamies ceļā uz Banjištes sērūdens pirtīm. Tās atrodas kalnainā apvidū pašā Albānijas pierobežā. Neskatoties uz to, ka joprojām atrodamies Maķedonijā, mobilais tālrunis jau sveicina Albānijā. Šeit nav iespējas izvēlēties kādu no Maķedonijas teleoperatoru piedāvātajiem pakalpojumiem. Šī tiešām ir noslēgta vieta, kur izbūvēta sēravotu ārstnieciskā sanatorija. Sajūta, ka šeit nonākam valsts sociālistiskajā pagātnē. Izskatās, ka kopš tā laika te nav mainījusies ne apdare, ne mēbeles. Vienīgi vīriešu daļas lielais baseins izbūvēts no jauna, bet mēs nedodamies turp. Mūs sagaida atsevišķi, nelieli baseiniņi, kur vienatnē vai divatā var baudīt sēravotu pirts atmosfēru. Kā norāda sanatorijas speciālisti, tad sērūdens avotu pirtis kombinācijā ar citiem terapijas veidiem palīdz dziedēt traumas, ādas, ortopēdiskās, elpceļu, uroloģiskās un pat nervu saslimšanas. Līdz ar mājīgo siltumu, atmaigušo ādu, ķermeņa un prāta atpūtu iegūstam arī sēram raksturīgu aromātu. Tas iesūcas gan mitrajā ādā, gan arī svaigajās drēbēs. Bet tas ir tā vērts. Aizraujošs piedzīvojums, kas liek aizmirst nogurumu un rūpes. Sanatorijas kompleksā un ap to pārsvarā pulcējas vecāka gadagājuma albāņu izcelsmes cilvēki. Apkārtējās mājās nereti ierīkoti viesu nami, kur iespējams izmitināt pie avotiem ieradušos cilvēkus no tuvākas un tālākas apkārtnes. Šķiet, sanatorija spējīga atveseļot ne tikai ar savu avotu pirti. Atveseļojoša ir pati vide. Patīkama ir urdzēšana, ko rada no kalnu virsotnēm plūstošie sēravotiņi. Skats, kas paveras, lūkojoties uz tuvējo kalnu virsotnēm un lejā esošo ieleju. Patīkamu sajūtu un labu domu pārņemti varam turpināt savu ceļu. Mavrovas dabas parks Banjištes sērūdens avoti atrodas Mavrovas dabas parka pievārtē. Mavrova ir pasakaini skaista vieta, kur tā vien gribētos palikt, lai ik dienas varētu skatīt tik daudzus zaļā un zilā toņus un apakštoņus. Te pļavas zaļums mijas ar krūmu un koku zaļumu, bet tie – ar skuju koku radīto nokrāsu. Debesu zilgme saplūst ar kalnu virsotņu zilumu, kam pretī spoguļojas kalnu upju un avotu zilums. Ar zāli pieaugušu celiņu malās spraucas ārā prāvas meža zemenes, daudz neatpalikdamas no dažas labas dārza ciltsmāsas. Ik pa laikam ar mazāku vai lielāku lēcienu jāšķērso kārtējais kalnu avotiņš. Staigājot pa vietām, ko auto nav šķērsojis vismaz vairākus mēnešus; pa vietām, kur cilvēka iekopti lauki nav skatāmi jau vairākus desmitus gadu, bet cilvēks ieklīst tikai reizi pa reizei, pārņem pirmatklājēja sajūta. Pilnai laimei pietrūkst tik telts, neliels ugunskurs, tēja un cepeša smarža. Viss pārējais – svaigs gaiss, mēness un zvaigznes, kalni un upe – ir jau uz vietas. Laipni lūgti Paradīzē zemes virsū. Pār vienu no upes iedzītām aizām ved pārdrošs viduslaiku akmens tiltiņš. Saskaņā ar leģendu mednieku vajātais un ievainotais briedis šajā vietā lecis pāri Garskas upei, bet iekritis tajā un miris upes otrā krastā. Par godu brieža drosmei un veiksmīgām medībām, vietējais Otomāņu kungs pavēlējis uzcelt Brieža lēciena tiltu. No 14. gadsimtā celtā tiltiņa paveras brīnišķīgs skats uz lejup traucošās upes straumi un apkārtesošo mežaino kalnu virsotnēm. Lai arī garumā tas nepārsniedz metrus desmit, tas ved pār kādus 15 metrus dziļu aizu. Tā platums nepārsniedz divus metrus, bet izliekums sasniedz cilvēka augumu. Turklāt akmens tiltiņam nav margu. Taisni jābrīnās, kā ļaudis bez mūsdienu tehnikas ar salīdzinoši primitīviem instrumentiem pirms vairāk nekā 600 gadiem spējuši uzcelt šādu inženiertehnisko būvi tik bīstamā vietā. Mavrovas dabas parks sevī slēpj vēl daudz brīnišķīga un apskates vērta. Te ir gan slēpošanas kūrorts Popovo Šapka ar melnajām, zilajām un zaļajām trasēm, gan Aļičicas ala, gan slavenais un joprojām strādājošais Bigorska klosteris. Šeit iespējamas gan komercmedības, gan makšķerēšana. Mierīgākas atpūtas piekritēji var izvēlēties kādu pārgājiena maršrutiem, lai apskatītu parka fantastiskos ūdenskritumus un alas. Šeit atrodas arī brīnišķīgi senatnes elpu saglabājuši kalnu ciematiņi. Seno romiešu lielceļš un alu baznīca Vienā no Ohridas ezeru nostūriem, pašā Albānijas pierobežā, atrodas Radoždas ciems. Radožda ir slavena ne vien ar saviem izcilajiem zivju restorāniem, bet arī ar klintīs izcirstu alu baznīcu un seno romiešu lielceļa – Via Egnatia – posmu. Svētā Ercenģeļa vārdā nosauktā baznīciņa atrodas pašā ciemata sākumā un tikai nedaudz atšķiras no sarkanīgās klints stāvās sienas. Ar skatu uz ezeru izbūvētās lūgšanu vietas priekšpusē esošās klints sienas apgleznotas ar freskām. Attēlojot bībeliskus sižetus, fresku varoņi nolūkojas ikvienā atnācējā. Tie raida skaidrus un vērtējošus skatienus. Baznīciņas durvis ikdienā ir slēgtas, bet to atslēgas var saņemt turpat lejā esošajā krogā „Dva Bisera” – pie krodzinieka. Par uzticēšanos atnācējiem liecina kaut vai fakts, ka dievnamā brīvi pieejamas vairākas ikonas, citi reliģisko rituālu priekšmeti un ticīgo saziedotā naudiņa. Dievnama sienas un griestus rotā senas freskas, bet gaisu piesātinājis kūpošu skalu un sveču dūmakas aromāts. Lai arī šeit nav augstu griestu, par debess spēku varenību atgādina skats uz vareno Ohridas ezeru un otrpus tā esošie Gaļičicas kalni. Savukārt, Radoždas ciema otrā galā viena no nelielām ieliņām ved augstāk kalnā uz seno romiešu lielceļa posmu – Via Egnatia. Pavisam drīz ceļš kļūst nešķērsojams autotransportam un ikvienam interesentam tālāk jādodas kājām. Platai taciņai līdzīgais ceļš caur krūmājiem tālāk virzās augšup līdz abās pusēs ceļam parādās rūpīgi veidots akmens valnis – apmale, – bet zemes segumu nomaina rūpīgi veidots dolomīta bruģis. Senatnē viens no Romas impērijas inženiertehniskajiem brīnumiem – Via Egnatia – savienoja mūsdienu Durranī (Albānija) un Tsaloniku (Grieķija) ostas, kalpojot par nozīmīgu tranzīta koridoru starp Romu un Konstantinopoli (mūsdienu Stambula). Šādi lielceļi savulaik šķērsoja visu senās Romas teritoriju. Lai arī pa antīko lielceļu vairs nevirzās tirgotāju karavānas, impērijas vēstneši un armijas daļas, to izmanto vietējie iedzīvotāji. Izmanto, lai no tuvējā meža atvestu mājās malku vai atnestu mežā izaugušos labumus, kā arī, lai norobežotu savu mazdārziņu no kaimiņa teritorijas. Neticami, kliedzoši, bet fakts – antīkās pasaules mantojuma akmens valni radoždieši izmanto kā savu mazdārziņu sētu. Ik pa brīdim antīkajā mūrī ierīkoti vārtiņi, bet uz paša vaļņa – metāliska sieta sētas. Šķiet vietējos tas nesatrauc. Viņi pilnībā apraduši ar blakusesošo tūkstošgadīgo vēstures mantojumu. Galu galā nav jau vienīgais saglabājies Via Egnatia posms Maķedonijā. Naktsdzīve Maķedonija ir valsts, kur var baudīt mūžīgo kalnu, seno klosteru burvību, iesaistīties aktīvā tūrisma aktivitātēs. Šeit līdzi sev aicina nirēji, paraplānu un deltaplānu piloti. Te iespējams doties pārgājienos pār kalniem un izpētīt klintīs esošās alas. Braukt ar ūdensslēpēm vai laiski atlaisties tūristu laiviņas solā. Ziemā izmantot slēpotāju trases, bet vasarā atpūsties mūžīgā Ohridas ezera akmeņainajās pludmales. Ohrida uzrunā arī ar savu naktsdzīvi, kas sezonas laikā rit praktiski bez pārtraukuma. Vakaros vecpilsētas ielas un ieliņas pārvēršas neskaitāmās diskotēkās. Katrs diskobārs atskaņo savu mūziku ne tikai telpās, bet arī to ārpusē un ielas kļūst par gariem muzikāliem piedzīvojumiem. Ja diskobāru piedāvājums šķiet telpiski par šauru, iespējams doties uz kādu plašāku vietu. Salīdzinājumā ar Ohrid Disco Park Club, Rīgas lielākie naktsklubi šķiet mazi un klusi. Arī mūzikas piedāvājums atbilst dažādai gaumei. Te ir gan elektronika, gan pops un roks un pat savs īpašs – džeza klubiņš. Par klubu kvalitāti liecina fakts, ka vietējie menedžeri spēj regulāri piesaistīt viesdīdžejus no Lielbritānijas un Vācijas. Atpūtnieku ērtībām par tradicionālu notikumu kļuvis Ohridas Vasaras festivāls. Tā laikā no jūlija līdz augusta vidum pilsētniekiem un viesiem tiek piedāvāti izcili klasiskās mūzikas koncerti, pasaulē slavenu operas dziedātāju uzstāšanās, tradicionālo folkloras kopu priekšnesumi, teātra iestudējumi, hip hop sacensības, džeza koncerti. Tā, piemēram, šogad 49. festivāla sezonu atklāja Budapeštas simfoniskā orķestra un Maķedonijas operas un baleta teātra kora koncerts, bet noslēguma ceremonijā muzicēja Apvienotais Eiropas kamerorķestris. Ieejas biļetes cena uz šiem pasākumiem vien 10 latu. Pārējo pasākumu ieeja maksa noteikta 2 – 4 latu robežās. Tāda ir Maķedonija, kas atklājās manam skatam jau otrreiz apmeklējot šo Balkānu paradīzes stūrīti. Valsts, kas savaldzinājusi pietiekami, lai tajā atgrieztos arī trešo un ceturto reizi. Lai atkal un atkal izbaudītu tās dabu, viesmīlību, virtuvi un kultūrvēsturisko vidi. Uz tikšanos Maķedonijā, lasītāj! Ivars Jakovels

Maķedonijas apskāvienos

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem