Ararats 2.

23.10.2005
7 min lasīšanai
4 foto

Prologs. Iespējams, šo sacerējumu būs interesanti lasīt vienīgi pašiem dalībniekiem, jo negrasos pārstāstīt ''Lonely planet'' ceļvedi, nedz arī pārāk iedziļināties vēsturiskās un politiskās peripetijās, situācija šajā reģionā ir gana sarežģīta arī šobrīd, par ko pārliecinājāmies uz savas ādas. Lai izpaliek teiksmas par Noasa šķirstu, virsotnē tā uz aci to nemanījām, bet pamatīgākus meklējumus liedza lielais aukstums. Šis būs apraksts par 7 letiņu - Gitas, Andas, Vitas, Ralfa, Ivetas, šefa Ziga un maniem piedzīvojumiem Araratā šī gada septembrī. Kāpēc Ararats 2? Tam iemesli ir vairāki. 1kārt, patiešām ir 2 Ararati - Lielais (5165m) un Mazais (3895m), 2kārt, mēs ar Sigismundu Grohovski (vietējie viņu dēvēja par Big Baba, bet mēs - vienkārši par Zigi) priekšgalā bijām 2. latviešu grupa, kas uzkāpa šajā kalnā un 3kārt, šis bija arī mans 2. mēģinājums tur nokļūt. Un tā - 1. diena, 17. 09. Kas var būt sliktāks par nokavētu lidmašīnu!!! Lidostā ierodamies savlaicīgi, bet dīvaini stulbu, jeb stulbi dīvainu sakritību rezultātā 4 no 7 cilvēkiem nokavē reģistrāciju. Palikušie, atguvušies no pirmā šoka, nolemj, ka aizlidojušos vairs noķert nevar, tāpēc situācijā tiks pārspēlēta, proti, pirktas jaunas biļetes, lai lidotu pēc 3 dienām. Lai arī vainīgi bijām paši, bija iespēja situāciju atrisināt arī citādi. FUI ''Air Baltic'' un Rīgas lidostas darbiniekiem!!! Joprojām 1. diena, bet 20. 09. Šoreiz iztiekam bez starpgadījumiem un nepaiet ne 3 st. kad piezemējamies starptautiskajā Ataturka lidostā Stambulā, vēl 2 st. un esam Erzurum, kur mūs sagaida busiņš, lai aizvizinātu līdz Doģubayazit pilsētai, kur mitināsimies turpmākās dienas. Doģubayazit - pierobežas pilsēta, līdz Irānai 35 km, atrodas 1950 m v.j.l., tranzītceļš uz Pakistānu, Ķīnu. Beidzot arī mēs esam Turcijā! Kāri tveram pirmos iespaidus. Apvidus kalnains un tuksnešains, aiz loga pavīd pa kādam nabadzīgam ciematam, ceļa malās tirgotāji ar arbūziem un milzu kāpostgalvām. Apstājamies benzīntankā, kur mūs cienā ar tēju, ko turciski sauc pavisam vienkārši - čai un dzer to no mazām stikla glāzītēm piekožot cukurgraudiņus. Un tad skatam paveras vientuļš kalns ar skaistu, sniegotu cepuri. Jā, tas ir Ararats, apstiprina mūsu pavadoņi. Ararats 1X tika iekarots 1829. g., bet pēdējais vulkāna izvirdums bija 1840.g. Kalnā kāpj kopš 1970. g., bet vēlāk Turcijas valdība liedza pieeju šim kalnam nemitīgo militāro konfliktu dēļ. Atļauja kāpt tika atjaunota 2001. g., bet pirmie latvieši tajā pabija pirms gada. Jau tumsiņā ierodamies Parašuta kempingā. Mūsu 3 meitenes jau priekšā un notiek vētraina apsveicināšanās. Ir klāts bagātīgs vakariņu galds ar grilētu gaļu, dārzeņiem, augļiem un turku nacionālo dzērienu rakiju. Šerefe (prozit) - tas ir pirmais turku vārds, ko iegaumēju. Ja no dzērieniem vēl var atteikties, tad par pasīvajiem smēķētājiem kļūstam piespiedu kārtā, jo šeit smēķē visi un visur. Gita, Anda un Vita šeit uzturējušās 3 dienas un laiku veltīgi nav zaudējušas - ir izpētīti radu raksti un apgūti vārdi turku un kurdu valodā. Parašuts būs mūsu gids, viņš nodarbojas ar visu, kas saistīts ar kāpšanas lietām Araratā un pārāk daudz lieto rakiju, bet vecākais brālis Mehmeds ir šī krodziņa saimnieks. Atkāpe par vārdiem. Skaidrības labad pievienoju savas iesaukas, jo viņus visus te sauc vai nu par Ahmetiem vai Mehmediem. Parašuta īstais vārds ir Ahmets, viņa brāli sauc Mehmeds, vēlāk figurēs arī ''večuks'' Mehmeds un ''simpātiskais'' Mehmeds. Vakars paiet jautri, noskaidrojot pārpratumus un stāstot piedzīvojumus, bet arī noguruši esam gana un drīz vien dodamies pie miera. 2. diena, 21. 09. Pils apskate un testa pārgājiens. Pēc brokastīm ejam apskatīt Ishak Pasha pili (1685 - 1784), kas ir viena no slavenākajām Otomanu (Osmaņu?) impērijas celtnēm Turcijā un atrodas 5 km uz austrumiem no Doģubayazit. Pils ir atjaunota un arī patreiz notiek restaurācijas darbi. Tajā bijušas 366 istabas, 66 no tām atvēlētas harēma sievietēm. Visinteresantākā ir lielā zāle, kur sēdēja pats valdnieks, bet harēma sievietes no pretējās puses lūkojās spoguļos, pašas palikdamas neredzamas, lai pamanītu katru valdnieka vēlēšanos un to izpildītu. Vēl ir noklaušināšanas istaba, kuras durvis aiz ienācēja tika slēgtas un vienīgā izeja bija ceļš uz cietumu, kas atstāj pavisam drūmu iespaidu. Protams, neiztika bez pirts, virtuves, maizes ceptuves, mošejas utt. Naktī pils ir izgaismota un no mūsu dzīvesvietas izskatās fantastiski. Pēc tam ejam testa pārgājienā Parašuta vadībā. 1X uzvelku jaunos zābakus un mācos ar tiem pārvietoties. Atpalieku jau pirmajos 100 m, bet steigties nedomāju. Parašuts visu laiku tiranizē mani ar saviem ''how are you'', bet neņemu viņu galvā un turpinu savā lēnajā tempā. Pie vakariņu galda pārspriežam turpmāko rīcības plānu. Paredzēts, ka virsotnē jāuzkāpj 3 dienās. Mēģinu protestēt pret šādu tempu, jo nesmu pārliecināta par savām spējām , bet neviens manī neklausās. Un tā tiek nolemts sekojošais - somas nebūs jānes, arī ar ēst gatavošanu nebūs jānopūlas, atliks vien uzstiept savu personisko rumpi lidz 5000 m un par visu šo servisu šķiramies no pieklājīgas summiņas. Atkāpe par naudas lietām. Samaksājot norunāto summu mums ne par ko vairs nav jārūpējas - tiekam ēdināti (pārmērīgi daudz), guldināti, pavadīti iepirkšanās tūrēs, vārdu sakot, pilns serviss. Bet pats interesantākais ir tas, ka nejūtamies kā pakalpojuma pircēji, bet kā viesi, kuru dēļ mājinieki cenšas kā vien spēj. Vēl jāsakravā somas un jāpārbauda dzelkšņi. Mani pārņem nemiers tos pielaikojot, tikai teorētiski zinu kā ar tiem iet, bet Zigis saka, lai neuztraucoties, viss būšot kārtībā. 3. diena, 22. 09. Pirmā kalnu diena. Lai gan ir norunāts izbraukt 8os, izkustamies tikai10os. Līdz tam dzeram suliņu, fotografējamies, bet Anda visu laiku streso kā tur būs. Man liekas, pagaidām nav ko satraukties, tiksim augstāk, tad jau redzēs. Mūs ar Vitu vairāk nodarbina jautājums vai ar saviem superīsajiem šortiņiem nešokēsim vietējos iedzīvotājus, bet par laimi mūs pieved pie paša kalna, kur ciemu vairs nav. Esam uzbraukuši līdz 2200 m, mantas un pārtika, ūdeni ieskaitot, tiek uzkrautas zirgu mugurās, paņemam savas mazās somiņas un kāpiens Araratā var sākties. Šodien ejam manā gliemeža tempā. Čāpoju tūlit aiz Parašuta, kura mobilais zvana kā telefonu centrālē. Jāiet 4 st., kāpiens pavisam mierīgs un lēns, sanāk laiks arī atrakcijām. Vita un Parašuts apmainās galvassegām, Vita izskatās pēc latviešu bābiņas, nevis kurdietes, bet Parašutam ''jāaudzē'' lielāka galva. Patiešām pēc 4 st. arī esam nometnē, Ivetas altimetrs rāda 3100 m. Ar mums kopā kāpj ungāru pāris un vakarā ierodas 4 beļģi, kas jau 3 mēnešus ceļo ar velosipēdiem un sliktā laika dēļ virsotnē netika. Kopā ar viņiem ir večuks Mehmeds, kurš man diez kāpēc nepatīk no pirmā acu uzmetiena. Atkal rakija, alus un latviešu - kurdu dziesmu svētki. Mēs kaunā nepaliekam, bet ungāri un beļģi dziedāt neprot. 4. diena, 23. 09. Otrā kalnu diena. Ceļamies 7os, bet izejam tikai 9 30. Ralfam šodien grūta diena, vai tik nav pirmdiena? Parašuts arī nerunīgs, viņam kājās joprojām baltas(!) zeķītes, bet Zigim plikās kājas sandales. Pēc 1.20 st pirmā atpūta. Jā, šodien jau grūtāk nekā vakar. Ralfs ir atpalicis un nav redzams. Neskatoties uz grūtībām 13os un dažās min. esam augšā. 3 stundās, temps tā neko! Altimetrs rāda 4000 m. Atkal jāēd, negribas un galva arī sāp. Vakarpusē ar Vitu nedaudz pakāpjamies uz augšu, lai izpētītu rītdienas maršrutu, tas ir klāts nobirām un izskatās pietiekoši stāvs. Kāpjot galvassāpes pāriet, bet tiklīdz ieņemu miera stāvokli, tās atkal atgriežas. Kalns ir ļoti piegružots, ņemot vērā, ka tajā kāpj tikai nesen. Kāpšanas atļauja nav nekāda mazā - 70 EUR, bet izskatās, ka pagaidām neviens nedomā kā šo cūcību likvidēt. Aiz mums gan nekas nepaliek, viss tiek savākts plastmasas maisos un nonests lejā. Kaut kur tālu lejā dzirdami šāvieni. Vienīgie, kas tiem nevelta nekādu uzmanību, esam mēs. Jāsaliek visas mantas pa ķērienam, jo iziesim 3os naktī. Tikpat kā neguļu, jo sāp galva un ir slikta dūša. Kā būs rīt? 5. diena, 24. 09. Virsotne un iepazīšanās ar turku armiju. Pēc kaut kā nomocītas nakts 1 30 ar atvieglojumu dzirdu ka jāceļas. Īpaši auksts nav, varētu būt daži grādi zem 0, uzvelku visas iespējamās drēbes un eju dzert tēju, ēst neriskēju, jo parasti tas beidzas ar apēstā atstāšanu kaut kur pa ceļam. Parašuts paziņo, ka viņam sāp galva un uz virsotni mūs pavadīs večuks Mehmeds. Kas tie par jociņiem? Izejam 2 20, labi ka spīd mēness, jo lukturīša man nav. Atpalieku jau pašā sākumā un beļģi, garām ejot, apjautājas vai ar mani viss kārtībā un mierina, ka tikai sākums ir grūts. ''Sākums'' turpinās stundas 4. Paspēju pat apmaldīties šajās drupās, bet tad mani ''savāc'' Zigis un tālāk jau jūtos drošībā, veselība arī uzlabojusies. Saulei lecot kļūst auksts -10 grādu un parādās ass un nejauks vējš. Beidzot riebīgās nobiras ir galā u n ieraugu baltu sniega klajumu. Tas nav stāvs, kā biju baidījusies un ledus vietā ir svaigs sniedziņš. Visi jau pielikuši dzelkšņus, bet man jāiet bez tiem, jo kuram gan gribas grābstīties gar dzelžiem -10 grādos un tā kā Zigis nāk tieši aiz manis, jūtos droši. Saku, lai tikai nelamājas, ja viņš manu lēno kustību dēļ apaukstēsies. ''Mēs esam komanda un mūsu mērķis ir uzkāpt, '' skan diplomātiska atbilde. Vēl pavisam nedaudz un klāt arī virsotne. Pulkstenis rāda 8 un dažas min. Te nu mēs esam - Gita, Anda, Vita, Iveta, Zigis un es. No virsotnes maz ko redzu, jo pārējie jau nosaluši mūs ar Zigi gaidot, tāpēc ātri tieku nofilmēta, nobildēta un skrienam lejā. Mazāk vējainā vietā iedzeram pa glāzītei Ararata konjaka un uzkožam ''Laimas'' šokolādi. Šerefe! Tas ir paveikts! Nedaudz pēc 10iem lepni iesoļojam nometnē, mūs sagaida karsta tēja, zupa un turpinājums Ararata konjakam. Uzcienājam arī beļģus, viņi uzkāpa pirmie. Iestājas atslābums, neko vairs negribas darīt, tikai Anda šaudās kā atspole. Bet tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk Parašuta paziņojums, ka jāiet pavisam lejā līdz kempingam. Pēc virsotnes vēl 2000 m uz leju!!! Kā tad, pats izgulējies kamēr mēs kāpām, bet tagad komandē. Protestējam, bet viņš ir nepielūdzams. Andai un Gitai sāp galva, Vitai - ceļi, tāpēc viņa ir galīgā neomā. 13os novācam nometni un ejam. Pirmo km noskrienam ātri, vismaz es, Anda un Zigis. Parašuts jau priekšā un norāda virzienu, kurā mums jādodas. Šī virziena pareizību pēc brīža apstrīd Anda, kā rezultātā izklīstam un dodamies katrs savā iedomātajā pareizajā virzienā. Mūsu gida uzvedība vispār šodien ir vairāk nekā dīvaina - viņš neiet kopā ar mums, vadā mūs pa kalniem šurpu turpu, neko nepaskaidrojot, pats visu laiku kārto kaut kādas lietas pa telefonu. Esam neizpratnē, kas notiek. Dzirdam baumas no beļģiem, ka ciematā kaut kādas problēmas ar militāristiem, bet nekas skaidrāks netop līdz brīdim, kad ieraugām tankus un armijas formā tērptus zēnus ar nevērīgi piekarinātiem automātiem pie sāniem. Gluži virsū jau nemērķē, bet sajūtas nav patīkamas. Zigis brīdina, lai neviens neplātas ar fotoaparātu. Viens ieskatās busā, bet pases neprasa, mēs laikam neesam tās personas, kas viņus interesē. Kas tiek sastāstīts armijniekiem, nezinu, bet mūs palaiž brīvībā. Doģubayazit ierodamies tumsā, izsēdinām ungārus un beļģus, simpātiskais Mehmeds apsveic ar virsotnes iekarošanu un tad jau arī esam savās mājās. Visiem ir lielais ''besis'', ejam gulēt. Turpinājums sekos.

Ararats 2.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem