Bahariyas oāze un ne tikai - gides acīm ...

  • 9 min lasīšanai
  • 31 foto
Sākšu ar to, ka brauciens ir manis pašas organizēts un tāpēc īpaši gaidīts un papildus stresa pārpilns. Jo ir tik ļoti dažādas sajūtas – gribas atgriezties šai "citā" pasaulē un gribas parādīt šo vietu TĀ, lai arī grupa redzētu to manām – sajūsminātām acīm. Nekur nepazūd arī stress par to kā viss sanāks vai man pašai izdosies, vai partneri pildīs solīto, vai māte daba neizmetīs kādu pigoru... jo neatkarīgi no tā kurš vainīgs – mans skalps plīvos tamahaukas galā. Grupā plānojas ceļotāji ar pieredzi, pasniedzēji, ģeogrāfi, vēsturnieki, ķīmiķis, tāpēc papildus nāk nedrošība, ka uzdos man tādus jautājumus uz kuriem nebūšu kompetenta atbildēt Nu jau viss aiz muguras un varu arī Jums izstāstīt, kā mums gāja vai arī kā gāja manām acīm skatoties... (Priekšvēsture lidojumam – labu laiku iepriekš ir pasūtītas grupas biļetes ar AirBaltic. Kad viss jau saplānots un iemaksātas drošības naudas, sāk klīst runas, ka cilvēkiem ir atteiktas viņu rezervācijas, jo turpmākos reisus uz Hurghadu pārņem Tez Tours. Man atpakaļceļa nav, atliek tik pielūgt visu, kas vien pielūdzams, lai iet man secen šīs ķibeles ... nepagāja. Atnāk man ziņa uz e-pastu, ka reiss 27.10. ir atcelts. Kompānija piedāvā atgriezt naudu vai jāizvēlas citi datumi lidojumam... ja es dzertu, noteikti piedzertos tai vakarā. Aizsūtīju informāciju grupas līderei par datumu maiņu un gaidot atbildi, ko tūristi izdomās – plūkāju sev matus un nervozi staigāju pa dzīvokli. Nakts, protams, negulēta, bet atbildi saņemu pozitīvu, jo visiem ir izdevies pārorganizēties... ja es dzertu – goda vārds – piedzertos pa otram lāgam). 1. diena Diena ir klāt, sagaidu grupu lidostā un saprotu, ka man nedaudz bail ... jo vēl jau nezinu, kādi ceļotāji būs, kas viņiem patiks un interesēs ... mierinu sevi ar domu, ka bail no nezināmā ir vienmēr un gan jau būs labi. IR! NĀK! Skatos sejās un redzu, ka dažam labam arī ir baiļu ēna sejā par to, ka es nesagaidīšu, piemānīšu, aizlaidīšos ar samaksāto naudu. Pēc brīža sasveicināmies, sasmaidāmies, viss pieklājības robežās – īsteni latviski un ieturēti. Man ir skaidrs, ka būs sevi jāpierāda! Lidosta. Viesnīca. Kopīgas pusdienas. Informācija un noruna, ka vakarā dodamies uz privāto klīniku iepazīties ar kompāniju, kura rūpēsies par mūsu veselību visa ceļojuma laikā, kā arī izsniegs un iepazīstinās mūs ar līdz ņemamo aptieciņu. Aizbraucam, svinīgi iepazīstinu, pastāstām ar ārstu par aptieciņu saturu, tai skaitā kobru un skorpionu pretindi (tur, kur tuksnesī nakšņojam nav ne viens, ne otrs – tas vairāk efektam) ... dažam labam acis kā pogas, tajās skaidrā latviešu valodā rakstīts – nu ko es te atbraucu?!? Izmēram asinsspiedienu, noprasām vai ir kādas specifiskas problēmas ar veselību un jau atgriežamies viesnīcā, lai naktī izbrauktu uz Kairu. Man mierīgāk ap sirdi, jo grupa nedaudz iebaidīta – papildus nodrošinājums pret vieglprātīgu attieksmi, kā arī ir skaidrs – grupā ir cilvēks, kurš ir specs un neļaus man sadot nepareizas zāles, drošībai gan uz paciņām sarakstīju latviešu valodā, kas kam domāts. Izbraucam. 2. diena Braucam. Braucam. Braucam. Kairā pārsēžamies citā transportā (puse piramīdas nokrita no pleciem, kad ieraudzīju otro busiņu – pieklājīgs un ērts un papildus prieks, ka šoferītis uzreiz atrada satikšanās vietu un nenomaldījāmies baisi lielā pilsētā – Kairā. Kafija un turpinām ceļu. Tuvākās 4 stundas es pamostos un aizmiegu, pamostos un aizmiegu. Grupa dara tāpat , pa vidu pārspriežam, ka daba tomēr ir apbrīnojama. It kā visu laiku tuksnesis un tuksnesis, tomēr tas pamanās būt tik ļoti dažāds... tad akmeņains plašums, tad vienas vienīgas smiltis, tad dažāda lieluma un formas pauguri, krāsu gamma tik ļoti dažāda, ka nebeidz pārsteigt. Pa vidu starp Kairu un Bahariyu viena apstāšanās vieta un atkal turpinām, lai drīzāk būtu klāt... Visbeidzot uzbraucam tādā nelielā kalnā un apstājamies. Skats aizrauj – paveras fantastiska panorāma, kur tālumā saskatāmas palmas – esam klāt. Neesam jau braukuši, lai autobusā sēdētu, metam stīvumu un slinkumu pie malas un kāpjam tuvākā paugurā, lai būtu vēl augstāk, lai ir vēl efektīgāks skats. Pūles atmaksājas un pašā galotnē vēl sakraujam mazu akmens čupiņu – tas uz atgriešanos. Oāze izlemjam, ka viesnīca nav zaķis – neaizbēgs, bet saule gan mūs negaidīs un palaidīsim saulrietu gar degunu. Tādēļ pusdienojam un sasēžamies džipos - dodamies oāzes apskates ekskursijā. Esmu nedaudz nikna par vienu džipu – nav tāds kā prasīts, bet saņēmusi solījums, ka rīt būs viss kā vajag un ieraudzījusi Bahariyu jau no iekšpuses – dusmas noplok un knipsēju ar foto aparātu, lai ir ko citiem parādīt. Mežonīgas dateļu palmu audzes, dusmīgi ēzelīši, kaktusi un māla mājas, kurām apkārt šķībi greizi sastellēti žogi no palmu zariem. Tāda nereāla sajūta, prieks, ka esmu šeit un vēl lielāks prieks par vietu un apstākļiem, kur pati dzīvoju. Apstājamies pie sāļā ezera, kur nu jau nav ne viena zivs un krastos smiltis sajaukušās ar sāli, tad uzbraucam varenā kāpā, kur paveras lielisks skats uz ezeru, tuvākiem pauguriem un dateļu audzi, tad karstie terminālie avoti ( to izteka no zemes ir izveidota speciālā betona baseiniņā – iespējams tas ir praktiski, bet viennozīmīgi efekts ir sabojāts – vienkāršs avots būtu bijis labāk), saule jau ir pie paša horizonta un steidzamies Angļu kalnā, lai noķertu saulrietu, kā arī apskatītu oāzi no augstākā skatupunkta. Brauciens traks un es jau vairs neko neredzu, jo esmu baigā bailule no visādiem ātriem braucieniem pa smiltīm un kalniem. Normāli atveru acis tik brīdī, kad esam augšā un knipsēju, atgaiņājot domu, ka lejup noteikti būs vēl "jautrāka" braukšana. Saulriets iemūžināts, lejupceļš izturēts, izmests līkumiņš pa veikaliem – ko nu kuram vajadzēja un uz viesnīcu. Šai viesnīcā nav būts. Negaidu neko īpašu, tikai no visa redzētā ir liels uztraukums, ka tik nav mums kāds tarakānu midzenis vai vēl trakāk ... nezin kas var būt vēl trakāk. Viss kā solīts – atbilstoši vietai, kur atrodamies, tur ir pagalmiņš, kur aug palmas, romantisks apgaismojums un visur valda tīrība – ne viena paša papīriņa, Bahariyas skaņas un nabadzība ar netīrību ir palikušas tur kaut kur. Mums dzied cikādes, dzirdamas pieklusinātas sarunas dažādās valodās – oāze oāzē. Numuriņi vienkārši, bez ekstrām, bet ir tīrs un siltais ūdens ir – tas galvenais, Ejam vakariņās – garšīgas, sātīgas un gana daudz. Pēc tām vēl pusstundu pasēžu pie numuriņa durvīm ar grupu un saprotu – manas nervu, spēka un stresa rezerves ir beigušās.... kur ir mana gulta...bet ir tikai deviņi.. vēl apstaigāju un apprasos kā iekārtojušies un uz gultu... 3. diena Noskan modinātājs. Atveru acis. KUR ES ESMU?!? Pirmā sekunde bija visai efektīga, jo biju iemigusi TĀDĀ miegā, kādā nekad. Tik tagad līdz galam izprotu, ka tā atbildība ir fiziski sajūtama un, ja vien ir svarīgi, lai izpildītu solīto un tūristi saņemtu labāko, tad stress paņem vēl vairāk spēka, nekā fiziska darbība. Bet nu esam izgulējušies, labas brokastis paēduši, briesmīgo šķīstošo kafiju (esmu tikai un vienīgi Merild kafijas cienītāja) sadzērušies un dodamies iekarot tuksnesi. Zelta mūmijas un lieliski saglabājušās BANNANTIU kapenes ir kā medus maize manai Senās Ēģiptes mīles sirdij, lielākā daļa no tūristiem redz ko tādu pirmo reizi, attiecīgi visi ir aizrāvušies un ieinteresēti. Kapenēs pat sadodam dzeramnaudas un pabildējam (jā, es zinu, ka slikti... bet cilvēks jau patiesībā ir tāds kārdinājuma upuris.. un ja vēl redz, ka uzraugs nemaz nav pretī...). Atdodam savu pasu kopijas, lai saņemtu atļauju nakšņot tuksnesī, pretī saņemam visai saīgušu vai drīzāk dzīves abižotu policistu un dodamies. Ar katru kilometru tuksnesis paliek ar vien savādāks un interesantāks. Vispirms melns, tad sarkanīgs, tad balts ... esmu atvērusi grāmatu, jo ceļa gabals pamatīgs, bet atraut skatu no loga nav iespējams – grāmata palika nelasīta. Šodien esam jau 3 džipos, visi kā solīts. Braucam kolonnā – es ar savu pa priekšu un abi tūristu džipi aiz manis... mans šoferītis izlēmis man izrādīties, kā arī pasmīdināt tūristus ar saviem trikiem – pāris sirmu matu klāt.... labi, ka džipa panelī nekas nestrādāja – izpalika man skati ar cik km/h iekarojam kārtējo līkumu, labi vismaz, ka tūristu džipu šoferīšiem noteikts – bez trakošanas. EL HEIZ oāzē mēs paēdam, gatavo mums vietējie beduīni – mūsu šoferi. Es jau gana zinoša, lai novērtētu – ēdiens labs, tūristiem daudz kas pirmo reizi, tad tā sākumā bailīgi, bet pēc tam jau visai naski – ēdam tik nost. Pamācu, kā ēģiptieši ēd ar maizi, bez galda pieradumiem un Latvijas inteliģencei tas lieliski padodas. Nu jau esam satuvinājušies. Viņi mani novērtējuši, es viņus iepazinusi, pļāpājot pusdienas ir paēstas un varam doties tālāk. Man arī mierīgāk ap sirdi, jo ir skaidrs, ka grupas mērķis nav izgāzt mani eksāmenā un rezultātā man izdodas izstāstīt ko jaunu un nedzirdētu un pašai šādi tādi zināšanu caurumi ir aizlāpīti. Piestājam pie kristāla kalna, kur senie grieķi pielūdza savus dievus, jo vakarā šis kalns pasakaini mirguļo – saules zaķīši spēlējas ar kalna kristālu ... šīs skats mums gāja secen, jo vēl priekšā daudz neredzēta un diemžēl virs tuksneša spuldzīti neieslēgsi, kad saule norietēs. Uzrāpjamies kalnā, kas manai acij ļoti līdzinās suņa galvai un savācamies kristāliņus, paknipsējam un turpinām ceļu. Visbeidzot nonākam AK ABAT ... tā ir fantastiska, neaprakstāma vieta, viennozīmīgi ne no šīs pasaules. Neesmu bijusi amerikāņu kanjonā, bet nu esmu bijusi ēģiptiešu. Man ir skaidrs, ka manā personīgā "manis redzēto pasaulē skaistāko vietu" topā nu ir jauns līderis. Mēs stāvējām kalnā, kur pie kājām ir fantastiska ieleja ar vairākus simtus metru augstiem klints bluķiem .... nē, tie izmēri, apjomi, varenums nav aprakstāms. Neviens vārds nešķiet gana efektīgs. Tas ir jāredz ... arī bildēs sanācis tāds bāls attēlojums. Es ar visu savu slinkumu metos tuvākai kraujai uzbrukumā un rāpjos augšā – gribas vairāk un vairāk sajūtu. Grupas jaunākais biedrs visai ātri uzrāpjas un es pukstot un stenot rāpjos un domāju – nu ja, kas jaunam nekaiš ( tai momentā sajutos tāāāda veca kā zeme), bet pagriežoties redzu, ka stipri solīdāka vecuma kungs mani tūlīt apdzīs ... tas bija papildus stimuls, jo kaunā krist nevar. Tā nu stāvējām pašā galotnē kā zemes valdnieki un izbaudījām dabas varenumu un cilvēka niecīgumu tai blakus. Tālāk izmetam līkumu pa skaisto ieleju, kur mana džipa šoferītis atkal ir nolēmis atstāt uz mani iespaidu un izdevās ar, jo tais momentos, kad man kaut viena acs bija vaļā redzēju citos džipos patiesas līdzjūtības pilnus acu skatienus.... bet nu viss labs, kas labi beidzas – es izdzīvoju. Saule jau pie horizonta un ir skaidrs, ka saulrietu esam nokavējuši, jo jātiek vēl līdz kempinga vietai, kamēr tumsa nav mūs apklājusi ar savu necaurredzamo plīvuru. Pa ceļam gan piestājam pie pāris kaļķa figūrām "jaunā baltā" tuksnesī, lai noknipsētos. Neizdevās līdz tumsai. Šoferīši, ar taustes palīdzību, izveidoja mums pašiem savu mazu oāzīti, kur mums atpūsties pēc vareniem skatiem. Kamēr beduīni stutēja augšā kempinga vietu, mēs nedaudz pievērsāmies sev, es paskraidīju pa tuksnesi mobilā zonas meklējumos, cits apciemoja zaķīšus, citi vienkārši stāvēja un izbaudīja tuksneša auru ar mēness gaismas apspīdētām figūrām, cits pamanījās tās iemūžināt. Mēs ar divām tūristēm izlemjam iemūžināt vienu "šaha zirdziņu" mājas augstumā. Pa gabalu fotoaparāti neņem, tad nu paņēmām baterijas un gājām apgaismot. Es kā gaismotāja, viņas kā fotografētājas. Īpaši labs nekas nesanāca, bet neliela jautrība gan... Vakariņojām mēs lieliskā vietā, kura bija ierobežota no trīs pusēm un izklāta ar tepiķīšiem. Rezultātā jutāmies lieliski, par vietu, kur atrodamies atgādināja tik svaigais gaiss, zvaigznes un mēnesis debesīs. Pēc sātīgām vakariņām pārvācamies pie ugunskura. Tiekam cienāti ar beduīnu tēju ... nu es personīgi izņemtu 99% tējas un 100% cukura un būtu labu labā, tāpēc no otras krūzītes laipni atsakos. Pēc vakariņām palika pāri ēdiens un izlemjam, ka jāizber netālu – varbūt kāda lapsa atnāks ciemos. Ar īsteni cilvēcisku viltību padomājam, ka stāvēsim netālu un nekustēsimies – šīs mūs nepamanīs. Protams, ka neizdevās, jo nav jau tas dzīvnieks tik dumjš. Tomēr vispārējam priekam un pārsteigumam tieši pa vidu sarunām un ugunskura apbrīnošanai viens lapsēns ne tālāk kā 2 metru attālumā patipina garām. Tā nesteidzīgi, bez jelkāda respekta un bailēm pret pasaules valdnieku – cilvēku. Acīmredzot pasaules valdnieki tik esam savās galvās. Esam prātīgi un jau pirms pusnakts sākam plānot likties uz auss. Izlemjam, ka tūristiem sagādātās teltis, lai paliek salocītas un saguļamies zem klajas debess – tai pašā vakariņu vietā. Mūsu izvēle nedaudz izbrīnīja beduīnus, bet, kad paziņojām, ka celsimies uz saules lēktu un tad arī taisīsimies ceļā, šie laikam vispār padomāja, ka tā latvju tauta ir tāda negudra, bet piekrita, izvēles jau viņiem nebija. Es sasolījos modināt visus uz saullēktu un izlēmu šonakt gulēt pie ugunskura, lai nepalaistu to garām. Ap diviem trijiem sadzirdu, ka neesmu viena – paveru aci un lapsēns 1 metra attālumā pārbauda katliņu saturu. Pirmā doma – PALĪGĀ! Otra – mums ir injekcija, ja sakož! Trešā – kur ir mans fotoaparāts?! Kamēr sataisos lapsēns jau mani pamanījis un aiztipina. Sēžu un gaidu ar ieslēgtu fotoaparātu, bet tur zaļa uguntiņa un lapsēnam nav nekādas vēlēšanās pozēt. Atmetu ar roku, jo redzēto man neviens neatņems un vēl kādu laiku pētu debesis, kuras nu ir zvaigžņu piesētas, jo mākonīši aizpeldējuši, šķiet tās tepat blakus – rokas attālumā. Pa galvu maļas lielas un mazas domas ... līdz jau atkal esmu aizmigusi. 4. diena Es jau labu laiku pirms saullēkta esmu pamodusies. Auksti nav, bet karsti arī ne. Tā nu sēžu satinusies un pasakos Dievam par to, ka viņš mūs sargājis visu brauciena laiku: laika apstākļi bija perfekti – visu laiku vējiņš un nedaudz apmācies, lielos vilcienos partneri sevi attaisnojuši, tūristi grupa izrādījās forša – zinoša un zinātkāra, prasīga un pieticīga, ieturēta un pretimnākoša. Saule aust un mēs gaidām... nu tā pašvaki – galīgi saulīte nebija sagatavojusies un mēs pievēršamies brokastīm un kafijai, tai šorīt īpaša garša. Ap septiņiem esam sapakojušies un dodamies jau atpakaļceļā. Pa ceļam vēl pāris bildes, apstāšanās vietas un jau esam Bawiti (lielākais no Bahariyas oāzes ciemiem). Mājupceļš kā zināms vienmēr ātrāks. Esmu norunājusi, ka mana džipa šoferītis iepazīstinās mūs ar savu māju. Tas nav programmā, bet man ir sajūta, ka būšu nošāvusi visus zaķus, ja izdosies šī ciemošanās. Nojauta nepievīla. Grupa bija sajūsmā, mūs pacienāja ar ēģiptiešu uzkodām, nedaudz pastāstīja par dzīvi un parādīja māju. Pētu grupas reakciju, sejās redzama sajūsma par redzēto, samulsums par uzdrošināšanos, jo ir jūtams, ka šai ģimenei tas nav bizness. Mums kārtējais atvieglojums par to, ka esam šeit tikai ciemos, ka paši dzīvojam savādākās mājās un citos apstākļos. Mājinieki iepazīstina mūs ar pusotru gadu vecu meitēnu, kura no mūsu balto cilvēku bara sabīstas kā no spokiem, uzdāvinām šoferīša sievai šokolādi – viņa izskatījās vēl vairāk samulsusi par bērnu. Atstājuši viņiem dzeramnaudu, dodamies uz Kairu. Esam nedaudz pieklusuši – pārdomājam redzēto un sajusto. Es smaidu kā krējumu saēdies kaķis, jo ir skaidrs, ka šī ciemošanās bija efektīgs beigu punkts tuksneša tūrei. Tālāk tuksnesis, tuksnesis, tuksnesis... un uz Kairu, bet tas jau cits stāsts ... pēc tam mums plānā vēl Luksora, bet tas jau reiz stāstīts stāsts ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais