Uz Prāgu, mazliet izlaisties ...

  • 5 min lasīšanai
Ak, Prāga! Pilis un metro, meitenes un alus, Šveiks, Kafka un “Sļivovica”! Bet mieru, tikai mieru – sākumā līdz Čehijai ir kaut kā jātiek! Paradīze ar atlaidēm No ģeogrāfiskā skatpunkta latviešiem Prāga un Čehija kopumā ir vistuvākā paradīze zemes virsū, kur nokļūt reizi gadā ir spējīgs gandrīz ikviens algu saņemošs indivīds. Vispopulārākais transportēšanās veids - ar autobusu tūrisma firmu nokomplektētās grupās - maksā ap sešdesmit latiem, un, ja vien jūs konsekventi neiepirksities veikalos ar pieckāršu uzcenojumu, kuri paredzēti "jaunajiem krieviem" un "veciem amerikāņiem", tad dažas Prāgā pavadītās dienas neizmaksās vairāk kā tikpat ilga dzīvošanās pa nostūri, no kura esat atbraukuši. Čehijā, protams, var nokļūt arī lidojot, taču tas ir ne tikai maka biezuma, bet arī gaumes jautājums. Vai nu jūsu mērķis ir tikai un vienīgi konkrēta valsts un jums ir dziļi vienaldzīgas starp mākoņiem pavīdošās kaimiņvalstiņas, vai arī, pieciezdams dažas sauszemes transporta sagādātās neērtības, jūs kļūstat par aculiecinieku vērienīgai leišu ceļu būvei un dažām poļu nacionālajām īpatnībām. Poļi, baznīcas un vulkanizēšana Īsu brīdi braucot cauri valstij, kurā bieži būts vai kuras vide jūs nepārsteidz, ir grūti atrast ko aprakstīšanas vērtu. Bet, braucot cauri Polijai, smaids sejā parādās gluži nevilšus un atturēties no dažu rindiņu uzskricelēšanas praktiski nav iespējams. Cilvēkam, kurš nav bijis “poļos”, var rasties priekšstats, ka šo valsti apdzīvo trīs vairāk vai mazāk noslēgtas grupas. Vieni, kas bez mitas piekopj katoļticību, otri, kas uzņem nekristīgi elegantas komēdijas un trešie, kuri andelē visu nost uz velna paraušanu. Bet - nekā! Visi trīs nacionālie hobiji itin mierīgi sadzīvo katrā vidusmēra polī, un ticiet man – tas ir redzams ik uz stūra. Sākumā, protams, šokē plašās tranzītvalsts bezjēdzīgi šaurie un līkumainie ceļi, pa kuriem kaut kā mēģina izbraukāt neskaitāmas fūres, tūristu autobusi un mazmazītiņi fiatiņi ar dūšīgiem poļu katoļiem tajos. Tie fiatiņi vien ir ko vērti! Ja firmas zīme “Fiat” pati par sevi asociējas ar mazizmēra auto, tad šamējiem vēl būtu jāpievieno apzīmējums “mini”. Vismaz Latvijā tik mazītiņus automobīlīšus var redzēt vienīgi bērnu atrakciju parkos. Braucot cauri apdzīvotām vietām, savdabīgais poļu dzīvesstils atklājas pilnībā. Pirmie parādās reklāmas plakāti. Tie ir milzīgi, bezgaumīgos toņos un izpildījumā un atrodas it visur, kur vien iespējams. Lielum lielajā vairākumā tie ir vienkārši uzraksti, dažbrīd ar vairākus metrus augstiem burtiem. Visbiežāk nez kādēļ - “vulkanizācija", kas vedina uz pārdomām par visas valsts attiecīgu “izāciju”. Atceroties īsi pirms izbraukšanas sākto diskusiju, vai Rīgas sabiedriskā transporta pieturās izvietotā reklāma ir gana estētiska, kļūst smieklīgi. Poļi tam visam ir uzšķaudījuši – ja vien tev ir ko reklamēt, ņem krāsu, audeklu un mālē tik augšā! Cik liels un baiss tas izskatīsies, kur tu to liksi un cik ļautiņus ar to sabiedēsi, paša problēma. Pat ielu numerācijai poļi piegājuši ar izteiktu maksimālismu. Nevari saredzēt ielas nosaukumu vai numuriņu – nav problēmu, tas tiek uzķellēts pa visu trīsstāvu mājas sienu! Garām nepaiesi. Tam visam seko neskaitāmas baznīcas, vismaz pa vienai katrā miestā. Un nevajadzētu iedomāties, ka tās ir nelielas un ieturētas izslavētajā poļu katoļu konservatīvismā. Gluži otrādi – jo lielāka un ar savdabīgāku arhitektūru, jo labāk. Es pat neņemos noteikt dominējošos stilus – kaut kādi vietējie, “kreisie”. Šo poļu dīvainību uzskaitījumu varētu turpināt krietni ilgi, bet aprobežošos ar kādu atmiņā iespiedušos ainu. Mazpilsēta. Ceļmalā neliels ķieģeļu namiņš. Pie namiņa piestiprināts milzīgs plakāts ar uzrakstu “ELEKTRIĶIS”. Pie ārdurvīm, šķiet, naturāla kapu kopiņa ar krustu. Mājas pagalms piegāzts ar auto vrakiem. Virs tiem milzīgs uzraksts “VULKANIZĀCIJA”. Tas viss robežojas ar baznīcas pagalmu. Punkts. Kalni ar dakstiņu jumtiem Ja no rīta, pamostoties autobusā, redzat tumšzaļus kalnus, kas nosēti ar glītām, dakstiņotām mājelēm – esiet drošs – tā ir Čehija! Pēc pabaisā ceļa posma Varšava – Vroclava, kas atgādina milzīgu Rumbulu, pārmaiņas ir vairāk kā patīkamas. Arhitektūra ir atguvusi acij tīkamas formas, izzuduši milzīgie reklāmplakāti un jūs nenovēršami tuvojaties Prāgai. Tūrisma firmas, kas piedāvā braucienus uz Čehijas galvaspilsētu, patiesībā nedaudz mānās. Ļaudīm, kuri labprāt uzticas to izveidotajiem ekskursiju grafikiem nevis nolemj individuāli iejukt pilsētas burzmā, laiks Prāgas iepazīšanai ir atvēlēts samērā niecīgs. Lielākā tūrisma brauciena daļa aizrit gida pavadībā apbrīnojot gleznainākās Čehijas ainavas: "Česky raj" - visneiedomājamākajām klintīm nosētu vietiņu, kas liek atcerēties bērnībā redzētās čehu pasakas, senatnīgi noslēpumaino Karlšteinas pili no tā pašas sērijas, Morāvijā atrodamās Macohas kaļķakmens alas – arī rūķu un citu mošķu apdzīvotu citadeli, pasaulslaveno termālo avotu paradīzi Karlovi Vari, tas gan attiecas uz mazāk sapņainiem tūristiem ... un, ak vai, cik vēl neskaitāmām šīs zemes pērlēm un pērlītēm, kuras apmulsinātu pat visrūdītāko ciniķi! Bet viss šis stāstiņš patiesībā ir par to, ka, braucot uz Prāgu, vēlams jau iepriekš izlemt, vai tā jums būs vienīgā un neatkārtojamā Čehijas odiseja, vai arī viens no daudzajiem sajūsminātu čukstu un atkārtu apakšžokli izraisošajiem izpētes objektiem. Tomēr pārlieku nesatraucaties – lai arī ko jūs izvēlētos, izvēle jums neliks vilties, un arī Čehija tuvākos gadus, šķiet, atradīsies turpat, kur bijusi. Nost ar definīcijām – jūs esat Prāgā! Ja kāds mēģinātu nodefinēt Prāgu vai arī uzvesties tajā kādu nebūt priekšrakstu vadīts, tad viņš būtu viens bezjēdzīgs, traks nelga. Prāga nav definējama, tai nav robežu, tā ir tikpat nenosakāma kā māksla. Tā arī ir māksla, un, tur nokļūstot, saprātīgākais ir nedaudz izlaisties un baudīt. Un ko gan citu jūs gaidījāt no pilsētas, kurā mierīgi sadzīvo senlaiku pilis ar mūsdienīgu metro, kurā ir sprediķojuši gan dullie husīti, gan balamute Šveiks, gan Prāgas pavasara dumpinieki, kurā afročehi pie Kārļa tilta uzmācas ķīnietēm, bet Kafkam veltīta ekspozīcija atrodas baznīcas teritorijā! Ne, ne – metiet pie malas visa salikšanu pa plauktiņiem! Labāk iedzeriet lielisko čehu alu un izbaudiet pilsētu gluži kā šo dzērienu, neuztraucoties par to, ka jūs nezināt tajā ietilpstošo ķīmisko vielu procentuālo sadalījumu. Prāga jums neko neuzspiež. Gluži vienkārši, ja esi uz zemes – ej, ja esi ūdenī – peldi, bet esot Prāgā – lido. Tā arī visa gudrība. Prāga latvietim puslīdz praktiskajam Nav grūti iedomāties, ko tāds vidusmēra letiņš, samaksājis sešdesmit latus par braucienu, no Prāgas grib. Tā ir gluži vienkārša atslēgšanās no ikdienas, arhitektūras un alus baudīšana, Šveika krodziņš, muzikālās strūklakas, kāds nebūt piedzīvojums, un tas viss par saprātīgu cenu. Nav problēmu! No mākslas Prāgā, kā jau minēju, nekur neaizbēgsi, bet, nogriežoties kādā šķērsielā, no mākslīgām cenām gan var aizbēgt ( tas attiecas ne tikai uz suvenīriem, bet gan uz pārtiku un visu pārējo). Īpaši izvairieties no iepirkšanās Kārļa tilta pakājē - to ir apsēduši arābi, kuri neko nav dzirdējuši par saprātīgu cenu politiku. Spriežot pēc pieredzes, čehi jūs labāk sapratīs krieviski nevis angliski vai vāciski, bet pamatsistēma ir nemainīga. Lai kas arī būtu - oficiants, pārdevējs vai vienkāršs garāmgājējs, viņš laipni pajautās, kādā valodā jūs runājat. Uzzinājis, teiksim, ka vāciski un angliski, viņš piekrītoši pamās ar galvu un vienā mierā nepieciešamo tekstu nobērs čehiski. Šo to saprast var, kā nekā slāvu izcelsmes valoda (neaizmirstiet, ka tikai valoda!), bet, Dieva dēļ, nemēģiniet kaut ko nobuldurēt čehiski lielākai skaidrībai – viņu izruna ir tik savdabīga, ka pa četrām Prāgā pavadītajām dienām man pat ne reizi neizdevās čehiski pateikt “paldies” tā, lai kāds no viņiem to saprastu. Gluži dabiski, ka tūristu pārpilno galvaspilsētu ir okupējuši neskaitāmi ķīniešu, itāļu un grieķu restorāni (ar saprātīgām cenām), bet esiet stingrs – jūs interesē vienīgi čehu gulašs, knēdlihi un utopļeneci. Un vislabāk, protams, tos izbaudīt var Šveika krodziņā. Neskaitāmajiem Šveika un viņa piedzīvojumu aprakstītāja Jaroslava Hašeka faniem varu pavēstīt, ka gan grāmatā minētais krodziņš, gan pats Šveiks nav nekādi izdomu augļi. Krodziņš stāv, kur stāvējis, bet Šveika mazdēla ( Šveiks esot bijis šī nama muldonīgais sētnieks) ģīmetne rotā šī krodziņa sienu. Tā man autoritatīvi apgalvoja kroga oberītis Ondra ( lai piedod, ja vārds sajuka pēc ntajām “Sļivovicām”, “Bečerovkām” un tādā garā). Un, starp citu, šai iestādījumā ēdienkarte, kā arī rēķins ir dabūjama latviešu valodā! Bet uz sienas ir parakstījušies abi mūsu prezidenti, kā arī gandrīz visi esošo un iepriekšējo ministru kabineta locekļi… Visu aprakstīt nav iespējams, tas jāizbauda pašam, bet, atgriezies Latvijā, no visa pieredzētā secinājumus izdarīju šādus - čehu alus ir garšīgs, viņu meitenes ir glītas un smaidīgas, bet Prāga kā visizlutinātākā skaistule paģēr tikai vienu – lai to mīlētu. Kas arī tiek darīts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais