Kā 6 latvietīši sadomāja aizstopēt uz Sahāru. 2. daļa Pireneju pussala

  • 11 min lasīšanai
  • 21 foto
Šajā ceļojuma daļā pavadījām garas stundas ceļa malās ar cerību, ka kāds apstāsies, zagām apelsīnus dēļ ūdens trūkuma, gulējām pludmalēs gan saulainās dienās, gan zvaigžņotās naktīs, gulējām vietās, ko jau bija bomži novērtējuši par labu esam, pastaigājāmies pa Lisabonu, Zaragosu, Sevilju, Kordovu un vēl... 2. nedēļa “Next stop red lights!” 1. diena Spāņu sarunvārdnīca būtu bijusi noderīga Vienas nedēļas laikā bijām nonākuši līdz Andorai (skat. apraksta 1. daļu) , kamēr Jānim un Anselam tik labi negāja un bija tikai tikko izrāvušies no Polijas. Turpmākais plāns paredzēja “pa ceļam” apskatīt arī Portugāli, lai sagaidītu minētos divus “poļu panus” un arī Reini un Edgaru vēl Spānijā. Rīts kempingā sākas jestri. Pie mūsu telts atrodam 8 heinikenus un zīmīti angļu valodā – “Vakar nevarēju pabeigt tos, tādēļ atstāju jums. “Have fun” un uzrakstiet man pa e-pastu kā jums ar tiem gāja. Tomijs”. Tā kā somas bija pilnas jau ar citiem labumiem, jau brokastīs sākām tukšot tos. Sakravājamies un soļojam no pilsētas ārā, līdz nonākam benzīntankā. Tajā sastopam angļu ģeoloģijas studentus, kas brauc mūsu virzienā – lecam iekšā. Šamējie brauc no Anglijas uz Spāniju, lai pētītu garlaicīgus iežus (kā paši izteicās). Šķiramies mazā miestā – La Seu Urgel, kurš manā smieklīgi mazajā ceļvedī tika atzīts par interesantu. Komforta nolūkā darām tā, ka, kamēr viens pastaigājas pa pilsētu, otrs sargā somas. Pilsētiņa tiešām jauka – maza, klusa un smuka (skat. bildes). Intriģējošais mirklis bija klāt – noskaidrosim, vai tas, ka Spānijā stopējas ļoti slikti, ir mīts vai nav. Esam ideālā sastāvā – 2 džeki - , lai to uzzinātu u. Ne cik ilgi negaidot, pirmā mašīna apstājas. Skanot Ska, rietot saulei, slīdām cauri Pireneju klintīm – ideāli. Nonākam mazā pilsētiņā Organjā. Ejot cauri tai, kāds vīrietis sāk interesēties, ko mēs darām. Sakām, ka ejam stopēt, uz ko viņš atbild, ka Spānijā tas ir ļoti grūti, it īpaši vakaros, tādēļ iesaka palikt ļoti labā kempingā. He, he – neuzķeramies. Vēlāk noskaidrojas, ka paņēmiens atrast klientus kādam drauga vai radinieka veikalam, ir ļoooti populārs. Par spīti viņam ejam stopēt un drīz vien apstājas mašīna ar 2 elektriķiem. Pirmo reizi sastopamies ar situāciju, ka šoferis nesaprot absolūti nevienu vārdu citā valodā, kā savā dzimtajā kataloņu, tomēr varam saprasties, lai arī tikai primitīvā līmenī – no kurienes esat, kur braucat, ko darāt. Izlaiž mūs uz vientuļa krustojuma, jo ceļi šķīrās. Kā vēlāk noskaidrojās uz mazajiem ceļiem dažreiz stopējas daudz labāk nekā uz lielajiem, tā ka mīts vēl nebija salauzts. Ejam uz kilometru attālo benzīntanku, kurā it kā arī ir vieta telts celšanai. Pajautājam pārdevējam tankštelē, vai te drīkst pārnakšņot, viņš norāda uz laukumu, kurā arī uzceļam telti. Jautrs bija skats, kā šī “atpūtas kompleksa” (kas satāvēja no benzīntanka, kafejnīcas un atpūtas laukuma) uzraugs ar džipu visu nakti savā apgaitā 8niekā riņķoja ap 2 ēkām un kādreiz izmeta līkumu arī gar mūsu telti. Miegs. 2. diena Spāņu policija un Zaragosa Rīts atkal sākas jestri. Brokastojot pie telts, pēkšņi pienāk 2 menti. Sāk skaidrot, ka te taisīt telti nedrīkst (!!!), prasa, cik ilgi mēs te paliksim, kāpēc te nakšņojām. Pēc laiciņa iesēžas savā vāģī un aizripo tālāk. Nu jā... spāņu likumi. Stopējam uz šosejas. Apstājas kataloņu tētuks mašīnē vēl bija meita un dēls. Teicās aizvest 40 km, bet tā kā man ar viņa meitu izveidojās labas attiecības, aizved visus 100 km līdz Leidai (“mazs līkumiņš”). Stopējam uz paliela pilsētas apvedceļa līdz no turienes padzen ments. Stopējam uz šosejas ieejas. Pienāk kāds vietējais spāņu stopētājs – brauc uz Madridi, apvaicājas, kā iet. Tad aiziet uz to pašu vietu, kur stopējām pirms tam, bet pēc pusstundas arī viņu no turienes aizdzen policisti. Stāvam 2 stundas bez rezultātiem. Līdz apstājas mašīna, kurā sēž spānu šoferis un jau sastaptais stopētājs. Braucam. Izlaiž pie pašas Zaragosas vecpilsētas. Neiepatikās šī vieta – pāris iespaidīgi kristiešu monumenti un daudz kafejnīcas un restorāni, kuros tūristi var atpūtināt savas kājas. Izmetot vienatnē, bez somas līkumu pa pilsētu, nonācu kādā dzīvojamajā rajonā, kurā sastapos ar mazu bērneļu bariņu, kas gribēja “uzmērīt manas saulesbrilles”. Nē paldies! Pienāca nakts un ap 10 tiem iešaujas doma izkļūt no šīs pilsētas ārā uz Madrides šosejas. Nelaime bija tā, ka, lai to izdarītu vajadzēja iziet gandrīz visai pilsētai cauri. Procesu ievērojami paildzināja pauzīte ielas kafejnīcā, lai atveldzētos ar Cervezu (vnk alu). Domāju tanī naktī nogājām kādus 12 km (paspējām arī noiet greizi) līdz nonācām industriālajā rajonā netālu no pilsētas robežas. Biški pastopējām, sapņojot par vilinošu nakts braucienu līdz Madridei, kad no rīta varētu pamosties tur. Ilūzijām gaistot, izdomājam gulēt pie labi izdomolēta veikala skatlogiem, krūmiņos (skat. bildes). Aizdomas, ka veikalu jau bija okupējuši bomži, bet nevienu to nakt nesastopam. 3. diena Murgs, kas izvēršas par pasaku Šī bija viena no parastajām stopētāju dienām Spānijā – 7 stundas uz ceļa, kad neviens neapstājas (vispār jau ir dzirdēti stāsti, ka var nostāvēt 3 dienas vienā vietā). Izmēģinājām visādus paņēmienus, lai pievērstu šoferiem uzmanību (liela daļa tēlo, ka mēs nemaz neesam) – Matīss spēlē līdzi paņemto stabuli, kamēr es turu uzrakstu, Matīss spēlē “Cūkas griķos” un es dejoju (arī lietojot šo paņēmienu, daudzi šoferi tēloja, ka mēs esam neredzami)... bet nekā. Radās termins “biezie spāņi, kas pi*ž savos mīkstajos krēslos”. Beidzot mašīna apstājas. Brauc tikai 30 km, bet tas priekš mums ir daudz. Nonākam benzīntankā, kurā arī labi nevedas – 3 stundas pa tukšo, meklējot kādu, kas aizvestu, un vakars jau klāt. Bāc, pa visu dienu 30 km!!! Ātrāk būtu bijis iet ar kājām. Tad notiek brīnums – redzam benzīntankā iebrauc kāda maza smagā mašīnīte ar portugāļu numuru. Runājam ar vienu no 4 džekiem – Fernando. Sākumā vispār negrib mūs vest – baidās (šī iezīme portugāļos un spāņos ir ļoti raksturīga – bailes no svešiniekiem. Kā nekā dzīvo Pireneju nošķirti no Eiropas), kaut arī 4 džeki. Tomēr pierunājam līdz Madridei aizvest. Džeki strādājuši Francijā, tagad atgriežas dzimtenē, vēl paceļam iegriežoties sarkanajos lukturos - izbadējušies pēc vecenēm. Izmisīgi meklē bankomātu, lai dabūtu piķi. Beigās ar pūlēm ar atrod. Piebraucam pie sarkanas, neonu apgaismotas ēkas. Pieklājības pēc pajautā mums vai mēs nāksim, bet atsakām –"pagulēsim mašīnā". Dīvaini bija tas, lai iebrauktu Portugālē nebraucām pa taisnāko un lielo ceļu, bet izmetām pamatīgu līkumu, lai brauktu pa daudz mazāku. Nezinu, vai baidījās, ka esam kādi Interpola meklēšanā esoši noziedznieki vai arī viņi kaut ko nelegālu mājās pārveda. Lai nu kā ir pienācis rīts un esam Portugālē, pie Leirijas (200 km uz Z no Lisabonas). 4. diena Portugāle - Alkobasa, Batalja, Nazare Atvadamies no portugāļiem. Esam sarežģītā situācijā – bez kartes nonākam Valmieras lieluma pilsētā pilnīgi nesaprotot, kur esam. Ceļa zīmes arī nepalīdz noorientēties. Maldamies līdz nonākam dzīvokļu rajonā. Kādam vīram prasam, kā var tikt uz Batalju. Izrādās pats brauc tajā virzienā un aizrauj mūs līdz turienei. Manuprāt, portugāļi ir daudz atvērtāki nekā spāņi piedodiet līdz ar to patīkamāki (piedodiet Spānijas fabi). Esam Bataljā, kurā atrodas iespaidīgs, UNESCO aizsargājamo mantojumu sarakstā esošs klosteris (skat. bildes), kuru arī pamatīgi izložņājam no iekšas. Tur ir virtuve, te mūķeņu guļamistabas, Ēdenes dārzs... Nākošais mērķis ir Alkobasā – vēl viena katedrāle, kas sakās būt tik pat iespaidīga. Stundu klaiņojam pa mazo miestu, lai atrastu, kur stopēt. Benzīntankā sastopam vienu vācieti un vienu angli, kas aizved līdz turienei. Kārtīgi izstaigājam arī šo kristiešu monumentu un dodamies tālāk – uz Nazare, Atlantijas okeāna piekrastē esošu kūrortpilsētiņu, lai... nopeldētos. Skanot Jamiroquai, pusaudžu mašīnītē aizripojam līdz tai. Pirmais iespaids šausmīgs – nežēlīgākais kūrorts – pa ielu braukā busiņi ar skaļruniem, kaut ko uzbāzīgi reklamē, tantiņas, kas uzbāžas cilvēkiem ar superīgāko viesnīcu piedāvājumiem, tirgoņi, kas pārdod nevajadzīgus, ar daudzām gaismas diodēm pārbāztas suvenīrus. Bet mēs jau tikai atbraucām papeldēties! Okeāns ledains, uznāk arī vakars ar saltu vēju – kaut dienā +35, jāvelk džemperis un garās bikses, ar kurām tik un tā auksts. Izvēlamies nepareizo virzienu, kurā iet, tādēļ arī neviens benzīntankā, kurā nonācām, nebraucu uz vajadzīgo pusi. Ejam gulēt blakus ceļam, niedrē. 5. diena Lisabona un tikšanās ar latviešiem Pusdienlaikā ar 2 mašīnām bijām nonākuši Lisabonā. Jau iepriekš bijām sakontaktējušies ar Latvijas konsulu Portugālē, tādēļ devāmies pa Lisabonas vecpilsētas šaurajām un kalnainajām ieliņām uz konsulātu. Orientēšanās Lisabonā arī ar karti ir ļoti komplicēta, esam pēc kāda laika konsulātā. Tur satiekam Aldi, Solanzu un Daiju, kas laipni mūs tur uzņēma – uzzinājām derīgu informāciju pa pilsētu, atstājām daļu mantu pie viņiem vēl paspēju izmantot ilgi gaidīto dušu. Klaiņojām pa pilsētu, apskatījām Sv. Žorža pili, apskatījām mazo ķīniešu kvartālu un vēl daudz ko līdz vakars jau bija pienācis (blides, bildes). Atrodam transportu, kas aizved līdz kempingam, kurā ar nosnaužamies. 6. diena Relaksējamies Guļam ļoti ilgi (kā mēs darījām katru dienu), izbaudam kempinga baseinu un “jau” 4 esam iztaisījušies no kempinga. Maldamies pa līkajām Lisabonas ieliņām līdz atrodam konsulātu. Palaimējas, ka tiekam iekšā, jo, ja Daija nebūtu atbraukusi, būtu jāpaliek vēl viena diena Lisabonā (nebūt nav slikts scenārijs). Pļāpājam, aizejam uz lēto supermārketu pēc pārtikas un “jau” 8 esam gatavi doties no Lisabonas. Izmantojam prāmīti, kas pārved Težu uz kādu Lisabonas piepilsētu. Ejot cauri tai, impulsīvi izdomājam apstāties ielas kafejnīcai – šoreiz, lai atveldzētos ar portvīnu. Baudam atmosfēru - mierīgs vakars, nav ne miņas no steigas, ir vienīgi čalas. Visi garām gājēji apsveicinās ar blakus sēdošo portugāļu kompāniju. Visi te ir pazīstam. Ar nelielām grūtībām pieceļamies kājās un steberējam tālāl. Līdz atrodam piemērotu nomaļu vietu krūmos, kur gulēt. 7. diena Melones un Troijas pludmale Ātri vien apstājas pikaps. Paved tikai 2 kilometrus, tomēr vadītājs uz atvadām uzdāvina 3 viņa dārzā audzētas melones un sauju ar zemenēm. Tūlīt arī svelošajā saulē tās notiesājam. Tad ar Polo tiekam līdz Sentubai, no kuras pārceļamies uz Troiju – tikko no prāmja nokāpjam priekšā pludmale. Gribējās tur biški pagulēt.. Kā paredzams, tas ievelkas līdz vakaram. Ar 2 puķu bērniem – mammu un meitu – tiekam 30 km tālāk vajadzīgajā virzienā un paliekam kādā pļaviņā uz gulēšanu. 2. nedēļa Kad gribās paņemt autobusu 1. diena Portvīns un sangrija Lagosā Ar interesantu 27 gadīgu sievieti braucam uz Zambijeiru, kur notika liels mūzikas festivāls. Viņa strādā par menedžeri kādā supermārketā, tomēr plāno pēc pusgada pamest darbu un uz 1 gadu aizbraukt uz Indiju, pēc tam uz Ķīnu. Tā teikt lai, iepazītu pasauli. Festivālā nepaliekam, jo ir liela mēroga – biļete ap 70 eiro un spēlē tikai mainstreem muziķi. Vērojot, kā bariņš jauniešu stiepj aliņus no mazā ciema veikaliņa, nostopējam onku. Pēc tam braucam ar 2 džekiņiem kādu gabaliņu, tad dabūjam mašīnu, kas aizved līdz Lagosai, uz vienu no Algarves (Portugāles dienvidu reģions) kūrortpilsētām. Lagosu ieteica šoferis – tāpēc ka pārējās Algarves pilsētās ir daudz ārzemnieku, tādēļ cenas ir arī daudz lielākas, bet Lagosā pārsvarā tikai vietējie. "I go to Lagos to drink and for girls." No tusējam – ballītes notiek visur vecpilsētā, pludmalēs- , līdz konstatējam, ka labāk ir iet gulēt un steidzami ātri. Izdomājam, ka labāk ir palikt pludmalē, bet bija problēmas atrast to – 40 minūtes ejam vienā virzienā, bet tik un tā neatrodam. Atrodam starp mājām un viesnīcām vientuļu zemes pleķīti, kur arī aizmiegam. 2. diena Paģiras un diena vienkārši guļot Pamostamies – redzam, ka gulējām 100m no pludmales. Kaltētājs bija uznācis un ūdens bija beidzies, tādēļ steidzīgi meklējām veici. Ļoti “filozofiskas” pārdomas par dzīvi, sēžot uz pie veikala esošajiem propāna baloniem un tiesājot brokastis. Bija doma doties tālāk uz Spāniju, bet, ejot gar pludmali, sagribas fiksi nopeldēties. Process manāmi ieilga, jo celties no smiltīm negribējās. Viss ieilga vēl ilgāk, kad milzīgs vilnis izmērcēja mūsu somas – par laimi, neko svarīgu tas nesabojāja, izņemot Matīsa pasi. Izžaujam veļu un guļam līdz vakaram, kad ienāk doma aiziet pēc sangrijas. Ar Matīsu divvientulībā paliek garlaicīgi, tādēļ sapazīstamies ar bariņu vācu jauniešu, kas dzīroja turpat pludmalē. Apmēram mūsu vecuma, atbraukuši ar lidmašīnu, sūdzējās, ka bagāža pazudusi lidojot.. Atkal laiks gulēt, šoreiz pludmalē. 3. diena Knapi 100 km pa visu dienu! No rīta bija jautra epizode – Matīss tikko piecēlies notur sētnieku, kas netālu no viņa tīrīja pludmali, par mani. Matīss: “Ko tu dari? Piepelnies ar sētnieka darbu?” Sētnieks apmulsa, laikam nebija dzirējis latviešu valodu. Rīta pelde okeānā un laiks doties tālāk. Pa visu dienu nobraucam niecīgos 100 km, jo ceļš ir noblīvēts ar pie okeāna ciemiem, pilsētām un visi brauca tikai mazus gabaliņus, pie tam vēl lielākā daļa tur ir tūristi, kas, protams, stopētājus ņem negribīgi . Starp 5 šoferiem jāizceļ 1 – nīderlandietis, kam vecmāmiņa mantojumā bija atstājusi māju Algarvē. Brauca antīkā džipā kabrioletā, un viņa rokas bija miltainas. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš bija cepis picu, bet tad beidzās milti un brauca uz tuvējo ciemu pēc tiem, pa ceļam paņemot arī mūs. Uznāk nakts, un soļojam no pilsēteles uz 6 km attālā bāņa pusi. Gribas gulēt, atrodam vietu starp ceļu un apelsīnu plantāciju, kur pārnakšņot. Baigi sagribas dzert, bet nav ko. Nekas cits neatliek, kā rāpties pāri dzeloņdrātīm pēc apelsīniem. Norauju no kokiem dažus, liekam kāri mutē un miegs. 4. diena Sevilja Atkal rīts nes interesantas situācijas – tikko pamostos un redzu, ka gar plantācijas žogu nobrauc džips, izlūkojot teritoriju, bet mēs guļam tieši pie žoga (vēl dzeloņdrāts ir biški nolocījusies) ar apkārt izmētātām apelsīnu mizām. Neapstājas. Veicam atlikušo gabalu līdz bānim un stopējam. Apstājas mersis ar vientuļu vācu onku. Pieredzējis ceļotājs – savā laikā stopējis, pabijis arī Latvijā, tagad brauc uz mājām. Aizved mūs līdz Seviljai. Tur mežonīgs karstums – 42 pēc Celsija. Veikali ciet, ielas tukšas – siesta – tikai izturīgākie tūristi klīst pa ielām tajā skaitā mūs. Kādu laiku blandamies, bet tad iemūkam King burgerī (retā vieta, kas bija atvērta). Paēdam, uzdzerot Cervezu, sarunāju uzlādēt mobilo telefonu. Pēc diviem aliem, draudzīgais kasieris uzsauc trešo. Jā, atšķirība starp dažādiem Spānijas reģioniem ir milzīga, tagad andalūzieši šķiet ļoti patīkami ļaudis, salīdzinot ar kataloņiem. Vakars. Meklējam iespēju, kā tikt no pilsētas ārā – iziet ar kājām būtu bijis ātrāk, jo norādījumi, no kurienes un uz kurieni autobusi brauc nav. Beidzot atrodam īsto, 70. autobusu, kas izved uz pilsētas nomali virzienā uz Kordovu. Netālu no benzīntanka arī paliekam. 5. diena Kordovu šodien vēl neredzam Pusi no dienas pavadām benzīntankā, meklējot iespēju kā tikt tālāk. Beidzot ar japāņu pārīti sarunājam, ka tie paņem mūs. Vēl 2 šoferi un jau pienāk nakts. Dēļ vēlmes nomazgāties paliekam kempingā. 6. diena Kordova un pārtikušais bomzis Ātri tiekam līdz Kordovai – dibināta vēl romiešu laikā, pēc kuriem to pārņēma mauri un beidzot kristieši atguva to. Visinteresantākais objekts bija Mesquita – mauru taisīta mošeja, ko vēlāk pārmantoja kristieši, mēģinot to pārtaisīt par katedrāli, bet tik un tā mauru pēdas ir neizdzēšamas tajā. Vēl tajā atradās milzīga kolekcija ar kristiešu tematikas zeltlietām. Redz kur atrodas inku zelts! Vecpilsēta ļoti smuka – baltas mājas, izpušķotas ar puķupodiem, palmas (skat. bildes) Doma bija aizbraukt arī līdz Granadai un tad uz Maroku, bet.. Bet bija šaubas par laika daudzumu, ko tas prasīs, un vēl uzzinājām, ka Jānis un Ansels varētu būt pēc 2 dienām jau Marokā, tādēļ izdomājām pa taisno laist uz senkāroto kontinentu. Meklējot vietu, kur pārnakšņot atrodam ideālu vietu – starp ceļu pļaviņā, tomēr pieejot tuvāk izrādās, ka tur jau kāds mājo. Saimnieks vēl nebija “mājās”; nopētījām, ka šis varen labi dzīvo – vīna pudeles, picas... Gulējām otrā ceļa pusē. 7. diena Vēl viens visnotaļ interesants polis Devāmies Malagas virzienā. Nelaime gadījās tad, kad šoferis izlaida mūs uz bāņa izejas. Parasti šādos gadījumos ejam uz bāņa ieeju stopēt, bet šoreiz pa turieni stundas laikā neviena mašīna neaizbrauca, tādēļ vienīgā izeja bija vai nu iet stopēt uz mega-bāņa, vai mēģināt izbraukt pa mazajiem celiņiem. Braucām pa mazajiem celiņiem, un nonācām pilnīgi nevajadzīgi kādas mazas pilsētas industriālajā rajonā – 4 km garumā tikai mēbeļu veikali! Protams, neviens tālāk par veikalu nebrauca, ja arī brauca, tad mūs neņēma. Vienīgais pieminēšanas vērtais notikums šajā dienā bija tikšanās ar vēl vienu poli. Kamēr mēs stopējām, piebrauc ar velosipēdu jaunietis ap 23 (viņam pat mazākās mugursomas nebija līdz). Polis prasās ēst un dzert – teicās, ka visu dienu neko nav ēdis. Iedevu maizi, izkusušu sviestu un desu. Kārīgi smērē maizīti, stāstot savu stāstu – strādā viņš Barselonā, bet tad izdomājis aizbraukt uz Malagu. Tagad braucis atpakaļ ar vilcienu pa zaķi, kad nakts vidū viņu izsēdināja kontrolieri. Tad viņš nospēra kādam bērnam riteni un tagad minās uz nākošo vilciena staciju. Sapratām, ka nu dien mēs neesam ekstrēmisti salīdzinot ar viņu. Paliekam kaut kur uz nakti ceļmalā. 8. diena Uzredzēti Eiropa! Cik vakar nelaimējās, šodien veicās! Ātri nostopējam strādniekus – vienu rumāni, otru bulgāru. Jautra kompānija! Tad vēl viens vietējais, un tad momentā kāds spāņu elektriķis, kas brauca uz Malagu. Pēdējais bija interesants – vēsā mierā pie stūre smēķēja zālīti kā parastas cigaretes. Skanot Pink Floyd līdzīgam spāņu ansamblim (prasot, vai viņam patīk Pink Floyd, viņš teica, ka jā, tikai nesaprotot vārdus) un zāles dūmu mutuļos nonācām Malagā. Pa taisno gājām uz ostu pēc biļetēm uz prāmi. Kasierīte neapvaicājās, cikos vēlamies izbraukt (bija plānots vēl Malagā izdarīt pāris lietas) un pārdeva biļetes prāmim, kas izgāja pēc 10 minūtes. Skrējām un neatvadoties no Eiropas, aizpeldējām uz Āfriku... TURPINĀJUMS SEKOS


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais