Ar Vespu uz Nordkapu

01.11.2009
10 min lasīšanai
24 foto

Katru vasaru mēs sēžamies uz sava motorollera un braucam, kur acis rāda. Šovasar acis rādīja uz ziemeļiem. Īpaša plāna nebija, bet bija doma braukt pa Norvēģijas kreiso krastu tik daudz, cik pietiks laika – un laika bija 3 ar pusi nedēļas braucienam turp –atpakaļ (starts un finišs Briselē, pa vidu noteikti jāpaviesojas dzimtenē). Tā nu braucām, braucām, līdz aizbraucām līdz Nordkapam, kontinentālās Eiropas galējam punktam, kopumā nobraucot apmēram 7500 km. Brisele – Gēteborga ( 1. – 4. augusts, tranzītiņš) Pirmās trīsarpus dienas pavadām tranzītiņā – braucot no Briseles līdz Gēteborgai pa maģistrālēm, piestājot tikai, lai uzpildītos, paēstu/padzertu kafiju, un paliktu kaut kur pa nakti. Arī trīsarpus dienas uz maģistrāles patiesībā ir ļoti interesantas – pirmkārt, ir ļoti interesanti vērot citus ceļotājus. Otrkārt, bet patiesībā galvenokārt – beidzot ir laiks bezgalīgi ilgi domāt, kas ikdienas skrējienā ir liela ekstra. Mašīnā ir savādāk, bet uz motorollera – ausīs svilpo vējš un nekādas sarunas ar ceļabiedru risināt nesanāk, tā kā katrs dzīvojamies savās domās. Pirmajā dienā laiks lutināja, bija 30 grādi un karsts. Pēc tam bija joprojām silts, bet ļoti lietains, kas nedaudz apgrūtināja nakšņošanu: mēs palikām kempingos teltī, tā kā attiecīgi tad vajadzēja pa lietu menedžēt telts uzsliešanu un vakariņu gatavošanu uz prīmusa. Atzīšos, ka, spītējot visām ugunsdrošības normām, ēst gatavojām zem telts nojumes, jo lietus lija nežēlīgi – pēc ūdens iet nevajadzēja, jo atlika izlikt uz brītiņu katliņu ārpus telts, kā tas jau bija pilns. Par kempingiem runājot, ļoti jauks bija viens no Dānijas kempingiem “Baringskov Camping”, www.baaringskov.dk. Tas atrodas stāvkrastā pie pašas jūras, var uzbūvēt telti pie paša krasta un guļot vērot jūru. Vienīgi mēs tur sastapāmies ar interesantu dabas fenomenu – tur bija desmitiem un simtiem bizbizmārīšu, un daudzas gribēja slēpties no lietus mūsu teltī. Teltī vēl tagad var kādu atrast. Kā nu bij tās rindiņas pazīstamajam ceļotājam un haiku meistaram Macuo Basjo: Vasaras apmetnis Vēl joprojām nevaru no tā Izlasīt utis. Nu, mums apmēram līdzīgi ar tām bizbizmārītēm. Atmiņā paliek milzīgais tilts pār Baltijas jūru, kas savieno Dāniju un Zviedriju (www.oeresundsbron.com), un līdzīgs ir arī pašā Dānijā. Tilts ir patiešām iespaidīgs, arī vējš uz tā pamatīgs. Lai arī tilts ir milzīgi garš, attālums starp Dāniju un Zviedriju šķiet ļoti mazs, ja padomā, ka šī ir vienīgā vieta, caur kuru Baltijas jūrā apmainās ūdens. Mūsu Dzintarjūra patiesībā ir stāvošs dīķis, un mums lietus un izsalkuma ietekmē panesās negaumīgi joki par to, ko vajadzētu izdarīt ar Dāniju, lai Baltijas jūrā ūdens apmainītos ātrāk un vairāk. Bet tā nav smuki, labāk vairāk rūpēsimies par to, lai nepiesārņotu jūru. Lūk, apmēram tā pavadījām pirmās trīsarpus dienas, sasniedzot Gēteborgu. Gēteborga – Polārais loks (4. –9. augusts, skaisto skatu laiks) Aiz Gēteborgas skati paliek arvien skaistāki un skaistāki. Zviedrijas Rietumu krastu no Gēteborgas līdz Norvēģijas robežai ir izrobojoši mazi fjordiņi, uz tiem saceltas mazās mīlīgās krāsainās mājiņas, gandrīz pie katras laipiņa un piesieta laiviņa. Smuki! Piekrastē izvietojušies arī dažas kūrortpilsētiņas, un lai arī tām tikai izbraucām cauri, man šķiet, ka uztvēru tajās valdošo noti, un mēs bijām uz vienas nots!. Vidusjūras kūrortos man personīgi visa kā ir bišķīt par daudz. Savukārt šeit – arī it kā kūrorts, bet ar ziemeļniecisku rezignētumu, mieru un gaumi. Nez, man ļoti patika! Te brauksim vecumdienās, kas sāksim braukāt pa kūrortiem. Nākamajā dienā iebraucam Norvēģijā. Norvēģijā kā jau Norvēģijā, tie, kas ir bijuši – tie zina. Tie, kas nav – lūdzu, brauciet un skatieties. To laikam nevar izstāstīt, es vismaz nevaru, tāpēc ļaušu runāt bildēm. Fjordi, kalni, ugunssarkani pīlādži uz tirkīzzila ūdens fona, un tā tālāk, un tā joprojām. Mans vārdu krājums nav adaptēts Norvēģijas sirreālajam skaistumam, tāpēc mana populārākā ceļojuma frāze bija - Nu kā tā var būt. Tāpat arī man radās teorija, ka cilvēki, kas dzīvo TĀDĀS vietās, noteikti ir savādāki nekā mēs. Nu nevar taču būt, ka visu mūžu dzīvo neparastā vietā, bet smadzenes un sirds tā kā parastajiem cilvēkiem. Tur noteikti ir kaut kāda fiška! Runājot par skaistuma apvienošanu ar praktisko – visa ceļojuma laikā Norvēģijā pa nakti palikām mazajās mājiņās, kas tur ir ārkārtīgi populāras, un nav nemaz stipri dārgākas kā vienkārša telts vieta. Protams, mājiņu cenas atšķiras, ir pieejamas ar visām ekstrām, bet mēs parasti ņēmām pašas vienkāršākās – ar gultasvietu (bez gultasveļas) un plītiņu ēst gatavošanai, un bez savām labierīcībām. Mums galvenais bija pārlaist nakti siltumā, jo pamazām sāka veidoties ceļojuma maršruta aprises – sak, vai neaizšaut līdz Nordkapam. Tā kā iepriekš neko par to nebijām lasījuši, tad nebijām īsti pārliecināti par to, cik auksti tur ir, bet nolēmām būt prātīgi un nesaaukstēties jau ceļa sākumā. Lūk, tāpēc, arī turpmākajā ceļā izvēlējāmies mājiņas, nevis teltis – naktis bija drēgnas. Viena no jaukākajām mājiņām, kurā palikām, atradās fantastikā vietā: tieši pretī mājiņas lievenītim bija sniegoti kalni un liels ūdenskritums fonā (parūpējieties par ausu aizbāžņiem, ja švaks miegs, jo ūdenskritumu uz nakti neizslēdz : )). Tā bija absolūta romantika. No rīta ēdot pašgatavoto brokastu putru un raugoties saules apspīdētajā sniegotā kalna virsotnē un klausoties ūdenskritumā, nemaz nelikās banāli uz mīļotā vīra brokastu putras ar zemeņu zapti uzvilkt spilgti sarkanu sirdi : )) Ja kas, šī kempinga adrese: www.turiststasjon.no 8. augustā sākam braukt par E6 maģistrāli, kas ved pa pašiem Eiropas ziemeļiem. No maģistrāles te ir tikai nosaukums – katrā virzienā tikai viena josla, bet ne jau tas ir galvenais, kāpēc šo ceļu mēle neceļas saukt par maģistrāli. Skati ir vienkārši fantastiski, tā tak uz maģistrālēm neizskatās!! Jo vairāk uz ziemeļiem, jo karstāks paliek. Dažus simtus km no Polārā loka temperatūra sasniedz 32 grādus (plusā). Mēs jau sākam uzjautrināties, sak, kas tad būs uz Nordkapa, vai tik nebūs jāārstējas no karstumdūriena. Nu nu... : ))) Ziemeļu Polārais loks (Norvēģijā) – Nordkaps – Ziemeļu Polārais loks (Somija) (9. –13. augusts, mission completed) 9. augusta pēcpusdienā sasniedzam Ziemeļu Polāro loku. Dienas laikā palicis stipri vēsāks, par karstumu sūdzēties nenāk ne prātā, drīzāk jau otrādi. Uz Ziemeļu Polārā loka viss kā vajag – suvenīru veikals, kur var iegādāties te pabūšanas apliecinošu sertifikātu, tūristi, vārdu sakot, visas lietas. Bet apkārtne tiešām īpatnēja uz ziemeļnieciska, mums pat uzrodas šaubas, vai tas ir īstais Polārais loks – ka tik nav piemeklējuši stereotipam visatbilstošāko vietu. Pārbaudām GPS (kam tad tu, cilvēks, mūsdienās vari uzticēties) – bet ir gan pareizā vieta. Nu neko, sabildējamies, un dodamies tālāk, pretī Nordkapam. Paliek stipri aukstāks, piestājam un saģērbjam visas drēbes, kas ir līdzi. Turpinām braukt pa E6 maģistrāli, skati ļoti skaisti – ziemeļnieciski spokainas ainavas mijas ar Vidusjūras cienīgiem skatiem. 10. augustā diena atkal ir silta, pat līdz 20 grādiem, turpinām ceļu pa E6 uz Nordkapu. Toties vakarā paliek auksts, ap 12 grādiem, un, kā par spīti, visapkārt nevienas dzīvas dvēseles, izņemot lapsas, un nav kur palikt pa nakti. Ap pusnakti es jau palieku pavisam gražīga – man ir auksti, gribas ēst un gulēt. Pēkšņi pamanām norādi un kempingu, bez īpašām cerībām (droši vien būs ciet) braucam pa sānu celiņu norādītajā virzienā. Pēkšņi saprotam, ka atrodamies blakus kapiem, bet man vienalga, es jau pati jūtos kā pusdzīva. Tomēr kempings atrodas vēl labu gabaliņu aiz kapiem, un tas ir labi. Piebraucam, sazvanām saimnieku un tiekam pie absolūti burvīgas mājiņas – viss jauns, smuki izremontēts, ar labierīcībām, no terases un istabas skats uz sniegotiem kalniem un ūdeņiem. Ja ierodas normālā laikā, nevis nakts vidū, tad var tikt arī pie pirts vai kubula ar karsto ūdeni. Vārdu sakot, brīnišķīgi. Mājiņā bija arī viesu grāmata un tur vienā ierakstā izlasījām, ka kāds puisis te ir bildinājis savu meiteni, jo vieta šķitusi īstā. Nu, mums visi papīri jau 4 gadus kā nokārtoti, bet jā – te var bildināt! Adrese: www.ansi-turistservice.no 11. augustā pagatavojam savā lieliskajā virtuvītē bagātīgas brokastis, paēdam brokastis uz terases ar lielisko skatu un braucam uz Nordkapu! Visu dienu redzam ziemeļbriežus, viņi tur mierīgi dzīvojas veseliem bariem un bieži pārvietojas pa ceļu, tādēļ jābrauc uzmanīgi. Dienas beigās Nordkapu arī sasniedzam. Jā, ir feini un skaisti, bet arī diezgan tūristiska padarīšana – te arī smuki māk noplēst naudiņu (gan par tuneli, kas ved uz Nordkapu, gan par piekļūšanu Nordkapam). Uz Nordkapa ir uzbūvēts vesels tūrisma komplekss ar kinozāli, restorāniem un vēl viskautko. Starp citu, kinozālē demonstrētā filma bija patiešām laba, tajā es ieraudzīju to Norkapu, kuru ceru pati kādreiz ieraudzīt. Kamēr mēs bildējamies pie Nordkapa, visi itāļi bildējas pie mūsu Vespas (viņa ir itāļu ražojums, un vidējam statistiskam itālim acīs parādās aizkustinājuma asaras, negaidīti ieraugot vienu no Itālijas lepnumiem tik tālu no savas siltās un saulainās dzimtenes). Pa nakti paliekam kempingā, mājiņā, kādus 10 km no Norkdkapa. Gulēt ejam ap diviem, un joprojām ir gaišs (jūnijā un jūlijā saule pat nenoriet). No mājas lievenīša redzam, kā pret nebeidzamā saulrieta rozā krāsotajām debesīm kalna galā izzīmējas tumši ziemeļbriežu stāvi......... Nākamajā rītā pamostos no tādas skaņas, kādas vienmēr ir filmās par ziemeļiem – kad viens ceļotājs ir iekšā, bet otrs, knapi turot durvis, nāk iekšā, un aiz durvīm ir dzirdamas skaļas vēja aukas. Nu, mums bija uz mata tāpat. Vienīgi filmās parasti komplektā nāk sniegs, bet mums bija stiprs lietus. Ir 8 grādi, jau minētā vētra, un mēs dodamies atpakaļceļā. Maigi sakot, nav komfortabli. Teikšu kā ir – likās, ka tas aukstums sāp. Nu neko, sēdēju vīram aizmugurē, skatījos, kā pa manas ķiveres stiklu straumītēs plūst lietusūdens, un centos prātu nodarbināt ar jaukām domām. Dienas laikā palika par dažiem grādiem siltāk, lietus gan nemitējās. Tā nobraucām kādi gabalu līdz Somijai. Turpmākajās dienās laiks uzlabojās, veiksmīgi sasniedzām Polāro loku Somijā, un atkal atgriezāmies Polārajam lokam ierastajā pusē. Tur atrodas arī Santa Klausa birojs. To neapmeklējām, bet dažus veikaliņus gan – man ir vājība uz Ziemassvētku atribūtiku. Somija – Latvija (14. –17. augusts, ilgais ceļš mājās) 14. augustu pavadām, braucot pa Somiju uz Helsinku pusi, jo plāns ir celties pāri jūrai no Helsinkiem un Tallinu, un tad beidzot paviesoties Latvijā. 14. augustu pavadām braucot, nekas īpašs. Toties no 15. augusta mūs sāk vajāt tehniskas ķibeles – 50 km no Helsinkiem nopietna neraža: smalkos gabaliņos saplīst variatora siksna (es agrāk nezināju, ka tāda ir, tagad zinu, un bez viņas pabraukt nevar). Nezinu, kā mēs būtu tikuši galā saviem spēkiem (kaut kā jau tiktu), bet mums Helsinkos kā par laimi ir radi, kas palīdzēja visu bēdu menedžēt. Pāris dienas padzīvojām pie Helsinkiem, meklējot risinājumu. Galvenā problēma bija, ka saplīsām sestdienā, un visi auto moto veikali bija ciet līdz pirmdienai. Tā nu brīvdienas pavadījām klīstot pa Helsinkiem, ar plānu grābt ciet katru Vespu un prasīt, vai nezin, kur dabūt variatora siksnu. No Vespām Helsinkos atradām tikai bāru “Vespa”. Ieraugot nosaukumu, izdvesām bezmaz kaujas saucienus – skaidra lieta, tas ir Vespas kluba bārs, tur mums palīdzēs! Prasām personālam, kāpēc jums tā saucas bārs, vai tas ir Vespas klubs? Šie mums sāk skaidrot, ka Vespa laikam ir tāds motorolleris : )) Vārdu sakot, tas bija tikai bāra nosaukums, nekāda cita sakara. Sagaidām pirmdienu, nopērkam siksnu, bet izrādās, ka ar to nav līdzēts, kaut kas ir sagājis grīstē nopietnāk. Nu neko, ceļamies pāri tāpat, labosimies Latvijā. Mīļie Latvijas radi sagaida Tallinā ar transportu un ved mūs mājās remontēties. Latvijā (18. augusts – 22. augusts) Latvijā kā jau Latvijā – jāsatiek visi mīļie, laiks skrien vēja spārniem. Uz nostalģiskas nots izdomāju no Valmieras un Rīgu aizbraukt ar vilcienu – neesmu to darījusi jau pāris desmitu gadu (ārprāc, cik es esmu veca). Nostaļģiskās sajūtas izbeidzas, kad kaut kur aiz Siguldas sāk kāpt iekšā cilvēki pēc nezin cik dienu plostošanas. Tad vienkārši gribas nokļūt ātrāk galapunktā : )) 22. augusta vakarā esam saremontējušies un ceļamies pāri jūrai ar prāmi uz Stokholmu. Zviedrija – Beļģija (23. –26. augusts, ilgais ceļš mājās II) Principā šis ceļa posms bija iecerēts tāpat kā pirmais posms no Beļģijas un Gēteborgu – vienkārši braucam pa maģistrālēm un viss, nekā īpaša. Bet nekā, atpakaļceļš bija stipri interesantāks. 23. augustā un 24. augusta dienas lielākajā daļā tā arī ir – braucam, nekas nenotiek. Tad pēkšņi ap 11 vakarā tas pats troksnis, kas pie Helsinkiem – atkal kaut kas ar siksnu. Žēl tikai, ka te nav nekādu radu, kas varētu nākt palīgā. Paveicās, ka saplīsām uz autobāņa uzreiz aiz benzīntanka – aizstūmām rolleri līdz benzīntankam, lai pa gaismu var apskatīties, kas vainas. Siksna izrādās gandrīz saplīsusi, bet uz godavārda tomēr vēl turas. Tā nu pa tumsu stumjamies un dažbrīd velkamies ar ātrumu 10 km/h līdz tuvākajam miestiņam, lai paliktu kaut kur pa nakti un organizētu remontu. Miestiņā ierodamies ap 2 naktī, viss ir ciet, apzvanām pāris viesnīcas, nekur neatsaucās. Es tostarp esmu saslimusi un man jau vienalga, ka tik kaut kur atlaisties. Pa nakti paliekam kaut kādā dendrārijā, telti neceļam, jo to darīt pilnīgi noteikti nedrīkst, guļam turpat zem nojumītes uz sava matrača. No rīta mūs modina lietus un suņu staidzinātāji, jāceļas un jāpestī sevi ārā. Man bija pavisam slikti, un visprātīgākais būtu palikt kaut kur viesnīcā un apārstēties. Bet tas nebija iespējams – man bija jābūt darbā jau nākamajā dienā (un kurš gan mūsdienās riskē ar darbu). Visu 25. augustu pavadām, meklējot telefonus, Internetus, mašīnu nomas, Vespu dīlerus un visu pārējo, kas nepieciešams, lai salabotu Vespu. Viss notiek lielā skrējienā, bet dienas beigās esam pārguruši, bet saremontējušies, un gatavi veikt atlikušos apmēram 400km līdz mājām. Nobraucam 100km un tad pēkšņi mums sākas eļļas plūdi. Rokas nolaižas, bet cik tu ilgi tā stāvēsi nolaistām rokām, jāremontējas atkal! Vaina izrādās ne tik nopietna, jānomaina eļļas filtrs. Gar autobāņa malu aizbrienam līdz benzīntankam, iegādājamies Kellogs brokastu pārslas, un romantiski mēness gaismā nodarbojamies ar eļļas blīves kontūru zīmēšanu. Vārdu sakot, nepaiet ne četras stundas, un viss ir saremontēts (citējot klasiku - manam vīram ir zelta rokas : ))) Ir pusnakts, mums 400km priekšā, rīt jābūt darbā, un man tik slikti, ka rokas trīc tā, ka nespēju padzerties. Tik daudz saprāta pietiek, lai nospļautos par darbu un paliktu pa nakti viesnīcā. Izguļamies, no rīta sazvanos ar darbu, izskaidroju kas un kā, piesolu strādāt vēl vairāk virsstundas kā līdz šim, un tā lieta aiziet, man piešķir vēl vienu brīvu dienu, lai mierīgi aizbrauktu mājās. Ko arī 26. augustā mierīgi izdarām. Mission comleted : ))) Kad mēs lietū, aukstumā un vējā braucām atpakaļ no Nordkapa, es sevi centos nodarbināt ar patīkamām domām, lai uzturētu možu garu. Mana vismīļākā doma bija šāda – kaut kad rudenī, kad jau sen kā būsim atgriezušies mājās, es sakārtošu māju, nopirkšu rozes, uzcepšu ābolkūku, iedegšu sveci, ieliešu sev labu vīnu, un ar vieglu džezu fonā rakstīšu ceļojuma aprakstu. Šobrīd viss tieši tā arī ir (vienīgi džeza vietā fonā iet Koru kari – mēs par Madonu!). Un – ticiet vai nē – man neizturami gribas atpakaļ, būt ceļā, kaut vai aukstumā un slapjumā, un vērot lietus pērlīšu spēli uz manas ķiveres stikla. Tā ir diagnoze : )))

Ar Vespu uz Nordkapu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem