Īstenotais sapnis par Rumāniju jeb kā četri draugi ar stopiem devās lētās un skaistās zemes meklējumos!

  • 18 min lasīšanai
  • 6 foto
Savu ceļojumu sākām 8. augustā, izbraucot no Rīgas pavisam lietainā dienā, turklāt vēl pēcpusdienā, kas nav tas labākais stopētājiem. Laiks patiešām bija briesmīgs. Ietērpušies Drogās pirktos lietus mētelīšos, tādi arī ceļmalā stāvējām. Pirmā doma bija, ka nekad vairs nestopēšu šādos laika apstākļos, taču, kā vēlāk izrādījās, tas nemaz nebija tik ļauni. Diezgan ātri nostopēja manas draudzenes (Baiba un Ieva), kas stāvēja kādus 20m aiz mums. Es stopēju kopā ar savu draugu Jāni. Mēs gaidījām kādas 20 minūtes un mums paveicās, šoferītis, kas brauca tikai līdz Ķekavai, aizveda mūs pat līdz Bauskai. No Bauskas drīz vien tikām līdz Paņevežai, mums abiem par lielu pārsteigumu apstājās mašīna, kas brauca uz Varšavu. Prieks bija liels! Manas kājas no lietus bija galīgi samirkušas, arī bikses bija slapjas. Tik patīkami bija sasildīties mašīnā. Mašīnas saimnieki bija bezgala jauki cilvēki, kas traucās ar lielu ātrumu cauri Polijas plašumiem, apstājāmies arī kādā restorānā, kur viņi mums uzsauca vakariņas. Ar to vēl visi prieki nebeidzās – viņi mums piedāvāja palikt pa nakti viņu dzīvoklī, un mēs neatteicāmies, izbaudot dīvāna ērtības, dušu un brokastis. No rīta šoferītis mūs aizveda līdz tramvaja pieturai, no kuras mēs sākām stopēt uz Krakovu. Krakova bija pirmā pilsēta, kurā mēs visi četri bijām nolēmuši satikties un kopīgi pavadīt laiku vecpilsētā. Ar stopēšanu mums veicās un pēcpusdienā jau bijā Krakovā. Tur satikām draudzenes, kas jau bija paguvušas nedaudz pastaigāties pa skaisto plisētas centru. (Viņas gan nakti nebija gulējušas, jo nācās visu nakti pārvietoties fūres šūpojošajos krēslos.) Šeit mums bija sarunāts satikties ar puisi, kas dzīvo Krakovā. Šo randiņu mēs sarunājām, pateicoties mājas lapai www.hospitalityclub.org. Jauki! Šo iespēju iesaku izmantot visiem ceļotājiem. Krakova ir skaista pilsēta, Patriks mums izrādīja visas ievērojamākās vietas, aizveda arī līdz rajonam, kur tūristus prasti neved. Tas ir kaut kas līdzīgs mūsu Rīgas Maskačkai, tikai nu jau daudz sakoptākā līmenī nekā pie mums. Šo rajonu tur apdzīvojuši un iekopuši studenti. Ļoti daudz un kolorītu krodziņu šeit var atrast! Nekas tamlīdzīgs nav Vecrīgā. Ekskluzīvs vizuālais noformējums un dažāda mūzika visām gaumēm. Es noteikti tur vēl gribētu atgriezties!!! Nakšņojām lētā hostelī un no rīta pēc nelielas pastaigas pa pilsētu devāmies stopēt tālāk uz Budapeštu. Pirmais ceļa posma bija diezgan veiksmīgs, taču vēlāk, tuvojoties Slovākijas robežai, kur mūs izlaida poļu šoferis, nācās stāvēt kādas piecas stundas. Arī mūsu draudzenes stāvēja, tikai kādus 50km aiz mums. Jutāmies nedaudz izmisuši – vienīgais prieks bija kalnu skaistums, sakoptā daba, svaigais gaiss un saulīte, kas mums pietrūka Latvijā. Kad apstājās turku fūre, kas brauca uz Bulgāriju, bijām laimīgi. Zinājām, ka naktī jau būsim Budapeštā. Braukšana bija jautra, mums nācās klausīties vienu bulgāru kaseti kādas piecas reizes. Beigās jau likās, ka vārdus zinām no galvas. Bulgāru valoda nedaudz līdzīga krievu, savukārt rumāņu valodai ir latīņu valodas saknes. Tā ir līdzīga fraunču un spāņu valodai. Dīvaini, jo šīs abas valstis atodās līdzās viena otrai. Nācās braukt pa daudziem līkumainajiem ceļiem, no kalna augšā un lejā, sākās arī negaiss, zibeņoja un lija. Bija iespaidīgi! Taču, kad iebraucām Ungārijā, laiks bija jauks. Doma, kas mūs uztrauca, bija – kur mūs šoferītis izlaidīs un, kā mēs atradīsim plisētas centru un hosteli. Pilsētā iebraucām vienos naktī, tikām izlaisti pabriesmīgā rajonā, kur apkārt vazājās bomži. Prieks bija par silto laiku – atšķirība bija jūtama!!! Zālē un krūmos čīgāja cikādes, ievērojām arī dabas atšķirības. Koki te savādāki nekā pie mums - eksotiskāki. Mēs iekāpām pirmajā autobusā (dzeltenā ikarusā), kas apstājās tuvējā pieturā, uzprasījām, vai tas dodas uz centru un braucām. Es uzsāku sarunu ar kādu dredainu puisi. (Pārējie izskatījās tādi, kas varētu arī nezināt angļu valodu.) Viņš zināja gan angļu valodu, gan arī, kur atrodas hostelis. (Ar jauniešiem komunicēt ir daudz vieglāk!) Aizejot uz hosteli, secinājām, ka tas ir pilns, tā tas bija ar daudziem hostļiem plisētas centrā, jo notika slavenais Ziget rokmūzikas festivāls. Pēc triju trīs stundu pārdomām pilsētas parkā un sarunām ar vietējiem jauniešiem, kas devās nakts dzīvē, uzzinājām par vēl kāda hosteļa esamību netālu no centra un devāmies tur. Naktī novērojām, ka pilsētā tiek mazgātas ielas un laistīti zālāji, puķes. Ievērojām, ka šo pilsētu ir iemīļojuši daudzi itāļu jaunieši un francūži. Hostelī mums paveicās, jo izdevās sarunāt istabu par vienu cenu uz divām naktīm, tā kā šī pirmā nakts jau gāja uz beigām. Laimīgi devāmies čučēt, jo vienu brīdi jau likās, ka nakti vajadzēs pavadīt neguļot. No rīta sagaidījām draudzenes, kas bija nakšņojušas kāda slovāku šofera apartaments Bratislavā. Budapešta no rīta atklājas mums skaista un ļoti silta. Izstaigājām pilsētas centru, bijām arī tirgū, kas ir ievērības vērts tieši dēļ savas arhitektūras. Tur nopirkām lēto, garšīgo papriku, persikus, melones un asi marinētos dārzeņus. Tirgū iepirkties izdevās lēti, dārgāk būtu sanācis, ja pusdienotu kādā restorānā pilsētas centrā. Diemžēl nepaguvām nobaudīt tradicionālo gulašzupu : ( Veikalā iegādājos vīnu, kas maksāja 0.60s. Draudzene gan nopirka nedaudz dārgāku, taču abi garšoja diezgan līdzīgi. To mēs izdzērām naktī, pastaigājoties pa lielo pilsētas kalnu, no kura var redzēt visu krāšņi izgaismoto pilsētu. Mums arī paveicās, ka paguvām pastaigāties, pirms daudzie tūristu bari mūs vēl nebija ielenkuši. Kad sēdējām kalna nogāzē, vērojot pilsētu, varējām pamanīt, kā zibsnī tūristu fotoaparātu zibspuldzes. Tas likās nedaudz smieklīgi. Nākamajā dienā turpinājām savu ceļojumu, un mūsu mērķis todien bija sasniegt Rumāniju. Mainījām stopēšanas partnerus, lai viens otram neapniktu :) Tagad es stopēju ar Baibu. Vieta, kur to darījām nebija īpaši veiksmīga, jo mašīnas brauca ar diezgan lielu ātrumu. Taču pēc kādām 20 minūtēm apstājās ungāru šoferis, kas brauca uz Zegetu. Tā ir pilsēta netālu no Rumānijas robežas. Zegetā mēs papusdienojām un stopējām tālāk. Te mums apstājās vīrietis, kas pēc mūsu domām bija vācietis, un džipa numurs par to liecināja. Taču pēc sarunas atklājās, ka viņš ir dzimis Rumānijā, tikai vēlāk pārcēlies uz dzīvi Vācijā. Braucot redzējām, ka stāv un stopē mūsu draugi, šoferītis apgrieza mašīnu un paņēma arī viņus. Mums visiem bija liels prieks, ka Rumānijā iebrauksim kopā. Kā nekā tā bija mūsu neatklātā sapņu zeme! Kad tuvojāmies robežai, saule rietēja oranži sarkana – visapkārt bija līdzenumi, kuros ik pa laikam varēja manīt tikai cipreses un kādu vientuļu māju. Robežsargi laipni uzprasīja, uz kurieni mēs braucam un vai mūsu somās nav kādas neparastas lietas. Ko gan viņi domāja? Interesanti viņiem likās mūsu vārdi. Nākamais ceļa mērķis mums - pilsēta Sibiu, taču bija skaidrs, ka šonakt nakšņosim Timišuārā, kas ir viena no lielākajām Rumānijas pilsētām. Šoferītis bija šokā, kad atklājām, ka gribam nakšņot vienkārši pļavā. Viņš stāstīja, ka Rumānija ir pavisam savādāka zeme nekā Ungārija, ka te mums jāsargā savas mantas un naudas maki. Mēs teicām, ka viss būs labi, lai tik izlaiž mūs kādā piepilsētas pļavā ar pagarāku zāli. Ārā jau bija tumšs un cauri pilsētai mēs braucām kādu pusstundu. O, ceļu kultūra te ir savādāka. Visi brauc, kā grib! Tikām izlaisti netālu no benzīntanka, tepat bija arī lieliska pļava. Šoferis mūs uzcienāja ar vācu konfektēm, iedeva arī naudu 200.000 tūkstošus lejas. Mūsu naudā tas ir 4Ls. Rumānijā šajā laikā notika naudas maiņa, kamēr sapratām, kas un kā, nācās sasprindzināt savas smadzenes :) Nakts bija silta, vēl siltāka kā Budapeštā. Cikādes nedeva mums mieru! Mēs ar Ievu iedzērām ungāru vīnu un visi devāmies čučēt. No rīta garšīgi paēdām Ungārijā pirktos augļus un turpinājām ceļot. Nostopējām mašīnu, kas brauca līdz Devai. Mūsu vedēji izskatījās pēc čigāniem, bet tik pat labi viņi varēja būt tumsnēji rumāņi, visiem zelta ķēdes, jauni mobilie telefoni. Taču bail kāpt mašīnā nebija, jo viņi izskatījās labi cilvēki. Tā mēs braucām, vērojot nu jau kalnus. Kalni te daudz un dažādi – klāti ar mežiem, zāli vai akmeņaini. Bija arī klintis. Tik skaisti!!! Gribējās kāpt ārā un iet kādā pastaigā, taču baidījāmies, ka nāksies nožēlot, jo šādā kalnainā vietā būtu ļoti grūti nostopēt kādu citu mašīnu, jo tās šeit nebrauc daudz, daudz vairāk brauc zirgu pajūgi. Uz lielajiem ceļiem bija ceļa zīmes, kas aizliedz pārvietoties ar pajūgiem. Kaut ko tādu mēs arī redzējām pirmo reizi! Ceļmalās priecājāmies par mājām, visām bija skaisti, grezni un krāsaini vārti. Izskatījās, ka vārti ir pati būtiskākā mājas sastāvdaļa. Piemājas dārzos auga vīnogas un spējējas daudz bērnu. Patiesībā Rumānijā ļoti daudz cilvēku pulcējas ārā pie savām mājās, sarunājas, dzer vīnu un tirgojas. Šis dzīvīgums radīja manī omulības un brīvības sajūtu! No mašīnas izkāpām Devā, kur uzreiz pēc somu izņemšanas no bagāžnieka, piesējās viens vietējais un gribēja mums kaut kā palīdzēt. Mēs ātri aiztināmies uz tuvējo banku, no bankomāta izņēmām naudu. Pirms pilsētas, mēs pabraucām garām lielam kalnam, kura galā bijā redzamas fantastiskas pilsdrupas. Un te es sapratu atšķirību, kāda ir, kad tu ceļo ar tūrisma firmu, kas pieved klāt visiem svarīgajiem objektiem, vai arī, ja tu ceļo pašrocīgi ar stopiem. Dažkārt vienkārši nepietiek spēka uzrāpties kādā no kalniem! Katram ceļošanas veidam ir savi plusi un mīnusi. Šajā gadījumā man bija žēl, ka nevaru aiziet līdz tai pilij. Drīz vien atkal nostopējām turku fūri, kas brauc caur Sibiu. Turki ļoti atsaucīgi! Šoferis vien nebeidza priecāties par mums, latviešu meitenēm. Fotografēja un aicināja izdzer alus kausu kādā kafejnīcā, mēs arī neatteicāmies. Tikai tad, kad jau sēdējām pie galda, sajutu, ka turks ir tā nedaudz iekarsis , mēģināja mani apskaut un aicināja braukt tālāk līdzi viņam, utt. Mēs sapratām, ka nav ko tik daudz smaidīt. Teicām, ka atlikušo alu izdzersim mašīnā un skubinājām šoferīti braukt tālāk! Šoferītis nomierinājās un devāmies tālāk, jūsmojot par skaistajām kalnu ainavām. No augstā mašīnas loga tie bija vēl iespaidīgāki! Iebraucot Sibiu, sāka smidzināt lietus un mēs secinājām, ka nekāda lielā pastaigāšanās un gulēšana pļavā nesanāks. Tad satikām mūsu draugus, kas sēdēja parkā un ieturēja maltīti. Te mums piesējās badīgi suņi, tie Rumānijas dienviddaļā ir daudz. Visi ir klaidoņi un visi izsalkuši. Pret cilvēkiem izturas labi, neviens mums negribēja kost. Nedaudz paklīdām pa pilsētu, tunelī lasījām plakātus – tie vēstīja, ka teātrī rāda Dostojevska Idiotu un Čehova Trīs Māsas. Man likās, redz, gluži kā Rīgā. Domājām, ko darīt, ārā līst – meklēt hosteli vai braukt tālāk? Bija jau pēcpusdiena, tāpēc izlēmām, ka varbūt būtu jāizmēģina Rumānijas „lētais” vilciens. Noskaidrojām, kā tikt līdz stacijai un gaidījām pieturā trolejbusu. Pieturu bija ieņēmuši vietējie čigāni. Izskatījās it kā viņi tur dzīvotu. Vīrieši visi melnā, lielām hūtēm, garām ūsām. Sievietes raibos svārkos, volānu blūzēs. Nu bezgala krāšņi! Bērni skraida apkārt un lūdz vecākiem naudu bulciņām, ko tirgo turpat pieturas kioskā. Citi atkal pārdevējai lūdz uzspiest vairāk kečupa vai majonēzes, izskatījās, ka visi dzīvo draudzīgi. Vienīgi kāds mazs čigānzēns raustīja manu somu. Nezinu, vai viņš meklēja naudu vai nu arī somas lielums pievērsa viņa uzmanību :) Beidzot pēc kādas pusstundas pienāca arī trolejbuss. Trolejbuss līdzīgs tādiem, kādi ir arī Rīgā. Izkāpām ārā, ieraudzījām staciju un mūs ieraudzīja taksisti, kas uzreiz uzbāzīgi piedāvāja savus pakalpojumus. Radās sajūta, ka vietējiem liekas, ka esam ļoti naudīgi. Noskaidrojām, ka vilciens uz Bukaresti atiet gandrīz pusnaktī un ka piecos no rīta būsim jau tur! Biļetes cena bija aptuveni 6Ls. (Dārgāk nekā cerējām). Mēs nodomājām labāk gan braukt, jo laicīgi varēsim uzsākt mūsu stopēšanu uz Konstancu (pilsētu pie Melnās jūras) un pēc tam un Neptūnu (arī vieta pie Melnās jūras). Gribējām stacijas tuvumā atrast kādu veikalu, kur var iegādāties pārtiku, taču nekā. Ar laipnu iereibušu vietējo palīdzību izdevās atrast vien burgeru un bulciņu tirgotavu. Nepavisam nebijām priecīgi par šāda veida pārtiku. Vilciens pienāca ar skaļu taurēšanu. Mēs ātrā solī kāpā vagonā, nebija viegli - smagas somas un augsti pakāpieni. Saprotot tur esošo situāciju, mūs pārņēma šoks! Vilciens bija pārbāzts pilns. Visas kupejas bija aizņemtas! Turpat tamburā čigāni biji saklājuši segas, kāda māte baroja savu bērnu ar krūti, viena vecāka čigāniete iekārojās bagāžas vietā. Skats bija nepieredzēts! Neko tādu Latvijā pat iedomāties nevar! Kad mēģinājām pārvietoties uz priekšu pa vagoniem, tas izdevās ar grūtībām, jo cilvēki bija sastājuši gar logiem, smēķēja un lietoja alkoholu. Smēķēja gandrīz visi. Tas bija briesmīgi! Mēs vērām vaļā vairāku kupeju durvis, taču visas bija pilnas. Nu neko, nu jau sākām samierināties ar domu, ka piecas stundas nāksies sēdēt uz savām lielajām somām nezin kur. Esam samaksājuši 6 Ls par pārvietošanos ar jumtu virs galvas!!! Biju nedaudz dusmīga, taču ieinteresēta notiekošajā! Vienīgi Ieva, kas negribēja samierināties ar situāciju, aizgāja meklēt kādu no vilciena kontrolieriem. Un viņai izdevās atrast! Runāja viņš tikai spāņu valodā – ne angļu, ne vācu. Tomēr sapratis mūsu problēmu, viņš atrada pirmajā vagonā, pirmajā kupejā četras brīvas vietas – tieši kā priekš mums! Tā bija liela veiksme! Mēs bijām priecīgi un, iekārtojušies savās vietās, līdzās seksīgām rumāņu jaunietēm, mēģinājām gulēt. Kad iebraucām Bukarestē, diezko gulējuši nebijām. Stacija atklājās ļoti liela, tā kā piecas Rīgas stacijas. Pārsteigums – par ieiešanu stacijā jāmaksā 0.1s. No pilsētas braucām ārā ar metro. Pilsēta ļoti lieli, nesakopta. Meklējot vajadzīgo tramvaju, ar kuru tikt uz vajadzīgā ceļa, lai stopētu tālāk, redzējām vairākus zirgu pajūgus braucam pa pilsētu, pāri tramvaja sliedēm. Čigāni brauc nekautrējoties, zirgam ap kaklu apsējuši sarkanu lenti. Šādus skatus nevar aizmirst! Ar izkļūšanu no pilsētas klājās grūti, vietējie cilvēki, kam prasījām palīdzību, nevarēja pateikt pareizo virzienu. (Droši vien lielo galvaspilsētu grūti apzināt.) Visi brīnījās, ka braucam ar stopiem! Pie viņiem tā neviens nedarot! Visi teica tikai vienu: „Maksi taksi”, jābrauc ar to. Beigu beigās no viena šoferīša uzzinājām, kā tikt uz vajadzīgā ceļa, un dažu minūšu laikā mums apstājās mašīna, kas brauca uz Mangāliju, (pilsēta aiz Konstancas). Jānis ar Ievu atpalika no mums, jo bija nolēmuši doties nedaudz citā virzienā, kas viņiem likās pareizāks, ko vēlāk nācās nožēlot. Mēs ar Baibu ik pa laikam iemigām, kad tuvojāmies pilsētai ievērojām, ka visas ceļmalas ir pilnas ar cilvēkiem, kas pārdot augļus un rokās kustina atslēgas. Prasījām šoferim, kāpēc viņi kustina atslēgas, varbūt izīrē mašīnu, bet nē, viņi izīrējot istabas. Šis jaunais puisis, kas mūs veda, klausījās hītus, kurus es klausījos, kad man bija 15, 16 gadi. It īpaši viņam patika viena sērīga mīlas dziesma, kuras skanēšanas laikā viņš zvanīja savai iecerētajai meitenei, bet viņa necēla klausuli. Viņš zvanīja vairākas reizes un ikreiz, kad zvanīja, lika atskaņotājā skanēt tieši šai dziesmai. Mēs ar Baibu saskatījāmies un pasmaidījām. Šoferītis bija laipns un pēc mūsu lūguma apstājās naudas maiņas punktā. Nemainījām daudz, tikai lai sanāktu hostelim un pārtikai. Kad kāpām ārā no mašīnas, šoferītis teica, ka esot jāmaksā 20Ls, mēs bijām pārsteigtas, teicām, ka tādas naudas nav, ka mums pietiek tikai hostelim un pārtikai, un ka vēl jātiek mājas uz Latviju. Mēs tā stāvējām kādas trīs minūtes, es tik atkārtoju, ka naudas nav, un viņš samierinājās, teikdams ok. Šis notikums bija viens no nepatīkamākiem šajā ceļojumā. Sajūta, kas radās pēc tam, bija nelāga. Garastāvokli vēl vairāk sabojāja ziņa, ka Ievai un Jānim neklājas pārāk labi, joprojām viņi maldījās pa Bukarestes lielceļiem, turklāt vēl pilnīgi izmirkuši lietū. Neptūnā mūs sagaidīja kārtējie pārsteigumi: ceļa malas atkal pilnas ar cilvēkiem, kas rokās tur zīmi CAZARE (vēlāk sapratām, ka tas nozīmē „istaba”, ko viņi piedāvā izīrēt tūristiem līdzīgi kā ar tām atslēgām). Nepatīkami bija tas, ka šie cilvēki bija uzmācīgi. Neptūna, kas mūsu domās bija maza, mierīga pilsētiņa pie jūras, ieguva citas aprises – kūrortpilsēta ar milzumdaudz cilvēkiem. Drīz vien nācās secināt, ka mūsu izdruka no interneta par viena hosteļa atrašanās vietu un cenu ir maldīga. Te bija dučiem hoteļu ar daudz augstākām cenām, nekā bija norādīts internetā. Bijā rēķinājušies ar 5 – 10 eiro, taču divvietīgs numurs maksāja 28 eiro. Mēs klīdām no vienas viesnīcas uz otru un bijām jau nogurušas. Man ienāca prātā doma, ka varētu mēģināt sarunāt lētāk. Tā arī darījām un izdevās! Sarunājām istabu ar vienu lielu gultu mums visiem četriem, kas vienam cilvēkam izmaksāja aptuveni 5Ls. Iegājām dušā un nedaudz pagulējām, lai vakarā varētu iet aplūkot Melno jūru. Ieva ar Jāni mums pievienojās 18:00, mēs te bijām jau 13:00. Priecājāmies, ka tomēr viņiem izdevās nostopēt mašīnu. Viņi izskatījās noguruši un netīri. Ieva ķērās pie drēbju mazgāšanas, Jānis gulēja. Melnā jūra prātā bija tikai man un Baibai. Veikalā mums izdevās nopirkt jogurtu, graudu maizi un sieru. Paēdām un gājām uz jūru. Cilvēku pūļi trokšņoja, uz ielām tirgoja vārītu un grillētu kukurūzu, kas maksāja 0.2s vai 0.4s. Persiki un melones bija dārgāki nekā Ungārijā. Laikam stāsti par lēto Rumāniju reāli bija pirms diviem un trijiem gadiem – ne tagad. Jau bija tumšs un peldēt lielajos viļņos mums bija bail, nācās samierināties ar pastaigu gan jūras malu, bet tas bija tā vērts! Viļņi bija neredzēti lieli, tie bargi skalojās pret mola malām. Šeit uzdrošinājās pastaigāties tikai drosmīgāki! Pēc pastaigas gājām uz hoteli un ātri vien aizmigām. Nākamajā dienā cēlāmies laicīgi, jo no hoteļa bija jāizrakstās 12:00. 9:00 es, Baiba un Jānis jau bijām pie jūras. Mēs ar Baibu ātri vien metāmies ūdenī, viļņi bija lieli, ūdens silts. Krastā dedzīgākie tūristi jau bija ieņēmuši savas vietas smiltīs, taču uzdrošināties peldēt nevarēja. Jānis fotografēja. Atklājām, ka, pateicoties viļņiem, nemaz nav iespējam peldēt. Viļņi pamatīgi šūpoja, un mēs smējāmies. Šī bija mūsu ceļojuma otrās nedēļas pirmā diena, nolēmām to pavadīt pie jūras atpūšoties. Saulīte patīkami karsēja. Mēs peldējāmies un ēdām arbūzu. Nogaršojām arī rumāņu kebabus, kukurūzu un alu. Viņu Ursus šķita ļoti līdzīgs Aldarim. Diena pagāja jauki, peldēšanās atrakcijas sniedza lielu prieku! Liekas vislielāko visā ceļojumā! Saplīsa manas vasaras čības, bet man izdevās līdzīgas nopirkt te tikai par 1.40Ls. Tā kā laiks bija silts, nolēmām nakšņot mežā, kas atradās netālu. Izskatījās, ka agrāk te ir bijis kempings. Grūti bija atrast vietu, kas nebija piemēslota. Beidzot izdevās un ātri iekārtojām paklājiņus un guļammaisus. (Rumānija ir netīra zeme, cilvēki visu met zemē, arī braucot ar mašīnu, viss tiek izlidināts pa logu, pat stikla pudeles!!!) Nakts bija diezgan briesmīga – nežēlīgi koda odi, rēja suns, krūmos kaut kas čabēja. Neviens no mums tā arī kārtīgi neizgulējās. No rīta daži no mums bija īpaši pikti. Kaut kā saņēmāmies un jau laicīgi devāmies vilciena virzienā, kas dodas uz Konstancu. Šis vilciens atšķīrās no iepriekšējā. Moderns, aprīkots ar labām tualetēm katrā vagonā, viss nepieciešamais, lai invalīdam būtu ērti un viegli iekāp un izkāpt. Pa lielajiem vilciena logiem vērojām jūru. Šodien tā bija mierīga. Attālinoties no kūrortpilsētām, atklājās vientuļi zvejnieku ciemi, tūristu neskarti. Redzējām arī straujus krastus, kurus rotāja klintis. Konstancā bijām kādu stundu, kamēr atradām transportu, ar kuru tikt ārā no pilsētas. Nācās papūlēties. Neviens nesaprasa angļu valodu. Čigāni ubagoja mums naudu. Bija karsta diena. Taču veiksmīgi atradām busiņu, kas brauca mums vajadzīgā virzienā. Nākamais ceļa mērķis mums bija Brašova. Baiba ar Ievu nostopēja diezgan ātri. Mums ar Jāni, (mēs atkal stopējām kopā), nācās gaidīt ilgāk. Gaidījām kādas trīs stundas līdz apstājās pensionāru pāris, kas angliski nezināja nevienu vārdu, bet sapratām, ka viņi brauc tieši uz Brašovu! Tie ir aptuveni 400km! Mašīnā abi snauduļojām, kamēr mūsu mieru izjauca mašīnas riepas pārsprāgšana. Nabaga vecīši nepadomāja pirms mūs laida savā mašīnā. Izrādījās viņiem viss mašīnas bagāžnieks pilns: telts, saliekamie krēsli, gulta veļa. Varu iedomāties, cik kilogrami tas ir kopā ar mums un mūsu somām! To visu ceļa malā ņēmām laukā, kamēr večuks mainīja riepu. Tantiņa mūs cienāja ar aukstu šķīstošo kafiju, ko sajauca ar minerālūdeni. Tas tik bija dzēriens! Braucām tālāk, vērojot ciemus, cauri kuriem lieliem bariem gāja govis. Viņas šeit noteica satiksmi, mašīnas piekāpās. Ceļa malās cilvēki tirgojās ar pītiem groziem un paštaisītu vīnu. Daudzviet varēja redzēt lielus saulespuķu un kukurūzas laukus. Daži no tiem peldēja ūdenī, jo pirms neilga laika Rumāniju bija piemeklējuši plūdi. Tuvojoties vakaram, sāka līt lietus. Zibens skaldītās līnijas kalnos izskatījās iespaidīgi. Kad iebraucām pilsētā, bija jau tumšs. Kāpjot ārā no mašīnas, vecīši mums lika noprast, ka jāmaksā. Sapratām, ka tie ir aptuveni 14Ls. Atkal jau!!! Es teicu, ka naudas mums nav. Viņi kļuva dusmīgi. Tik dusmīgus vecīšus sen nebiju redzējusi! Izskatījās tā it kā mēs būtu viņus apzaguši, bet tā taču nebija. Viņi apturēja savu mašīnu aiz brīvas gribas. Viņi paziņoja, lai kāpjot iekšā mašīna, ka vedīšot mūs uz policiju. Es domāju, lai tik ved. Nav tāda likuma, kas liktu par stopēšanu maksāt. Taču draugs teica, lai iedodu visu, kas ir, jo apnikusi tā vecīšu kliegšana. Es paklausīju un iedevu 7Ls. Mums vairs rumāņu naudas nebija. Tikai eiro. Biju dusmīga, taču ātri vien nomierinājos, nekas jau tāds nenotika. Uz centru mums palīdzēja nokļūt vietējie jaunieši, viņa bija laipni un atsaucīgi, aizveda mūs līdz hostelim, kur diemžēl vairs nebija brīvu vietu. Nakti pavadījām interneta kafejnīcā, jo ārā lija un zibeņoja. No rīta devāmies pastaigā pa pilsētu. Brašova ir kalnu ieskauta un skaista. Pilsētas centrā saglabājušās daudzas viduslaikos celtas ēkas, kas lieliski iederas kalnu ainavā. Šī man likās viena no skaistākajām Rumānijas pilsētām. Tālāk devāmies uz netālu esošo Branu, kur atrodas Drakulas pils. Mūsu draudzenes jau bija tur, jo viņām bija paveicies nokļūt Brašovā nedaudz ātrāk par mums un aizstopēt līdz Branai jau vakarā, kur mašīnas šoferis laipni esot viņas uzņēmis savās mājās. Aizbraucot uz Branu, mūs atkal sagaidīja uzbāzīgie istabu piedāvātāji. Te arī bija daudz tūristu. Drakulas pili biju iedomājusies nedaudz savādāku, varbūt īpašo eksotiku traucēja izbaudīt lielie tūristu bari, starp viņiem mums izdevās saklausīt arī latviešus. Interesi piesaistīja pilij blakus esošās lauku ēkas, kas ļoti atgādināja mājas, kuras mēs varam aplūkot Rīgā, Brīvdabas muzejā. Tālāk devāmies atpakaļ uz Brašovu un tur mēs visi četri gandrīz vienlaicīgi nostopējām mašīnas, kas devās uz Klužu – Napoku. Mūs paņēma jauna kristīga rumāņu ģimene. Cilvēki bija fantastiski! Mēs atradām kopīgas tēmas, par kurām runāt, jo viņi bija izglītoti cilvēki. Atšķirībā no daudziem rumāņiem, kas nezina, kur ir Latvija vai arī jauc Lietuvu ar Latviju, šie cilvēki zināja. Mēs braucām pa kalnainu apvidu, kur ceļa malās mazi bērni pārdeva riekstus. Mēs apstājāmies pie vienas meitenītes, sieviete viņai iedeva naudu, maizi un sieru. Es nodomāju, jā, tie ir kristieši! Latvijā neko tādu nebiju piedzīvojusi! Vēlāk mums arī tika pa biezpienmaizei. Kāpjot ārā no mašīnas, mīļi atsveicinājāmies. Nauda nebija jādod, jo šie cilvēki apgalvoja, ka viņi nekad neprasot naudu stopētājiem. Satikām draudzenes, kas jau bija iemalkojušas dzērienus kādā geju un lesbiešu bārā, un gājām hosteļa meklējumos, ko mums bija ieteicis puisis, kas dzīvo Klužā. Sākotnēji viņš solījās, ka varēšot mūs izmitināt savā dzīvoklī, taču nodomi mainījās, viņš devās kāpt kalnos. Tas vairs nebija pārsteigums, ka hostelis bija pilns. Atradām vienzvaigžņu viesnīcu pie stacijas, samaksājām lēti. Šī pilsēta arī bija ievērības vērta, tādēļ žēl, ka nesanāca te pakavēties ilgāk laika un naudas trūkuma dēļ. Nākamajā dienā devāmies uz Oradea, pilsētu Rumānijas ziemeļos. Šoferītis, kas mūs veda, bija atraktīvs un daudz stāstīja par rumāņu tradīcijām, kultūru, ekonomikas problēmām, mēs savukārt viņam stāstījām par Latviju. Viņš bija pārsteigts, kad stāstījām par to, kā cilvēki mums likuši maksāt par stopēšanu, un ka šeit valsts ziemeļu daļā tā neviens nedarot. Tikām aizvesti līdz pašai robežai un robežu šķērsojām kājām. Robežsargs ielūkojās tikai manā pasē, noprasīdams, vai esam latvieši, un, saņemdams atbildi, Jāņa pasi tā arī neatvēra. Tūlīt pat mums apstājās ungāru šoferis, kas brauca uz Budapeštu. Ārā atkal sāka līt un mēs jūsmojām, ka esam mašīnā. Zinājām, ka pilsētā vairs neuzkavēsimies, un ka būtiskākais ir ātrākā veidā nokļūt mājās. Taču, lai nonāktu uz ceļa, kas ved tālāk uz Krakovu, mums nācās kāpt laukā Budapeštas centrā, braukt ar metro, ar tramvaju un kad nonācām uz vajadzīgā ceļa, bija jau tumšs. Beigās izrādījās, ka nepavisam šī ir vajadzīgā vieta, kāds superīgs vietējais šoferis par mums apžēlojās un aizveda uz īsto ceļu, kas bija vēl kādus 7km uz priekšu. Tur mēs ātri vien nostopējām slovāku fūri, kuru vadīja jaunu puisis, kas brauca uz Slovākiju. Bijām laimīgi, ka tā veicās, turklāt stopējot tumsā. Tā kā puisis nerunāja ne angliski, ne vāciski, snauduļojām. Jānis bija iegūlies šofera gultā un uz robežas pasi nemaz neuzrādīja, jo neviens viņu tā arī nepamanīja. Puisis mūs izlaida pilsētā Zvolen, pacienādams ar gardām maizītēm. Tur mēs nakšņojām pļavā, kas puisī radīja izbrīnu. No rīta Slovākijā mašīnas stājās negribīgāk. Pāris stundās izdevās nokļūt tikai nedaudzus kilometrus uz priekšu, līdz mašīnu apturēja kāds itālis, kas mūs apsolījās vest līdz kaut kādam ciematam, kas atrodas 40km no Lublinas Polijā. Itālis bija jauks, žēl gan, ka viņš nezināja angļu valodu, taču mēs sapratāmies arī itāļu valodā. Brauca viņš ar ātrumu 140km/h, šāds ātrums mums neļāva iemigt, it īpaši tādēļ, ka Polijas ceļi pašlaik tiek remontēti. Itālis mums uzsauca pusdienas, cienāja ar saldējumu un kolu. Mēs strauji tuvojāmies mājām! Līdz Lublinai nokļuvām ātri un lēti ar autobusu. Lublina mani patīkami pārsteidza kā sakopta un moderna pilsēta. Iedomājos, ka nākamgad noteikti būs jāceļo pa Poliju vien – te ir daudz interesanta un skaista. Šeit mums paveicās, nostopējām poļu fūri, kas brauca uz Belastoku. Es aizmigu un pamodos, kad bija jākāpj ārā. Jānis bija runājies ar šoferi nu jau krievu valodā. Belastokā mēs gulējām pļavā, pareizāk sakot, Jānis gulēja, es drebinājos. Te jau bija jūtami ziemeļu aukstie vēji! Un no rīta mēs virzījāmies tālāk ar vairākām mašīnām. Poļi ļoti izpalīdzīgi, aizveda tur, kur vislabāk piemērota vieta stopēšanai, citi iedeva līdzi dārzeņus. Beidzot jau mēs bijām 18km no Kauņas. Nepaveicās, jo bija jāstopē vietā, kur ir apvedceļi. Tur mēs stāvējām trīs stundas un bez rezultātiem, kāds šoferis mūs aizveda uz labāku vietu, taču arī tur mūs divas stundas neviens neņēma. Stāvējām ceļa malā un dziedājām, labākais bija tas, ka abi nosauļojāmies vairāk kā pie Melnās jūras. Tad mūs ievēroja viens šoferis, kas bija apstājies ceļa malā atpūsties un uzaicināja kāpt mašīnā. Viņš brauca uz Tallinu un tas nozīmēja, ka mēs braucam uz Rīgu. Mājās!!! Prieks bija liels! Ceļš pagāja interesantās sarunās un miegā. Ierodoties mājās, baudījām labas vakariņas un dušu. Mūsu draudzenes jau bija klāt kādas trīs stundas pirms mums, viņām šis ceļa posma bija veiksmīgs. Ko es ieteiktu citiem, kas vēlas doties ceļojumā uz Rumāniju ar autostopiem? - Jārēķinās ar to, ka ceļš ir garš un nogurdinošs. Rumānijā ir skaisti kalni, apskates vērti ciematiņi, baznīcas un klosteri, taču, lai tiem piekļūtu un veiktu kādu pastaigu kalnos, ērtāk būtu ceļot ar savu automašīnu. Savādāk daudz nākas vērot vienkārši caur mašīnas logu. - Jārēķinās arī ar to, ka daži šoferi var likt maksāt par stopēšanu. - Pārtika Rumānijā ir tik pat dārga kā Latvijā, citviet pat vēl dārgāka. - Ņemiet līdzi telti, lai odi jūs naktī nesakož. - Ja kaut ko nezināt, droši jautājiet cilvēkiem, viņi vienmēr jums palīdzēs, pat, ja nesapratīs jūsu valodu. - Mēs baidījāmies ņemt līdzi digitālo fotoaparātu un videokameru, bet šīm bailēm nav iemesla. Ceļojiet droši, bet nodrošinājušies! P.S. drīzumā gaidāms bilžu papildinajums :) Dace


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais