Gāju meklēt ZiemeļBlāzmu

  • 3 min lasīšanai
  • 13 foto
/pierakstīts kladītē turpat uz vietas.../ Ar mani ir tā, ka man patīk būt kustībā. Ja kādu laiku manā dzīvē ir bijis pilnīgs miers, tad man prasās pēc... sauciet to kā gribiet – adrenalīna, vienkārša, pozitīva emocionālā pacēluma vai kā citādi... Tā nu bija arī šoreiz, kad kādā rudenīgā vakarā sapratu, ka vēlos redzēt ziemeļblāzmu vai kā latīniski to skaisti dēvē - Aurora Borealis. Tā kā pirmā doma bija par Dānijai piederošo Grenlandi, bet tā izrādījās nedaudz par dārgu šim brīdim, nolēmu braukt uz „mājām” – Norvēģiju (kādus 5 gadus atpakaļ gadu nodzīvoju kādā Norvēģijas pilsētiņā nedaudz uz D no Bergen. Valodas barjera kopš tā laika vairs nepastāv :) ). Galvenais kritērijs bija – jo tālāk aiz ziemeļu polārā loka, jo labāk. Un tā nu es apstājos pie Tromsø. Pilsēta par kuru, dzīvojot Norvēģijā, biju vien dzirdējusi dažus nostāstus... Ielidoju (ar airBaltic) vēlu naktī un tādā mirklī nekas nelīdzinās tam priekam, kad tevi kāds sagaida ar jauku smaidu un „uzsildītu” autiņu ;) Bezrūpīgi tērzējot par šo un to mēs (es un mans „hosts” – izmantoju couchsurfing) izslīdējām cauri naksnīgajai pilsētai, kas kā jau piektdienas naktīs pieklājās, bija ļaužu pārpilna. Vēl nedaudz tējas/kafijas pie TV ziņām un „god natt!” :) Sestdienas rīts iesākās ar lietus lāsēm, kas nekādi nepārstāja sisties pret manas istabas loga rūtīm, taču zinot norvēģu izslavēto teicienu – nav slikti laikapstākļi, ir tikai nepiemērots apģērbs – es zināju, ka diena būs izdevusies. Vispirms devāmies nelielā dienas pastaigā pa pilsētu, kur nevarēja nepamanīt norvēģiem tik raksturīgo koka ēku arhitektūru. Tā patiešām ir fantastiska un tik tipiska šai zemei, fonā vēl ledusauksts fjords un kalni ar sniegotām virsotnēm. Apmeklējām polārmuzeju – visai nežēlīgs, parādot pagātnes nodarbes visās tās skarbumā – roņu, polārlapsu, leduslāču un citu dzīvnieku/putnu medības. Lai arī visai „asiņains” un brīžiem pat pavīd doma, - kopš šodienas būšu veģetāriete – tas ir jāredz. Jāredz, lai labāk izprastu šeit dzīvojošos cilvēkus, viņu kultūru un tradīcijas. Daudz „maigāks” ir Polarium. Var priecēt acis par jaukajiem roņiem, kuri plunčājas milzīgā baseinā, rādot trikus, kurus gadu gaitā ir apguvuši, var lūkoties dažāda izmēra akvārijos un mēģināt atpazīt tur mītošos Ziemeļledus okeāna iemītniekus un var vienkārši skatīties filmas par Norvēģijai piederošo salu Svalbard (kas atrodas vēl tuvāk ziemeļpolam) un dienvidpolu ar tādu sajūtu it kā pats tur būtu un to visu redzētu, dzirdētu un sajustu. Fantastiski skaisti – šajā gadījumā neapzīmē pat ne pusi no tā, ko tajā brīdī jūti un domā :) Pašlaik, pēc gardi pagatavotām vakariņām un iedzertas labas vīna glāzes, sēžu savā istabā un gremdējos šīsdienas notikumos. Savukārt ēdamistabā notiek, t.s., „tusiņš” norvēģu stilā – atnākuši ir pāris mājas īpašnieka draugi – tiek dzerts vīns un uzēsts labs siers un sarunas, smiekli un mūzika... ko es te vēl sēžu?! Eju piebiedroties... Mūsu pasēdēšana, pļāpājot par šo un to, klausoties mūsu iemīļotākajās latviešu, norvēģu un citās valodās izpildītajās dziesmās, ieilga līdz pat pusnaktij, līdz brīdim, kad vienam no bariņa radās ideja par turmākās nakts pavadīšanu kādā no pilsētas bāriem (un ziniet, tie ir vai uz katra stūra un TIK ļaužu pārpilni, ka ne kokteiļa salmiņam nokrist ;)). Kāds brītiņš tika pavadīts tur, taču austot rīta gaismai, devāmies mājup... Svētdiena iesākās ar domu, kas vēl, šeit esot, ir jāizdara. Par visu visvairāk es gribēju tikt kalnā un jo augstāk, jo labāk. Sacīts, darīts. Paēduši kārtīgas brokastis, devāmies uz Ziemeļledus okeāna katedrāli, kas nakts melnumā izskatās DAUDZ iespaidīgāk, nekā dienas gaismā. Ņemot vērā, ka bijām aizgājuši līdz pašām katedrāles durvīm, nevarējām neieiet iekšā – un tur bija tāds miers. Mācītājs lasīja sprediķi un draudze viņā klausījās... Pēc baznīcas apmeklējuma mana vēlme kāpt kalnā nebija mazinājusies, tādēļ „sakopojot pēdējos spēkus”, devāmies augšup pa taciņu. Savā laikā esmu rāpelējusies pa kalniem augām dienām un vakariem, bet šoreiz nogurums mani sāka pieveikt jau pēc pirmās stundas. Kā par nelaimi – arī slāpes auga augumā un zinot, ka līdzi nav ūdens pudeles, slāpes ar katru minūti kļuva nepanesamākas. Vienīgais labums – mēs kāpām kalnā, kurā, kā jau jebkurā Norvēģijas nostūrī, bija pilns ar kalna upītēm/ūdenskritumiem/avotiem. Un ja vēl ik pa brīdim var uzēst mellenes, tad tiešām liekas – kas var būt labāks par šo?! ;) Nepagāja ne 2h, kad, turēdamies pie striķīšiem, bijām sasnieguši kalna virsotni. Noguruši, bet patiešām laimīgi. Laimīgi par to, ka smagākais posms nu jau ir aiz muguras, par to, ka, neskatoties uz biezo mākoņu segu, kas pārklāja pilsētu, skats bija brīnišķīgs, par to, ka mēs atkal varējām lēkāt pa sniegu un piesolīt viens otram kārtīgas sniega pikas ;) Tā kā mājās pārradāmies galīgi saguruši un ar vienīgo domu – kārtīgi paēst, tad vakara pēdējās stundas tā arī tika mierīgi pavadītas. Kāršu spēles „duraki” un „idiots” ņēma mūs un pievārēja :) tāpat kā TV ziņas par notikumiem valstī un pasaulē, tāpat kā romantiskais filmu vakars :) No rīta pamodināja skaļš modinātājpulkstenis un rādīja tieši 4 no rīta... lai kā arī negribējās, bija jāceļās un jādodas uz lidostu. Ziemeļblāzmu es tā arī neredzēju, vismaz ne pa īstam, taču mani nomierināja jauniepazītais norvēģu draugs, sakot, ka to noteikti redzēšu nākamreiz, kad atgriezīšos :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais