Piepildītais sapnis

  • 2 min lasīšanai
Atlika tikai ieelpot gaisu, iznākot laukā no Dubrovnikas lidostas, lai aizmirstu murgaino nakti Skavstā, notirpušās kājas, laiku, kas pagājis no iepriekšējās redzēšanās... visu, pilnīgi visu. Tikai siltums un reibinošā smarža.Pa ceļam uz mājvietu kāri tveru acīm katru mirkli, kas aizzibsnī aiz automašīnas loga - braucam kā jau dienvidos, ļoti ātri. Man ir žēl, ka ir tumšs un pārējie neredz pasakaino skatu, mani pašu priecē arī uguntiņas tur lejā.... to, ko es jūtu nevar nedz aprakstīt, nedz racionāli izskaidot. Mana mīlestība un aizrautība ar šo vietu nav īsti jēdzieniski skaidrojama. Man gribas reizē raudāt un smieties. Tas, ko es jūtu pret šo pilsētu, drīzāk līdzinās attiecībām ar dzīvu būtni, tā es viņu uztveru. Šī redzēšanās ir kā tikšanās ar mīļoto - sen neredzētu, ilgotu, gaidītu un izsapņotu. Mēs dzīvojam Nuncijatā - virs jaunās ostas. No istabas loga paveras aizraujošs skats uz līcīti ar milzums jahtām un lielajiem kruīza kuģiem, kas pienāk no Itālijas. Kamēr braucam uz lielveikalu, lai iepirktos vakariņām un brokastīm ( saimniece apmaksā visu ar savu kredītkarti, jo naudu neesam vēl saimainījuši, vēlāk viņa atsakās šo tēriņu pievienot rēķinam, jo tas esot mūsu pirmais vakars viņas mājā....), Dārta ir palikusi mājās, mēs viņu atrodam pie cepumu bļodas, jo saimnieces mamma, jau viņu apmīļojusi, apčubinājusi un parūpējusies, lai bērnam ir ko ieēst. Tūlīt pat galdā parādās rakijas krūka. Visas piecas dienas mēs esam draugi un ģimenes locekļi, ne īrnieki, ne viesi. Un, tas atkal ir piepildījums - neko citu šeit es nebiju gaidījusi. Katru vakaru mēs ilgi pļāpājam un Žinka ( tā sauc saimnieci) stāsta gan par Dubrovniku, gan par kara laiku, gan izprašņā mūs par Latviju. Es beidzot nokļūstu Lokruma salā. Tūristu nav sevišķi daudz, oktobris kā nekā. Pāvi pastaigājas ļoti droši un vēlīgi ļauj sevi fotogrāfēt. Klīstam pa pamesto klosteri.... Es gribētu teikt : " noburto" , gluži tāpat kā par pašu salu. Pat fotogrāfija, ko Dārta tur uzņem, ir ar daļu šīs burvības. Beidzot tieku arī ūdenī. Ak, svētlaime! Piedodiet man, visas pasaules jūras un okeāni, bet... Adrija man ir vismīļākā! Ar visiem šausmīgajiem ežiem. Ūdens pieskāriens kā maigākais zīds, ienirsti un jūties kā apskāvienā... Peldi un redzi zivteles, krabīšus un visādu citādu radību tur lejā, tik dzidrs un tīrs ir ūdens..... Nākamā dienā - Cavtat. Pilsētiņa, ko vēl pirms mūsu ēras kā savu koloniju dibinājuši grieķu ieceļotāji. Ja kāds meklē ideālu pludmali - tā atrodama tieši šeit. Braucot atpakaļ uz Dubrovniku pa kalnu serpentīna ceļu, tikai viena doma prātā - vai tas viss ir reāli? Vai tāds skaistums vispār ir iespējams? Nākošais mērķis - Trsteno. Kādreiz šī vieta bijusi Dubrovnikas aristokrātu ģimenes Gučetiču - Gozzes īpašums (15.gs. viens no šīs ģimenes pārstāvjiem bija rektors - pilsētas galva) un vasaras rezidence. Ap vasaras villu gadsimtiem ilgi veidots parks. Katram jūras braucējam, atgriežoties mājās bija jāatved stāds - koks vai puķe, ko iedēstīt Trsteno. Šī vieta saistīta arī ar ar ievērojamās horvātu dzejnieces Cvijetas Zuzoričas vārdu. Pa ceļam uz "arboretum", uz kādas mājas sienas redzu uzrakstu " Ante Gotovina". Var jau spriest visādi, bet zinot, ko serbi nodarīja Trsteno, es ļoti labi saprotu rakstītāju. Villā nav interjeru, tie izlaupīti un nopostīti. Parks ir atjaunots, bet ļoti daudzie celmi daiļrunīgi stāsta par to, kas te reiz bija.... Un ne jau tikai koki. Pie autobusa pieturas ir piemiņas zīme ar bojā gājušo Trsteno aizstāvju vārdiem. Pārējais laiks nedalīti pieder vecpilsētai. Patiesībā, laiks tur izkūst. Skatos uz Pile vārtiem un domāju - cik daudz gan visa ir noticis pa šiem četriem gadiem ar mani, ar citiem, ar pasauli... bet, viņa, joprojām ir tikpat skaista, silta, nesatricināma un neizskaidrojamas burvības pilna. Krāšņā galēra, kas piestāj Trsteno un rektora purpura mantija, kas noplīv, kāpjot palankīnā.... Mūku dziedošās balsis, kad viņi skaita lūgsnas, trīs reizes apejot Lokrumu vēlā naktī.... Vai es to patiesi redzēju vai nosapņoju?... Vai tas ir svarīgi? Dubrovnika ir skaistāka par jebkuru sapni. Un to man uzdāvināja mani mīļie.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais