Uz Tatriem un atpakaļ (nobeigums)

  • 3 min lasīšanai
... nakts ir auksta un braucot par Polijas- Lietuvas robežu pēkšņi ieraugu lietuviešu ceļu policijas darbinieku, kas cītīgi čeko manas braukšanas trajektoriju un ātrumu. Gandrīz nenoturos nesācis skaļi smieties: „ policininkas” aizslēpies aiz mašīnas atgādina lielu runci, kas grasās lecienam. Taču viņš atslāpst un mēs mierīgi turpinām ceļu un drīz vien esmam ārā no viņa redzesloka. Kustamies pa brālīgās republikas ceļu un aizvien vairāk pieaug vēlme apstāties un pārlaist nakti siltumā. Ik pa brīdi šķērsojam miglas joslas, kurās sajūtams rudens drēgnums. Navigatorā ievadām prasību: tiek meklēts motelis. Nakšņošana teltī tiek atstāta alternatīvai ja vēl atliek nosalšana zem kāda kārklu krūma. Līdz motelim 5 km. Līdz motelim 3,5 km. Līdz motelim divi kreisie pagriezieni un 200 metri taisna grants ceļa un konstatējums, ka krīze plosās arī Lietuvas pierobežā. Moteļa logi ir tumši kā mašīnas izpūtēja caurums. Netālu satiktie jaunieši apstiprina- uzņēmums bankrotējis. Pačolēju nākošo iespējamo moteli un rādās, ka tas būs pēc 14 km. Četrpadsmit kilometri nav 140, tāpēc mēģinām vēlvienreiz. Navigators rāda, ka līdz objektam 1km. Bez visa cita tas rāda, ka jāgriež pa kreisi no asfaltētā ceļa uz lauku grantētā ceļa. Galvā domas sāk apvienoties frakcijās. Viena frakcija saka: „ Jābrauc!” Cita frakcija uzjundī atmiņas par iepriekšējās nakts piedzīvojumiem Polijas nekurienē un bļauj pretī: „ Turi muti!” Kamēr domu frakcijas savā starpā konfliktē, stūre pagriežas uz tumšo lauku ceļu. Kaut kur tumsā redzamas miestiņa gunis, tāpēc rodas pamatotas cerības, ka kaut kur jau mēs ‘točna’ nokļūsim. Pēc neilga laika iesprūkam kaut kādā mazpilsētā un virzamies pa tukšām ielām. Zūmiņš pieved pie divstāvu ēkas, kas padomju laikos varētu būt kalpojusi kā ēdnīca. Ēkas priekšpusē sastādītas puķes un satupināti visādi kokā griezti vīriņi. Redzams galds pie kura sēž vietējā jaunatne un dzer (ārprāts!) kafiju. Eju viņiem garām uz vietu, kur pēc visa spriežot varētu būt tā kafija tikusi vārīta. Aiz letes stāv dāma gados (vislabākos). Pajautāju par iespējām noīrēt istabiņu. Paldies Dievam! Istabiņu var noīrēt. Par 20 Ls mūsu naudiņās tas ir iespējams. Brīdī, kad pār acīm sāk veidoties leduspuķes zīmējums, tas vairs pat nešķiet dārgi. Sniedzu savu pasi un dāmai aiz letes acis paliek izteikti apaļākas. Šamai nerīmējas, ka latvietis spēj ciešami sarunāties lietuviski. Kārtējo reizi pārliecinos, ka ceļotājiem ir noderīgi zināt un prast pateikt kaut ko tajā valodā uz kuru zemi ceļotājs dodas. Mums uztic istabiņu, kur ir milzīga gulta ar tikpat lielu spoguli pie sienas. Izskatās, ka istabiņa domāta aktīvas dabas cilvēkiem. Man tas liekas vienaldzīgi. Galvenais, ka ir duša un tur ir karsts ūdens! Ūdens smird pēc kaut kā nesaprotama. Bet kā saka: bada laikos velns pat mušas ēdot. Nodušājos un jūtos lieliski, beidzot nesajūtu pretīgos vēsuma drebuļus. No rīta kopjamies projām.Moteļa ēkas un nummuriņa atslēdziņas atstājam zem pastkastītes vāciņa. Izrādās, ka tonakt visā ēkā esam bijuši vienīgie iemītnieki. Tālāk izbraucam cauri visai Lietuvai piestājot Ķērnavā, kur vērojami iespaidīgie pilskalni. Pēcpusdienā iebraucam Latvijā. Nezinu ko domāja Ilžuks, bet es jutos aizkaitināts. Nelīdzeni salāpītais ceļš no Zarasiem uz Daugavpili uzdzina škrobi. Posmā no Daugavpils uz Rēzekni pēdējais ievērības cienīgais notikums. Ceļa malā iesprausts miets, kam piekarināta ceļazīme. Uz zīmes attēlots cilvēciņš ar lāpstu. Sirds notrīs priekā, beidzot kaut kas tiek darīts ceļa uzlabošanā arī pie mums. Pēc 300 metriem ieraugām vīru ar lāpstu, kas labiekārto autobusa pieturu. Pēc pāris kilometriem uzaust atskārsme- šovs beidzies pat nemaz nesācies. Acīm redzot ceļazīmei „ Uz ceļa strādā” ir dažādas traktēšanas iespējas. Polijā pēc tādas pašas zīmes parādījās neticama aina. Sagadījās, ka braucām garām vietai, kur poļi būvēja autoceļu. Autokustībai bija izbūvēta viena josla. Būvējamais ceļš atgādināja grandiozu būvlaukumu. Kilometriem tālu tāds ceļš kā mūsējais no Rīgas uz Jūrmalu (visā platumā ieskaitot sadalošo joslu)tiek šķūrēts, betonēts, asfaltēts. Nekur neredzēju vietu kur netiktu kaut kas darīts. Līdz pat šim brīdim nevaru saprast, kāpēc pie mums viss ir savādāk? Un te pat, šķiet, nevar iet runa par naudu. Atgriežoties mājās rodas pārdomas par lietām, kam citkārt ikdienā vērību nepiegriežu. Piemēram, neierasti bija, kad dienas laikā Rēzeknē man par uztankošanos paprasija priekšapmaksu. Nekur citur neredzēju zīmes, kas Latvijā ir lielā cieņā, proti, „PRIVĀTĪPAŠUMS!” Smieklīgākais, ja aiz šīs zīmes aug dadžu un latvāņu mežs un skaidri redzams, ka privātīpašnieks nav saimnieks. Liekas, sīkumi. Bet no šadiem sīkumiem sastāv visa dzīve. Varbūt ir pienācis laiks mainīties?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais