Uz Tatriem un atpakaļ...

  • 5 min lasīšanai
Stara Lubovņa ir pēdējā ievērības cienīgā vieta izbraucot no Slovākijas. Ceļa kreisajā pusē redzams viduslaiku cietoksnis. Pēc brīza tas ir aizmugurē. Nepiestājam, jo iespaidu tāpat ir daudz. Braucam, braucam un iebraucam Polijā un , ak, prieks un laime, sāk līt. Savukārt es sāku lamāties. Sākumā izmantoju dzimtās valodas smago vārdu krājumu, vēlāk pāreju uz valodu, kuru poļiem kā jau slāviem arī varētu būt saprotama. Tas palīdz un izbraucot cauri Nowy Sacz lietavas izbeidzas. Tiekam ārā uz Krakovas ceļa un te saniķojās navigators. Kā galamērķi esam uzlikuši Rīgu un Zūmiņš par katru cenu mūs grib ievilināt Krakovā un pēc tam aizvest uz Varšavu. Beidzot navigatoru piešmaucam kā galamērķi norādot Ļubļinu. No tā brīža sākas vakara aktīvā daļa. Dodamies uz Ļubļinu pa Polijas šaurajiem ceļiem. Uzmācas šaubas par savas izvēles pareizību. Poļi savus ciematiņus sabūvējuši ik pa pāris kilometriem. Līdz ar to vidējais ātrums ir pieticīgs. Kustības ātrumu ierobežo fotoradari, kur ikviens atgādina neveikli sanaglotu kasti ar stikla aci. Otra rēcīgākā lieta ir mēra ceļazīmes. Nē, nav nekāda vaina poļu ceļazīmēm, tikai tā dominējošā dzeltenā krāsa atgādina grauzēju zobu krāsu, kas savukārt ierosina iztēli. Tātad mēs tās nodēvējam par mēra zīmēm. Braucam, tankojamies, braucam, tankojamies, braucam, braucam, braucam. Sasodīts! Kad būs tankštelle?! Tankštelles nav! Vakars nāk virsū. Bendzīns bākā vēl klunkšķ, bet bezrūpīgi braukt tālāk nedrīkst. Nostājamies malā un prasu zūmiņam parādīt tuvāko ceļu uz tankštelli. Tā un šitā tuvākā tankštelle ir pēc 5 kilometriem. Forši! Braucam. Pēc 100 m zūmiņš rāda, ka jābrauc pa kreisi. Ceļš uz kuru nogriežamies ir asfaltēts, bet šaurāks. Pēc kilometra aiz kaut kādas fermas mums jāgriežas pa labi. Asfalts beidzas. Tā? Aizdomīgi. Zūmiņš rāda, jā, jā esot jābrauc taisni. Ar pamatīgām šaubām pakļaujos. Sāņus aiziet kaut kāds lauku ceļš, arī to redzu monitora ekrānā. Piestāju un samazinu mērogu navigatorā. Zūmiņš rāda, ka tankštelle būs pēc 3 km. Labi, pierunāji. Braucam tālāk. Sākas problēmas. Ceļš pārvēršas divās iebrauktās sliedēs, kurām segums sastāv no sausas birstošas smilts. Braucot pa tām, mocim pakaļa sāk uzvesties neprātīgi. Ilžuks aizmugurē sāk ņurdēt kaut ko par atpakaļbraukšanu. Iebraucam priežu mežā. Tur jau valda pustumsa. Kustēdamies vēža ātrumā, izšūpinu Ilzi pa krietno vēl pāris reizes. Zūms, maita, rāda, ka jābrauc uz priekšu. Jūtos piekrāpts. Pabraucam garām koku ieskautai mājai, kurā spīd gaisma. Nodomāju, ja visi striķi trūks, gan jau neatteiksies palīdzēt. Braucam vēl uz priekšu krietnu gabalu, un kaut kādā klajumā zūms rāda, ka jānogriežas vēl pa kreisi. Visapkārt koki, zāle aug uz nosacītā ceļa un redzams, ka no saulgriežu laika neviens divkājainais te nav staigājis. Pēc brīža garā zāle izbeidzas un es pamanu kaut ko baltu. Izrādās, tie ir pampersi un visādi mēsli. Tā ir laba zīme. Neviens tādu draņķa kaudzi uz muguras nevarētu būt nesis. Atkritumi ir atvesti ar transportu. Slidinamies vēl kādu brīdi, un izkļūstam uz klaja lauka. Netālu poļi ir nodarbojušies ar smilšu iegūšanu. Zūmu vēl neesmu sasitis un tas rāda, ka jābrauc tālāk pa ceļu, un izliekas,ka tā izmantošanas ziedulaiki varētu būt Otrais pasaules karš. Pēkšņi Ilžuks bļauj man ķiveres plastmasā tik skaļi, ka karsts vilnis izskrien cauri. Kas ir! Izrādās iesāņus mežacūka meklējusi kaut ko rijamu un izstūmusi pusmetru dziļu bedri. Ko var bļaut! Dzīva būtne ieturējusi maltīti un atstājusi vietu nesakoptu. Tad jau man būtu tiesības kliegt Mc Donaldā uz nenovāktu galdu! Galējā stulbuma apstākļos, rodas arī kāds apskaidrības mirklis. Rāpjos no moča nost un eju izlūkos. Jo tālak eju, jo skaidrāk saprotu- tur nav ko meklēt. Cūkas ārdijušās ne pa jokam un uzlabojuma neredz. Brienu atpakaļ un dungoju: „D...ā mēs esam un ārā netiekam. Stipram vajag būt, tad ārā var kļūt...” Aizeju līdz mocim, ierūcinu tehniku un virzamies atpakaļ. Kas cits atliek? Pie izkašņātajām bedrēm, kur iegūta grants, apstājamies un izrubiju aizdedzi. Sajūtu mostamies škrobi. Un šī ir tā reize, kad škrobe ir par paša stūlbumu. Labi redz, ka kaut kas iet ūkstā, bet nē, vienalga turpina producēt debīlismu. Ilžukam saku: „ Vsjo, prijehaļi! Galastacija Rīga, cienījamie pasažieri atbrīvojiet vilciena salonu.” Par atbildi mēms klusums. Tā vietā lai kaut ko teiktu, izlamātu viņa uz mani skatās lielām acīm it kā vaicājot- kas tagad būs? Nu, nekas nebūs! Sliesim telti un iesim gulēt, jo pēc stundas būs redzams apaļš nekas. Telts tiek uzslieta mērkaķa ātrumā, jo mūs ir apsēduši odu leģioni. Sapūšam matračus un novēlu Ilzei iet gulēt, bet pašam nav miera. Zinu, ka neaizmigšu, kamēr nenoskaidrošu, kā no šejienes var tikt ārā. Paņemu gāzeni un eju papētīt apkārtni. Redzamas iebrauktas rises, kas izskatās izbraucamākas nekā mūsu iepriekš izmēģinātais ceļš. Pa labi ir smilšu izkašņājumi, bet pa kreisi ir nopļauts labības lauks. Pēc apmēram 400 metriem sākas priežu jaunaudze. Izeju tai cauri un atkal parādās nopļauts lauks. Lauka malā ceļš sadalās. Viens atzarojums aiziet gar mežmalu un pazūd kaut kur. Tā kā tur bez mitas vaukšķ suņi, pieņemu, ka tur ir kāda saimniecība. Otrs atzarojums ievijas atkal mežā, bet trešais veido kaut kādu dīvainu cilpu un pazūd brikšņos. Stāvu krustcelēs un domāju. Ja iešu pa pirmo ceļu, varu dabūt bezmaksas kodienu kājā. Pa labi arī ir riskanti doties. Eju atkal mežā . Mežs ir gandrīz 10 km liels( beigās izrādās, ka labi ja 900 metri.) Izeju tam cauri un ir redzams kukurūzas lauks. Beidzot ieraugu ciematiņa ugunis. Zogos tam klāt, gribas precizēt vietu, kur rītdien mēs tiksim uz lielceļa. Ciematiņa mala apaugusi ar krūmiem. Pēkšņi ceļš ietiecas grāvī, kurā plūst ūdens. Tā kā tas no grāvja arī iziet un grāvis nav izmuļļāts, tad ir pamatotas cerības, ka es arī ar moci tikšu tam cauri. Pārlecu pāri grāvim un pēc minūtes esmu uz asfaltēta ceļa ciematiņā vidū. Nu, nu kas var būt labāks par šo! Dodos atpakaļ. Pēc pusstundas jau esmu pie Ilžuka. Izstāstu novēroto un ejam gulēt. Nakts ir klusa, ja vien neskaita, ka ik pēc brīža ir dzirdams kaut kāds dīvains troksnis. (atgādināja sitienus pa futbola bumbu vai tukšu mucu). Naktī uztrūkstos un nevaru iebraukt pirmajā brīdī, kas nav kārtībā. Telts ir gaiša.Viss ir gaišs. Paveros laukā un ieraugu milzīgu MĒNESI... Ir rīts, paveru aci un redzu, saule ir uzlekusi. Pa telts iekšmalām uz leju rit lielas ūdens piles. Telts ir norasojusi un pretīgi slapja. Savācamies un dodamies projām. Nākošo varētu iekļaut kādas komēdijas sižetā. Iedomāsimies, kamera filmē skatu no augšas, kur divi no Latvijas ar moci ik pa brīdi saslīdot šķērso vienu mežu, pēc tam klajumu un iebrauc otrā mežā. Tajā pat laikā mierīgā poļu ciematiņā ir atsākušās dienas gaitas. Vīri krāmējās gar traktoriem. Sievas ar slotu noslauka vārtu priekšu vai arī patenko par sev būtiskiem jautājumiem. Pēkšņi sadzirdās motora troksnis, kas tuvojas no nekurienes. Šķīst ūdens šļakatas, rej suņi, kladzina vistas, palido krūmāja lapas un nez no kurienes uzradies uz ciema ceļa iztriecas rēcošs motocikls ar diviem pusslapjiem vājprāšiem. Vienai no večiņām paliek mute vaļā, otrai no rokām izkrīt slota.„Nu, re! Būs atkal dāmām par ko parunāt.”,nodomāju. Lai kā nebūtu, benzīntanks patiešām nav tālu. Uztankojamies un ņemu aplūkot, kas manam draugam zūmiņam lēcies. Beigās nāk atskarsme, ka uzliekot meklēt taisnāko ceļu viņš tā arī dara. Ja būtu atstājis opciju meklēt ātrāko ceļu, tad, iespējams, iepriekšējās nakts piedzīvojums izpaliktu. Turpmāk nemeklēju taisnākos ceļus uz benzīntankiem. Bez piedzīvojumiem sasniedzam Ļubļanu un caur Bialistoku vēlu vakarā Augustovu. Lietuvā iebraucam caur Lazdijiem, jo vienmēr cenšos nebraukt pa vienu un to pašu ceļu divreiz (ceļojumā braucot) Nakts ir auksta un braucot pār Polijas- Lietuvas robežu pēkšņi........ Nu, lūk, stāstam par Poliju ir beigas. Visu labu, dārgie draugi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais