No smilšu grauda līdz pērlei – Francija, Provansa.

22.10.2009
7 min lasīšanai
45 foto

Jebkurš ceļojums sagādā prieku, piepilda ar enerģiju un spēku nākamajam darba cēlienam, bet labi saplānots, finansiāli veiksmīgs un laikapstākļu lutināts – trīskāršu prieku. Sarēķinot izmaksas un atceroties redzēto un izbaudīto, varu sev atzinīgi uzsist uz pleca un piešķirt sev zelta burtiem drukātu pateicības rakstu par labi paveiktu darbu. Smilšu grauds gliemežnīcā iekrita jau pagājušajā ziemā, kad, sērfojot Ryanair mājaslapā, atradu neticami glītas akciju cenas aviobiļetēm no Skavstas lidostas uz Tulonu – Francijas Vidusjūras piekrastes pilsētu! Turklāt uz Skavstu bija pieejami divi lidojumi katru dienu, kas ļāva veiksmīgi saplānot savienojumus. Nākamā „zīme” un pirmā perlamutra vizma bija Muzeju nakts, kad grāmatveikala plauktā roka gluži automātiski pastiepās uz dažādu valstu biezo ceļvežu pusi pēc „Francijas” un „Itālijas” baltajos, glancētajos vākos. Nepagāja ne pāris nedēļas, kad Ryanairs atkal iepriecināja ar septiņu latu biļešu akciju uz rudens lidojumiem, un lēmums tika pieņemts un domubiedru akceptēts: braucam! Rudenī, kad svinam dzimšanas dienas. Provansa – mēs nākam! Plānojam! Lidojums: Rīga – Skavsta pirmdienas vakarā, nakšņošana tuvējā viesnīcā (36 Ls ar brokastīm uz visiem), no rīta lidojums Skavsta – Tulona. Atpakaļceļš pēc nedēļas bez nakšņošanas Tulona – Skavsta – Rīga (120 Ls ar 2 nododamām bagāžām uz 4 cilvēkiem par visiem lidojumiem). Īrēsim mašīnu uz nedēļu (Compact klase, 180 Ls ar pilnu apdrošināšanu). Pēc nelielas svārstīšanās izlemjam īrēt uz visu nedēļu arī apartamentus Francijas lauku tūrisma sistēmā Gites-de-France(300 eur par nedēļu). Pat ja izdomāsim kādu garāku izbraucienu ar nakšņošanu prom no „mājām”, tas vienalga izskatās finansiāli izdevīgāk, nekā uz vietas meklēt viesnīcas katrai naktij. Turklāt tā ir iespējams īstenot sapnīti par iepirkšanos vietējos veikalos un tirdziņos, un vadīt vakarus, gatavojot gardus Provansas ēdienus un baudot vietējos gardumus – jūras veltes, sierus, un, protams, vīnu. Domājams, daudz vīna. Kā stāsta nopirktais Francijas ceļvedis, šis reģions ir pārbagāts ar viduslaiku ciematiem, burvīgām mazām pilsētiņām, seniem un jauniem kūrortiem, vēsturiskām un slavenām apskates vietām. Ir pilnīgi skaidrs, ka jānosaka prioritātes, jo, lai pat kārtīgi „strādājot” apbraukātu visu, kas 200 km rādiusā no Tulonas ir apskates vērts, nepieciešams vismaz mēnesis. Saliekot kopā mūsu četru cilvēku kompānijas vēlmes, izlemjam obligāti izbraukt Verdonas aizas maršrutu, apmeklēt Monako, Senpoldevansu, Grāsu, Ēzi un kādu no piekrastes mazajiem, jaukajiem kūrortiem. Vienojamies arī par to, ka jāatrod kāda pludmale un jāieplāno laiks laiskai atpūtai. Nica un Kannas, protams, ir slavenas vietas, bet šoreiz mūs ne īpaši vilina tūristu pārpilnas ielas un apskates objekti. Urā, braucam! Pirmdienas vēlā vakarā ar prieku un atvieglojuma nopūtu (beidzot!) sēžamies lidmašīnā, un jau pēc nepilnas stundas ripinām somas pa jau ne reizi vien iestaigātu „taciņu” uz laipno Skavstas Connecthotel, kur tālredzīgi esam norezervējuši numuriņu. Ātri gulēt un jau agri no rīta, brokastu sviestmaizi apēduši, esam ceļā uz vasaru. Ja var ticēt weather.com prognozēm, mūs gaida nedēļa īstas vasaras, septiņas absolūti saulainas dienas ar gaisa temperatūru ap 25 grādiem. Tulonas lidosta sagaida klusi un laipni – nekur neredz tūroperatoru karogus un reklāmas, atpūtnieku pūļus un uzmācīgus taksometru piedāvātājus. Kamēr vīrieši sarūpē rezervēto mašīnu, mēs iztaujājam ārkārtīgi glīto un laipno informācijas stenda darbinieci par neskaidrībām ar mūsu naktsmāju atrašanās vietu. Meitene pat sazvana atslēgu turētāju un izstāsta mums, kur tiksim gaidīti un pavadīti līdz pareizajai adresei, lai neapmaldāmies! Apbruņojušās ar iegūtajām kartēm un bulketiem izejam no lidostas, un mūs apņem siltums, viegla lavandas smarža un Vidusjūras piekrastes palmu šarmantā šalkoņa... absolūtā klusumā. Bauda visām sajūtām... Atrodam autoplaci, kur nedaudz samulsušie vīrieši mūs ved... pie melna un spoža Mercedes B klases auto. Stāsti nu tagad kādam, ka braucam „ekonomiskajās” brīvdienās... Nedaudz mulsina autoizīrētāju pieprasītais depozīts 850 eur apmērā (gods kam gods – nepagāja ne 2 nedēļas kad tika atgriezts kontā), bet nu labi. Mazliet pamaldījušies piekrastes ceļos, atrodam maksas lielceļu, kura galā mūs gaidīs naktsmāju pārvaldniece. Ar dedukcijas metodi atrodam pareizās pogas gan pie iebraukšanas, gan izbraukšanas, samaksājam 4 eur aparātam un ripināmies sagaidītāju lūkoties. Nezkāpēc tiekam uzreiz atpazīti (tas man joprojām ir noslēpums, kā...) no sīkas francūzietes, kura māj ar roku tieši mūsu mašīnai– jā, esam satikušies! Vēl neliels pārbrauciens, un iestūrējam maza ciematiņa sīkā ieliņā pie vietas, ko nedēļu sauksim par mājām. Varam tikai vārgi dvest un klusi kunkstēt no prieka par virtuvi, kamīnu, senatnīgo flīžu grīdu, guļamistabām otrajā stāvā, vannasistabu, traukiem, greznumnieciņiem, vecā koka sijām, un tā apmēram minūtes 10, kamēr mums tiem viss izrādīts un izstāstīts. Francūziete iztaujā par mūsu plāniem, dod vērtīgus padomus par apskates un iepirkšanās vietām un pajautā – vai mēs vīnu dzeram. Noslēgumā viņa ienirst tumšā pagrabā, un mēs dabūjam pudeli lieliska sarkanvīna, ko, protams, ar lielu prieku tūdaļ arī iztukšojam, salējuši nemodernās, bet bezgala jaukās zaļa stikla glāzēs. Pirmā pēcpusdiena paiet iepazīstot tuvāko apkārtni, iepērkot pamatpārtikas produktus tuvākajām dienām un izstaigājot Vidauban pilsētiņu. Beidzot – mums ir pilns mašīnas bagāžnieks ar svaigām bagetēm, kruasāniem, vīnu, sieriem,dārzeņiem, olīvēm – olalā, brīvdienas var sākties! Saplānojam aptuveno ēdienkarti turpmākajām dienām, vadoties no vietējo veikalu piedāvājuma – notekti jāuzcep ratatui, jāuzvāra sīpolzupa, viens vakars jāparedz sviestā un ķiplokos ceptām garnelēm, tad vēl molusku vakars, jūras produktu vakars ar pastu, utt utjpr. Sākot no otrās dienas sapratām, ka vīnu pirkt pudelēs nav prātīgi – miskaste piepildās pārāk ātri, tāpēc izvēlējāmies vietējo vislabāk pirkto kanniņvīnu. Pieci litri par 6-9 EUR... Eksperimentam nopirkām arī vīnu par 1 EUR/pudele. Ziniet, nebij ne vainas. Labāks pat par pie mums nopērkamo trīslatīgo, pavisam noteikti. Apskatām Provansu! Viens no mūsu ceļojuma „plāna punktiem”bija vietējā tirgus apmeklējums. Izrādās, tāda stacionāra a`la Rīgas centrāltirgus viņiem tai apkārtnē nav, tāpēc Lourgesas pilsētiņas tūrisma informācijas centra darbinieks apgādāja mūs ar sarakstiņu, kādās nedēļas dienās kurās apkārtnes pilsētiņās šie vietējie tirdziņi tiek rīkoti. Vienu tādu arī nobaudījām Le Muy pilsētiņā. Tur ir viss – apģērbi, visādi štrunti, neiztrūkstošie suvenīri un suvenīrziepītes (kas vēlāk Grāsā bija tonnām), vietējie sieri, olīvas, dārzeņi un citi labumi. Visu var nogaršot, aptaustīt un nopirkt. Nu feini, feini. Pats tirdziņš novietojies pilsētas centrā pa ielas malām un ap pieminekli. Braucot tur citā dienā pat neienāks prātā, ka šis ir tirgus placis. Nākamais, bet varbūt arī vissvarīgākais mūsu ceļojuma plānā ir Verdonas aizas apskate. Tas esot „obligāti jāredz!”, tā saka mana kolēģe – līdzbraucēja, es visumā piekrītu, un arī mūsu jaukā francūziete to ir atzinīgi apstiprinājusi. Kārtīgi arī izbraucām visu ceļvedī atzīmēto maršrutu no Antibī tilta līdz Mustjēsentmarī pilsētiņai, kas slavena ar savu (ļoti dārgo) keramiku un starp klintīm iekarināto zvaigzni, un tad atpakaļ pa otru aizas malu pa smukajiem serpanīniem, kam vietām pārkārušies pāri klinšu bluķi. Pa ceļam - pikniks pie Senkruā mākslīgā ezera Eginas ciema malā. Nu vareni skati. Iesaku. Veselu dienu veltījām Monako apskatei – diemžēl nedaudz neaprēķinājām laiku un nokavējām sardzes maiņu 11:55, bet nu labi. Toties kā kārtīgi tūristi ar apskates vilcieniņu (7 EUR) izbraukājām mazo karaļvalsti un noklausījāmies audiogida strāstījumu par vareno Grinaldi dinastiju, labo princi Albertu II, Monako rūpniecību, F1 sacensībām, slavenākajām Monako un Monte Karlo vietām. Ak jā, mašīnu ir ērti atstāt pazemes autostāvvietā zem Okeanogrāfijas muzeja, No turienes arī kājām sasniedzama vecpilsēta, Firsta pils u.c. apskatāmās vietas. Atpakaļceļā apstājamies Ēzē – papusdienot un apskatīties „kas te ir labs”. Lasīts, ka tas esot viduslaiku ciems klints smailē. Nu labi – daudz tur var saprast – smaile ne smaile, bet iefascinēja ieliņa ar senlietu tirgotājiem, pa kuru arī palēnām kāpām augstāk, pa ceļam aplūkojot visu pārdot izlikto – no veciem durvju kliņķiem līdz smalkam porcelānam, un te pēkšņi esam tai aprakstītajā viduslaiku ciematā, „kur katra māja rūpīgi atjaunota un gandrīz katrā no tām atrodas kāda mākslas galerija vai senlietu tirgotava”. Tā arī ir... pie tam šaurās ieliņas ir patiesi burvīgas. Ciems tik viltīgi noslēpies kalnā, ka, uz ceļmalas soliņa pusdienas ēzdami, nemaz nenojautām, ka esam blakus tādam brīnumam. Starp citu, gluži nejauši atradām mūsuprāt vislabāko autostāvvietu – no Monako puses izbraucot cauri Ēzei, pārbraucot tiltu uzreiz aiz līkuma pie klints sienas ir tāda kā „kabata”. Ēzes centrā izskatījās visai liels saspringums ar mašīnas novietošanu. Pludmales Šaipusē bijām pirmoreiz, tāpēc iepriekšējas informācijas par pludmalēm mums nebija – kur, kāda tur kārtība, mašīnas novietošanas iespējas... Zinājām tikai ka Nicā pie slavenās Angļu promenādes ir diezgan nejauki akmeņi visā tās garumā. Nolēmām vienkārši braukt un meklēt, tad jau manīs. Pirmajā pludmales dienā nolemjam kārtības labad iekļaut arī nelielu kultūras programmu – apskatīt Frejus pilsētas romiešu amfiteātri, kurš, kā stāsta ceļvedis, te esot. Nu – redzējām. No attāluma un ārpuses. Jo žogs apkārt un plaši atjaunošanas darbi iekšpusē. Vārdsakot –nedaudz aplauzāmies, bet nu labi. Braucam meklēt pludmali. Nepaspējām ne lāga izdomāt uz kuru pusi tad braukt, kā – pēkšņi – jūra! Un palmas, un smiltis, un... bezmaksas (!) autostāvvieta visas skaistās, plašās pludmales garumā! Jēziņ... laime. Pludmales priekus baudījām vēl divas pēcpusdienas, arī pie Cavalaire-sur-Mer. Tur tieši tāpat – skaistu smilšu pludmale, nekādu problēmu ar auto novietošanu 100 m attālumā no vietas kur noklāt dvielīti. Un tie kuģi, baltie kuģi fonā, mmm... Piekrastes mazo kūrortpilsētu burvība. Ja kādreiz... hmm, nē – KAD nākamreiz braukšu uz šo pusi, pavisam droši neizvēlēšos dzīvošanu Nicā vai Kannās. Mazās kūrotpilsētiņas Senrafaēla, Senmišela, Cavalaire apbūra ar savu nesteidzīgo mieru un īpašo atmosfēru, nelielajām jahtu ostām, neuzbāzīgo arhitektūru, kā arī gluži citādu atpūtnieku sejām un apģērba kultūru, kā pierasts redzēt Turcijas un Ēģiptes kūrortos. Uzmanieties no Senmišelas senlietu tirdziņa promenādē – tur gribās nopirkt gandrīz visu! Pārtika un vīns. Lēti, mīļie, lēti. Turklāt dažādos veikalos dažādas preču grupas ar lieliskām atlaidēm, akcijas cenām. Piemēram, tuncis, 2 bundžas katra 400 g (gabalā, nevis smalcinātais) 3 EUR, mussels 2 kg redzējām pa 5 EUR, tīģergarneles ap 8-10 EUR kg, sieri – tāds pusotra lata ritulītis, kas pie mums ap 1,50-2 Ls, pa 1 EUR, kafiju pirkām pa nepilniem 5 EUR kilogramā (labu, bija arī lētāka), vīns – no 1 EUR litrā, kruasānu paka 20 gab – 2 EUR... Protams, ir arī dārgie sieri un dārgie šķiņķi, bet arī ar lētā gala pārtiku varēja gardi jo gardi pārtikt. Vienīgais, no kā šoreiz atteicāmies, bija ēšana kafejnīcās un restorānos. Jo budžets bija apzināti ierobežots. Nu ko, tas laikam arī viss, ko gribēju pastāstīt. Ja skaitījāt līdzi, kopējās izmaksas katram cilvēkam sanāca 137 Ls, tam pieskaitiet vēl apmēram 70 Ls no cilvēka, ko kopējā makā ielikām par maksas ceļiem, pārtiku un benzīnu. Tas arī viss, kas vajadzīgs burvīgai low season nedēļai jaukajā Provansas piekrastē. ... un manā pērļu virtenē vēl viena. Izcila. 2009. gada 28.septembris – 6. oktobris P.S. Ak jā, uz Itāliju arī biļetes jau nopirktas...:)

No smilšu grauda līdz pērlei – Francija, Provansa.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem