Cuba! Cha-cha-cha!

  • 7 min lasīšanai
  • 57 foto
...continued... 28.decembris, Trinidada Pamostos agri. Līdz ar gaiļiem. T.i. 6:00. Puiši vēl guļ, bet Valentīns jau gatavo brokastis un ir uzvārījis kafiju. Pa kādam mājdzīvniekam ir katra sevis cienoša kubieša mājās! Kam nav suņu vai kaķu, ir vismaz kanārijputniņi, papagaiļi vai akvārijs ar eksotiskām zivtiņām. Valentīnam mājās ir trīs pelītes. Būrītī. Guļ saritinājušās kamoliņos. Dzeru kafiju un gaidu, kas pirmais modīsies – peles vai džeki? Kafijas smarža tomēr labāk iedarbojas uz homo sapiens! Peles visticamāk modīsies, kad būsim beiguši brokastis. Brokastīs ēdam grauzdiņus ar guavas zapti. Gatava guava ir rozā krāsā un pēc garšas līdzinās saldinātam kivi. Negatavs auglis ir zaļš (zaļā guava) un kalpo kā līdzeklis pret caureju. Kā teica Daniels, ja nepalīdz zaļā guava, nekas cits arī nepalīdzēs. Brokastu laikā Valentīns apvaicājas, vai mēs vakariņās ēstu zivi? Protams, ka ēstu! Tikai vēlāk uzzinu, ka zivis Kubā ir delikatese. Kubieši saka – zivis ir brīvas, var peldēt, kur grib. Tāpēc aizpeldējušas uz Meksiku vai Floridu. Tās, kas palikušas, var neuztraukties – tikai retajai ir izredzes nonākt tīklos vai uz āķa. Kubā pēc revolūcijas nevar iegādāties laivas. Vēlāk kādā līcī redzējām, kā vietējie nelieliem attālumiem uz ūdens kā peldlīdzekli izmanto auto riepas. Trinidada ir slavena ar savu koloniālo arhitektūru, taču man nez kādēļ ir aizdomas, ka neko daudz no tās neredzēšu. Daniels vēl Varadero paziņoja, ka grib atpūsties. Tas nozīmē tikai vienu – nākamās dienas būs jāpavada pludmalē. No Trinidadas centra uz Ancon pludmali var nokļūt ar taksi un 2-stāvīgo autobusu. Cerībā, ka ar otro varētu būt lētāk, kāpjam iekšā un augšā. Autobuss ir gados. Ne tajos labākajos. Trinidadā mājas ir zemas (jo mazāka māja, jo lielāka cerība, ka viesulis nepacels un neaiznesīs). No mājas uz māju krustu šķērsu ir savilki elektrības kabeļi. Tagad iedomājieties braucienu otrajā autobusa stāvā pa Trinidadas ielām. Pirmajā solā sēdošie ik pa brīdim iekliedzas „Wires!” Pēc šīs pavēles visi pārējie pazūd aiz sēdekļu atzveltnēm... Paralēli visu laiku nākas cīnīties par līdzsvara saglabāšanu, jo autobusu starp kabeļiem izlavierēt cenšas arī šoferis! Kad esam galā, man drusku trīc ceļgali un izskatos kā Bridžita Džounsa pēc slavenā izbrauciena kabrioletā (jo, kad beidzās pilsēta un kabeļi, sākās klajš lauks). Ancon pludmale ir gara, tajā ir daudz vietas un tā tiek pieskatīta. Nolienu ēnā un ieziežos ar SPF 30. Labākā pludmales atrakcija priekš manis ir pludmales patruļa – puiši visām gaumēm: gari un īsi, jauni un veci, muskuļaini un stiegraini, vairāk vai mazāk spalvaini, visi labāk vai sliktāk runā angliski. Iepazīšanās ir neizbēgama, jo dzērienus no blakus esošās viesnīcas bāra dabūt var tikai ar viņu starpniecību. Ūdens jūrā nav pārāk silts. Ziema tomēr. Ar visu gulēšanu ēnā un rūpīgo ieziešanos vakarā esmu sarkana... Pēc atgriešanās pilsētā eju pastaigā. Viena. Pirmo reizi. Drusku baidos no pārliecīgas uzmanības, tomēr tādu saņemu tikai no vietējiem puišeļiem. Pie tam viņus neinteresē monētas, karameles vai zīmuļi – viņiem patīk ar mani spēlēties, ieskrienot kadrā, kad fotografēju! Nu paspēlējamies arī – kamera ir digitālā, neveiksmīgos kadrus var operatīvi likvidēt! Ieskatos arī pāris veikalos. Viens ir „raciones”, kur produktus un saimniecības preces var iegādāties tikai par taloniem. Otrs ir dolāru veikals („berjozka”) – tajā par kukiem var nopirkt Latīņamerikā ražotas drēbes, rotaļlietas un elektroniku. Tā kā ir tikai trešā ceļojuma diena, manu uzmanību vēl piesaista revolucionārā atribūtika. Jau Varadero izbraucot no lidostas uz šosejas bija plakāti ar Buša ģīmi un anti-amerikāniskiem tekstiem. Trinidadā atrodu vietējo revolūcijas komitejas ēku, kuras sienu rotā Če Gevaras portrets un sarkanie revolūcijas karogi. Vēlāk šiem atribūtiem uzmanību jau vairs nepievērsu. Acis pierod un izlases veidā „attīra” skatu. Vakariņās, kā solīts, Valentīns ir pagatavojis zivis. Lai tās dabūtu, esot gājis uz līci – uz sev vien zināmu vietu, kur varot pārķert makšķerniekus ar svaigu lomu. Pēc caurumiem zivs korpusā secinu, ka tās ķertas izmantojot uzduršanas metodi! Kubas virtuvi atzīstu par labāko no manis baudītajām Karību reģionā – tā ir viegla, līdzinās Vidusjūras virtuvei un ēdieni nav asi, kā Jamaikā un Meksikā. Par pārtikas trūkumu Kubā nav jāuztraucas. Te ir trīs ražas gadā, viss aug griezdamies un lopiņi paši vairojas. Pēc vakariņām zvilnam uz terases un pļāpājam. Daniels stāsta, savulaik esot strādājis Bioloģijas institūtā un viens no eksotiskākajiem projektiem viņa karjerā esot bijusi tipiska Kubas lauku saimniecības piemājas dārziņa izpēte. Zināšanai – tipiskā Kubas piemājas dārziņā priekšpusē atradīsiet medicīnas augus un buramzālītes. Dārzeņi un augļi meklējami aiz mājas. UK izdotajā Kubas ceļvedī, ko esmu iegādājusies Rīgā, rakstīts, ka Havannu esot uzcēluši amerikāņu gangsteri. Daniels apvainojas, jo tikai salīdzinoši neliels skaits no celtnēm esot amerikāņu celtas. Skaistākās ir mantojums no spāņu laikiem. Vēl ceļvedī rakstīts, ka rasu atšķirības Kubā esot izzudušas. Daniels protestē arī pret šo apgalvojumu. Rasisms Kubā esot, tikai netiekot publiski izrādīts. Ervins arī piebilst, ka lielākus rasistus par kubiešiem neesot sastapis. Tai pašā laikā Kubā ir tikai 12% melnādaino... Pārējie – latinos. Kad vaicāju, kas notika ar indiāņiem, uzzinu, ka tie visi iznīdēti pirmajos 40 gados pēc spāņu ierašanās. Vēl Daniels stāsta, ka pēc studijām Eiropā mājās esot atgriezies ar kuģi. Ceļojums pāri okeānam esot ildzis 5 nedēļas un spilgtākā atmiņa no tā viņam esot...zvaigznes. 29.decembris, Trinidada – Havanna No rīta Valentīnam ir ciemiņš. Valentīns izmanto iespēju palepoties, ka viņam pirmo reizi esot viesis no Latvijas. Uz ko Valentīna draugs paskatās uz mani un tīrā spāņu valodā saka „Tur taču ražoja VEF tranzistorus, vai ne? Un kaimiņos jums ir lietuvieši, kas ir labi basketbolisti...” Pārsteigumā tikvien spēju, kā piekrītoši māt ar galvu! Autobuss uz Havannu ir trijos pēcpusdienā. No rīta – pludmale. Šoreiz autobusu esam nokavējuši. Īpaši neskumstu. Izrādās, brauciens ar taksi maksā tieši tikpat, cik autobusa biļete. Lai transfērs būtu pēc iespējas efektīvs, mašīnā mums tiek piesēdināta līdzbraucēja. Kāda beļģiete. Divdesmit ceļā pavadītajās minūtēs viņa mums paspēj izstāstīt, ka Kubā ir jau trešo reizi; Havannā esot uzturējusies Playas de Este pludmalē, kur uz sešiem tūristiem esot bijis 1000 kubiešu „uzbrucēju”, bet vietējais policists par 20 kukiem esot piedāvājis garantēt viņas drošību. Savukārt jau trešajā viesošanās dienā Santjago ģimene, pie kuras viņa dzīvojusi, piedāvājusi izdot savu dēlu par vīru. Ģimenes galva apgalvojis, ka tā esot vērtīgākā dāvana, kādu viņš varot beļģietei pasniegt, jo dēlam ir 25 gadi (beļģietei ap 50), un ka no tik laba darījuma nedrīkstot atteikties. Nākamajā rītā esot visi kopā gājuši uz katedrāli. Beļģiete domājusi – ekskursijā, ievērojama celtne tomēr. Izejot ārā ģimene saka, esot lūguši Dieva svētību gaidāmajām laulībām. Beļģietes stāsts par Havannas pludmali mani ir nedaudz satraucis. Havannā bijusi neesmu un arī Daniels diezko labi par galvaspilsētu neizsakās – viņu kaitinot troksnis un burzma... Izdomājam, ka līdz autoostai brauksim ar velorikšu. Lai arī parasti rikšas vizina ne vairāk kā divus pasažierus, pierunājam vienu paņemt mūs trīs. Puika velk mūs atstiepdamies un galā ir pamatīgi nosvīdis. Tomēr nesūdzas, vien nosmej, ka pēc pusdienām esot izdzēris trīs aliņus. One too much! Autobusā uz Havannu ir dīvaina sajūta, apkārt pamatā skan angļu un vācu valodas. Man blakus apsēžas gaišmataina albīņu meitene. Tik gaiša, ka liekas, viņa varētu būt tikai un vienīgi no Skandināvijas. Kad esam gandrīz galā sadūšojos pavaicāt, no kurienes īsti viņa ir. Atbilde mani šokē – viņa esot kubiete. Pašlaik dzīvojot Meksikā un strādājot par modeli, bet Ziemassvētkos esot viesojusies pie ģimenes! Gaišā ādas un matu krāsa esot galīciešu gēni. Havannā izkāpjot no autobusa Daniels paziņo, ka uz papī mājām iesim kājām. Nakts vidū!? Nepazīstamā pilsētā!? Bet man nav citas izejas, kā klausīt... Pēc desmit minūšu kāpiena pret kalnu esam klāt. Daniela papī apdzīvo veselu stāvu daudzstāvu dzīvojamajā namā. Dzīvoklī ir trīs guļamistabas, trīs viesistabas, trīs vannas istabas, ēdamistaba, darbistaba, virtuve, saimniecības telpa un terase. Izrādās, papī pieder arī dārzs, kas ieskauj namu. Bez papī mūs sagaida arī viņa sieva, Daniela brālis un divi suņi – Rumba un Petiti. Rumba pilnīgi noteikti ir resnākais suns, kādu man Kubā nācās redzēt! Savukārt Petiti esot seksuāli hiperaktīvs; katru vakaru pirms gulētiešanas tas izmīlējot savu tepiķīti! Vakarā ar papī kaļam plānus, ko darīt Kubā pēc Daniela un Ervina aizbraukšanas. Pēdējās pāris dienas pirms došanās mājup es labprāt pagulētu pludmalē, taču pirms tam man ir ideja apskatīties Kubas rietumus – Vinales ieleju. Tas esot auglīgākais Kubas reģions un tur ir arī labākie apstākļi tabakas audzēšanai. Vakarā saņemu ziņu no latviešu draugiem, kas arī apceļo salu: „Esam atpakaļ Havannā, lai dotos uz karnevālu. Bet vakariņās apēdām lobsteru, kas oda pēc ožamā spirta. Tagad zīlējam, būs sūdi vai nē? Varbūt Tavā ģimenē ir kāds gudrais?” Uz ko varu gudri atbildēt: „Gudrais saka: ja būs sūdi, jāēd zaļā guava!” Havanna patiešām ir skaļa un nogurdinoša – iemigt nevaru. Jāņem talkā ausu aizbāžņi... 30.decembris, Havanna Daniels uzrauj mūs kājās nežēlīgi agri. Pulkstenis rāda pirms astoņiem! Esot jābrauc uz tirgu filmēt! Atkāpe! Viens no iemesliem Daniela braucienam uz Kubu ir Šveices TV, kas gatavo filmu par Brīvības salu. Un tā kā filma domāta vācu valodā runājošajai publikai, tad Daniela ģimene tajā tiek izmantota kā „entrance story”. Filmēšanas process tuvojas beigām un filmas pirmizrāde iecerēta šī gada rudenī. Filmēšanas grupa ir internacionāla un interesanta: producente ir franču izcelsmes šveiciete, tehniskais producents – šveicietis, operators – austrietis, skaņu inženieris – itālis, projektam piesaistīti arī kubieši: producents, operatora un skaņu režisora asistenti. Bez Kubas TV iesaistīšanas filmēšana valstī nebūtu iespējama. Lai filmētu, piemēram, Havannas nabadzīgākajos rajonos vai arī, lai ierakstītu intervijas, nepieciešamas atļaujas. Nākamajās dienās kļuvu par liecinieci arī tam, ka vietās, kur notika filmēšana, pastiprināti patrulēja policijas auto. Jācer, ar mērķi rūpēties par filmētāju drošību. Tirgus ir labākā vietā, kur saprast, kā tauta dzīvo, kā cilvēki komunicē savā starpā? Tā kā esam pie tirgus agri, varam noskatīties, kā pilsēta mostas: atveras apkārtējo namu logi, uz balkoniem iznāk kundzītes halātos un ar ruļļiem matos, notiek skaļa sasveicināšanās ar kaimiņiem blakus, pāri ielai, uz ielas... ar tirgotājiem un arī filmētājiem! Tirgū tiek pievesti produkti, lēnām parādās pircēji. Trīs stundas laiski grozoties vienā vietā iegūstu draugus: večuku, kas šķin kukurūzu; mazu melno puiku, kam patīk fotografēties; bāra īpašnieku, kura bārā gan nevar iegādāties rīta kafiju (tas tāpēc, ka bārs par Kubas peso), toties jau no paša rīta var dabūt ruma šotiņu. Arī iepirkšanās taktika top skaidra – vispirms tirgū ir jāuzmeklē sieviņa, kas pārdod iepirkuma maisiņus. Tad var doties iepirkties. Par piedāvājuma trūkumu sūdzēties nevar – tirgū ir nopērkams viss: dārzeņi, augļi, rīsi, kukurūza, gaļa... Kolorītākie personāži tirgū ir večiņas, kas neizņemot no mutes pīpīti vai cigāru dara savu darāmo – tirgojas, iepērkas, mazgā grīdas... Kamēr vērojam filmēšanas procesu, uzrodas pāris potenciālo „pavadoņu”. Esmu Kubā jau ceturto dienu un man ir sava taktika, kā ar viņiem tikt galā? Pirmais jautājums, ko jums parasti uzdod šādā situācijā ir – no kurienes esat? Kā jau minēju, atbilde „no Krievijas” garantē uzbāzīgo elementu 30% atbirumu. Nākamais jautājums būs – cik ilgi esat Kubā? Atbilde „divas nedēļas, rīt braucu projām” palīdzēs tikt vaļā no pārējiem. Līdz nākamajam braucienam esmu apņēmusies iemācīties spāniski pateikt „dzīvoju Kubā jau septiņus gadus”. Pēc filmēšanas tirgū ieplānotas intervijas mājās. Tirgus epizožu filmēšanas laikā ir sapirkts arī viss pusdienām nepieciešamais. Daniels apsola pagatavot zupu. Dārzs ir kā oāze, kas pasargā no Havannas burzmas, trokšņa un svelmes. Papī sieva iekar kokā šūpuļtīklu un ļoti artikulēti spāniski paskaidro, ka tas domāts tieši man! Pēc brīža viņa man atnes Malthe – bezalkoholisko dzērienu, kas līdzinās Veselībai. Un vēl pēc brīža tieši virs manas galvas uzrodas kolibri!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais