Mana Parīze - vieglums, šarms, gaisīgums, smaidīgi cilvēki

  • 4 min lasīšanai
Parīze. Šo pilsētu nevar izteikt skaitļos, tā ir pielīdzināma smaržai, šarmam, vasaras kafejnīcas brīvībai, mākslinieka garam, smaidošiem cilvēkiem. Pat visromantiskākās pilsētas tituls pilnībā neizteic Parīzes auru. Parīze ir pilsēta ar vēsturi, šeit ir dzīvojuši daudzi lieli cilvēki, bet varbūt tieši šī pilsēta padarīja viņus lielus. Katram ir sava Parīze. Mana Parīze zin, ka mani ir pamatīgi pārsteigusi divreiz, un zin, ka nākošreiz atbraukšu ar savu mīļoto. Tas notika tieši pirms gada (lai slavēts 17. jūnijs!), bet atmiņas ir tikpat krāsainas kā toreiz. Pirmais vakars. Nu bet protams – Eifelis. Sāk krēslot, silts vasaras vakars, cilvēku pa pilnam un darbs ar visām problēmām palicis Rīgā. Aura tur ir īpaša, diemžēl nemācēšu to sajūtu ietērpt vārdos, varbūt līdzēs fakts, ka Eifelis ir populārākā mīlnieku satikšanās vieta, bet nu viens ir skaidrs, ka pārkāpt pāri barjerai un atlaisties zaļajā mauriņā te nav nekāds sodāms pasākums. Un tā – zāle smaržo, pētām mākoņus, gaiss san no cilvēku čalām, esmu lieliskā kompānijā ar Agnesi, meitu un labāko draudzeni vienā personā, Eifelis liels un izgaismots, elpojam dziļi, IZBAUDAM mirkli. Ne daudz, ne maz – es esmu laimīga!!!!!! Gribas, lai tas tā ir ilgi, un ilgi, un nebeidzas.....Un tad mana Parīze mani pirmo reizi pārsteidza. Vienā sekundes simtdaļā ļaužu bara spiets apklusa, pūlis ievilka elpu pirms izbrīna un sajūsmas saucieniem – Eifelis iemirgojās. Manā acu priekšā bija Eifelis – liels, skaists, mirgojošs, varens, iespaidīgs, zāle ir zaļa, gaiss ir smaržīgs un es nodomāju „Ak mirkli, apstājies!” Turpmākās minūtes bija kā citā realitātē. Agnese man prasīja, vai tas nav sapnis, nebūdama īsti pārliecināta, parāvu auss ļipiņu, sāpēja, tātad tā ir īstenība!!!! Parīze gaida tūristus un angļu valodu visi saprot vai vismaz mēģina saprast. Ieradāmies stacijā Gard du Nord. Pie informācijas lodziņa nopirkām metro ticketus, kam tika pievienota metro karte un neskaitāmie kuponi un izklaides iespējas. Monmartre. Gleznotāju kalniņš. Ielu māklinieki piedāvājas mani uzgleznot. Cenas ir kaulējamas - diapazons 5 EUR - 200 EUR. Kaulēšanās tāda pati kā Rīgas tirgū par apavu pāri, bet šeit mākslinieks pārdod savu talantu!!! Baznīca Sacre – Coeur un marmora kāpnes. Sajūta, ka esmu to jau piedzīvojusi, ha, slavenais skats no filmām :))) un Parīze pie manām kājām. Smaidu bez īpaša iemesla, par ko skumt? Kuģitis pa Sēnu. Aizmugurē sēž tūristi no plašās Krievzemes. Piedāvā šņabi, pēc atteikuma šņabim tiek pievienots gurķis un desa :)) Paralēli notiek kustība zem neskaitāmajiem Parīzes tiltiem, ar skaļām ovācijāam tiek sveikti pieķertie mīlnieki zem kāda no tiltiem, pamājam Notre-Dame, kas glabā manu lūgšanu par mammuces veselību, pārīšiem uz tiltiņiem un citiem tūristiem no blakus kuģīša. Parīzes ielas. Šauras un līkumainas. Bez biedējošiem stikla debesskrājiem un citiem bezgaumīgiem arhitektūras darinājumiem. Silti un mājīgi. Labā kompānijā varētu uzgriezt kādu danci!!! Supermārketus nemanīju. Pie viesnīcas bij privātveikaliņš, kur pārdeva exotiskus augļus, tos arī testējām. Bija garšīgi un arī ar veslību OK :)) Rīts viesnīcā, atveru aizkaru. Pretējā mājas balkonā pārītis mīlīgi sarunājas. Pasaka turpinās un mēs dodamies uz Disnejlendu. Karuseļi visām svara kategorijām un dvēseles noskaņojumiem. Īpašu ekstrēmu cienītājiem ir kādas 2-3 atrakcijas. Pēc Space Mauntain Mission 2 pārgāja vēlme ievērtēt pārējās ekstrēmās  Agnesei visiecienītākā bija „Vecās raktuves”. Tikai pieminēšu, ka braucām daudzas reizes un pēc tā, kad man šī atrakcija bija pavisam apnikusi, mēs vēl nobraucām nieka 8 reizes. Nu ko var gaidīt no Disnejlendas – tikai un vienīgi atrakcijas bērniem. Viena no tām ir „It is a smile land” jebšu „Smaidu zeme”. Iesēdāmies laiviņā un tad Parīze mani pārsteidz otro reizi. Tur bija Aladins, kas spodrināja burvju lampu, sniegbaltīte dejoja ar 7 rūķīšiem, nāriņa luncināja asti. Es biju atpakaļ šajā pasaulē!!!!! Manī nolūkojās tik daudz sen labi pazīstamu seju, no viena es baidījos, cits bija vēss, cits cēls un neaizsniedzams, cits drošs. Es kādreiz sapņoju, ka varētu satikt labsirdīgu vecīgi, kas par pūru zelta man pārdotu biļeti uz bērnību. Mans nereālais sapnis piepildījās. Izejot no Disnejlendas satikām Renāru Kauperu. Tas bija Agneses sapnis, kas piepildījās. Mana Parīze ir zeme, kur piepildās ilgi loloti sapņi. Rīts, atveru logu. Pārītis uz pretējās mājas balkona to nemana. Pat, ja sāktos karš, viņi to nepamanītu. Diena, vasaras kafejnīca Eifeļa apkaimē. Oficiants ar apbrīnojamu graciozitāti palīdz izvēlēties galdiņu, Agnesi sauc par Princesi. Pirms ēdiena uzdzeram ūdeni kā jau tas piedien pie franču ēšanas kultūras un es redzu, ka sēžu pie viena galda ar DĀMU!!!!! Kādreiz jau jābūt pirmajai reizei, kad sajusties kā dāmai. Parīze, kafejnīca Eifeļa tuvumā ir īstā vieta!!!!! Es eju pa ielu un smaidu tikai tāpēc, ka jūtos lieliski. Man pretim nāk tieši tādi paši atvērti, gaisīgi, rotaļīgi cilvēki. Smaidīgs vīrietis manī nolūkojas ar īpašu skatienu, sasmaidāmies, atskatāmies brūnajās acīs, sasmaidāmies. Nu ko, šī diena mums bij Dāmu diena. Par Parīzi nevar pastāstīt, te ir jābūt, jājūt Luvras tuvums, smaržu meka – Galerie Lafayette, French cancan šūpulis Moulin Rouge, Triumfa arka, Bastīlijas laukums, Defansas rajons, Champs Elisees, neskaitāmie modes dizaineru veikali, lieliskākie oficianti, neskaitāmie tiltiņi un mīlnieku pāri, cilvēki – smaidīgi un labsirdīgi. Te var iebrist strūklakā pretī Eifelim, bērni pamanījās no kalniņa šļūkt uz vēdera un tad krist strūklakā (jā, Parīzes dome gan varētu noplēst piķi no tūristiem par sēdēšanu zālē, kur nu vēl par strūklakas pārkāpumiem). Pēdējā diena. Veru aizkaru un pēdējo reizi noskatos uz mīlniekiem pretējās mājas balkonā. Pa ielu ejošais vīrietis man smaida un sūta gaisa skūpstu. Šajā pilsētā vienmēr ir jābūt lieliskā formā kā Dāmai, kā mīļākajai, vienmēr jābūt kaujas gatavībā. Tur esot un vēloties saglabāt auru mēs katra sev piemiņai par Parīzi Lafayette nopirkām smaržas. Tā bija pierasts ieejot veikalā sasveicināties -- Bonjour. Rīgā vēl kādu nedēļu ieejot veikalā pārdevējiem smaidot teicu – „Labdien!”. Pēc nedēļas daudzmaz aklimatizējos. Bet emociju deva un pozitīva attieksme pret lietām nav atņemama. Parīze ir kā sirēna, kas vientuļus jūrniekus vilina uz saviem krastiem. Pat vēl ļaunāk – es līdzi ņemu visdārgākos cilvēkus. Tāda ir mana Parīze. P.S. Lūdzu novērtējiet šo ceļojuma apraxtu! Profilā ir dažas bildes.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais