Pa Džeralda Darela pēdām jeb Šarmantā Korfu

07.09.2005
20 min lasīšanai

Kāpēc tieši Korfu sala Grieķijas ziemeļaustrumos, nevis, piemēram, Latvijas tūristu iecienītā Krēta dienvidos? Laikam tādēļ, ka par Krētā pieredzēto viens otrs jau zināja stāstīt, kamēr par Korfu apmeklēšanu nav daudz informācijas. Zināmu lomu nospēlēja arī divas no latviski tulkotajām Džeralda Darela grāmatām, kuras ar spraigu humoru un kolorītiem tēliem stāsta par viņa bērnību šajā salā. Kā ikviena laba liecība par kādu vietu, tā arī šīs grāmatas rosināja izvēli par labu tieši šai grieķu salai. Tā kā Latvijas tūrisma firmās piedāvājumus Korfu apmeklējumam neizdevās atrast, tad nācās šādu iespēju meklēt ārzemēs. Uz Korfu var doties arī ar auto, bet tad jābūt lielai pacietībai un izturībai, tādēļ izvēlējāmies lidmašīnu. Vietējās lidostas skrejceļš man kā nespeciālistam gan likās diezgan īss, salīdzinot ar parasti pieredzēto, tādēļ nolaišanās un vēlāk arī pacelšanās šķita stāvāka un straujāka nekā ierasts. Ieradāmies ļoti demokrātiskā nelielā lidostā, kur, ja vien tūrisma firma ir pietiekami respektabla un garantē attiecīgu pakalpojumu, tad kāds sagaida un iesēdina jau apmaksātā taksī uz viesnīcu. Vienīgais iepriecinājums, ar ko tūrists vēl var palutināt taksometra šoferi, ir dzeramnauda. Vēlāk firmas piedāvā arī dažādus braucienus un ekskursijas gan pa Korfu pilsētu, kuru paši grieķi sauc par Kerkīru, gan pa visu salu, gan arī uz citām salām, Grieķijas kontinentālo daļu un pat tuvumā esošo Albāniju. Grieķijas arhipelāga salām ir gan visām kopīgas, gan katrai individuāli raksturīgas iezīmes. Laikam jau visas dažādās grieķu salas Jonijas un Egejas jūrās, kuru skaits pēc tūristu ceļvežu ziņām sniedzas tūkstošos un kuru lielums ir no vairākiem tūkstošiem kvadrātkilometru līdz pavisam nelielām un neapdzīvotām, apmeklēt nav iespējams. Ja vien ir iespēja, būtu labi redzēt tās salu grupas, kas citu vidū izceļas ar kādu īpatnību. Piemēram, atšķirībā no daudziem zināmās Krētas, Korfu nekad nav bijusi turku okupēta. Tiesa, te ir saimniekojuši citi – salā ir daudz Bizantijas, Venēcijas un angļu valdīšanas liecību. Šādas un līdzīgas vēstures iezīmes iekrāso katru salu un veselas salu grupas. Tajos pašos tūristu ceļvežos salas iedala vismaz 6 grupās. Korfu pieskaita Jonijas jūras salu grupai, kurai pierēķina vēl pāri par desmit dažāda lieluma saliņu. Jau senajos laikos romieši Korfu izmantoja atpūtai, tā ka var sacīt, ka te ir dziļas vēsturiskas tūrisma industrijas saknes. Grūti spriest, kāds līmenis bijis tolaik, bet šodien ir pieejami piedāvājumi visām vēlmēm un “maciņiem”. Ir villas, ir viesnīcas un viesu nami, kā arī daudzas palīgindustrijas, kas radītas lielā tūristu skaita dažādo iegribu apmierināšanai. Tā, piemēram, salas dienvidu daļa pārsvarā piedāvā skaļas atpūtas iespējas jauniem cilvēkiem, kamēr tās vidienē un ziemeļu kalnos vēl var apskatīt kāro tūristu maz skartus grieķu ciematus un dabas ainavas. Par tūristu interešu “aprūpes” vērā ņemamām niansēm naudas ziņā mums bija iespējams pārliecināties kaut vai sakarā ar mazā motorollera – skutera – īri. Viesnīcā Agios Ioannis (svētā Jāņa) ciematiņā, aptuveni 16 km uz dienvidiem no Korfu pilsētas, mums piedāvāja vienu cenu un servisu, bet, turpat līdzās, trīs blakus stāvošos kantoros bija iespējams šo pašu servisu gūt par gandrīz trīskārt mazāku summu. Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ieteicama arī vairāku auto–moto izīrētājsabiedrību piedāvājumu izvērtēšana. Spiro – Berijs Tieši īrēto braucamo sakarā mums gadījās interesanta iepazīšanās. Laikam jau Dž.Darela grāmatas iespaidā viens no autonomas īpašniekiem un vietējās datorizācijas aktīvists mums likās kā izliets Spiro. Tiesa gan, Darela minētais varonis bija grieķis, bet mūsu satiktais cilvēks – Berijs – anglis, tomēr tas netraucēja saskatīt, mūsuprāt, ļoti izteiktu līdzību. Bet nu par visu pēc kārtas. Korfu apskates veiksmīgākai īstenošanai mums bija nepieciešamas divas lietas – skutera īre uz vienu dienu, lai varētu aizbraukt līdz Korfu un iegūt informācijas minimumu par dažādiem pārvietošanās un sadzīves nosacījumiem uz salas, kā arī auto īre uz trim dienām. Vispirms iegriezāmies viesnīcai tuvākajā auto – moto nomas punktā. Mūs sagaidīja grieķiete Anja, kura vispirms vācu valodā noprasīja par valodu, kurā mēs vēlētos runāt labprātāk – angliski vai vāciski. Atbildējām, ka priekšroku dodam pirmajai, tādēļ turpinājām sarunu angliski. Viņa lietišķi, bet izteiksmīgi mums izklāstīja skuteru un auto īres noteikumus. Stāstījums bija pārliecinošs. Skutera īres cena – 10 eiro – apmierinoša. Kad sākām runāt par auto, mūsu izvēle krita uz mazu džipiņu. Taču ar īrēšanas solījumiem nesteidzāmies, jo vēlējāmies paskatīties arī citu izīrētāju piedāvājumus. Otrai nomai mums pašiem nezināmu iemeslu dēļ pagājām garām un iegriezāmies trešajā. Te mēs arī satikām Beriju, kurš mums piedāvāja īrēt auto ar atlaidi, kas mums likās gana jauka. Piedāvājums bija par trešdaļu labāks nekā Anjai un vēl bija iespējams mašīnu ņemt nevis uz trim dienām pēc kārtas, bet sadalīti – ar vienu dienu starpā. Priekšlikums mūs apmierināja, tā ka atlika tikai kārtot formalitātes, taču process apstājās, kad Berijs vēlējās kvīti par iepriekšēju iemaksu nosūtīt pa faksu uz blakus pilsētas biroju. Katru reizi, kad viņš ar faksa – telefona aparātu sastādīja attiecīgu skaitļu kombināciju, otrā galā vai nu bija aizņemts, vai arī kāds pacēla klausuli un atskanēja mums tik pazīstamais: “Hallo!”, kas darīja neiespējamu faksa nosūtīšanu. Tad Berijs atkal un atkal skaidroja, ka vēlās nosūtīt faksu. Nācās izmantot gan parasto aparātu, gan mobilo. Lēnām aizritēja minūtes, un faksa nosūtīšana kopā prasīja apmēram pusstundu. Ņemot vērā, ka kvīts bija mazāka par A5 formāta lapu, tas likās daudz. Faksa epopejas starplaikos Berijs paspēja mūs uzcienāt ar kafiju un dalīties pārdomās par grieķiem, kuru vidū viņš dzīvo jau 10 gadus. Viņš stāstīja par policistiem, kas labprāt sēž kafejnīcās kopā ar autobusu šoferiem un iestiprinās gan ar ēdieniem, gan dzērieniem, arī grādīgiem, kamēr autobusu satiksmes grafiki traģiski novirzās no plāna, gan par ES normām attiecībā uz darba laika ierobežojumu, kas te reāli nedarbojas, gan atkal par braukšanu, kas it kā aizliegta alkohola reibumā, bet policisti uz vietējo pārkāpumiem mēdz skatīties caur pirkstiem, gan par grieķu kolosālo spēju koncentrēties pašiem uz sevi, aizmirstot pārējo pasauli. Īpašas attiecības grieķiem esot ar kaimiņos atrodošos Turciju un turkiem. Lielākoties, tās ir sena aizvainojuma un sacensības pilnas, kas reizēm sasniedz pat amizantu līmeni, kad to pašu ēdienu, ko turki uzskata par savu, grieķi sauc tikai par savu, un abi noliedz jebkādas līdzības. Taču Berija stāsti nav aizvainojoši vai izsmejoši, bet gan ar labsirdīgu humoru pilni. Viņš labprāt uzslavē grieķus, viņu sirsnību un dvēseles bagātību. Nonākam pie secinājuma, ka būtu jānodala minūte, kādu to pazīst visa Eiropa, no grieķu minūtes, kas var ievilkties līdz pat dienai, un tā joprojām. Dzirdam arī par tehnoloģiju attīstības lēnumu un par tai pašā laikā izplatīto izšķērdību, jo Berijs bija ieguvis savā īpašumā vairākus datorus, kurus, nomainot ar modernākiem un dārgākiem, bija jau norakstījuši, lai arī tie nebija pārāk novecojuši. Sarunas ievilkās un lēnām pienāca pasakaini skaistā Korfu nakts, kas bija siltāka nekā vakars ar Vidusjūras kultūrai raksturīgām mūzikas un smieklu skaņām. Pie krasta lēni skalojās Jonijas jūras vilnīši un cilvēki nesteidzīgi ļāvās burvībai, ko bieži vien ikdienas steigā nav iespējams baudīt. Tikai pirms pašas promiešanas atcerējāmies pajautāt arī par skuteri. Berijs to piedāvāja par tādu pašu cenu kā Anja, tāpēc teicām, ka ņemsim no viņa, lai visas lietas kārtotu vienuviet. Ar mazu skuteri – uz mazu galveno pilsētu Līdz ar braukšanas plānu īstenojumu mums veidojās pieredze gan ar skuteri, gan mašīnu, bet par pēdējo nedaudz zemāk. Rīts pēc nomas darījumu sarunāšanas pienāca jauks un silts. Kā iepriekšējā vakarā bijām vienojušies, nokāpām lejā pie Berija pēc skutera. Tā kā vēl ne reizi nebiju ar šādu uzparikti braucis, Berijs pats novadīja nelielu mācību stundu apmēram 10 minūšu garumā ar praktisku treniņu. Viņa vārdiem runājot, galvenais Grieķijā nepieciešamais transporta līdzekļa aprīkojuma elements ir signāltaure, kuru paši grieķi lieto bez ierobežojuma. Tas var būt gan sajūsmas izpausmes veids par pa ietvi ejošu skaistu sievieti, gan prieks par pretim braucošo draugu, gan arī dusmu izpausme par braukšanas tempa nepamatotu samazināšanu (kas visbiežāk nozīmē braukšanu ar atļauto ātrumu), kā arī jebko citu. Salā skuteru nomas standartkomplektā ietilpa vēl arī aizsargķiveres (arī līdzbraucējam), braucamrīka pilna apdrošināšana un salas karte par brīvu. Mums par nelielu pārsteigumu, Berijs aicināja papīrus kārtot un ķiveres izvēlēties pie Anjas. Mums paskaidroja, ka pamatā abi divi viņi pārstāv vienu organizāciju, pretēji trešajam izīrētājam, kuram iepriekšējā vakarā bijām pagājuši garām. Ieraudzījusi mūs nākam ar Beriju, Anja izskatījās pikta. Izvēlējāmies ķiveres, kuras, kā vēlāk izrādījās, lieto tikai tūristi, bet ne vietējie. Sēdāmies rakstīt papīrus un Anja sāka tincināt, kas no viņas sacītā mums nav paticis, un kāpēc esam izvēlējušies Beriju. Pateicu, ka Berijs piedāvāja mums vēlamo auto par trešdaļu lētāk. To uzzinājusi, Anja ņēmās mums skaidrot, ka šāda izdevība var arī paslīdēt garām, pat sarunāta, ja džipu paņems kāds kaut vai par pāris eiro dārgāk. Viņas sacītais vairāk bija aizvainojuma izpausme, tādēļ par to īpaši neuztraucāmies. Vēlāk viņa atkal bija smaidoša un jauka, pārdzīvot nelielo nepatiku ļāva jau pieminētais grieķu ātrais temperaments, kas gan ātri uzliesmo, bet tikpat ātri noplok. Pirmais brauciens ar skuteri bija līdzi Berijam uz tuvāko benzīntanku, aptuveni 2 km attālumā, jo izīrētajam braucamajam bija bīstami maz degvielas. Sākotnēji ceļš veda kalnup un skuteris to, čakli rūcot, pārvarēja. Kad pēc brīža ceļš atkal sāka vīties lejup, mazais ciskudrillis pārstāja pukšķēt, un mēs nokonstatējām, ka degviela tik tiešām ir cauri. Labi, kā lejupejošais ceļš ar gravitācijas spēku ļāva mums noripot līdz degvielas uzpildes vietai. Tur jau Berijs bija sagatavojis pudeli ar benzīnu, no kuras nedaudz ielēja bākā. Pārējo lējām par savu naudu. Pielējām degvielu par pieciem eiro. Šāda “tankošanās” prakse Grieķijā ir parasta lieta, un mūsu braucieniem tas izrādījās pietiekoši. Taču arī, ja degvielas izrādītos par maz, nebūtu iemesla uztraukumam, jo Korfu šķērso viens galvenais ceļš, kura malās dažādu degvielas uzpildes staciju ir gana un arī citās vietās to netrūkst. Salas satiksmes organizēšanā ir ņemts vērā tas, ka nospiedošam vairumam tūristu Korfu (pārsvarā no Lielbritānijas un Vācijas) ir svešs grieķu raksts, tāpēc lielākā daļa ceļazīmju ir arī ar latīņu alfabēta transliterāciju, kas var būt nodrošināta gan ar divu ceļazīmju palīdzību, gan arī uz vienas – abos rakstos. Pēc paveiktajiem priekšdarbiem sākām savu braucienu uz Korfu pilsētu, līdz kurai, kā jau iepriekš minēts, bija aptuveni 16 km. Lielākoties braucām gar piekrasti, kur skatam paveras skaistā jūra. Ceļš vijās caur kūrortpilsētiņām ciemu izmēros un gar lepnām viesnīcām. Tās ir tik tuvu viena pie otras, ka nav iespējams sākt priecāties par vienatnības klusumu starp divām cilvēku pārpilnām vietām. Šis galvenais ceļš tikai dažās vietās ir platāks par parastu vienjoslas ceļu abos virzienos, bet pārsvarā ir sadalīts ar divām nepārtrauktām līnijām, taču vietējie rāda “piemēru”, ka, ja vien spēkrats un prasme ļauj, var braukt un apdzīt bez ierobežojumiem. Mulsina slikti nodalītais pilsētas sākums, tikai laiku pa laikam uz to norāda ātruma ierobežojumi. Skuteru te tik tiešām ir daudz, tāpēc automašīnu vadītāji pie tiem ir pieraduši un visumā izturas draudzīgi. Salas nelielā izmēra dēļ kartēs redzamie attālumi bieži izrādījās mazāki nekā šķita teorētiski. Brauciens līdz salas galvenajai pilsētai ilga aptuveni 20 minūtes. Pat nepamanījām, kurā brīdī bijām iebraukuši pilsētā. Korfu pilsētā kustība ir līdzīga grieķu temperamentam. Lai arī ir luksofori, nereti tie tiek ignorēti, tāpat var notikt ar ceļazīmēm, tāpēc ir nepieciešama smaidīga seja, laba reakcija un neliela nekaunības deva. Kad nu beidzot esam tikuši līdz pilsētas centram, noliekam savu skuterīti un ienirstam tūristu un pilsētnieku pūlī. “Neizbēgamais Gucci” un Korfu pilsētas skaistums Korfu pilsētā var darīt vairākas lietas – iepirkt suvenīrus, apskatīt pilsētu, slinki zvilnēt kādā kafejnīcā utt. Mēs izvēlējāmies otro iespēju, bet nevarējām izbēgt arī no pirmās, jo tirdzniecība ir ļoti attīstīta un ar savu uzbāzību aizēno pilsētas apskati. Daudzām precēm cenas ir līdzīgas Latvijā esošām, tikai “pārvērstas” eiro. Ja, piemēram, Rīgā par kādu modernu sieviešu somiņu jums būtu jāmaksā 40 latus, tad Korfu par tādu pašu aksesuāru jūs, visdrīzāk, maksātu 40 eiro. Salas savdabīgo ekonomiku stutē arī neparasti lētas “slavenu” firmu preces uz ielām. Piemēram, par 8 eiro ir iespējams iegādāties Armani, Gucci vai Chanel brilles, turpat līdzās par 3,5 eiro varat nopirkt arī smaržas, kas pat lidostas beznodokļu veikalā maksā vismaz desmitkārt vairāk. Protams, ka prece ir viltota, bet neliekas, ka kādu te medītu un sodītu par neatļauto tirdzniecību. Šis piedāvājums bieži vien kļūst tik uzbāzīgi netīkams, ka to ieraugot kārtējo reizi, atliek konstatēt: “Atkal “neizbēgamais Gucci”...”. Pašas salas specifiskie suvenīri ir vietējie vīni un olīvkoku produkti, – gan pašas olīvas, gan arī no olīvkoka taisīti trauki. Tikai pēdējā dienā mūs nobrīdināja, ka pat olīvkoka trauki ir divu veidu – oriģinālie un par tādiem uzdotie. Atšķirība meklējama to svarā, krāsā un no autentiskuma atkarīgā cenā. Protams, tūristu industrijai pakārtotā subkultūra nespēj sagraut to skaistumu, kas ir šajā pilsētā. Korfu pilsētā noteikti ir vērts redzēt veco cietoksni, kas celts 16.gs. To cēluši venēcieši uz nelielas pussalas aizsardzībai pret turkiem. Tajā var iesoļot pār kādreiz paceļamu tiltu, kas atdala mūros ieskauto teritoriju no pilsētas, pārējās nocietinājuma puses apskalo jūra. Mūri ir iespaidīgi, to iekšienē ir senāku ēku drupas un arī jaunākas, vēl funkcionējošas celtnes, tostarp vairākas mazas muzeja istabas un mūzikas skola. Pēc venēciešiem cietoksnī kaut ko ir būvējuši arī angļi. Pārsteidzoša ir angļu garnizonam paredzētā svētā Georga baznīca, kas, lai arī celta 19.gs., nav būvēta angļiem pierastā, bet gan antīka grieķu tempļa stilā. Interesentiem ir iespēja uzkāpt līdz vecā cietokšņa augšai – senāk galvenā torņa vietai, kas ir arī mazs kalns ar brīnumjauku skatu laukumu uz Korfu pilsētu, lidostu, jūras līci un mazo Vidosas saliņu. Tūristiem der zināt, ka ieeja cietoksnī, kā arī citās tūristu iecienītās vietās, ir par biļetēm, kuras, uzrādot studenta apliecību, maksā pat divreiz mazāk. Ir vēl arī jaunais cietoksnis, kas celts tikai trīsdesmit gadus pēc vecā. To vēl aizvien izmanto militāriem nolūkiem, tajā ir Jūras spēku mācību iestāde. Pilsētā ir daudzas grieķiem raksturīgās pareizticīgo baznīcas. Īpašas ievērības vērta ir svētā Spiridona baznīca pilsētas centrā. Tieši garām baznīcai aizvijas kājāmgājējiem atvēlētas tirgoņu ieliņas un šķērsieliņas. Te pat blakus esošās tirgotavās var atrast vienādas preces ar pilnīgi atšķirīgu cenu. Karstās dienās veikalnieki paši sēž uz ielas noliktos krēslos ēnā un pienāk klāt, kad redz interesi par savu preci. Tirgotāji, ar retiem izņēmumiem, labprāt kaulējas. Ir nopērkamas salai tipiskas lietas, visai Grieķijai raksturīgi suvenīri un arī pierasti, bet vietējā kontekstā amizanti tūrisma subkultūras produkti – pat lielas koka indiāņu figūras. Ir patīkami staigāt pa šauro ieliņu labirintu. Ir ļoti daudz mazu kafejnīcu un ēdnīcu. Bieži pie to durvīm stāv iekšā aicinātāji, kas aktīvi reklamē pagatavoto. Vēl Korfu iesaka apmeklēt bijušā britu vietvalža pili, papīrnaudas muzeju, Liston – kafejnīcu ieliņu galvenā laukuma malā, kas veidota pēc Parīzes Rivoli ielas parauga un izteiktu pagājušās angļu klātbūtnes liecību – kriketa laukumu. Pilsētas tiešā tuvumā ir vēl divi tūristu iecienīti objekti – Ahileja pils un Peļu sala. Ahileja pils ir 19.gs. arhitektūras paraugs ar greznu dārzu. Sākotnēji tā tika celta Austrijas ķeizarienes Elizabetes vajadzībām. Tad arī pils dārzs izdaiļots ar daudzām skulptūrām antīko grieķu stilā. Vēlāk tā ir piederējusi arī Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Džeimsa Bonda filmu piekritējiem būs interesanti zināt, ka tur filmēta viena no “bondiādes” filmām. Peļu sala, savukārt, ir maza un mīļa saliņa, kurā var izbaudīt grieķu vēstures un kultūras dvesmu. Leģenda vēstī, ka šī saliņa ir grieķu jūras dieva Poseidona pārvērsts Homēra “Odisejas” varoņa Odiseja kuģis. Brauciens uz tīniskajiem dienvidiem Nākošajā dienā paņēmām mazo džipiņu. Ir grūti pierast pie tā, ka ceļi pārsvarā ir šauri un bieži kalnup vai lejup ejoši kalnu serpentīni, uz kuriem reti sastopami ceļa stabi vai kāds nožogojums. Brīžam arī salas nozīmes ceļi, kas lepni dēvēti par šosejām, sašaurinās tiktāl, ka liekas – tikai viens automobilis var izspraukties, taču arī tūristu autobuss, kas milzīgā ekskursantu daudzuma dēļ ir bieža parādība, pat šādam šaurumam prasmīgi izbrauc cauri. Ar mašīnu braucot, bieži vien nākas pabraukt atpakaļ, vai iegriezties sānu ieliņā, lai varētu viens otram tikt garām. Koleģialitāte un savstarpēja autovadītāju sapratne ir pilnīgi nepieciešamas lietas, lai daudzmaz tiktu uz priekšu vēlamajā virzienā. Paši grieķi ir iedvesmas braucēji, jo situācijās, kad Latvijas braucējs laistu pretimbraucošo cauri kādai šaurākai vietai vienu, vai gaidītu, lai kāds novietoto auto pārvieto, grieķi riskē un reizēm spēkrati pabrauc garām viens otram tikai pāris centimetru attālumā. Sīkas skrambas netiek uztvertas saasināti un nemaitā kopējo omu. Vienu reizi arī mēs piedzīvojām nelielu negadījumu. Vienā no sašaurinājumiem neliels kravas auto mūsējam nedaudz ieskrāpēja aizmugurējo spārnu. Tā kā autonoma lika par visām, arī vissīkākajām skrambām viņiem nekavējoties ziņot, tad kopā ar grieķu šoferi zvanījām. Tad, kad grieķis sāka pa telefonu skaidrot situāciju (jo vainīgs bija viņš), tas tika darīts ar īsti grieķisku temperamentu, kurā dominēja vārdiņš – “mikra”, kas ikvienam ļauj saprast lielumu vai precīzāk – mazumu bojājumam, kādu viņš attēloja savam tautietim. Taču viss beidzās ļoti labi, jo skrāpējums tik tiešām nebija liels. Pēdējā lieta, ko ir labi atcerēties – ja vēlies ņemt mašīnu, tad jāprot to iedarbināt arī, kad tā apstājusies virzienā kalnup, jo nereti nākas uzsākt kustību, kad auto ir noslāpis vai ceļa sašaurinājumā bijis jādod ceļš pretī braucošam autiņam, turklāt arī mazākas nozīmes ceļš var iziet uz galveno ceļu tieši virzienā uz augšu. Tiem, kas neatceras, kā praktiski rīkoties tādās situācijās, der atkārtot autoskolā apgūto “estakādi” – vingrinājumu uzsākt braukt pret kalnu. Salas galvaspilsēta Korfu atrodas gandrīz vidū, skatoties ziemeļu – dienvidu perspektīvā. Izlēmām, ka ir vērts katrai salas daļai ziedot vienu dienu un beigās, trešajā dienā, atgriezties tur, kur paticis vislabāk, tādēļ noīrējām auto un vispirms devāmies uz dienvidiem. Te ir divas salas izmēriem lielas pilsētas – Lefkimi un Kavosa. Attālumi salā, kas garumā nepārsniedz 70 kilometrus, pat, salīdzinot ar Latviju, šķiet ātrāk pārvarami, vienīgi ceļu pagarina tas, ka visbiežāk ir jābrauc pa šauriem autoceļiem. Lefkimi likās diezgan nolaista, ikdienišķa vietējo iedzīvotāju pilsēta, kas nebija pārblīvēta ar tūristiem. Interesanti bija paklaiņot pa mazajām ieliņām, redzēt grieķu ikdienu. Ceļu un celiņu labirintā mums īsti neizdevās sameklēt pieeju pie peldēšanai draudzīgas pludmales. Iespējams, tādēļ, ka mēs nemeklējām pietiekoši čakli, jo mūsu mērķis bija nākošā pilsēta – Kavosa. Jau ceļvedī bija rakstīts, ka Kavosa ir nospiedoši britu jauniešu, vecumā no 18 līdz 21 gadam, iecienīta. Viņus arī redzējām ielās, tāpat lielākā daļa tūristu izklaides bija orientēta tieši uz šo vecuma grupu. Pie daudzām ielas ēstuvītēm bija uzraksti, ka šeit var pabrokastot un papusdienot angļu stilā. Mūs vairāk piesaistīja iespēja redzēt kādas 17.gs. klostera drupas, kuras atradās ārpus pilsētas kalnā. Kalns bija aptuveni 300 m virs jūras līmeņa, tādēļ brauciens bija stāvs. Norādes uz klosteri parādījās tikai ik pa laikam, tāpēc krustojumos, kur tās nebija redzamas, nācās braukt uz labu laimi. Patiesībā ieguvēji bijām arī, kad pabraucām nepareizi, jo apkārtnes skaistums bija vērts, lai to redzētu tuvumā. Jo augstāk kalnā, jo skaistāks bija arī apvidus skats. Ceļš kļuva ne vien stāvāks, bet arī gar malām krūmaināks, brīžiem pārtopot par īstiem džungļiem. Pēdējā pagriezienā mēs aizbraucām pa nepareizo ceļu, bet atkal jau bijām apmierināti, jo nonācām pie pamestas mājas, kas atradās gandrīz kraujas malā, no kuras atklājās skats uz jūru, kas bija aptuveni 250m zemāk. Neatraduši klosteri, braucām atpakaļ uz pēdējo krustojumu un griezām uz otru pusi. Šoreiz izvēle bija pareiza un mēs nonācām pie neliela klosterīša drupām. Drupas bija sākusi pārņemt zāle un krūmi, tādēļ bija īpaši interesanti redzēt cilvēka roku darbu ar dabas zīmogu. Visā salā aug olīvkoki, dienvidos tie liekas mazāki. Nupat bija beigusies olīvu ražas ievākšana, tādēļ vietumis uz zemes vēl bija izklāti, vai arī salocīti un uz zemākajiem koku zariem vai turpat zemē nolikti tīkli, ko izmanto olīvu uztveršanai. Tā bija lauksaimniecībā izmantojama teritorija ar atbilstošiem lauku skatiem. Šeit mēs redzējām par Eiropas Savienības līdzekļiem finansētus projektus – ceļus u.c. Mums nepaveicās, jo brīdī, kad bijām Korfu, tur bija tieši tāda paša jūnija sākuma drēgnuma laika zona kā Latvijā. Paši grieķi atzina, ka tas ir ļoti netipiski. Šī iemesla dēļ pludmales bija pustukšas, un salīgākiem pat nācās vilkt laukā siltus džemperus. Kopā ņemot, salas dienvidi nelikās tik pārliecinoši, kā būtu gribējies, tie likās tūristu vietās skaistināti un ārpus tām vēl ar apvītuša senatnīguma piegaršu. Ziemeļu spožums Nākamajā dienā sēdāmies mašīnā un devāmies ziemeļu virzienā. Mūsu mērķis bija Sidari pilsēta salas ziemeļrietumos, kurā ir atrodams mīlestības kanāls, tad salas augstākais kalns – vairāk nekā 900 m staltais Pantokrators (tulkojumā no grieķu valodas – Visvaldītājs) un Darela pilsēta Kalami salas ziemeļaustrumos. Tātad maršruts bija izplānots pa šā salas gala perimetru. Salas galvenais ceļš gāja caur Korfu pilsētu, kuru, lai izvairītos no sastrēgumiem un burzmas, negribējām šķērsot. Vēlējāmies izmantot kādu apvedceļu, taču tādu mums pierastā nozīmē neatradām un samērā veiksmīgi izbraucām caur pilsētas nomali. Te mēs uzbraucām uz salā laikam jau vienīgā ceļa, kas cik necik atgādināja lielceļu ar vismaz divām braukšanas joslām katrā virzienā. Tā, visdrīzāk, tā bija vienīgā vieta tādai īsti mierīgai un pārliecinošai braukšanai. Prieks gan nebija ilgs, tikai kādus desmit kilometrus. Lai arī uzmanīgi sekojām ceļa zīmēm, tomēr mums “izdevās” divos galvenajos pagriezienos aizbraukt nepareizi, tāpēc Sidari vietā nokļuvām Paleokastricā (Paleokastritsa), kas atrodas salas rietumos. Paturot prātā salas izmērus, kļūda nebija liela, bet patīkama, jo nonācām skaistā ģimenes kūrortā, kur jūra no trim pusēm ieskāva kalnā uzslietu klosteri. Paleokastricā bija vēl vairāk serpentīnu, šauru kalnainu celiņu, jūras un krāšņākas olīvkoku birzis. Neiztrūkstoši ir arī vairāki skaisti klosteri, kuri atvērti tūristu apmeklējumam. Nozīmīgākais ir pašā pilsētā, uz pussalas klints. Nokļūt tur var tikai pa vienu autoceļu augšup. Tā kā tam ir tikai viena josla, tad kustību regulē luksafors. Devāmies uz Sidari, atkal izteiktu tūristu pilsētu. Cilvēku burzma vēl nebija liela, jo pēc iepriekšējo dienu dzestruma gaiss un jūra vēl tikai iesila. Īsti nezinot, kur, tomēr nolēmām meklēt izslavēto mīlestības kanālu (Peroulades). Vienīgais meklēšanas līdzeklis mums bija sekošana neskaidrai nojausmai un došanās, kurp “deguns rāda”. Izrādījās, ka deguns rāda pareizā virzienā, un drīz ieraudzījām pirmās norādes. Tās mūs aizveda uz kādu viesnīcu – kempingu, kuram cauri izejot, nonācām pie paša meklētā kanāla. Tas gan izskatījās krietni mazāks, nekā uz bildēm attēlots un ceļvežos aprakstīts. Būtībā tas bija klintīs izgrauzts neliels līcītis, līdz kuram bija jākāpj no akmenāja sienas augšas pa laika gaitā iemītām takām. Lejā bija neliela smilšu pludmalīte, kurā varēja iznomāt saulessargus un pludmales krēslus. Saule pludmalīti neapspīdēja, tādēļ lejā nemaz nekāpām, bet papriecājāmies par skatu no augšas. Vairāk nekā ievērības cienīga Sidari neatradām, tādēļ devāmies uz Pantokratoru. Svarīgi bija atrast pareizo ceļu, kas bija norādīts tikai ar nelielām ceļazīmēm un prasīja uzmanību. Vienā no ciemiem vajadzēja nogriezties no ceļa uz šauru sānielu, kas pēc nākamā līkuma sāka vest augšup un kļuva krietni plats, atkal sākdams atgādināt lielceļu. Ļoti drīz ceļš atkal kļuva par pašauru serpentīnu, kas neatlaidīgi tiecās augšup. No ciemata, kurā nogriezāmies, līdz kalna virsotnei bija aptuveni desmit kilometri. Stāvāks vai lēzenāks kāpums mijās ar nelieliem nobraucieniem. Izbraucām cauri vairākiem ciematiem, kuros laiks likās apstājies. Vienīgais, kas liecināja, ka arī šeit rēķinās ar tūristiem, bija nelielas ēstuves ar angliskiem uzrakstiem. Kāpums vietumis sasniedza pat desmit procentus un lielākā daļa mašīnu spēja tikt augstāk tikai ar pirmo ātrumu. Stāvākajās vietās diezgan līdzeno asfaltu nomainīja horizontāli rievots betona lējums, lai samazinātu slīdēšanu uz sāniem vai atpakaļ. Jo augstāk gāja ceļš, jo tālāk sniedzās skats uz apkārtni. Reizēm ceļa līkumos bija ierīkotas arī skatu vietas ar soliem, kur varēja atpūtināt arī spēkratus. Visas aptuveni 20 minūšu garās un ļoti interesantās mašīnas augšuprāpšanās laikā mūs panāca un apdzina tikai viena mašīna, kuru vadīja kāds vietējais, vairāk nevienu mēs nesatikām. Kulminācija, protams, bija uzbrauciens pašā kalna galā. Tā pienāca negaidīti un pārsteidza ar savu vienkāršību. Pirms viena no pēdējiem pagriezieniem ceļa malā atradās pirmā mūku apdzīvotā vieta un neliela baznīciņa. Pašā augšā ceļš vienkārši pieslīdēja pie klostera vārtiņiem un beidzās. Aptuveni 2,5 m platā ceļa asfaltētā daļa, aiz kuras bija aptuveni 20 cm akmeņaina maliņa, bija bez jebkāda nožogojuma, un tad sākās straujš kritums uz leju. Jāatzīst, ka tas ir diezgan grūts pārbaudījums tādiem līdzenuma iemītniekiem, kādi esam mēs, jo vietumis braukšana tiešām kļūst diezgan neomulīga. Kā daudzviet Grieķijā, pašā kalna galā slējās klosteris. Klostera pagalma vidū novietots uzraksts – “Jūs atrodaties 917 m virs jūras līmeņa”. Tik romantisko skatu krietni bojāja telekomunikāciju torņa dzelži, kas stiepās vairāk kā 30 metru augstumā. Klosteris izskatījās neapdzīvots, taču, spriežot pēc tā sakoptības, tas bija mānīgs iespaids. Centrā atradās baznīciņa, vienā stūrī bija neliela suvenīru bodīte, pretī tai esošās ēkas izskatījās pēc mūku dzīvojamām cellēm. Apkārt bija neliela mūra sēta. aiz baznīciņas atradām arī tādu kā vasaras virtuvi ar lūgšanu cellēm. Skats tik tiešām bija jauks. Varēja redzēt gan ziemeļus, gan uz dienvidiem esošo Korfu pilsētu, gan pāri jūrai Albāniju, vienīgi neizdevās saskatīt rietumos esošo Itāliju. Iespējams, tādēļ, ka spīdēja spoža saule un tas ne vienmēr ir labākais nosacījums tālu objektu saskatīšanai. Lejup braucām uz dienvidu pusi, kas izskatījās vairāk apdzīvota, un arī vairākas mašīnas, kuras satikām pa ceļam, stiprināja šādu pārliecību. Bijām izbraukuši paredzēto maršrutu, bet laiks vēl bija tikai nedaudz pāri dienas pusei, tādēļ nolēmām doties uz otru lielāko ziemeļu pilsētu Kasiopi, pa ceļam iegriežoties Darela mītnes vietā Kalami. Sanāca gan atkal nedaudz citādi, jo no galvenā ceļa uz Kalami, kas atrodas ielejā, veda tikai viens ceļš, kuram ātrumā paskrējām garām. Tad nu vispirms aizbraucām līdz Kasiopi. Arī šī bija tūristu pilna pilsētiņa, vairāk orientēta uz vidēja vecuma cilvēkiem un ģimenēm. Daudz jahtu un iespēja nirt piesaistīja interesentus, galvenokārt no Anglijas. Viens no satiktajiem britiem stāstīja, ka salā esot jau piekto reizi un arvien atgriežoties tai pašā vietā. Atpakaļceļā uzmanījāmies, lai vēlreiz nepabrauktu garām, un pareizajā vietā nogriezāmies uz Kalami. Bijām gan nedaudz vīlušies, jo tā izrādījās neliela pilsētiņa, kur gar jūru bija tik cieša apbūve, ka pat īsti nesapratām, kur tai meklēt pieeju. Kārtējo reizi nopriecājāmies, ka Latvijā tomēr ir “tauvas josla”, kas paredz katram tiesības piekļūt publiskajiem ūdeņiem. Korfu tas lielākoties ir privātīpašnieku rokās, un pārsvarā tūristu iecienītās vietās pieeja jūrai ir vai nu viesnīcu, vai bāru un kafejnīcu īpašums. Neatraduši gaidīto, devāmies mājup. Vēlāk mums sacīja, ka “Darela pēdas” varējām meklēt arī Kalami blakus esošās Koluras (Koulouras) pludmalē, jo Darelam esot bijušas trīs mājas, no kurām viena tieši Kolurā. Taču, kas neatrasts, tas neatrasts. Nu jau kā daudz pieredzējušāki, devāmies uz dienvidiem caur Korfu, un, lai gan pilsētā ar nogriešanos atkal kļūdījāmies, tomēr jau pārliecinoši sasniedzām mūsu mērķi. Pēdējā dienā vēlreiz šķērsojām salu ceļā uz rietumiem un ziemeļiem. Tieši rietumu pusē apmeklējām Korisona ezeru. Tas atrodas uz dienvidiem no Korfu pilsētas. Ezeru no jūras šķir aptuveni 0,5 – 1 km šaurs zemes rags, kuram mēģinājām nokļūt līdz pašam galam. Taču tas nebija iespējams, jo uzdūrāmies privātai saimniecībai. Pārsteidza tas, ka pat šeit, it kā “zemes malā” atradām bāru, kas piedāvāja tūristam gan ēdamo, gan dzeramo. Pa ceļam uz galveno ceļu vēl iegriezāmies 14.gs. bizantiešu cietokšņa drupās – iespaidīgs liecinieks no laika, kad Latvijā vēl neko nepazina no attīstītas valsts sistēmas un tādiem kultūras augstumiem. Jūras grotas Vienu dienu izmantojām tūrisma firmas piedāvātajai netālās saliņas Paksi un Antipaksi apskatei. Paksi ir slavena ar savām jūras viļņu izgrauztām grotām. No Lefkimi ar mazu kuterīti, kas līdzinās tiem, ar kuriem braukā pa Daugavu, mūs stundu veda uz Paksi, kur rādīja trīs iespaidīgas grotas – Poseidona, kas bija lielākā, Melno, kura tik tiešām bija ļoti tumša un veidoja melnu atspulgu ūdenī, un Afrodītes, kas patiesībā bija divas grotas, viena otrai līdzās. Pēdējā bija arī skaistākā, jo otrai grotai nebija griestu un caur to krītošā saules gaisma izgaismoja dzidro jūras ūdeni, kas veidoja gaismēnu rotaļas ar no malām nākošo krēslu, un ūdens zaigoja dažādu nokrāsu zilajos un indigo toņos. Pēc grotu apskates piestājām Paksi pilsētiņā Lakā. Ostai priekšā ir maza saliņa, uz kuras atrodas kāds klosteris, tādēļ ir iespējams iebraukt pa vienu pusi, bet izbraukt pa otru. Laka kā ciemats – pilsēta bija interesanta ar savu sirpjveida izliekumu gar jūru un mierīgo, nesteidzīgo dzīves ritmu. Piemiņai no Korfu Dodoties prom no skaistās grieķu salas Korfu, sāku prātā pārlikt, kas ir bijis tas interesantākais un nozīmīgākais. Atmiņā palikušas daudzas skaistās lietas, kas mums kā krietni vēsāka un pelēcīgāka reģiona pārstāvjiem retāk piedzīvojamas Latvijā. Saule tik tiešām likās spožāka un jūra – kaut arī krietni sāļāka – košāka krāsās un dzidrāka. Pludmales bija ļoti dažādas, gan akmeņainas, gan smilšainas. Svarīgais brīdinājums – uzmanīties no jūras ežiem, jo, ja tādam uzkāpj ar pliku pēdu, tad vasaras prieki var būt cauri uz ilgāku laiku. Kalni un lejas, kas mijās un veidoja neizsakāmi skaistu kopskatu un ļāva priecāties par kontrastiem, kas šeit atrodas tik cieši viens otram līdzās. Korfu brauciena laikā diemžēl tā arī neatradām Darela māju, kura, pēc kāda vietējā vārdiem esot bijusi “turpat netālu” no mūsu apmeklējuma vietām. Taču tas nemazināja to patīkamo sajūtu, ko bija radījusi sala ar savu šarmu, kuru neuzdrīkstējos nepadalīt ar citiem. šis raksts nedaudz modificētā veidā publicēts Latvijas avīzes pielikuma Mājas viesis 26.augusta nummurā.

Pa Džeralda Darela pēdām jeb Šarmantā Korfu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem