Indija kā mājas

  • 4 min lasīšanai
Dodoties prom no Gurudži ašrama, asaras bira (Gurudži- Guru skolotājs, džī -pagodinošs apzīmējums, ašrams- templis vai svētvieta). It kā ārēji pilnīgi vienkāršais templis bija kļuvis par manām mājām, - par mājām, ko var sajust tikai ar sirdi un kur bija tā MĀJU sajūta, kādu savā dzīve nebiju iepriekš piedzīvojis. Guru man un maniem draugiem bija iedevis jaunus garīgos vārdus, kas mums bija liels šoks un pārdzīvojums. Nedēļas laikā biju pieredzējis pilnīgu emocionālo gammu, sākot no mīlestības, laimes un prieka sajūtām, un beidzot ar dažādu negatīvo emocionālo sajūtu izpausmēm un pārdzīvojumiem, kas ietvēra gan bailes, gan dusmas, gan greizsirdību, gan daudzas citas sajūtas. Kaut gan tur nebija sākums un beigas, emocijas un apstākļi apziņā mainījās ne pa dienām, bet pa stundām un citreiz pat pa minūtēm. Ārēji viss izskatījās ļoti vienkārši- kopā ar draugiem atbraucam uz klusu vietu Himalajos, ko sauc par Jagešvara, kur ir ļoti senu tempļu komplekss, apmetamies viesnīcā, no rīta pieceļamies, dodamies 3 km pārgājienā uz ašramu caur mežu, satiekam Gurudži, aprunājamies, pameditējam, iedzeram tēju, atkal meditējam, paēdam, atpūšamies, paguļam pie strautiņa, pasauļojamies, atkal pameditējam, atkal paēdam un dodamies atpakaļ uz viesnīcu, atkal paēdam, draugu lokā pasmejamies un ejam gulēt un tā 9 dienas. Esmu gan nodarbojies ar kalnu slēpošanu, gan ar snovbordu, gan niris 30m dziļumā alās, gan braucis pa trasi ar motociklu tā ka pēc tam rokas dreb, vai ar sporta auto, gan nodarbojoties ar kaitbordu lidojis pārdesmit metrus dažādos virzienos, bet tas nav salīdzināms ar tiem pārdzīvojumiem un notikumiem, ar ko es saskaros esot Himalaju kalnos vienkāršā templī. Viss iepriekš uzskaitītais nobāl, salīdzinot ar to emociju un notikumu virkni esot kopā ar patiesu skolotāju – Guru, un kurš zina par mani vairāk kā es. Pie tam tur es atradu daudz vairāk, tik vairāk, ka tas ir izmainījis visu manu dzīvi, attieksmi pret cilvēkiem un visiem notikumiem un procesiem, kas notiek man apkārt. Ja man kāds kaut ko tādu būtu teicis desmit gadus atpakaļ, es padomātu, ka viņš ir sajucis prātā un viņam ir jādodas uz Aptiekas ielu, tomēr šobrīd tas notiek ar mani … Saprotiet pareizi, man Latvijā it kā ir savas mājas, ir labi apmaksāts vadītāja darbs lielā starptautiskā uzņēmumā, ir savi mīļie draugi, ir it kā ģimene, ar kuriem regulāri satiekos un ar kuriem kopā ir labi, bet tāda māju sajūta man tiešām nebija bijusi. 2004. gada vasarā es pirmo reizi devos uz Indiju. Biju pāris gadus jau praktizējis jogu un kā visiem cilvēkiem, kas praktizē jogu, Indija liekas kā sapņu zeme, kā daudzu zināšanu pirmavots, kur cilvēki, kam interesē garīgums, dodas meklēt savu ceļu. Braucot uz Indiju biju dzirdējis par viltus skolotājiem un par dažādiem naudas izspiedējiem, tomēr, ierodoties Indijā, daudz kas izrādījās pilnīgi savādāk . Es varu teikt, ka indieši ir vieni no miermīlīgākajiem un arī draudzīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Zināma mērā viņus var nosaukt pat par bērniem, kas ir ļoti vienkārši, un vairums no viņiem ir bez jebkādiem aizspriedumiem vai ”pirkstiem gaisā”. Protams, ja kāds īpaši meklē, var arī atrast zagļus, kā tas bija filmā „Graustu miljonārs”, bet man esot Indijā parasti izdodas satikt cilvēkus, kas vienkārši tāpat palīdz. Tā piemēram, vienreiz viens vīrietis mums palīdzēja sameklēt lētāku taksi un pēc tam vēl pusotru stundu brauca kopā ar mums, lai pārliecinātos, ka mēs nonākam plānotajā gala mērķī veiksmīgi un apmierināti. Taksis tiešām bija lētāks, jo tas taksis, ko es biju atradis, bija par procentiem 20% dārgāks un brauciena laikā tad, kad es piedāvāju naudu par palīdzību, vietējais indietis apvainojās. Parasti vienalga kurā vietā Indijā mēs vēlējamies noslēpties un pasauļoties, nepagāja ne pārdesmit minūtes, kad kaut kur krūmos netālu kāds indietis neuzkrītoši apsēdās un vēroja. Baltie cilvēki viņiem ir kā brīnums, ko viņi arī attiecīgi vēro līdz ko tādi parādās. Ierodoties pie Gurudži ašramā, mums ļoti paveicās, jo Gurudži mūs pats it kā netīšām sagaidīja pie trepēm. Biju lasījis daudzās jogiskās grāmatas par to, kas ir Guru, bet, tikai esot un satiekot Gurudži vairākas reizes, sapratu, ka patiess Guru ar katru savu skolnieku sarunājās individuāli, jeb patiess Guru redz skolniekam cauri un zina, kas viņam tajā brīdī ir svarīgākais un kas ir jāapgūst konkrētajā dzīves un laika momentā. Pirmo reizi esot pie Gurudži es biju vienkārši laimīgs sēžot viņam blakus, man bija vienalga par ko viņš runāja vai kas notika apkārt, Guru enerģijas lauks bija tāds, ka tajā iekļūstot skolnieks vienkārši izmainās. Principā, kā man patīk teikt, Gurudži runāja par neko - kā jums iet? ko jūs dariet? Pie tam, ilgi mēs nesapratām, kāpēc regulāri viņš noteiktus jautājums atkārtoja. Viss būtiskais notiek ne tajā pasaulē, ko mēs varam redzēt un dzirdēt, bet kaut kur citur. Apmācība nenotiek kā lekcija, kad sēž cilvēki un klausās gudros vārdos par dzīves mērķi, patiesību, pasaules uzbūvi un tā tālāk. Apmācība notiek katram cilvēkam individuāli un katra cilvēka apziņā ar notikumiem un apstākļiem, kas notiek esot kopā ar Guru, pie tam apkārtējie to parasti nemaz neredz, to zini tikai Tu un Guru. Pie tam citreiz to zina tikai Guru, jo skolnieks ne visu, ko Guru dod, ir spējīgs uztvert. Gadās, kad tikai pēc kāda mēneša parādās apskaidrība par noteiktu situāciju vai citreiz vēl ilgāks laiks paiet. Tas var būt netīšam pateikts teikums vai vārds tev vai citiem, tas varbūt žests vai jebkas , kas izsauc noteiktu reakciju, tās var būt atmiņas, kas pēkšņi ataust, tā var būt apjausma par to kāds tu esi un ko tu noteiktos brīžos dari vai esi darījis, tās var būt bildes vai pat notikumu virknes kā filma, par pagātnes notikumiem vai citiem notikumiem, tas var arī nebūt nekas. Jo cilvēks ir jūtīgāks, jo apziņa ir plašāka un koncentrācija labāka, jo interesantāks kino notiek. Protams, sākotnēji traucē visādi ārējie apstākļi, sēžot un meditējot kājas sāp, pa galvu skrien visādas domas, apkārtējie kaut kur sarunājas, suns rej vai ir citi apkārtējie trokšņi. Tomēr, neskatoties uz visiem apstākļiem, cilvēki piedzīvo „brīnumainās pārvērtības”, gan sievietes, gan vīrieši kļūst mierīgāki, nosvērtāki, mīlošāki un rezultātā skaistāki un laimīgāki. Patiesā cieņā pret katru, kas šo ir izlasījis Narayan


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais