Kīnas iespaidi (zvērīgs pasākums) - info draugiem. 1. dala

  • 7 min lasīšanai
  • 6 foto
Ķīnas iespaidi. Ceļojot pa Ķīnu sev nosolījos, ka atbraucot mājās obligāti uzrakstīšu ceļojuma aprakstu. Tomēr uzreiz pēc atbraukšanas rakstu darbi tā īsti nevedās. Tomēr izlasot kolēģes Sarmas aprakstu par braucienu uz Ķīnu nolēmu, ka arī pašam beidzot kaut kas ir jāuzraksta. Ceru, ka kādam aprakstā sniegtā informācija noderēs. Ceļojuma sākums: Ideja par ceļojumu uz Ķīnu radās spontāni un lēmums tika pieņemts aptuveni 24 stundu laikā, jo pirms tam biju plānojis braukt uz Uzbekistānu ( pasākums tiek atlikts uz kādu laiciņu) Gluži netīšām ieejot Aeroflot mājas lapā konstatēju, ka šī lidsabiedrība akcijas ietvaros piedāvā salīdzinoši lētas biļetes uz valstīm, kuras man vienmēr ir interesējušas, sakarā ar to, ka akcija jau turpinājās ilgāku laiciņu palikušas bija tikai biļetes uz trīs pilsētām – Teherāna, Otava un Pekina. Apsverot visus piedāvātos variantus secinājām , ka visinteresantāk būtu apskatīt Ķīnu. Un tā nopērkot biļetes bijām nolēmuši sevi piedzīvojumiem.:) Ķīnas ceļojumam tā īpaši pat negatavojāmies, ja neskaita to, ka tika bagātīgi lasīta informācija internetā, kā arī nopirktas 2 sarunvalodas vārdnīcas (kas principā izrādījās nevajadzīgas, jo vietējie tāpat neko no pateiktā nesaprot – laikam sliktās izrunas dēļ. Vai arī vienkārši viņiem ir daudz un dažādi dialekti.) un ceļvedis (kaut kāds krievu izdevums), kas bija interesanta lasāmviela, bet no ceļotāja viedokļa – pilnīgi nevajadzīga bagāža, kas aizņem vietu. Ceļojuma īstā plānošana sākās jau ierodoties Pekinā un kontaktējoties ar kolēģiem pa tiešo. Paldies Ligitai, Danai, Sergejam, Cīsiņam (īstais cīsiņa vārds ir kaut kas līdzīgs, šī gaļas izstrādājuma nosaukumam). Sākotnējā plānā ietilpa apmeklēt 3 pilsētas, par kurām varēja atrast ļoti daudz informācijas. Šīs pilsētas bija Pekina, Siaņa (Xian) un Šanhaja. Tomēr sakarā ar to, ka mums bija pietiekami daudz laika (kopā tur bijām 18 dienas) kolēģi ieteica, lai aizbraucot arī uz Guiliņu, ko arī izdarījām, kā arī apmeklējot Sudžou un Handžou. Sakarā ar to, ka ceļojumu sākām 2006. gada 4. februārī laiciņš Pekinā izrādījās ne pārāk silts -11, kas protams bija daudz siltāk, nekā no vietas no kurienes bijām ieradušies (Maskavā tajā laikā bija -30 vai vairāk). Tomēr tā īsti komfortabli vēl nevarēja justies. Pirmajā diena apskatījām Aizliegto pilsētu (Ķīnas imperatoru rezidenci) milzīgs komplekss Pekinas centrā, tomēr sīkāk neaprakstīšu, jo ir pieejami pietiekami daudz aprakstu, kas ārkārtīgi smalki raksturo šī kompleksa varenumu. Protam turpat blakām kārtīgi izstaigājāmies pa Tjan jan men laukumu, kas skaitās pasaulē lielākais laukums (tiešām ļoti iespaidīgs skats). Sakarā ar to, ka trāpījām uz Ķīniešu jaunā gada beigām izrādijās, ka ir vērts apmeklēt parku, kurā uz svinību laiku bija ierīkots tirdziņš, kur tūkstošiem ķīniešu iepirkās, kā arī, protams, pārdeva daž ne dažādus niekus. Gan ēdamas lietas, gan neēdamas. 5. februāris – lieliska diena. Dana sarunāja lielisku iespēju paskatīties Ķīnas mūri. 9.00 kopā ar grupu Beijing hikers – Pekinas kalnos līdēji J devāmies pārgājienā. Līdz vietai, kur bija paredzēts haikot bija jābrauc aptuveni 80 km. (Neliels iestarpinājums ceļi Ķīnā pārsvarā ir lieliskā stāvoklī. Daudzi ceļi ir privāti, tomēr valsts nodrošina arī bezmaksas ceļus. Kā arī liels bija pārsteigums, ka pat mazos, necilos ciematiņos, kur lepnākām māja bija 4x5 metrus liela būda ceļi izrādījās ārkārtīgi labā stāvoklī). Nonākot līdz ciematam sapratām, ka ir diezgan auksts, tomēr noejot pirmos pāris kilometrus sapratām, ka sākam pierast un sāka palikt pavisam silti. Pēc noietajiem aptuveni diviem kilometriem, ejot cauri klinšu gravām beidzot parādījās arī Ķīnas tūristu atrakcija Nr.1 – lielais Ķīnas mūris. Jāatzīmē, ka LĶM ieraudzījām tādu kādam tam bija jāizskatās – metrus trīs, četrus augsts un 2 metrus plats (ir dzirdēts, ka pārsvarā tūristus vedot uz tuvāko mūra vietu, kur mūris ir „nedaudz” atrestaurēts – padarīts divreiz augstāks un platāks. ;)). Skats skaists it sevišķi kad uzrāpāmies uz kalna, kur varēja redzēt, kā mūris aizvijas pa kalnu korēm. Atpakaļ ceļā no haikošanas iebraucām Mingu dinastijas kapenēs, kādus 60 km no Pekinas. Atbraucot atpakaļ uz Pekinu vakarā devāmies uz Tibetiešu restorānu, kas izrādījās lieliska vieta, kur paēst, kā arī iepazīties ar tibetiešu kultūru, ja restorānā uzstājās lieliski tibetiešu mākslinieki, kas dziedāja, dejoja un visādi citādi izklaidēja publiku. Tika iebaudīta jaka gaļa, tēja ar jaka sviestu un vēl dažādi ēdieni. 6. februārī Pekinā kā par nelaimi sniga, tomēr paspējām ieskriet Dažās interesantās vietās. Lamas templis, kurā atrodas 18 metrus augsta Budas statuja, kas taisīta no sandalkoka. Savdabīgi likās, kā tiek izmantots vīraks. Tur tos kociņus dedzina buntītēs pa pāris simtiem, ja ne vairāk. Ja vējš uzpūš no nepareizā virziena, tad pastāv reāla iespēja nosmakt dūmos. Brīnums, kā Ķīnas ugunsdzēsēji ko tādu atļauj. J Tāpat apmeklējām Konfūcija templi, kas principā ir uzskatāms par ķīniešu universitāti, jo tajā mācījās studenti, kas gribēja kļūt par ierēdņiem. Tādu izrādās bija un ir ļoti daudz. Arī mūsdienās būt par ierēdni Ķīnā skaitās baigi prestiži. Varbūt arī aldziņas nav pašas lielākās, tomēr ir 7 stundu darbadiena, dažādi papildus ienākumi un sociālās garantijas. Labs robs. Netālu no Konfūcija tempļa apmeklējām nelielu, bet ārkārtīgi skaistu kafejnīcu, kur par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību varēja nobaudīt ārkārtīgi daudz dažādu šķirņu tējas, kā arī noskatīties un protams piedalīties tējas ceremonijā. Vakarā pēc pēdējiem sagatavošanās darbiem sākās īstais ceļojums, jo Pekinā tikām ļoti labi uzņemti un tika paskaidrotas visas nianses, kā arī neskaidrību gadījumā zvanījām un konsultējāmies ar „Pekinas latviešiem”. Vakarā Cīsiņš mūs nogādāja līdz dzelzceļa stacijai, no kurienes devāmies nakts pārbraucienā uz Siaņu (Xian). 7. februāris. Siaņa – lieliska pilsēta sakarā ar to, ka neizdodas nopirkt biļetes uz vakara vilcienu izrādās, ka Siaņā nāksies uzkavēties divas dienas, kas principā arī ir optimālākais variants, jo tā ir pilsēta, kur tiešam ir ko redzēt. Precīzāk pilsēta un tās tuvākā apkārtne, jo dauzi ievērības cienīgi objekti atrodas ārpus Siaņas robežām. Aptuveni 40 km atstatu atrodas Ķīnas tūrisma objekts Nr.2 Ķīnas pirmā imperatora kapenes, ko vairāk pazīst kā Terracotta warriors, jeb Terakotas kareivjus. Skats tiešām iespaidīgs, jo zem trīs milzīgiem angāriem atrodas pāris tūkstoši māla figūru, kam katram ir sava seja, vaibsti, grimases. Izrakumi joprojām notiek. Galvenais, kas ir jādara ja ir vēlēšanās ejot ārā neko nepirkt, jo bagāto tūristu ķeršanai ir izveidots neliels, bet labi uztaisīts tirdziņš, kas spēj akumulēt neierobežotu daudzumu rietumnieku juaņu. Mani nabadziņu pūlējās apvārdot aptuveni metrus piecsimt, jo gluži netīšām ejot garām tirdziņam nedaudz papētīju pārdošanā izliktās ādas. Īpaši neatlaidīgi man centās pārdot mītiskā dzīvnieka „Kudo” ādu. Sākumā, protams, par nesamērīgu aukstu cenu tomēr beigās pat nekaulējoties Kudo cena līdz ārkārtīgi pieņemamai. Un ja vien būtu braucis „Kudo” ādas meklējumos, kā to darīja argonauti dzīdamies pakaļ zelt rūnu aitādai, tad mans ceļojuma mērķis būtu piepildījies. Diemžēl ļoti negribējās stiep ādiņu pāri visai Ķīnai, tādēļ laipni piedāvāju šo ādu iegādāties ceļa biedrenei Gunai, kas visai nelaipni atteicās no brīnišķīgā piedāvājuma. Atpakaļceļā no Terrakotas kareivjiem izkāpām paskatīties imperatoru vannas, kas bija kalpojušas dažādiem imperatoriem viņu konkubīnēm un ministriem par izklaides un atpūtas vietu. Par vannām gluži tās saukt nevar, jo lielākās vannas bija vidēja izmēra baseini, kur jau var kārtīgi papeldēties. Visas šīs vannas ir izveidotas uz karstajiem avotiem. Tāpat apkārt šīm celtnēm ir izveidot ārkārtīgi skaists dārzs ( ķīnieši vispār ir baigi meistarīgi dārznieki). Jāatzīmē, ka daudzi valstu vadītāji ir apmeklējuši šo vietu, atradām arī Vairas Vīķes-Freibergas foto, kas norāda, ka viņa tur ir bijusi. Ļoti interesanti izrādījās pašā Siaņā atrodošies Zvanu tornis un Bungu tornis, Tur iespējams aplūkot dažāda izmēra bungas un zvanus, kas pārsteidz ar savu skanējumu. Pilnīgi netīšām bungu tornī ieradāmies brīdī, ka sāka uzstāties vietējie meistari. Fantastisks skanējums. Ļoti iesaku paskatīties laikus, lai varētu uzspēt uz šo izrādi. Vakarā aizgājām uz Siaņas Musulmaņu kvartālu, kur pārdod visu veidu iespējamo gaļu (izņemot cūkas), ko turpat ātri sacep un pasniedz, kā arī dažādus gardumus. Gluži netīšām ieklīdām nelielā restorāniņā, kur pasūtījām Mufona stilbu, kas izrādījās bagātīgi (skaistā sarkanā slānī) pārkaisīts ar pipariem, ieēst to varēja tikai, tad , kad ar pirkstu tika noņemts šīs slānītis. Pateicoties latviešu spēcīgajam raksturam tomēr pievarēju stilbu. Seja bija ļoti sarkana un mute dega vēl pāris stundas. Labi, ka uz vietas bija pieejams alus. 8. februāris. Sakarā ar to, ka vakarā ir plānots brauciens uz Guiliņu nolēmām palikt Siaņā un apskatīt vietējos „достопртмечателности”. Sākumā aizbraucām uz mazās pīles pagodu, kas pāris gadsimtus atpakaļ cieta zemestrīcē un kurai ir nobrukuši augšējie divi stāvi, tomēr arī bez šiem stāviem pagoda izskatās grandiozi. Turpat netālu (15 min ar taksi) atrodas lielā pīles pagoda, kurai blakus ir uzcelta liels strūklaku komplekss, kas darbojas mūzikas ritmos. Tiešām liela muzikālā strūklaka. Ievērības cienīgs ir arī Siaņas vēstures muzejs, kas skaitās viens no labākajiem Ķīnā. Vēl tika apmeklēti pāris muzeji, no kuriem interesantākais bija grāmatas muzejs – muzejs sastāv no pāris grāmatām, tai skaitā vienas no pirmajām enciklopēdijām. Šīs grāmatiņas aizņem pāris simtu kvadrātmetru, jo ir iekaltas akmenī. Saprast, protams, neko nevar, jo diemžēl zīmējumi ķīniešu grāmatās laikam nav sevišķi izplatīta parādība. J 9. februāris. Diena ir vienkārši fantastiska, jo iepriekšējā vakarā sakarā ar to, ka tā īsti vilcienā nav ko darīt nedaudz iebaudām 2008. gada olimpisko spēļu sponsoru dzērieniņu - Tsingtao beer. Tsingtao alus darītava skaitās lielākā Ķīnā, alutiņš pēc garšas atgādina visu lielo alus darītavu ķīmisko produkciju. Kaut kas līdzīgs aldara zelta alum. Bet ja nu nekā cita nav tad iztiekam ar to pašu. Sakarā ar to, ka restorāna vagons, kur pārsvarā uzturas vilciena apkalpe, strādā visu diennakti gulēt aizejam tā krietni pret rīta pusi. Bet pa to laiku jau esam sākuši komunicēt ar ķīniešu pavadoņiem, kuriem ir liels brīnums, ka uz galda, kur sēž divas personas ir sakrājies lērums tukšu alus pudeļu. Kā rezultātā mazā latviešu tauta un lielā ķīniešu tauta nodibina draudzīgas attiecības, kas gan aprobežojas ar abpusēju sasmaidīšanos un pats vīrelis arī izrādās pats draudzīgākais – laikam ir vērtības, kas vieno. Diena paiet guļot siltā gultiņā un maz kustoties, jo tā īsti darīt nav ko. Kaimiņi kupejā ir divas mazas meitenītes un viņu vecmāmiņa, meitenītes izrāda dzīvu interesi pret ārzemniekiem, tomēr ielaisties sarunās tā īsti neizdodas, jo vecākā no viņām angliski saprot tikai dažus vārdus. Mēģinu izmantot žestu valodu darbojoties pēc principa „Me Tarzan – you Jane” , tomēr arī šāds sarunas veids pie lieliem sasniegumiem nenoved. Taču sakarā ar to, ka miedziņš nāk diezgan labi īpaši neskumstu par kumunikāciju trūkumu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais