Ceļā uz Ļeņina smaili

  • 9 min lasīšanai
  • 63 foto
Ļeņina smaile (Abduali Ibn Sino, Čon To) 7134 m Augusts 2009 Dalībnieki: Atis Plakans, Viesturs Vārpiņš, Juris Livčāns, Ingemārs Smildziņš, Kristīne Zvingēvica, Aiga Briežkalne. CEĻŠ LĪDZ BĀZES NOMETNEI. No Rīgas izlidojam plkst. 23.00, Almatā (Kazahstānā) ielidojam 7.00. Lidojam 5h. Laika starpība 3h. Tālāk braucam ar busiņu līdz Biškekai (Kirgistānā), uz robežas aizkavējamies gandrīz 3h, neizturami karsts, kondicioniera nav, bet, izkāpjot no auto, saulē ir vēl neizturamāk. Šoferītis nervozē, jo varam nokavēt nākamo lidmašīnu. Visbeidzot, kad esam „ieskrējuši” lidostā, noskaidrojam, ka lidojums uz laiku atlikts. Nogaidam 2h un aidā. Lidojam ar mazu „vietējo” lidmašīnīti 1h. No iekšpuses tā gan vairāk atgādina kādu vecu vilciena vagonu, taču tiekam cienāti ar padzērienu un ledenīti – sīkums, bet patīkami! :) Priekšā pat pielikti divi, no laika zoba gan cietuši, Sony monitori, kuros rāda „Tom & Jerry” un lielisko „Nu, Pagaģi”! Beidzot esam Ošā. Nākamajā rītā, zinot, ka ilgs un grūts ceļš gaidāms, ceļamies agri. Pirms izbraukšanas vēl „ieskrienam” sapirkt pārtiku un sākas garais ceļš (paredzētas 9h) līdz bāzes nometnei. Braucam salīdzinoši lēnām, jo ceļš vairāk atgādina bezceļu. Mums piešķirts skaists braucamais – urāls. Mūs mētā un krata, izturēt grūti... pēc 3h brauciena, visādi citādi omulīgā mašīnīte salūzt. Mūsu, vienmēr smaidošais, šoferītis paķer instrumentu kasti un iet skatīties, mierinot – „šas razbirjom”. Nepaiet ne stunda, kā problēma tiek atrisināta – tiek noņemts aizmugurējais kardāns. Tālāk turpinam ceļu tikai ar priekšējo piedziņu. Kad šķiet, ka ilgāk kratīšanos nevar vairs paciest, „iebraucam” pusdienās - jaukā vietā - jurtās. Braucot tālāk, baudām skaistos skatus aiz loga, līdz brīdim, kad šoferītis, mēģinādams atgūt nokavēto laiku, izlemj saīsināt ceļu, braucot „pa taisno”. Akmeņains lauks, bijusī upes gultne, tagad patiešām bezceļš, esam iekrampējušies krēslos, gaisā virmo viegls satraukums :). Tiekam līdz lauka vidusdaļai, kur tek upe. Tieši pirms upes gandrīz iestiegam, šoferītis nolemj tomēr griezties atpakaļ un braukt pa apkārtceļu, jo, braucot pāri upej, tad jau gan iestigsim - mums tak vairs neesot aizmugurējās piedziņas! Griežoties apkārt... „ierokamies”. Šoferītis (joprojām smaidīgs) ar mūsu aizdoto cirtni (jo lāpstas šamējam nav) mēģina „izrakties”. Nekā... Gaidam „glābējus”... noskatāmies saulrietā... un joprojām gaidam. Pēc 2h atbrauc palīgi, pārkrāmējam mantas līdzīgā braucamrīkā un turpinam ceļu. Vēl pēc 2h, gandrīz pusnaktī, esam bāzenē (3500m), kur mūs jau (joprojām) gaida vakariņas. AKLIMATIZĀCIJA Nākamajā dienā tā mierīgāk... pārbaudām teltis, lai augšā nebūtu pārsteigumu. Vēlāk izejam pastaigā pa tuvējo apkārtni. Netālu notiek festivāls, uz kuru ir sabraukuši vietējie un sacēluši savas jurtas (apmēram, kā mēs izbraucienos ar teltīm). Protams, ka aizejam arī līdz piemiņas plāksnei par godu 8ām padomju sievietēm, kuras gāja bojā netālu no virsotnes 1974.g. Nākamajā dienā izejam aklimatizācijas kāpienā uz tuvējo virsotnīti (~4800m). Kāpjam 9h. Nevar gan teikt, ka tas nākas viegli, visi līdz galam netiek sliktas pašsajūtas dēļ. Atpakaļceļā pēkšņi (kā jau kalnos) uznāk briesmīgs vējš ar lieliem krusas graudiem. Šoreiz tiešām nav pārliecības, ka nenopūš lejā, katru soli nākas likt stingri un aši, nūjas pūš prom, tās neizdodas novietot, kur gribas... un krusa sitas sejā tik sāpīgi... pasargāties nav iespējams, tā nāk no lejas, jo esam uz kores. Pat ausis cieš caur kapuci. No kores noiet tik ātri vis nesanāk, sarunāties nav iespējams, novelkot cimdu, tas uzreiz tiek piepūsts ar krusu. Tā teikt, tiekam sagaidīti, kā nākas. :) Nākamā diena – atpūta. Mierīga pastaiga līdz skaistajiem ezeriņiem... un somu krāmēšana - ilgs un atbildīgs darbs, jo jāpaņem pareizās mantas nākamajām 5 dienām – neko lieku un lai nekas arī nepietrūkst... SĀKAS PA NOPIETNO Izejam ap 9-m. Laiks lietains, dubļi. Pēc stundas esam „lukovaja poļana”, kur pārstāj līt. Tālāk stāvs kāpums serpentīnā uz „pereval puteševstveņikov”. Pēc tā sastopam ungāru, kurš pastāsta, kurā plaisā pirms dažām dienām palicis kāds vīrs. (Šai plaisai vēlāk nākas vairākkārt iet garām.) Viņš pats bija spiests atkāpties, virsotni tā arī nesasniedzis, nedēļu nodzīvojot teltī, sliktu laikapstākļu dēļ. Tad tālāk pa taku, nobirām, augšā, lejā, tad pāri upei un pēc 6.5 h esam augšējā bāzes nometnē (4400m). Izklausās viegli? Nebija! Sagaidām atpalicējus. Šajā nometnē no augšas nonāk 5 korejieši, cik saprotam, visi brāļi. Dzimtenē šie strādā par glābējiem. Pārguruši, nomocījušies, nonākuši lejā virsotni nesasnieguši - slikto laikapstākļu dēl pavadijuši teltīs 7 dienas 6100 m augstumā. Un, lūk, arī mākoņi beidzot pašķiras un mēs pirmo reizi ieraugām Ļeņinu visā tā krāšņumā! Nākamā diena. Izejam jau pl. 7.00, jo jāuznes mantas uz 1. nometni (5300 m), jāuzceļ teltis un jatiek vēl atpakaļ. Kristīne paliek tepat, jo slikta pašsajūta. Drīz vien (pēc stundas) esam pie plaisām – tālāk jāiet sasaitē. Šis posms ir grūts, jo jāiet „pāri saviem spēkiem”, lai turētu līdzi pārējo tempam... Pēc 6 h kāpšanas esam sasnieguši nometni. Izdodas uzcelt tikai 1u no 2-ām teltīm tā iemesla pēc, ka šeit vienkārši nav vietas! Atstājam mantas uzceltajā teltī (otru uzcelsim, kad būsim šeit otrreiz) un dodamies lejā. Lejā kāpjam 2.5 h. Gan augšā kāpjot, gan ejot lejā, mums tomēr sanāk apsteigt vairākas citas kāpēju sasaites, kaut arī šķiet, ka ejam tik lēnām - laikam prāts netiek līdzi skābekļa trūkumam :). Satiekam arī vīrus ar kalnu pieredzi no Krievijas, kuri kāpj džinsos un flaneļa kreklos. Nākamajā rītā tik agri gan neizejam, sadalām pārtiku turpmākajām 3 dienām. Šodien kāpt ir grūtāk, jo somas smagākas. Saule šausmīgi „cepina”, („cepināja” gan arī vakar) ļoti karsts, bet tiklīdz kāda ķermeņa daļa nav apsegta, tā ātri apdeg. Pat ar krēma smērēšanu. (Tas ik pa laikam ir jāuzsmērē no jauna, bet reizēm to tik ļoti negribas darīt...) Pusceļā Atis ar Kristīni nolemj griezties atpakaļ, jo Kristīnei joprojām pašsajūta nav uzlabojusies. Sazinoties pa rāciju, sarunājam, ka rīt no agra rīta Atis līdz mums uznāks viens pats. Man un Kristīnei „izdodas” ar vienu kāju iekrist plaisā, citreiz (mums visiem) uz kāda lielāka „tiltiņa” sakustas pamats zem kājām – skaļš brakšķis, vibrācija un katram nozib dzīve gar acīm... tiekam „cauri” ar izbīli. (Šeit dažam labam rīcības plāns acumirklī ir gatavs un sākts jau īstenot – skrienot uz priekšu, kustībā izvilkt cirtni un lecienā ar to ieķerties pretējā sienā, brīdī, kad pamats sabrūk. Tas laikam filmu iespaidā :) ) Pusceļā mums garām aizsteidzas „glābēji”, transportējot lejā vīru ar smadzeņu tūsku. Diezgan neomulīgi. Šoreiz ejam ilgāk – 7.5 h. Puiši uzceļ otro telti, es esmu „pakritusi” - Viesturs ļoti izpalīdz, saimniekojot pa „virtuvi”, ļaujot man neko nedarīt. Rīts atkal lielisks, laiks mūs lutina. Kā bijām sarunājuši, līdz ar mūsu brokastīm, nometnē ierodas Atis, kāpis ap 3 h. Sākam kāpt līdz 2. nometnei (6100 m) „caur” virsotni „Razģeļnaja” (6200 m), tur jāuzceļ teltis un jātiek atpakaļ līdz 1. nometnei (5300 m). Jāsāk ar stundas kāpienu pa stāvu nogāzi līdz korei, tad tāls un lēzens kāpums pa kori un atkal stāva nogāze (ļoti stāva), toties pēdējā, līdz nometnei. Grūti... Lēnām sanāk – kā palēlinājumā, viss šķiet tik smags, lai gan mana soma ir gandrīz tukša, puišiem nesamas teltis. Viņi arī tās uzceļ, kamēr es vēl kāpju... Nāk miegs, kāpju diezgan flegmātiski, pēc inerces, tā teikt. Lejā katrs kāpj savā tempā, teltīs uz brīdi „atlūztam”, tad atkal pa tējai un čučēt. Rīts. Šodien ejam lejā. Jāatstāj mantas, kuras lejā nebūs vajadzīgas, bet noderēs, kad nāksim atkal augšā. Tādu gan izrādās nav daudz, gandrīz viss atkal jānes lejā. Parunājam ar slovāku no blakus telts, kurš vairākas dienas pavada šajā augstumā, mokoties ar „skrejamo”, kamēr pārējie mēģina sasniegt virsotni. Mēs gan par viņu nobrīnamies, kapēc viņš nekāpj lejā, bet regulāri riskē ar savu dzīvību, mēģinot tikt līdz „labierīcībām” (šajā gadījumā tās ir tuvākās klintiņas), jo šajā nometnē tas ir ļoti apgrūtinoši. Lai vai kā, uzsākam ceļu lejup - šodien paredzēts tikt līdz bāzes nometnei (3500 m). Necik ilgi nepagājuši, nākas apstāties, jo man ļoti sasāpas vēders. Iedzerot pa tabletei un ik pa laikam apstājoties, (lai atkal ko iedzertu) lēnām tiekam līdz augšējai bāzenei (4400 m), šoreiz tas prasa 4,5 h. Pēdējo stundu, kad vairs neejam sasaitē, es atpalieku. Neklausoties manos iebildumos, manu somu paņem kāds vācietis, kurš (ar savu 13 cilvēku lielo grupu) panācis pastaigā līdz plaisām, un aiznes to līdz nometnei. (Vai tiešām tik traki izskatijos?!) Tur, paēduši pusdienas, un atkal pārkrāmējuši mantas, turpinam lejupceļu. Mani līdz bāzenei notransportē zirga mugurā, jo vēders joprojām sāp. Pārējie, protams, iet kājām, laika ziņā neko daudz neatpaliekot no manis. Drīz vien saprotu, ka šis pārvietošanās veids nav mazāk sāpīgs (vien ne tik fiziski smags), bet noteikti bailīgāks, jo zirdziņš regulāri klūp, pat krīt! Kad gribu nokāpt, vedējs, tik atteic „eeh, ko tu...” Bāzenē pie manis atnāk dakteris, patausta, iztausta un uzstāj, ka jābrauc uz slimnīcu – aizdomas par iekaisušu apendicītu. Drīz tiek sarunāta mašīna. Pats dakteris brauc līdzi, jo esot galvenais ārsts 2 h brauciena attālumā esošajā slimnīcā. Līdzi brauc Atis un Viesturs. Ir ļoti vēls, bet mūs jau gaida. Uzreiz tiek veikta arī operācija (naktī). To (izgriezto apendicītu) piedāvā līdzi ņemšanai :) Bet vēl jaukāk ir tas, ka abus līdzbraucējus operācijas laikā iesauc iekšā un atrāda/atskaitās par padarīto :) Dakteris – Somats laipni izmitina Ati un Viesturu savās mājās. Nākamā dienā puiši ap pēcpusdienu dodas atpakaļ uz bāzeni, jo rītā jāsāk „virsotnes kāpiens”! CEĻĀ UZ VIRSOTNI (Turpmāk fakti, novērojumi no Jura dienasgrāmatas) Īpaši nesteidzoties, ap 12-tiem, iziešana no bāzenes (3500 m) uz augšējo bāzes nometni (4400 m), kur ierašanās pēc 3 - 4.5 h – kā nu kurš. Ingemāram ļoti apdegušas lūpas. Šoreiz visiem iet ir vieglāk, laikam aklimatizācijas rezultātā. Kristīne pat kaifo no grūtā kāpiena, jo beidzot ar pašsajūtu viss kārtībā. :) Atpūta, vakariņas un pa teltīm. Šorīt celšanās 4.00. Atis, Viesturs un Juris iziet 5.15, jo šodien viņiem paredzēts tikt uzreiz līdz 2. nometnei (6100 m). Kristīne un Ingemārs iziet pusotru stundu vēlāk, jo viņiem jātiek līdz 1. nometnei (5300 m). (Nakts šajā nometnē paiet mierīgi – bez vēja. Nākamajā rītā, sazinoties pa rāciju ar Ati, tiek paziņots, ka Ingemāram ir slikti un viņš ies lejā. Līdz ar to arī Kristīnei jāiet lejā, vēl veltot mitru skatienu - pēdējo skatienu - uz augšup kāpjošajiem... uz stāvo un grūto, bet tik kāroto korīti... ) Vēl netikuši līdz sasaites posmam – ceļā ripojoši un rikošetē lidojoši ledus gabali. Kā vēlāk noskaidrojām, krietni augstāk, krita lavīna, bet līdz kāpējiem tika tikai atsevišķi ledus bluķi. Temps labs, jau pēc 4 h puiši ir 1. nometnē (5300 m). Uzvāra ūdeni, iekož, nedaudz atpūtas un tālāk uz 2. nometni (6100 m). To sasniedz 16.55. Atkal kausē un vāra. Iedzer, iekož un atkal kausē. Ļoti svarīgi ir uzņemt daudz šķidruma! Un tad jau arī gulēt – rīt... jau rīt būs tā diena... Nakts paiet nemierīgi, iemigt izdodas tikai „ar vienu aci”. Baigais pūtiens, telti krata un purina, teltī virmo sniega putekļi. Šķiet, ārā kārtīga sniega vētra, būsim ieputināti uz nedēļu. Agrs rīts. Vējš it kā mazinājies. Atverot telti, pārsteigums! Debesis skaidras – zvaigznes... Tātad bija tikai stiprs vējš, jo nav snidzis ne drusku. Un teltī sniega puteklīši - bija birstošs sasalušais kondensāts! Uz virsotni iziet līdz ar saullēktu, kad nakts aukstums mazinājies. Maldīgs ir shēmās un no lejas skatāmais, it kā vieglais gājiens! Kāpjot, zobus sakodis, bieži aizdomājos par vertikālās dimensijas īpatnībām. Virzos uz priekšu, atpakaļ neskatīdamies, un vēl mazāk uz priekšu (kāpums, kam neredz galu)... Kāpiens vienkārši milzīgs... 7 stundu intensīva „darba” un pl. 14.00 esam virsotnē! Laiks atkal lutina – skaidrs. Bet vējs gan... tāds pats kā bija šonakt. Pamirs pie kājām! Atis izstāsta, kur kādas virsotnes atrodas, Komunisma un Koržņevskas smailes izskatās zemākas. Skats fantastisks! Vien pašā virsotnē tāda „lupatu” kaudze.. Atpakaļ 2. nometnē (6100 m) bijām ap 17.00. – 17.45. Es atnāku pēdējais, finišā izbaudot pamatīgo kāpienu uz augšu līdz teltīm un vērojot saules aizslīdēšanu aiz makoņiem. Atkal modina saulīte. Atklājas, ka kāds ir „atlūzis” ar krūzi rokās, izlejot tēju pa visu telti. Juris sataisās pirmais, tāpēc iet ātrāk lejā uz 1. nometni (5300 m), lai novāktu teltis, kamēr Atis ar Viesturu novāc teltis šajā nometnē. Juris jauc teltis un gaida pārējos. Talāk līdz augšējai bāzenei (4400 m) iet sasaitē. Jurim grūti „turēt tempu”, jo mežonīgi „velk” vecā, neregulējamā mugursoma un lecot pāri plaisām „placina” pie zemes. Nonākuši nometnē, viņus sagaida Kristīne (Ingemārs vakar nogājis uz bāzeni) un „svētku” pusdienas. Atkal mantu krāmēšana, bet šoreiz arī savas somas atdod novest zirgiem. ATKALSATIKŠANĀS Tikmēr es pierunāju dakteri, lai ved mani uz bāzeni, tur man noteikti būs labāk, kā šajā slimnīcā. Un pats dakteris tak arī būs blakus, jo ir nometnes ārsts. Nometnē ierodamies ap 2-iem naktī, jo auto „iesēžas” pašā upes vidū. No rīta mēģinu noskaidrot, kas notiek ar latviešiem, kur ir, kad būs, un vai virsotni kāds sasniedza?! Satieku Ingemāru. Neviens neko kārtīgi pateikt nevar, gaidu sakarus pa rāciju. Kāds esot uzkāpis, bet ne visi, lejā būšot tikai rītā. Cilvēki nāk ar mani runāt, kavēt laiku, bet es daudz neko nedzirdu, domās esmu citur – ar savējiem tur augšā... Nākamajos sakaros sarunā - tomēr šodien nākšot lejā. Visi nu gaidam, tiek nokauts jērs, cepta torte par godu uzkāpējiem!... Līdz ar krēslu viņi ierodas... apskāvieni, bučas, apsveikumi... knapi valdu asaras, jo esmu tik priecīga par atkalsatikšanos un vēl priecīgāka par puišu sasniegto virsotni! Tā mēs visi brīdi arī stāvam bariņā, klusēdami un muļķīgi smaidīdami, un tas nemaz nav mulsinošs klusums, jo vārdiem te nav vietas... Viss tāpat ir skaidrs. Viņu pārgurušās, ļoti izmainijušās sejas izteica visu - tās bija sarkanas, lūpas lillā, bet acis tikpat sarkanas, kā seja... Vakarā svētku vakariņas, torte. Pasniedz sertifikātus. Tātad virsotni sasniedza Atis, Viesturs un Juris, jāpiebilst, ka Jurim ir 62 gadi!!! Nākamā rītā dodamies uz Ošu, atkal 9 h kratīšanās, šoreiz braucam kopā ar slovākiem. Tikai pirms tam vēl jāsakrāmē mantas, kas atkal nav viegli izdarāms :) Drīz vien 3 no grupas aizbrauc uz Latviju, jo darīšanas, bet palikušie 3 „aizlaiž” uz valsts „lepnumu” – Isikula ezeru, atpūsties. Ezers liels, dziļš, dzidrs un visapkārt kalni ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais