Rančo - Meksikas vidienē - manas dvēseles mājas...

  • 4 min lasīšanai
  • 29 foto
...es pamodos ļoti agri – miegu bija izgaiņājis patīkams satraukums un neziņa par to ko gaidīt. Gads cerībā un nepacietībā, gads neziņā un tik vien kā skopa sarakste ar rančo pārvaldnieku Mailzu. Ļoti runīgs un cilvēcīgi atvērts – bija mans priekšstats par šo nezināmo kungu – vien, ka ap gadiem 60 un sirmu bārdu – viņš man atklāja dienu pirms mūsu tikšanās. Pie norunātās vietas es ierados laicīgi, uztraukumā ik pa brīdim uzmetot aci pulkstenī. Kavējas. Satraukums pieaug un nemiers dīda – bet ja nu... Kad sāku atcerēties par meksikāņu „īpašo” punktualitāti – skaļi taurē auto – un kāds pavecs kungs - sirmu bārdu gaišā kovbojcepurē - man māj ar roku. „Hi, came on – nice to finally meet you!” – pa mašīnas logu stiepdams man pretī roku, smaidā teic baltais vīrs... Ieraušos milzīgajā Chevrolet pikapā, somas ieceļot aizmugurējā krēslā. Man pietiek vien ar mirkli, lai atklātu šī vīra pozitīvo dabu... Viņš varētu būt Ziemassvētku vecītis – kurš pa vasaras atvaļinājuma laiku rušinās mazdārziņā Meksikas vidienē – tik cilvēcīgi patiess un jautrs, aiz savas sirmās bārdas slēpjot biežu smaidu, viņš izmet pa retam asprātīgam jokam, acis nedaudz piemiedzis caur lielajiem briļļu rāmjiem viņš vēro apkārt notiekošo ar laimīgu un apmierināta cilvēka seju. Nu jau vairāk kā 10 gadus viņa mājas ir Meksika – atstājot ASV savus divus pieaugušos dēlus, un agri pensionējoties viņš izvēlējas San Cristobal de las Casas par savu dzīvesvietu un nu jau kādu laiku viņa nodarbošanās ir voluntieru programmas uzturēšana ar kuras palīdzību, kā man viņš atzinās, palīdz izdzīvot dažām nabadzīgām ģimenēm... Kad jautāju Mailzam, vai viņam šeit ir ģimene – viņš atbild – ka ir – tikai adoptētā – savukārt drīz vien rančo saimnieks, dons Mario man , ar smaidu teic, ka viņi adoptējuši Mailzu – abām pusēm ir labi – un nu arī man... Ceļš līdz manai jaunajai dzīvesvietai sākumā ved pa lielceļu, caur ciemiem un mazpilsētām, līdz kādā nogriežamies uz kalnu pusi. „Ja reiz izbrauksi līdz šim miestam – pēdējais un vienīgais transports uz mūsu ciemu iet plkst. 13.00 – ja to nokavēsi – paliksi tepat...” „Neizskatās, ka te būtu kur palikt” – es sacīju – „tāpēc jau es saku, ka tas ir vienīgais transports” – nosmej mans pavadonis. Līkloču ceļš caur biezu tumšs zaļu mežu sākumā virzās augšup kalnā, līdz mēs iebraucam biezā mākonī, lēni un klusi Chevrolets dudina pa kalnu serpentīnu līdz Mailzs nedaudz piebremzē un manam skatam paveras pastkartīšu skats – „Redz tur ir Gvatemala! Un tur tas sarkanais, vientuļais kalns ir tas kur rančo ir” – norāda vīrs ar lepnumu un cieņu. Skaisti. Debešķīgi. Vareni un plaši. Es veros apkārt teju ar asarām acīs, es priecājos un neticu, es smaidu un klusēju...es baudu. Milzu pauguri tumšzaļiem mežiem, biezi un dzīvi – tālāk, līdzenums un ieplaka, atkal kalns un strauja krāce. Ceļš lejup no kalna pa līkločiem. Lieliskais ceļa segums pārstiedz līdz brīdim, kad lietus izskalots tas vietām iebrucis un iegūlies. Vēlāk uzzinām, ka iepriekšējā naktī cilvēki nav gulējuši, bet satraukušies par savām dzīvībām – tā kāda māja ar lietusgāzi aizskalota un bojā gājis tās saimnieks... Ceļš kļūst arvien sliktāks – lietus sanesti akmeņi, grants un smiltis – vietām krāces izskaloti milzu iegruvumi ceļmalā. Lēnām un prātīgi tiek pārvarēts katrs metrs – un mēs pēkšņi pamanām, ka esam pirmie, kuri mēro šo ceļu pēc lietusgāzes... Nuevo Leon – mūsu ciemā-brīdina, ka tālāk netiksim – jo ceļš esot noskalots – vienā pusē milzu aiza – otrā dubļu un koku sanesums – nolemjam riskēt – ieslēdzot četru riteņu piedziņu samērā viegli turpinām ceļu līdz mājām. Pa šaurajām, akmeņainajām ciema takām lēni dudinot Mailzs virzot auto sāk sveicināt pretimnācējus – ‘’šis ir mazs ciems – te gandrīz visi visus pazīst” – Kā Latvijas dziļos laukos - es nodomāju – tik izpaliek lielās banānzāles, kafijas koki, kukurūzas lauki, papaijas krūmi, mandarīni un apelsīni, kuri teju krīt mašīnā pa logu un tas viss milzu tumšzaļa kalna pakājē... „Esam klāt” – Mailzs slāpē dzinēju un māj ar roku saimniekiem, „nu ko - ejam iepazīties!” Divstāvu fazenda – vienkārša pēc skata, liekas ieaugusi zaļumos un košumaugos, divi slinki suņi ganās pa durvju priekšu – turpat kāds pāris gadus mazs jauneklis. Pie mājas durvīm ērti iekārtojies sarkanā plastmasas krēslā, kā barons, adītā brūnā vestē, tumšās pletbiksēs un neskūtu pāris dienu bārdu - sēž slaids neliela auguma kungs ap gadiem 75 – man tuvojoties viņš pieceļas un sniedz savu stingro roku – saimnieks – „Mēs visi trīs no viena – bārdaino kluba” – samtainā, skanīgi dziļā meksikāņa balsī pajoko dons Mario... Maza, trausla sieviņa melniem matiem bizē sapītiem, samtainā pieguļošā kleitiņā ar krāšņām puķēm un zilā mājas priekšautā - saule izmirdz viņas sudraba zobus – teju man žilbinot acis ik reiz tai pasmaidot - viņa sniedz man roku – dona Leonora - saimniece - es nojaušu, un Lucy – viņu meita – skaista, tumšām, dziļām acīm tumšiem matiem – violetās mājas treniņbiksēs - un tādā pat vieglā nedaudz panēsātā džemperī – esot nu ļoti mīļa un jauka – atceros Mailza vārdus, sarokojoties un sabučojoties, un pats mazākais fermeris Marito – Lucias dēls – jauks puikiņš tumšzilā ziemas cepurītē ar bumbulīti, kurš ir vienīgais rančo, kurš spāņu valodu šeit prot vājāk par mani... :)) Pirmā diena un vakars tiek aizvadīts nelielā izpalīcības gājienā uz otru rančo īpašumu –kurā aug papaijas, kafijas, apelsīni un kukurūza, un daudzi citi Meksikas lauku labumi – atceļā mūs pārstiedz divi kovboji, kuri liek pamukt malā, jo tuvojas dzinēji ar govīm – vairāk kā simts auļojošo govju un buļļu bars liek noprast saimnieka raito soli uz tuvējo sētu aiz kuras paslēpties... Vēlāk pie pašu audzētas kafijas krūzes – starp citu – es kafiju nebiju dzēris vairākus gadus, bet no šādas ekstras nespēju atteikties – ieslīkām sarunās ar saimnieku – kurš ir lieeeeels stāstnieks un viņa dzīves pieredze patiešām liek klausīties viņā balsī kā skanīgā mariačī mūzikā... Saule virs Chiapam noriet ātri un jau astoņos vakarā visi dodas pie miera – šī ir bijusi īpaša diena manā dzīve – dzīvē, kura tikai sākas, sākas šeit - nakts simfonijas pavadībā un miljoniem siseņu, sienāžu un citu sisinātāju amfiteātrī, kaut kur Chiapas kalnu ielokā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais