Ceļā uz un mazais kursavakars Ķīnā

08.10.2009
11 min lasīšanai
17 foto

Pirms. Par godu 60 gadu jubilejai komunismam Ķīnā un rudens svētkiem, piešķirtās 5 brīvdienas plānots izmantot apciemojot Līvu 880 km attālajā Ķīnas dižpilsētā – Wuhan. Kompānijā ar Tomu un Patriku plānots stopēt turp. Paceļam, Sanmenxia sarunāts satikt Tīģeri, paballēties, katrā ziņā brauciens solījās būt neprognozējams, ņemot vērā, ka esam 3 lielizmēra stopētāji, un parasti, kad esam kopā pasākums izvēršas par lielizmēra dzērienu degustāciju... 30.09 Izvingrojies rīta pusē, vel pusslapjās drēbes sakrāmēju somā. Telts, guļammais, sarkanais kaklauts, kompass, nazis un citi ceļotāja piederumi pa kabatām un varu doties ceļā. Kā jau ierasts nokļūstu līdz kolēģu Zombijciemam. Kolektīvi ieturam pusdienas un ap 2viem dienā jau raušamies uz bāņa, lai stopētu mašīnas Yunchengas virzienā, šoreiz veiksme nav ilgi jāgaida un elektroinženieru busiņā nokļūstam Yunchengas pievārtē, kur atvadījušies no vedējiem turpinām īkšķot uz Sanmenxia, kur Tīģeris mūs ar nepacietību gaida. Neilgi un cauri kalniem pāri Huanhe dižupei un esam jau Sanmenxia. Man šis maršruts, zināms no galvas un nekas nešķiet iespaidīgi, taču kolēģi pirmo reizi še tad nu ir iemesls bildēt un priecāties. Dodoties uz Tīģera ofisu saprotam, ka šodien te pat vien nakšņosim, jo ap pusseptiņiem jau ir tumšs un nav vērts domāt par tālāko virzību. Tīģeris, kā ierasts, ar neviltotu prieku mūs sagaida, savā iznterjerdizaina ofisā, pasēžam pie tipiskās karstā ūdens glāzes, pamanām vel ķīnisko templi kalna virsotnē, kur nolemjam celt telti, lai nakšņotu.. Mūsu nodomus, gan neizprot Tīģeris un uzstāj, ka jāpaliek viesnīcā, ko viņš jau paspējis rezervēt uz sava rēķina. Ja tā, ta tā. Pārāk neprotestējam, un pie sevis priecājoties ieturam bezmaksas vakariņas netālajā ķīniešu ātrās apkalpošanas restorānā. Vakariņojot, kopīgi nolemjam apciemot diksobāru, līdz tam gan vel Tīģeris nosolās mūs uzvest kalnā, lai apskatītu templi un tradicionālo ķīniešu tējas ceremoniju. Tiešām iespaidīgs un sarežģīts process, kur katrai mazākajai detaļai ir liela nozīme. Nobaudījuši visdažādākās tējas, izpētam alās izveidotās tējas istabas, pabildējamies, nopriecājamies par tējas meistari un dodamies tālāk. Kalnaugšas templis izrādās, kā izklaides vieta, kur no rītiem vingro pensionāri un vakaros ķīnieši dzied āra KTV. Nopriecājamies par iespaidīgo skatu lejpus kalna un naktī izgaismoto pilsētu. Turpinājumā ceļš uz klubu. Sanmenxia centrā, diskobārs mūs sagaida ar metāldetektoru un smaidīgiem ķīniešiem, kuri ieraugot mūs top divtik smaidīgi. Esam jau iekšā, kur no piedāvātajam zortēm izvēlamies zināmo Heineken aliņu. Nepaiet ne minūte, kad ar Tīģera gādību lete nokraujas ar aliem.. izskatās ka būs jauki. Pēc pāris tostiem un sarunām izlemjam iekustināt šķiet viegli dusošo ķīniešu publiku. Atliek vien sākt dancāt baltajiem, kad lēnā garā, intereses un draudzīga aicinājuma vadīti placī pievienojas arī ķīniešu ļaudis. Meitenes un zēni, onkuļi un nenosakāma dzimuma būtnes priecājas deju solī. Atpūtas brīdī, tiek palūgti metamie kauliņi, un malkošanas spēle var sākties. Ap 12tiem, Tīģeris sakās dodamies prom, un aizvest mūs līdz viesnīcai. Piekrītam, un pabrīdinājuši, jaunās ķīniešu draudzenes par mūsu atgriešanos, dodamies uz viesnīcu. Nokrāmējam somas numuriņā, atvadāmies no Tīģera un jau ātri vien ar takša palīdzību esam atpakaļ klubā. Dejas, spēles un traks ķīnietis , kurš sadusmojās un vicinājās ar kulakiem , jo acīmredzot viņa meitenei labāk patika padejot ar baltajiem cilvēkiem. Mums tā bija laba humora deva, taču vairums kluba apmeklētāju uztvēra to pa nopietno, tipa turot mūs ciet(vairāk gan izskatījās, ka viņi priecājās, par ekskluzīvo iespēju mums pieskarties :)) un stumjot nostāk no ķīniešu puikas, kuru ātri vien sašņorēja apsargi. Lai vai kā, katrai ballītei pienāk beigas, un arī mēs vienā brīdī atradāmies savā viesnīcas numuriņā. 1.10 Pamodāmies Tīģera nozīmētā šofera modināti, protams viesnīcas brokastis sen nogulētas. Neizskaidrojamā kārtā mūsu numuriņā uzradusies NO PARKING zīme. Nedaudz uzspēlējam kariņus ar slapjām zeķēm :D. Rīta tīrības procedūras un savākuši somas jau viesnīcas foajē saņemam svētku dienai piederīgos Ķīnas karodziņus. Nobildējamies ar vietējiem darbiniekiem un ar jau minētā šofera gādību tiekam nogādāti Tīģera ofisā. Ļoti gribas ēst, taču neko nesakam, jo par viesnīcas brokastīm bija samaksāts, tamdēļ būtu nekorekti teikt, ka gribam ēst, un tāpat mums neļautu pašiem maksāt. Viss kantoris un mēs, goda vietā, vērojam pasaules lielākās armijas parādi. Smieklīgas sarunas pa Činglisko(Ķīniešu un Angļu valodas mistrojums), fotosesija ar kompānijas priekšniekiem un ilgi gaidītās pusdienas. Šoreiz kārtīga nūdeļu porcija tiek notiesāta mērkaķa ātrumā, uzdzeram olzupu un nu ar Tīģera gādību + laba vēlējumiem esam maksas punktā ārpus Sanmenxia, lai stopētu uz Luoyang. Pulkstenis ~ 13:00. Iespējams, ka par godu svētkiem, vai saulainajam laikam, šoreiz maksas punkta ierēdņi neliekas mierā un saka, ka uz bāni nevar iet. Šeit lieti noder manas necilās valodas zināšanas un ar pārliecības pilnu seju skaidroju, ka tepat augšā uz bāņa mūs gaida draugs ar mašīnu, un es šo vietu labi zinu, taka viss kārtībā. Īsumā zklausijās tas apmēram tā - /āaa ō o o oo ooo wo zhidao wo zhidao zhegezhegezhege nagenagenege, ming bai le. Zai jien(āaaa, oooooo, es zinu, es zinu, šiten te, te, te, tur, tur, tur, vis kārtībā. Uz redzēšanos.)/ Nav svarīgi vai viņš kaut ko saprata, esmu drošs, ka nodomāja tipiski ķīnisko – muļķa ārzemnieki, neko nesaprot, lai jau iet. :) Lieki pieminēt, ka uz paģirām ir briesmīgi stopēt, tamdēļ cenšos no šādām situācijām izvairīties, taču te nu mēs bijām.. Trīs pohaini laowai (ārzemnieki) ,saules cepināti, cer nostopēt vel ~ 750 km... Taču te ir Ķīna un ne tas vien ir iespējams. Laipnā inženiera vesti, nokļūstam Lielceļu atzarojumā un no divām iespējām, kā turpināt ceļu, lai galu galā nokļūtu Wuhanā izvēlamies pirmos, kas izrādījās ne pārāk gudri, taču nekad jau nevar zināt. Tādējādi esam veikuši apmēram 100 km un nu ceram netraucēti tikt garām Luoyangai. Pāris šoferu vesti esam nekurienes vidū pie nepopulāras uzbrauktuves. Nogurums arī vairāk kā ikdienā, taču apņēmība nezūd, jo galā jātiek jebkurā gadījumā. Te no pretējā joslā piestāj policijas auto, no kura izraušās trīs kungi autoceļu kontroles formās. Vienam līdzi fotoaparāts, kas ir tikai normāli. Pats fotografētājs gan kautrīgs un tik no malas mūs bildē. Lai vai kā kungiem ir neiespējams izskaidrot, ko nozīmē stopēšana un pēc likuma atrasties uz ceļa i nedrīkst, tad nu paklausām un ar oficieru gādību esam nogādāti nost no bāņa, tuvējā Luoyangas priekšpilsētā. Visiem par sevi liek manīt slāpes un apetīte, tamdēļ šo nokļūšanu veikala tuvumā uztveram pozitīvi, iepērkam ledus kolu, un vietējā restorānā, nolemjam papusdienot. Problēmas rodas, kad še nav ne nūdeles, ne pelmeņi, un vienīgais, ko saprotam ir rīsi. Izlemjam riskēt un uz dullo katrs pa šķīvim nopirkt. Es tā mēdzu darīt, kad biju tikko Ķīnā ieradies un zināju, kā var paveikties un var arī pavisam nepaveikties. Visiem izvēlētā cena 8Y (~56 santīmi). Gaidam... Man atnesa pirmajam... drausmīga olu smaka, un skats kā milzīgas zivju acis, etiķa mērcē. Tā arī mūsu galdu smirdināja šis gardums, kuru pētot ilgāk sapratām, ka tat tik tiešām ir olas un Toms, kurš nogaršoja dzeltenumu, apstiprināja arī pēc garšas, taču smaka nepanesama, tamdēļ atturējos no šīs maltītes, kā nekā vēders tā jau nejutās pārāk jauki. Kā vēlāk, noskaidroju šī ēdiena pagatavošanā ir izmantots cements. Otrā porcija bij Toma. Šoreiz paveicies, cepts tofu (ķīnā populārs veidojums no pupām) ar dārzeņiem. Ja neskaita rīsu bļodiņas, tas arī bija viss ko mēs ēdām, jo Patrikam atnesa kaut ko šķērmīgu. Īru kolēģis gan mēģināja apgalvot, ka arī viņa porcija ir ņammīga, taču pēc kolektīvās testēšanas, bija vien jāatzīst, ka šoreiz veicies vien Tomam. Vēderu piepildījuši izlemjam doties cauri pilsētai, lai nokļūtu uz iepriekš neizvēlēto autobāni, kurš ved gar pilsētas otru krastu, cerot, ka tur ar īkšķošanu veiksies labāk. Sabiedriskais autobuss nogādā 2,5 miljonu lielās Luoyangas centrā, no kurienes izlemjam ņemt taksi līdz otram pilsētas galam. Nokaulējam cenu gandrīz kā uz pusi un pa atvērtā takša logiem izbaudām lielpilsētas pēcpusdienas nesteigu. Prieks par prieku ķīniešu sejās, kuri apbrīno mūsu taksi, kas acīmredzami rada lepnumu arī taksistam, kurš smaida smaidīgāk par teletūbijiem. Pēc pusstundas ceļojuma esam pie kārtējā lielceļu maksas punkta. Nelāgi gan, ka esam tur reizē ar tumsu, taka stopēšanai šodien jāliek punkts. Ar taksists labvēlību, ceļā piestājām pie bodes, kur iepirkām ūdeni, rolton tipa nūdeles un čipsus, lai būtu ko uzēst. Jāatzīst gan, ka no čipsiem nav tās labākās vakariņas, taču neko citu nopirkt tur nevarēja. Meklējam piemērotu vietu telts būvei, to arī netālu no autostrādes atrodam, nelielā egļu ielokā, blakus elektrības vadiem, kuri dīvainā kārtā iet pa zemi. Ir vērts pieminēt, ka uz trim vīriešu cilvēkiem ir viena divvietīgā telts un viens guļammaiss. Nedaudz neesam novērtējuši vidusķīnas Oktobra naktis, kad temperatūra noslīd līdz 13 grādiem, un ne visiem ir līdzi džemperi. Taču uzgrauzdami aukstus čipsus, parunājam un dodamies pie miega. 2.10 Visplānāk klājas Patrikam, kurš no rīta atzīstas, ka gandrīz kā nav gulējis. Toms gulējis vidū – siltumā, un jūtās labi, arī man nav pretenziju pret pavadīto nakti, jo esmu pieradis gulēt pa teltīm un nosapņoju daudzus spilgtus sapņus, kas gan parasti ir tā, kad guļu pie dabas krūts. Lai atšķaidītu roltonus ar tuvējā sētnieka gādību esam maksas punkta kojās, kur pieklājīgā kabinetā piesēdām un ieturējām brokastis. Rīts agrs un dzestrs, un sākot stopēt ap pulksten 7:00 nav diezko daudz mašīnu. Tad nu savas 45 minūtes gaidām, līdz ģimenes busiņš piestāj, un ceļā uz kalniem, mūs gatavi pavest apmēram 100 km nepieciešamajā dienvidaustrumu virzienā. Ceļā iznāk, priekš ikdienišķas stopēšanas, pat ļoti saturīga saruna ar studentu, kurš ir visnotaļ zinošs par Eiropas futbolu, tamdēļ laiks paiet nemanot.. Un nu jau atkal uz ceļa.. Nostopēts, cits ģimenes busiņš, kur pa kluso sanāca pamēdīties ar 3gadīgo dēlēnu, jauki un smieklīgi i man, i viņam :P Tālāk pirms Pingdishan pilsētas ilgi stopējam un jau plānojam, doties pēc autobusa vai takša, taču pēdējā loze izrādās pilnā. Un lai arī negribīgi, tomēr piestāj policijas auto. Nebrauc tālu, taču savi 30 km uz priekšu, un vismaz no šīs neveiksmīgās vietas esam prom. Pa ceļam gan nedaudz sanāk uztraukties, kad ierēdņi interesējas apskatīt pases. Es jau esmu šo pieredzējis, tamdēļ rādu kopiju, ne īsto pasi, taču Patriks iedo pasi un, kā izrādās, viņam vīza beigusies un nav vel atjaunota. Aizdomu pilni, šie policisti verās Toma pasē, kur vīza tieši, tikko kā atjaunota. Veikli nomainām tematus par virzieniem un attālumiem, noslēpjam pases dziļāk somās un raušamies ārā no mašīnas kārtējā autobāņu krustojumā. Te nostopēts superātrs šoferis un ar vidējo ātrumu 140 km/h veikli nokļūstam tiešā Luohe tuvumā. Es kā ierasts sēžu priekšā, kas ne vienmēr ir izdevīgāk, jo kolēģi mēdz snaust, kamēr man jārunājas, taču šoreiz varēju priecāties, jo Tomam un Patrikam kompāniju sastādīja vel divi ķīnieši, kas no mana skatpunkta izskatījās visnotaļ saspiesti. Izlaisti pie nacionālā ceļa(mazāks par bāni) ieturamies benzīntanka restorānā ar smeķīgām nūdelēm un pie ceļa, kur brauc visneiespējamākā paskata transportlīdzekļi ar milzīgām atkritumu un kukurūzu kravām, stopējam dienvidu virzienā. Jāpiezīmē, ka Luohe ir tālākais punkts, kur esmu bijis šai virzienā, tāpēc tālāk stopējot arī man būs jaunu vietu atklāšana. Veikli vien apturās busiņš ar diviem pusmūža profesoriem, kuri pavisam negaidīti runā, ļoti labā Angļu valodā. Izrunājamies par dažādām tēmām. Viens no profesora kungiem atklāj, ka es pēc musulmaņa izskatoties. Un ņemot vērā, ka Ķīna šobrīd ved karu pret terorismu Xinjiang provincē, kur pamatnācija ir musulmanismu piekopjošie Uighuri, šoferi varot no manis baidīties. Mēs gan apšaubām šādu teoriju, taču profesors, kā jau profesors, priecājās, ka kādu gudru teoriju izdomājis. Nonākuši Zhumadian atvadāmies no vedējiem un izlemjam, laika taupīšanas nolūkos paņemt taksi, lai nokļūtu atkal uz bāņa, jo tur tomēr mašīnas brauc ātrāk un līdz vakaram obligāti vēlamies nokļūt Wuhanā pie Līvas. Lielceļa uzbrauktuvē stopējot novērojam daudz fūres, vedot dzīvniekus, ļoti necilvēcīgos apstākļos... vistas, pīles, zosis, cūkas, govis un sazin ko vel. Būros sablīvēts maksimāls daudzums dzīvnieku, un kā vēlāk šoferi paskaidroja, šos visus ved uz Guangzhou, kur ir milzu lopkautuve, vai tamlīdzīgi. Nostopētais biznesmeņu pāris aizved mūs gandrīz līdz Hubei provincei, kur neilgi pirms tumsas tomēr atsākamies no piedāvājuma doties līdz dzelzceļa stacijai, tai vietā mēģinām vel stopēt, jo ar vienu mašīnu vajadzētu tikt līdz mērķim (~190 km). Pēc brīža no krūmiem izlien viltīgs ķīnietis, kurš piedāvā aizvest mūs līdz Wuhanai pa 800Y ! Mēs pasmīnam un pat neklausāmies tālāk. Vēl labāk, ka tai brīdī piebrauca tiltu inženieris, kurš mūs veikli un bez maksas nogādāja galapunktā, un pat cauri visai dižpilsētai līdz Līvas mikrorajonam. Wuhan ir iespaidīga, lai neteiktu vairāk. It sevišķi naktī, pilsētas daudzie tilti, kas sniedzas pār Jandzi upi un debesskrāpji, mirdz un laistās visdažādākajās gaismās. Pārjandzi Wuchang rajonā pie Wallmart satiekam Līvu. Juhū esam tikuši galā! Ex kursabidrenes mītnē atstājam somas, duša un dodamies pilsētā. Tuvējā naktsēstuvju ielā ieturamies ar ķīniešu uzkodām. Pa aliņam, un dodamies pāri upei paballēties. Izstaigājam gar Jandzi krastu, pasēžam pie sarunām un aliem, un atpakaļ sabiedrībā, kur satiekam Līvai zināmo vācu mūziķi Jozefu un malkošanas spēle ar metamajiem kauliņiem var sākties. Ir smieklīgi un laiks skrien nemanot. Galu galā satiekot vel pāris ārzemju cilvēkus, runājoties un tērējot laiku, atpakaļ dzīvoklī esam ap pieciem. Miegs vel nenāk un tiek izlemts nobaudīt Patrika slavēto, 12 gadīgo skotu viskiju. Jāpiekrīt Īru draugam, jo komplektā ar Pepsi garšo labi. Ap 6 dodamies pie miera. 3.10 Mostamies ap 12tiem. Patriks naktī nedaudz aizrāvies ar mēnessardzību un pamostas, ne tur, kur aizmidzis, taču nav pirmā reize, kad ko tādu pieredzam un ir iemesls pasmieties. Izstaigājam brokastīs un satiekam Andu. Joane nedaudz apslimusi, tamdēļ palikusi viesnīcā. Te nu mēs esam četri kursabiedri, kas pirms 3 gadiem sāka mācīties LU sinologos. Lai gan diploms ir tikai Līvai, šis tāds maziņš kursavakars Ķīnā. :) Sazīmējam kartes un dodamies uz Austrumezera parku, kur kā jau katrā kārtīgā darbaļaužu parkā ir 101 atrakcija visām gaumēm. Izšaujam ar loku, papriecājamies un iepriecinām ķiniešus ar savu klātbūtni. Laiks izdevies un dodamies izbraucienā ar laivu, kur gan mums patrāpījās dusmīgā airu tante, kas neko vairāk par bubububububu(nēnēnēnēnēnē) nemācēja pateikt. Atradām mazos airīšus un centāmies piepalīdzēt, tad nedaudz pažvangājām laivu, kopumā nekas īpašs, taču sen uz ūdens nebiju bijis. Peldēties gan aizliedza un diezko gudri tas arī nebūtu, jo pēctam slapjš un netīrs... Ilgi staigājot, fotografējot un priecājoties, esam nolēmuši atgriezties Līvas mītnes tuvumā, taču nedaudz noguļam savu pieturu un esam pārvesti pāri upei. Lai tā būtu, esam Hankou pusē dodamies ēdienreizei piemērotas vietas meklējumos. Tuvējā šķērsielā uzejam pelmeņēstuvi. Pa aliņam, un pelmeņu porcijām, līdz izsalkums remdēts. Mierīgam prātam nolemjam nopirkt vilciena biļetes rītvakaram no Wuhanas līdz Sanmenxia, jo maz ticams, ka rīt no rīta gribēsies stopēt atpakaļ šos 880 km. Tad nu līdz stacijai, iegādātas biļetes, un ceļā atpakaļ pie Līvas, kur jau zināmajā nakts ēstuvju ielā nolemjam uzspēlēt kādu jauku spēli. Metamo kauliņu trūkums tiek aizvietots ar pasaulē populāro spēli – Akmens, Šķēres, Papīrīt’s un jautrā garā tukšojam Ķīnas aliņus. Tuvējās ēstuves darbinieki ir tik, labā nozīmē, šokēti par mūsu esību un spēju iztukšot vairāk kā divus aliņus katrs, ka nu ir mūsu labākie draugi. No jauno draugu uzkodu tirgotavas varam cienāties bezmaksas, cik vien gribam. Jauki! Daudz smieklīgas bildes. Tuvējie veikalnieki, palūdz vai mēs nevaram nodot pudeles. Neatsakām. Sen nekas tāds nebija darīts. :) Pasākums izdevies un latvju dziesmu pavadījumā atgriežamies Līvas dzīvoklī. Sanmenxia piedzīvojumu iespaidā, arī Līvas mītnē ir dzeltenā NO PARKING zīme. Anda dodas uz viesnīcu. Iečekojam bildes, pasmejam, nedaudz Baijiu un dodamies pie miega. 4.10 Ar Tomu esam pamodušies jau ap deviņiem. Fakts, ka Īru kolēģis staigās miegā šķiet visiem jau bija zināms pirms gājām gulēt, taču vienalga smieklīgi. Sapošamies, atstājam zīmīti gulošajiem un dodamies brokastu pastaigā pa tuvējā rajona šķērsieliņām. Manām arī suņus būros, kuri acīmredzami paredzēti vakariņām... Ieturamies ar olpankūkām, ūdeni, Mirinda limonādi un apgājuši kvartālu komplektā ar labu smieklu devu esam atpakaļ dzīvoklī. Mostas arī pārējie un pēc neilga brīža satiekam Andu un Joane, jau pa visam labi zināmajā, Wallmart apkārtnē. Pilsētas populārākā tūrisma objekta meklējumos iekāpjam lēnā autobusā un tamdēļ laika limita ierobežoti esam atkal Hankou centrā, kur izstaigājam gājēju ielu. Joane saplīsusi čība, tamdēļ iegriežamiem mazā šķērsieliņā, kura pilna ar žūstošu veļu, un kur pamanām skroderi, kurš gan dotajā brīdī aizmidzis pie rīsu bļodiņas. Lēnā garā pamodināts, kolorītais kungs, norāda, lai veco čību met ārā un iedod vietā 36 izmēra zilu iešļūceni. No malas supersmieklīgi, ņemot vērā, ka darbu padarījis, onka tik pat ātri aizmieg pie tās pašas rīsu bļodiņas. Pusdienas. Ceļš atpakaļ līdz Līvas mītnei, savācam somas, un nedaudz steigā dodamies, lai nokļūtu Hankou stacijā. Pulkstens 18:00 un Vilciens 19:10. Ceram, ka paspēsim taču satiksme Ķīnā var apstāties un mums jātiek ar sabiedrisko cauri puspilsētai. Par laimi, nedaudz pirms 19tiem esam stacija, un jau varam uz 8 stundām iekārtoties 2 vagona sēžamkrēslos. Diezko ērti nav un izskatās, ka gulēšana nekāda dižā nesanāks. Braucot garām dzērienu ratiem, neizskaidrojamā kārtā nopērkam aliņu, tad vēl vienu, pēcāk vēl pāris un runām ritot galu galā jau tuvojamies Sanmenxia. Ķīnieši atšķirībā no mums var gulēt visās pozās un jebkurās vietās, uz grīdas, sēdus, tupus, zem izlietnes, stāvot un vel visneiedomājamākajās pozās. Pabildējam, pasmejam un nedaudz pēc 4riem esam atgriezušies Sanmenxia. Ieturamies ar nūdelēm un tā kā līdz gaismai vēl vismaz divas stundas, nolemjam piesēst, man jau zināmajā, interneta klubā. Gaismai austot ar autobusu nokļūstam caur pilsētai un uz bāņa sākam stopēt mājup. Trīs mašīnas 2a’pus stundas un esam jau tur pat kur pirms 5 dienām sākām. Pēdējie vedēji vel gan paspēja sadusmoties, jo domāja ka mēs naudu par vešanu maksāsim, taču bijām jau atvesti un neko vairāk kā dusmīgi skatienu viņi nespēja mums veltīt. Abi ceļabiedri paliek Xinjiangā(Zombietown) es ar stopīti vel līdz savai Jishanai. Labs darbs, kas padarīts. www.braaleens.blogspot.com www.picasaweb.google.com/braaleens

Ceļā uz un mazais kursavakars Ķīnā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem