Uz Tatriem un atpakaļ...II

  • 9 min lasīšanai
2. sērija (1.sērija ir rodama nodaļā Polija) Pirmais iespaids par Slovākiju ir amizants: smaidošs policists ar ātruma mērītāju uz pagalam štruntīga ceļa. Ripinām tam smaidīgajam policistam garām. Pie sevis ar aizdomām nodomāju- tu, vecīt, tāds aizdomīgs izskaties. Ka tikai kāda riebeklība tev nav padomā?! Bet, protams, nākošājā krustojumā stāv vel viena mentenes ekipāža drausmīgā mašīnā( tādā pat kā viņu ceļš) un medī uz ātrumu. Trakākais, ka pēc apmēram 3 km atkal stāv jāņtārpiņi zaļajos – spīdīgajos praķīšos un medī. Savā ziņā mani tas iepriecina. Rodas cerība, ka būs beidzies tas lielceļa vājprāts, kas notika Polijā. Kustam tālāk. Beidzas tas pārlāpītais ceļš, kas nemitīgi atgādina Latviju. Pēc laika ceļa kvalitāte uzlabojas un es varu pasavērties uz apkārtnes jaukumiem. Fascinē ar mežu apaugušie kalni. Un kas var būt foršāks par kalnu upītēm? Droši vien cita tāda upīte aiz nākošā kalna. Saistoši liekas slovāku ciematiņi. Ciematiņa neatņema sastāvdaļa ir baznīca. Mājiņas sabūvētas cita pie citas. Raksturīgi, ka ēkas sakoptas, lielākajai daļai sarkani dakstiņu jumti. Apzināti cenšos nebraukt pa lielajiem ceļiem, tā var vairāk ieraudzīt. Interesants, bet neieņemts palika kāds cietoksnis pa ceļam uz Bešeņovu. Apstājamies, pafočējām un braucam tālāk. Gribas ātrāk tikt Bešeņovas termālajos baseinos. Pie atpūtas kompleksa piebraucam ap plkst 18:00. Savu it kā esmu izdarījis: Slovākija sasniegta. Aiz ēkām dzirdu, kā šļācās ūdens. Pamazām atslēdzas visas domas. Praksē uz sevi pārliecinos par Maslova vajadzību piramīdas līmeņiem. Pilnīgi nospļauties, ko par tevi domā, piemēram, čehi, kas slāj garām. Nokāpis no moča knaibu pēcpuses vaigus, respektīvi, uzlaboju fizioloģisko vajadzību pirmo līmeni. Sajūta tāda, ka kāds man ar dzeloņcūku pa turieni būtu iemetis. Apbrīnoju Ilzi, kas turas uz goda. Gaiss atkal ir spiedīgs. Piedzīvot vēl vienu exstrēmu nakti nav nekādas vēlēšanās. Īsa kara apspriede un Ilze iet izlūkos, kādas iespējas dabūt to čalojošo ūdeni aiz tām ēkām, kā arī ievākt ziņas par nakšņošanas iespējām. Galu galā arī viņas anglene ir labāka par manējo. Kamēr stāvu uz vakts pie tehnikas un garlaikojos, garām manai bāzēšanās vietai dodas peldi izbaudījusi ģimene. „Žurek, žurek! Latvis irgi čia!” Laikam iečekoja motocikla Nr...Jā, jā, gribas atbildēt, latvis- arkļa galva spēj arī tālāk par Šauļu tirgu aizbraukt. Joks. Saku:”Labas!” Nu, viss, bazars panesās. No kurienes? Uz kurieni? Kā Lietuviešu valodu zinu? Vai esmu no Bauskas, jo tikai tur tāda gudra tauta esot, kas lietuviešu valodu protot. Vēl parunājām un šķīrāmies kā labākie draugi. Pēc brīža atnāk Ilze un saka, tā un šītā, esot palikuši kaut kādi studentu luksa nummuri par 140 evriki gabalā. Cenā esot iekļauts termālais baseins, brokas.... Tālāko es gandrīz vairs nedzirdu. Gar acīm sāk skriet evriku simboliņi, cipariņi un velns viņu sazin kādas zīmītes. Domās pārrēķinu, cik tas sastāda no manas Latvijas mēnešalgas. Mutē sajūtu vērmeļu garšu un acis piemiedzas meklējot telts vietu. Ilze savukārt ir uzņēmības pilna,pasūta mani ratā, paņem pases un aiziet piereģistrēties- viņa varot pati samaksāt par istabiņu. Palieku kaujoties ar domām, mošh, vajadzēja tai Bešeņovai braukt garām? Pēc brīža mūs ielaiž viesnīcas stāvlaukumā (apsrgājamā) un atļauj tur atstāt braucamo. Savācam ķiveres, somu ar maiņas drēbēm un ejam uz nummuriņu. Pārģērbjamies un uz baseiniem. Baseini tur ir dažādi, atšķiras gan pēc formas, gan pēc ūdens temperatūras. Vienā uzkavējamies īpaši ilgi. Kā nekā ūdens temperatūra+32 grādi. Zelta vērts pasākums, ka baseinā ir iebūvētas visādas masāžas strūklakas. Pēc divām stundām beidzam bādēties un dodamies gulēt. Klikt! Un filma izslēdzas. Rīta pusē sāk līt lietus. Līst un līst, taču laikam tas ir paredzēt rēķinā, kad dodamies brokastot uz blakus ēku, ūdens no debesīm tiek aizgriezts.Brokastīs zviedru galds. Nu,vispār normāli. Ap deviņiem atkal esam uz asfalta. Šāsdienas mērķis braucot caur Liptovsky Mikulošai, vēlāk Prybiļinai sasniegt Tatranska Lomnicu. Citiem vārdiem, izskriet cauri Augstajiem Tatriem. Mūsu moto: gribam piestājam, nepatīk kaut kas, braucam tālāk. Līdz Liptovsky Mikulošai braucam pa autobāni un redzēt neko daudz nevar. Pa kreisi ir Augstie Tatri, bet pa labi Zemie Tatri. Pie Liptovsky Peter griežam no bāņa nost uz Prybiļinu. Izbraucam cauri tai Prybiļinai, kas nearko īpaši neizceļas ja neskaita ar to, ka pamalē aizvien augstāki sāk slieties Augstie Tatri. Braucam, braucam, braucam, kaifojam, kaifojam un kaifojam. Ja Latvijā vismazākais dabiski veidojies strauts nes kādu vārdu,piemēram, Vēršāda, tad Slovākijā,šķiet, tas nav cieņā. Piestājam pie kādas beznosaukuma upītes ar ledusaukstu ūdeni un domājam, ka vajadzētu kaut ko apēst. Pēkšņi redzu 100 metrus tālāk iet meža ceļš un redzamas ēkas aprises. Redzams daudzsološs uzraksts – Bistro. Ev, nu forši, braucam klāt! Vieta smuka, apkārt egles, aiz eglēm kaut kur lejā čalo upīte. Bistro mājiņa atgādina palielu raganas mājiņu bez kājiņas. Blakus mājiņai ir slīps jumtiņš. Bet zem jumtiņa sēž savi 10 vietējie un no milzīgiem kausiem trinkelē aliņu. Neko vairāk uz koka galdiem neredz. Nokāpjam no moča un ejam paskatīties, ko tajā raganas mājiņā var nopirkt ēdamu. Visi 10 vietējie aizmirst sosīt savu aliņu un lielām acīm vēro katru mūsu kustību. Gandrīz gribas palūgt Ilzei, lai paskatās, varbūt man bikses saplēstas vai arī mute netīra. Jābūt kaut kādam iemeslam, kāpēc viņi tā bola. Ieejam raganas mājiņā, kur saimnieks izrādās jauns puisis ar Appolona vaibstiem. Nē- neko siltu dabūt šeit nevaram. Ir iespējams nopirkt milzīgus baltmaizes klaipus, saldējumu, gumijas zābakus un alu neierobežotā daudzumā. Tā kā ar grādīgajiem dzērieniem Slovākijā vadītājiem jābūt uzmanīgam (atļautas 0,0 promiles), tad apēdam pa saldējumam. Kāpjam virsū mocim un kustamies projām. Desmit acu pāri atraujās no saviem kausiem un atkal pievēršas diviem dīvaiņiem no Nekurzemes. Mēs aizbraucam izaicinoši lēni, un viņi mums ļauj to darīt. Tālāk kustība notiek pa kalnu ceļu. Izbraucam cauri daudziem Augsto Tatru kurortciematiņiem. Neierasts un interesants izskatās šaursliežu dzelzceļš, kuru sanāk šķērsot vairākas reizes. Daudzreiz sastopam nūjotājus. Ceļš ir līkumains un nemitīgi mainās arī augstuma ziņā. Neomolīgi paliek, kad iedomājos, kā šeit būtu braukt atkalas laikā. Varbūt apzinoties iespējamo bīstamību, slovāki ir ļoti toleranti autobraucēji. Ar moci ātri braucot ir grūtāk izņemt straujus pagriezienus, tāpēc esmu spiests bieži nomest ātrumu. Maz pa mazām aiz manis sāk krāties mašīnas. Kad redzu, ka to ir vairāk par četrām, sāku meklēt vietu, kur varētu parūmēties , lai šamie tiek garām. Uz apdzīšanu slovāki neparakstās pat tad, kad ātrumu samazinu līdz 40 km/h. Aiz manis velkās kolonna and nothing special. Kad atrodu vietiņu, kur apstāties, tiek mēģināts dažādos veidos izrādīt pateicības zīmes. It kā sīkums, bet tomēr patīkami. Beidzot Vysoke Tatry, kur nolemjam piestāt un pie pusdienu galda izlemt, ko darīsim tālāk. Vispirms jānoparkojas. Apbraukājam vairākas stāvvietas, bet vai nav vietas, vai arī jāsamaksā vairāki eirīši. Beidzot man iepatīkas viena stāvvieta un es eju pakomunicēt ar puisi būdiņā par iespējām atstāt tehniku. Uzdodu mūžseno ceļotāju jautājumu: „ Do you speak english?” Viņš rāda zīmi, kas radniecīga tai, ko mēs rādām, cik glāzītē ielejams šņabis viesību laikā. Tātad, komunicēt varēsim. Tālāk pajautāju, vai varam atstāt viņa teritorijā moci uz vienu stundu, kamēr paēdam. Puisis izmoka: „ Yes!” Vēl pajautāju, cik man tas maksās. Viņš smaida kā saule un saka: „ Nothing”. Jauki, ejam meklēt ēstūzi. Izstaigājam visu miestiņu, bet nav tā kā gribētos. Tur, kur varētu ieturēties par saprātīgām naudiņām, rinda veido zigzagus. Tur, kur rindas nav, cenas ir augšā. Beigās pasūtām pusdienas padārgā iestatījumā. Kamēr gaidām, sāk rasties priekšnojauta- būs sūdi! Pie apvāršņa līdz šim esošie Zemie Tatri pazuduši. Tā vietā rēgojas zilganpelēka mākoņu siena, kas tuvojās. Zibsnī visa pamale. Acu priekšā mākoņus pāršķeļ spožs zibens un tūlīt nograndī pērkons. Pēc brīža desoju, lai pārsegtu moci. Sargu puisim saku: „ Sorry, I will be back. ” Parādu vēl ar plašu vēzienu uz negaisa pusi un aizelsies izgrūžu vistizlāko frāzi: „Shit come!” Puisis saprotoši māj ar galvu un cenšas ielīst savā būdā dziļāk. Pārsedzu moci un steidzos atpakļ uz restorānu. Pusdienas ēdam pamatīgas lietusgāzes un pērkona dārdu pavadījumā. Ieturamies krietni. Uz rēķina apmaksas brīdi arī negaiss ir mitējies. Taču visas zīmes rāda, ka nekas nav beidzies, Zemie Tatri atkal vairs nav saskatāmi. Sapakojamies, pasakam paldies sargam un dodamies uz Popradu. Bažīgi skatos uz mākoņaino pamali. Apzinos, pēc 15 min mēs dabūsim pa mizu, ka maz neliksies. Sākam braukt lēnāk, nav jau kur steigties. Esam liela, līdzena lauka vidū uz ceļa. Aizmugurē Augstie Tatri, kuri pazuduši mākoņos, bet uz priekšu braukt arī nav jēgas. Tur situācija tāda pati. Pēkšņi pa kreisi pamanām kaut kādas ēkas, kuras priekšā noparkotas stāv biezas mašīnas. Pa lauku uz lielāko no ēkām palektdamies skrien cilvēki un velk sev līdzi ādas somas ar golfa nūjām. Tie, kuriem rocība lielāka, kāju žiglumu nomainījuši pret baltām klusi ripojošām mašīnītēm. Uzsaucu Ilžukam, lai dodas turpat, kur visi citi, bet pats iepakoju moci. Iesteidzos zem nojumes un tūlīt sāk gāzt lietus. Līst ilgi, pūš brāzmains vējš. Apnīkst stāvēt zem tās nojumes un nolemjam iet paskatīties, kur esam nokļuvuši. Tas ir golfa klubs ar viesnīcu, kam megadaudz zvaigznīšu. Painteresējamies par nakšnošanas cenām. Uzzinām.Labi, ka ir rezerves iespēja: ar aristokratisku izteiksmi sejā pateikt, ka mēs padomāsim. Tikmēr ieejam atpūtas telpā nogaidīt. Lietus nepārstāj. Raugoties uz to, kas notiek ārā, Ilzei rodas kaujinieciskums. Viņa ceļas un dodas reģistrēties, es viņu ķeru aiz rokas un rauju atpakļ. Norunājam, ka gaidam vēl pusstundu. Angliski runājoša tauta no blakusgaldiņa ķer katru vārdu, ko runājam. Šķiet viņi netiek skaidrībā, kas mēs tādi esam. Nu jā, moča, kur uz nummura redzams valsts kods man blakus nav. Latviešu valoda nu ir topā. Mēs parunājam savā starpā, bet angļi dzer savu brendiju un kustina lūpas līdz mūsu tekstam. Iespējams, ka esam kaut ko pateikuši par daudz, jo viens no lordiem iesaucas: „The latvians!” Līdz ar to interese par mums izbeidzas. Lietus beidzas un mēs dodamies uz Popradu. Braukšana pa asfaltu, ko pārpludinājis ūdens, kļuvusi pavisam nedroša. Pavēlu Zūmiņam meklēt tuvāko Popradas viesnīcu un nepaiet ne pusstunda, kad esam klāt. Ilžuks dodas parunāties. Pēc brīža viņa ir atpakaļ un paziņo, ka par istabiņu tiek prasīts ap 60 eiro. Cenā ir brokastis, stāvvieta. Tas jau sāk izskatīties cilvēcīgāk, ja ņem vērā, ka par golfa kluba nakšņošanas pakalpojumiem tika prasīti gandrīz 150 evriki. Nosviežam pekeles un ejam pastaigāt pa Popradas Vecrīgu (kā es to nosaucu). Tā kā vēl nav pārāk vēls un mūsu viesnīciņas bārs vēl vaļā, tad ejam pasēdēt. Pasūtām vakariņas. Kaut ko esam saputrojuši, jo viesmīlis atnes kaut kādas piedevas, kas dublē jau pamatporcijā atnesto. Tā kā viesmīlis ir ļoti atraktīvs un zina 5 valodas t.sk., krievu, nolemjam pajautāt, kas te vēl bez „Vecrīgas” ir apskatāms. Viesmīlis aiznesas kā vējš un atgriežas ar karti. Uz kartes viņš zīmē apaļus lokus un bultas. Viesmīļa darbošanās atgādina Barbarosas plāna izstrādi. Lai kā, bet mēs esam lielu paldies viņam parādā, jo no rīta dodamies atpakaļ uz Augstajiem Tatriem. Mūsu mērķis ir Lomnicas smaile. Noparkojamies stāvvietā, nopērkam biļetes līdz galapunktam un braucam kalnā. Nekad ar tāda mēroga pacēlāju nav braukts un mēs izbrienam laukā pārmijas punktā ar nosaukumu ŠTART, bet tur mūs uzraugs ietriec vagoniņā atpakaļ. SKALNATE PLESO izkāpjam ārā. Līdz uzbraucienam uz Lomnicas smaili jāgaida divas stundas. Apnīk gaidīt jau pēc 20 min. Saku Ilžukam: nav ko gaidīt, braucam uz Lomnica Sedlo. Tā ir virsotnīte, kas atrodas kaut kur pa vidu starp SKALNATE PLESO un Lomnicas smaili. Nopērku biļetes un braucam. Pacēlājs ir ir atvērta tipa. Dzirdams, kā gaudo vējš trosēs. Krasa pārvērtība. Lejā +25 grādi PLESO nav vairāk par +5 grādiem. Kalnam uzmācās drēgni auksta migla un ne velna nevar redzēt. Ejam pa tūristu taciņu un klusībā pasakos Dievam, ka nejaušibas dēļ līdzi paņēmušās ķiveres ar motociklista praķīšiem. Pretī nāk ģimene, kuriem mugurā T krekliņi un lūpas iekrāsojušās violetos toņos. Nonākot mūsu tuvumā, cilvēki cenšas parādīt, cik viņi ir sajūsmā par visu. Pasveicinu viņus un nodomāju, baigie flinstoni, labāk tinušies no šejienes ātrāk projām. Kalna nogāzēs šur tur redzams sniegs. Satiekam vēl vairākus kāpējus, bet tie ir kāpienam sagatavojušies. Aizejam līdz takas beigām un griežamies atpakaļ. Redzam, ka pacēlājs nestrādā. Baigi interesanti! Kur tad palikuši „ flinstoni” un tie, kas nāca mums pretī? Lejā nobraukt tik ātri nevarēja un iet ar kājām būtu neprāts. Esam pie pacēlāja vai, pareizāk, nolaidēja. Visi stāv zem platformas un gaida. „ Flinstoni” vairs nemēģina tēlot, viņi izskatās kā vācu vermahts pie Staļingradas.Pieklājības pēc pastāvu minūti un kāpju augšā pie džeka, kam jābūt būdā. Man interesē, kad mēs varēsim doties lejā. Džeks paņem telefonu un piezvana , un pēc brīža pacēlāja trasē atsākās dzīvība un mēs aizbraucam. Uz pašu Lomnicas smaili īpašas jēgas braukt nebija. Smailei visu laiku uzbāzās mākoņi un redzēt neko nevarēja. Vienīgais, ka savā ceļotāja biogrāfijā varēja ieskrāpēt – es te biju. Nobraucam lejā un tālāk atsākas iepriekšējās dienas scenārijs. Pēcpusdienā savelkās mākoņi un sāk līt. Brīdī, kad viss ir ZB saku Ilžukam: „ Pietiek man ar tiem Tatriem, braucam mājās!” Ilžuks piekrīt, taču laiks sāk uzlaboties un mēs dodamies uz Zemajiem Tatriem. Demanovskaja Dolinā sadabonam vienu kempingu un pārlaižam nakti. Cenas ir neticami zemas, jo par mazas istabiņas īri prasa 14 eirīšus. Par telts vietu prasa 9 eirīšus. Izvēlamies istabiņu. Nakts ir samērā mierīga, ja neskaita, ka vietējā krogā slovāki svin kaut kādus svētkus. Sieviešus neredz, toties vīriem nav nekādu bremžu. Spēlē kapella, kur ar īpašu virtuozitāti izceļas kāds vijolnieks. Man patika. Nākošā diena ir ar atceļa zīmi. Izbraukājam Zemos Tatrus, kur ietrāpās izbraukt cauri pāris čigānu ciematiem. Stereotipi nostrādā. Man ir liels prieks, ka čigāniem Slovākijā ir plašs smaids un vienmēr pacelta roka sveicienam uz ko varu atbildēt ar to pašu. Bet vel lielāks prieks man ir par to, ka mocim motors neklepo un jebkurā brīdī "varu iedot ručkā". Apmeklējam Ļevoču, kur iepazīstamies ar vecpilsētu, t.sk., Ļevočas dievnama gotikas interjeru un tad jau ir Polija. Bet tas jau ir cits stāsts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais