Pasauli saukt par mājām jeb pa ceļam uz Serbiju.

  • 16 min lasīšanai
16.augusts. Rīts un Franču flegmātiskais šarms. 5-i no rīta. Somas sakravātas. Patīkams satraukums. It kā gulēts tikai labi ja 4 stundas, enerģijas aumaļām. Ap pus7-iem autobuss Rīga-Ķekava. Tur tiks satikts Andris un ceļojums sāksies. Pēdējais skatiens spogulī un uzsauciens „Podniec, Tu to vari! Dodies piedzīvot pozitīvāko ceļojumu tavā līdzšinējā dzīvē un atklāt no jauna cilvēku labestību!” Diena solās būt saulaina, lai arī meteorologi sola lietu. Nelielas trīsas par neziņu, bet excitements sit pušu. Tiekos ar Andri. Viņa famīlija dodas uz Munameģi. Mūs izsviež uz šosejas. Nav īsti pa ceļam, bet tas nekas. Jau no sākta gala stāvam ar šilti „LT”. Tik labi viss neiet sākumā. Nostopējam pirmo mašīnu. Bet brauciens ir gaužām īss. Nobraucam labi ja 30 m, šoferītis izrādās uz Neretu dodas, un tas nav īsti mūsu virzienā. Pēc laba laika nostopējam furgonu. Vadītājs pusmūža vīrietis. Aizved līdz Bauskai. Tālāk jau kājiņām tipinām cauri pilsētai. Veiksmīgi tiekam ārpus Bauskas apdzīvotās teritorijas. Nostopējam traku lettiņu [ vismaz viņš pats sevi tā dēvē] un pēc braukšanas manieres to varēja veiksmīgi izbaudīt arī uz savas ādas. Ātrums viņam nav svešs. Pašam ceļš mērojams vien līdz Grenctālei, bet aizved mūs pāri robežai. Sauc arī mūs par trakiem. Pēc vēl kāda laiciņa nostopējam nākamo mašīnu. Pie stūres sēž francūzis, kurš uzsāk dīvainā kārtā sarunu krievu valodā [!]. Sarunas gaitā pārejam uz angļu valodu. Pats viņš braucot uz Viļņu, bet šā vai tā pa ceļam. Uz jautājumu, kāpēc tieši Baltijas valstis? – saka, ka vienkārši patīkot. Francijā atgriezties nepavisam negribot. Mācīties vietējo valodu nav bijusi nepieciešamība. Darbā lielākoties jākomunicē angliski. Heh, vējš matos, ierastais franču rāmums un neizskaidrojamais šarms. Arī braukšanas stilā. Gan jau arī viņš pats to apzinās. Tā nu tiekam līdz krustceļiem, kur mūsu ceļi šķirās. Atvadamies no franču puikas. Dodamies tālāk uz Kauņas šoseju. Andris spīdzina. Neļaus ēst, kamēr nebūsim Polijā. Šā mēneša pēdējās vakariņas. Andris aizgāja uz Londonu. 11:30 – jau esam ceļā uz Kauņu. Īsts rallists trāpījies. Tik plūstoša braukšana pie 130km/h un vairāk [Amazing!]. Pats rādās tādā relaksā. Klausās klubņikus. Tā kā viņam ar angļu valodu čābīgi un krievu valodā laikam principa pēc nerunā, gandrīz visu ceļu klusējam. Es tikai nebeidzu sajūsmināties par viņa braukšanas manieri. Tā skaisti. Fast and Furious. Ātrums viņam visnotaļ patīk. Tiekam līdz Kauņai. Pat īsti nav jāstopē mašīna ar vizienu „PL”, jo kā izrādās, viens brits mūs jau pirms tam bija ievērojis. Izlaidis iepriekšējos stopētājus Kauņā, jau māj ar roku, lai nākam, kamēr mēs blamierējamies ar fotogrāfēšanos. Pareizs laiks 13:12. Direction -> Straight to Border. Brits izbauda pēdējās atvaļinājuma dienas - apceļo Austrumeiropu. Iepērk lēto benzīnu. Pats dzīvo Nīderlandē, runā ar to tipisko angļu akcentu un vēsumu. Tā nu ar šo pašu britu sasniedzam Polijas pilsētiņu Augustow. Paliekam pilsētiņā. Nekur tālu neesam aizgājuši. Beidzot var arī izbaudīt pusdienas. Neviens vairs nav jāspīdzina. Augustow rādās esam tāda kā maza pierobežas kūrortpilsētiņa. Cilvēki puspliki. Saules daudz. Un kaut kur pa vidu arī mēs – tādi apkrāvušies ar smagām ceļa somām. Tiek secināts, ka vainīgs ēdiens. Ieklīstam kādā dabas nostūrī, ne gluži parkā, bet drīzāk tai vietā, kas ir pa ceļam uz parku. Kartē rādās, ka te 2 ezeri esot. Prātā uzjundī doma nopeldēties, bet ātri vien atmetam šo domu – tālu jāiet. He he. Tā nu paliekām uz soliņiem [tie, kuri izvietojušies pa ceļam uz parku], glābjoties no karstuma. Kā nekā dažus kilometrus tuvāk ekvatoram esam – un paši vien vainīgi, ka tādi melni saģērbušies. Vakariņojam. Šomēnes pēdējo reiz. Cilvēki slāj garām, padod „Labu apetīti!” [Smaczniego!]. Smaidam. Andris aizliedz ēst manas desas – vispirms jāizēd viņa krājumi. Kā nekā liekais smagums. Desmaizes, desertā – jogurts. Un ceļš turpinās. Man šodien jātiek līdz Varšavai, Andrim – līdz Poznaņai. Joprojām ejam pa pilsētu, jau gandrīz vairāk kā stundu. Šodien sestdiena. Apkārt cilvēki. Bauda mieru un saulainu dienu. Pēc kāda laika jau nonākam līdz punktam, kur jāšķiras. Andris aiziet taisni – [Andris iet uz Londonu], es nogriežos pa kreisi. Sākumā iezogas neliela nedrošība, bet sāku sevi lamāt: „Podniec, Tu taču jau esi šeit, būtu muļķīgi tagad stāvēt uz vietas un celt paniku”. Bet ātri vien pazūd šī sajūta, jo kaut kāds pozitīvs virza domas par gaidāmo piedzīvojumu, šoreiz jau vienai pašai. Aci pret aci ar likteni. Un nebeidzu mīlēt šo pasauli. Tālbraucēju subkultūra. Atnāku uz šoseju ar Varšavas virzienu. Turpat satieku divus stopotājus. Šie stopo uz Grieķiju. Puisis no Somijas un meitene no Krievijas. Sakās, ja kādu apstādinu, un ja ņem 3, lai es signalizējot. Šamie izrādās jau stundu te stāv. Ir 14:50 pēc poļu laika. Nogaidīju labi ja 20 minūtes. Noveicās. Paķēra mani viens leišu kravinieks. Platu smaidu velta tāds tīkams, omulīgs leišu opis – Gintautas. Un dodas kā reiz Varšavas virzienā. Runīgs, cienā ar cigaretēm un pīrādziņiem. Īsāk sakot - ar visu, kas viņam ir. Pats dodoties uz Roterdamu pēc kravas. Tā kā ceļš diezgan garš – runājamies daudz un dikti. Lielākoties jau runā viņš. Viņam daudz stāstāmā. Runājam krieviski, lai gan sākumā mēģināju piedāvāt gan angļu, gan čehu valodu. Stāsta, ka tādā veidā daudz ceļojot. Daudzviet ir bijis. Daudz ko redzējis. Apjūsmo Drēzdeni arhitektūras jautājumā. Pašiem tālbraucējiem ir noteikts braukšanas limits – 4,5 stundas, tad 45 minūšu pārtraukums, un tad atkal 4,5 stundas var braukt. Būtībā dienā vairāk kā par 9 stundām nekādīgi nenobrauksi. Tas tiek strikti kontrolēts. Katrā sevi cienošā kraviniekā ir pat laika skaitītājs. Un gadās arī kontroles uz ceļiem, kas pārbauda. Ja ir pārsniegts limits – jāmaksā sods. Sestdienās brauc tikai tukšie. Svētdienās braukt aizliegts. Tā teikt, izejamā diena. Braukt vienīgi atļauts tiem, kuriem gadījusies krava ar īsu derīguma termiņu, kā arī tiem, kuri paspējuši šķērsot dzimtenes robežas mājupceļā, protams, nepārsniedzot laika limitu. Tā nu smago šoferīši pazūd uz nedēļām. To vispār varētu identificēt kā atsevišķu subkultūru. Kā arī vēlāk ievēroju – draudzīgi, devīgi, runīgi un tīrīgi, vienvārdsakot, savdabīgi, kas ir pilnīgi pietiekami priekš atsevišķas subkultūras rāmjiem. Tiekas ar citiem parasti parkingos, tur mainās ar grāmatām [vismaz manējais to dara]. Dažreiz arī salonā ir televizors, bet manējais sakās, ka tas labi viss nebeidzas, sevišķi, kad sāk skatīties seriālus. Izgulēties nesanāk, ja aizraujas ar skatīšanos, bet nākamajā dienā jau atkal jādodas reisā. Vispār kravinieka salons tiešām pārtop par mājām uz riteņiem – manējais opis, piemēram, bija pilnīgā relaksā, ar dvieli ap kaklu, aizmugurē guļamlāviņa, zem tās izvelkamais ledusskapis. Atļautais ātrums – 90 km/h. [Latvijā – 80], ieslēgts autopilots un tā nu sanāk tā braukšana. Braucam caur Lomžu, domājams brauksim caur Serock [lai varu tikt lielpilsētā iekšā], bet nākas pamainīt maršrutu – kā opim ziņo pa rāciju – lieli sastrēgumi tur, tāpēc viņš ieteica uz citu Varšavas piepilsētu. [Sochaczew]. Arī 45 minūtes tika veiksmīgi ieturētas pie kafijas tases kādā tālbraucēju kafejnīcā. Jau esam ceļā uz Sochaczew, ārā neganta tumsa, lietus, zibeņo. Mirklīgs klusums. Iezogas arī ļaunas domas prātā. Bet opis mierina mani, lai neuztraucoties par to [nekas nelāgs viņam neesot prātā. ]. Stāsta par savu ģimeni. Šim meita Anglijā dzīvojot ar vīru. Rāda savas mazmeitas fotogrāfiju. Tā pozitīvi. Beigu beigās sasniedzam Sochaczew. Izrādās apgreidotajos kraviniekos ir pat divas gultas, tā nu man tika arī sava lāviņa, kur izsliet savu nogurušo, laimīgo būtību, ievīstītu guļammaisā. 17.augusts. Polija. Meitene kerzās ar lillā šņorēm. Modos 7-os no rīta. Rīta kafija turpat kraviniekā. Tādas ekstras kā tējkannas uzsildīšana tīrais nieks. Uz šosejas ar šilti „Grojec” stāvēju sākot no 8-iem rītā. Un atkal veiksme man rāda platu smaidu – 20 minūtēs jau nostopēju mašīnu. Divas dāmas. [Khe. Pēkšņi atcerējos Andra stāstīto, ka sievietes parasti neapstājas.]. šīs dāmas dodas uz kalniem Polijas dienvidos. Meitene – Anja un viņas tante. Meitene brīvdomātāja, staigā kerzās ar lillā šņorēm, strādā par skaistumkopšanas speciālisti. Pēdējā laikā veido meikapus filmu uzņemšanās. Draudzējas ar indieti. Abiem doma atvērt indiešu restorānu nākotnē, bet ne jau te, bet gan pilsētā, kura nekad neguļ – Londonā. Sarunājamies angliski. Tante pieprot tikai zviedru valodu no svešvalodām. Teicos, ka varu arī čehiski, bet nu iztikām ar angļu valodu. Taujāju, kurp brauc – un šīs kaut kā savā maršrutā nosauca arī Kielci, līdz kurai mani varētu aizvest. Apstājamies Radom pilsētiņā, ieturam brokastis vietējā Makdonaldā. Pārdevēja neprot angļu valodu, lai arī Radom ir vidēji liela pilsēta. Bet arī poļu ir mežonīgi daudz. Laikam tāpēc var arī iztikt bez svešvalodas. Pa logu paveras nebeidzami lauki. Riteņbraucējs, govis, kas savā flegmātismā grauž rudens zāli un paspēj tikai nomainīties zaļās ceļa zīmītes ar ciemu nosaukumiem. Fonā skan Robbie Williams. Ir miers un ir labi. Aizrakstu Karolam, ka braukšu garām Kielcei, ja sanāks, varu piekāpt. Lai šis izrāda 100%-tīgu piekrišanu, joprojām svārstos, jo šodien mērķis bija sasniegt Krakovu [100 km no Kielces], bet no otras puses – šis frukts nav satikts labi sen. Tā nu izšķiros, ka piestāšu ciemos, tāpat nekādas sevišķās nobīdes no grafika neesot. Viņš arī varētu palīdzēt nopirkt izdevīgāko biļeti no Krakovas līdz Budapeštai. Joprojām sajūsminos par savām vedējām, saulaino dienu un visu to, kas ar mani notiek. Skaistākais mirklis ir šobrīd. JO TAS IR. Meitenei kerzās ar lillā šņorēm atstāju e-pastu. Izlaiž mani pilsētas nomalē – iedod līdzi pāris ābolu un bumbieru, sakās, ka no pašu dārza. Smaids līdz ausīm. Paldies viņām. Nejauši jaušā satikšanās. Dienas vidus. Ierodos Kielcē. Ieklīstu kādā mikrorajonā, blakus šosejai. Rakstu Karolam ziņu, ka esmu ceļā uz centru, bet atrodos uz tādas un tādas ielas. Kā veiksmīgi izrādījās – esmu viņa rajonā. Laiks paiet, kamēr atrodu vismaz kaut kādu ielas nosaukumu uz mājas sienas. Ku tiem poļiem nemode – klāt pie bezgaumīgās blokmāju pārkrāsošanas visās varavīksnes krāsās nerakstīt ielu nosaukumus uz katras mājas – it kā tas būtu pats par sevi saprotams, kur tu atrodies? Redzu baznīcu. Notiek mise. Cilvēku daudz. Laikam dievticīgi, varbūt principu vai pieraduma pēc uz baznīcām piestaigā. Kamēr esmu virzienā uz kārtējo blokmāju ielas nosaukuma meklējumos pārsteiguma moments klāt. Pagriežos atpakaļ un te nu viņš nāk. Khe. Patīkama atkalsatikšanās. [Un tā ik pēc diviem gadiem mums nejauši sanāk.] Iesmīkņā par to, cik ilgi es būtu gājusi līdz pilsētas centram. Iepazīstina ar mammu. Nu jau pensionētu poļu valodas un literatūras skolotāju. Mamma žiperīgi plāno ceļojumus. Tuvākais esot uz Ukrainu. Tēvs – būvnieks. Nu tā viss pa nopietnam. Vēl ir arī brālis, kurš pašlaik ir Ķīnā. Tāds glīts. Pēc bildēm spriežot. Ēdam zupu. Oriģināla. Tāda radošā vulkāna izvirdums. Mamma viņam virtuoze. Virtuvē. Tagad top skaidrs, kāpēc 29-gadīgs čalis joprojām dzīvo mājās. [un mana ironija šobrīd pasmaida.] Vēlāk dodamies uz centru. Iepērkam nakts vilciena biļetes no Krakovas uz Budapeštu [mani vienīgie ceļojuma tēriņi aprobežojas ar 65 Eiro]. Sarunas daudz un dažādas. Aizved mani uz vietu, kur viņš pats mēdz aizstaigāt un padomāt. Netverams skats – kalni pilsētas centrā… un mīlnieku pārīši. Pilsētā svētdiena. Pilsētā svētki – Kielces radio diena un poļu armijas diena. Ir iespēja piemērīt armijnieku atribūtus un ielīst kā daudzajiem bērniem vienā no atvestajiem parādes tankiem. To arī izdaru. Jautājums paliek neatbildēts – kā tie cilvēki tik mazā, šaurā telpā var sadzīvot 2-atā, 3-atā, vai pat 4-atā un vēl paspēt uzspēlēt kariņus? Ieklīstam kādā alus bārā, kur ir būts arī 4 gadus atpakaļ. Dzeram alu. Fonā skan J Lo „I’m Glad”. Patīkama krēsla iekrāso māju jumtus tumši sārtus, atblāzmojot māju logos oranžīgās debesis. Turpinās saules zaķu rotaļa, tāda jestra un nerātna. Šķiet, tas šodien miera pilnai svētdienai arī viss. 18.augusts. Krakow. Bezpajumtnieki, profesionālais iedegums un Bobs Dilans. Vēls rīts. Nesteidzīga kafijas malkošana. Bez brokastīm. Īsti arī neprasās. Saules šodien solās būt daudz. Un ceļasomas smagums arvien vairāk liek par sevi manīt, bet brīžam ir tik ļoti vienalga. Karols uztaisa līdzi maizītes. Paldies viņam, bet jau atkal tie mani desu luņķi paliks neskarti. Tiekam līdz pilsētas tālākajam punktam, kur sākas jau dārziņi, privātmājas un šoseja. Diemžēl ne galvenā. Sāku stopošanas kūri uz Krakovu. Sākumā bez rezultātiem. Vai nu īsti nevienam nebija, kur apstāties, vai arī neviens negribēja doties uz Krakovu. Sāku savu stopošanas kūri ap 11:30 un tā kā man parasti netīk uz vietas stāvēšana, tad drīz vien ar nelieliem stāvēšanas pārtraukumiem tieku līdz galvenajai šosejai. Eju garām vērienīgam autoservisa centram, tur ar mani sāk runāt padzīvojusi kundzīte. Protams, poļu valodā. Cenšos saprast, ko viņa man cenšas pateikt. Līdz ko viņas runāšanas temps paātrinās – nekas cits neatliek kā māt ar galvu un smaidīt. Šī jautā, no kurienes esmu un uz kurieni dodos, skaidro, lai neeju tālāk, jo tur sākas paātrinājuma zona. Sakās, ka būtu ar savu dēlu mani aizvedusi līdz krustojumam, bet mašīna pašlaik esot tai pašā, iepriekšminētajā autoservisā. Tā nu atvados no omulīgās kundzītes un stājos šosejas malā ar ierasto pirkstu kombināciju. Tik labi viss neiet. Lai gan daudzie šoferīši māj ar galvu. Un pēc pusstundu ilgas stāvēšanas izdodas! Nu tad būs šodien Krakova! Maciej – tā sauc manu šoferi. Pusmūža vīrietis, biznesmenis. Tirdzniecības menedžeris vācu firmā, iepriekš strādājis „Phillips”. Ierastais biznesmeņa vēsums. Pat īsti nezinu, ko jautāt. Un no pirmā skata īsti nevar saprast, vai viņš grib, lai viņu patraucēju ar savu vāvuļošanu vai nē. Un nevar arī saprast, vai klusums ir neomulīgs vai tieši otrādi – tīkams. Skan Bob Marley. Un paredzu, ka arī visu ceļu skanēs. Man jau tīk. Vēlāk sanāk arī parunāties vairāk. Wulkanizacja esot riepu serviss, kā izrādās. Pats vēsais biznesmenis esot no Lublin, bet darbs esot Krakovā. Tā nu viņš pazūd no mājām – parasti uz nedēļu. Plāno Krakovas apkaimē uzcelt māju un ar visu ģimeni pārcelties uz Krakovu. Īsi pirms 3-iem esmu Krakovā. Šoferītis aizved līdz pašam centram. Aizstaigāju uz dzelzceļa staciju, iepētīt īstos peronus un citas vitāli svarīgās detaļas, kuras biļetē nav minētas. Visa diena man un Krakovai. Nebija ne jausmas, ka šī man liks iemīlēties viņā. Bet tā kautrīgi. To jau es māku. Štopēju Karola sataisītās maizītes un miera pārpilnības stāvoklī tīksminos par apkārt notiekošo. Tepat pie dzelzceļa stacijas izslējies liels šopinga centrs. Arhitektūra izaicinoša, drosmīga un masīva. Ieklīstu parkā, atrodu sev tīkamu soliņu, kur paglābties no saules, nepaiet pat 20 minūtes, kā jau 3 bomži taujā pēc cigaretēm un naudas. Tādi - ar reti skaistiem zobiem, alus bundžām kabatās vai apkrāvušies ar visādām paunām jauki radījumi, bet visi kā viens – dikti runātīgi. Sevišķi poļu valodā. Pat ja izliecies, ka neko nesaproti, viņi ar zīmēm parādīs, ko no tevis vēlas. Un ar tādu entuziasmu! Iedevu visu, ko viņi gribēja [bet prasības jau arī viņiem gaužām pieticīgas – cigarete vai 1 zlots]. Lai neziedotu bezpajumtniekiem visus savus pieejamos resursus drīz vien tinu makšķeres. Skatīt pilsētas labumus un tvert urbānās dzīves impulsus. Ieklīstu vecpilsētā. Cilvēku nejēgā daudz. Pilsētas galvenais laukums. Tik ļoti atgādina Prāgu. Turpat čehu „Pilsner Urquell” saulessargi, blakus poļu „Tyskie”, grotesku šovs, rijīgu baložu bari, cilvēki sasēduši ap pieminekli, bauda pilsētas dzīvīgumu, piedalās tajā. Turpat dažas puķu bodītes ar svaigiem ziediem. Sarkanas rozes iekrīt zemapziņā. Un Bon Jovi „Bed of Roses”. Tā sentimentāli. Tūristu pārpilnība. Izjādes karietēs [kā ierasti noskatos ar žēlumu uz ekspluatētajiem dzīvniekiem, bet mans iekšējais loģistiķis teic: „Beidz, viņi vismaz tiek pabaroti un aprūpēti, un darbiņš arī jāpadara.”]. Suvenīru un gardumu bodītes, alus bāri, nesteidzīgi slājoši stāvi un netverams miers. Bet citur darbs rit pilnā sparā. Tiek stellētas augšā zaļas tirgus būdiņas, jaunas meitenes pārdod cukurūdeni, turpat netālu omulīgs tantuks taisa cukurvates balonus. Ir jau gandrīz 5-i vakarā. Laiks skrien nemanot. Atrodu soliņu paēnā. Ož mazliet pēc zirgiem, bet vismaz ir iespēja noslēpties no saules un nebojāt kontrastu manā „profesionālajā” iedegumā. Tumsa piezogas nemanāmi. Dzelzceļa stacijas apvidū sāk sarasties arvien vairāk cilvēku ar lielākām un mazākām ceļa somām. Te japāņu duets, te neformālo jauniešu bariņš. Tukšoju savu kolas pudeli un klausos, kā neformālais bariņš muzicē. Dziedu klusītēm līdzi… „Mama, take this badge off me, I can’t use it anymore.. It’s getting dark, too dark to see, I’m feeling like I’m knocking on Heaven’s door”. Tradicionās ģitāras skaņām nāk klāt arī „Vihuela” tipa ģitāras muzicējums [daudz spalgākās niansēs. Skaisti. Baudāmi.] Vilciens atnāk laicīgi. Pēdiņās! Tikko aizgāji luksus vilciens ar Schlafenwageniem. Uz tā paša ceļa būtu jānāk jau parastajam. Jau gandrīz 22:45, bet vilciena – kā nav, tā nav. Jau samana nervozi, katru savā valodā tērgājošus ļautiņus, šo pašu netikumu pielipina arī man. Nu jau 22:50, atiešanas laiks, un beidzot arī vilciens parādās uz horizonta. Sameklēju savu vagonu, apmierināti nopūšos. Ceļojums var turpināties. Savā kupejā iepazīstos ar jaunekli no Austrālijas. Tā ap gadiem 30. Viņa Eiropas apceļošana vairs neizraisa izbrīnu – jau daži tādi austrālieši sastapti Prāgā. Runājam daudz. Īsti nemaz neievēroju pārējos 2 pasažierus. Ķenguru zemes pārstāvi vārdā sauc par Danielu. Strādājis Londonā kādu laiciņu, iekrājis naudu Eiropas apceļošanai. Oktobrī šim jābūt atpakaļ Ķenguru zemē. Stāsta, ka pārsvarā ceļo ar vilcieniem un šī vilciena nokavēšanās nemaz tik dramatiska neesot – viņam gadījies arī ilgāk gaidīt. Dodas skatīt Budapeštu, bet plāno ieceļot arī Baltijas valstīs. Uzdāvinu viņam latu. Lai jau starta kapitāls ir – ieceļojot inflācijas noēstajā Latvijā. Modinātājs uzlikts uz aptuveno atbraukšanas laiku. Lai nesanāk, ka aizbrauc par tālu. 19.augusts. Podniece ir tizla Budapeštā. Ir mazliet pāri 6-iem, kad modināt nāk nu jau otrais kontrolieris, bet šoreiz tumsas vietā ir patīkama lauku ainava. Aiz loga kalni. Tādi vareni un mierīgi. Rīta miglā ietīti kā tauriņu kūniņas. Un maza pilsētiņa, kas joprojām guļ. Un es arī iešu vēl pasnaust. Labrīt, Ungārija! Budapešta sasniegta. Piedāvāju austrālietim iedzert kafiju, bet šis steidz meklēt naudas maiņas punktu. Tā nu rīta kafijas pauze izpaliek. Atvadamies. Ievelku lielpilsētas gaisu, kaismīgi tveru pilsētas skatus [ko nu var ieraudzīt turpat dzelzceļa stacijas apkaimē.]. Tīksminos par sauli, šeit viņa karstāka, un ievelku klāt pie lielpilsētas gaisa arī kādu nesteidzīgo dūmu. Ir sajūsma. Šodien būšu Novi Sad. Tā kā mans plāns ir izkļūt no civilizācijas apsēklotās vietas, tad nākas secināt, ka nāksies braukt ar 2-iem metro. Lieti noder Andra iedotie forinti. Lielajā biļešu pircēju rindā var iztikt šoreiz arī bez bankomāta meklēšanas opcijas. Kā zinādama, iegādājos 4 biļetes divu vietā. Zinādama, ka būšu tizla un pazaudēšos. Un te sākas stāsts par Podnieces stulbumu. Pilsētas infrastruktūra attīstīta. Ceļa zīmes arī norāda virzienus. Un te, Podniece, ierauga ceļa zīmi Szeged [Ungārijas robežpilsēta ar Serbiju] un klāt vēl kravinieku zīme. Protams, dodos tajā vizienā, bet urbānajai videi neredzu ne galu, ne malu. Jautāju pieturā stāvētājiem, tie sūta atpakaļ. Atkal esmu tai pašā vietā, kur sāku iešanu. Karte tiek pētīta ne pa jokam. Ir prātā viens ielas nosaukums, bet Podniece, jau neies pārbaudīt. Šauj tālāk pa nākamo ielu, kas rādās tāda daudzjoslu ceļa ieskauta. „Pareizā”. Noieta stunda, ceļa soma tiek lādēta ne pa jokam, jo smagums ne tikai liek par sevi manīt, bet arī, šķiet, lauž kaulus. Un arī ne pa jokam. Un pēkšņi ievēroju, ka pa minēto ielu neiet tramvajs, kuram pēc Podnieces domām vajadzētu iet. Podniece atklāj, ka tas ir paralēli esošs ceļš – tam īstajam, vajadzīgajam. Šoreiz atpakaļceļa noietie kilometri netiek mēroti kājām, bet ar tramvaju uz pirmītējo sākumpunktu. Re, ka tā papildus biļete noder! No tramvaja pieturas turpat netālu ieraudzīts 50.tramvajs [tas, kurš pēc kartes iet pa pareizo ceļu]. Tajā tiek ielekts un braukts līdz pašam galapunktam. Tā nu beidzot ir atrasts pareizais virziens. Un stāsts par Podnieces tizlumu arī beidzot ir galā. Tramvaja galapunkts sasniegts. Tālāk tiek tipināts kājām. Jau pamazām saožu pilsētas galu. Prieka gaviles ieraugot nosvītrotu Budapeštu. Bet pāragri prieki, jo priekšā parādās ceļa zīmes, kas nebūt nevēsta, ka izvēlēts pareizais ceļš. Izmetās M0 un M4, kas pēc kartes rādās kā tāds apvedceļš – apkārt pilsētai. Pēc mirkļa neatlaidīgas iešanas, attopos, ka nekādu norāžu uz Szeged vai vismaz E75 nav. Apkārt tikai autoservisi un benzīna uzpildes stacijas. Pēc pusstundas stopēšanas autobusa pieturā, nolemju, ka jāiet tālāk pa šoseju. Pietura iekārtojusies īsti neizdevīgā vietā – tur, kur jau tiek uzņemts ātrums, atbilstoši šosejas prasībām – 100km/h. Tā nu tipinu pa šauro, gājējiem neparedzēto asfalta gabaliņu. Cilvēkus nemana, tikvien mežonīgā ātrumā traucošās vieglās un smagās mašīnas. Te pēkšņi no zila gaisa, nē, no augšējās joslas braucošs smagais apstājas. Ungāriski jautā, uz kurieni vajag. Parādu šilti ar „Szeged”. Šis rāda, lai lecu iekšā. Un ceļojums turpinās. Sarunas nevedas, toties ar zīmēm norāda, kur man jākāpj ārā. Vismaz lai esmu virzienā uz Szeged. 14:50 mans ungāru smagais izsviež ārā uz lielceļa, parāda, kurā virzienā jādodas. Ar smaidiem atvadāmies. Paspēju vien noiet dažus metrus no pagrieziena, kur mani izsvieda kravinieks, un tādā viegluma mirklī pacelt šilti „Szeged” un neticēt savām acīm – otrā mašīna, kura brauca garām – apstājās! Tā nu jau 14:55 ceļojums turpinās. Vadītājs ungārs Norbi, mazliet pieprot angļu valodu, tāpēc jau sanāk daudz dzīvīgāka saruna nekā ar iepriekšējo šoferīti. Runājam par tradicionālajiem ungāru vārdiem – tie ir Ištvans, Gyori. Vēl arī, protams, citi, kurus šobrīd neprāts atcerēties. Tieku līdz pilsētai Kecskemet, kas ir pusstundas braucienā no Szeged. Atkal īss mirklis, mīdot sakarsušo asfaltu, un pirmā garāmbraucošā mašīna paķer līdzi. Šoreiz līdz manam nostādītajam galamērķim. Pat tālāk. Un manā vārdu krājumā iekļūst arī ungāru paldies [skan kā - Kjosono]. Runāsim čehiski. Sveiks, Uldi, kas jauns LV? Szeged pilsēta sasniegta, bet uz šosejas nemana nevienu braucamrīku. Bet pasaka turpinās. Noiets kāds 10 minūtēs ietilpināms ceļa gabaliņš, šoseja joprojām tukša. Tālumā pēkšņi ieraugu tuvojamies Džipu. Pat īsti nepaspēju steigā novicināt pirkstu kā šis pats braucamrīks apstājās. Mašīnā 2 puiši. Šie dodas uz Belgradu, bet Novi Sad ir gluži pa ceļam. Šoferītis Tomašs [čehs] patiesībā dodas uz Rumāniju, bet īsti skaidrības nav, kāpēc viņš tādu līkumu izvēlējies apmest. Pats strādā IT firmā. Otrs čalis izrādās ir dažu mirkli atpakaļ nostopējis šo pašu mašīnu. Austrietis Jurgens no Zalcburgas uz Belgradu dodas satikt sen nesatiktos draugus. Pats jau 3 gadus strādā Bratislavā. Vietējā radio European Voluntary Service projekta ietvaros. Prot slovāku valodu. Abi tādi foršie. Atklāju, ka esmu pabijusi Prāgā pusgadu iekš Erasmus un čehu valodu arī mazliet pieprotu. Turpmākā sarunāšanās izvēršas čehu/slovāku valodā. Sajūsma par sagadīšanos. No abiem dabūju vizītkartes. Uz robežas ar Serbiju mazliet izbaudām gaidīšanas prieku. Beidzot pasu kontrole arī līdz mums tiek. Nekādu brīnumu. Nākamais pieturpunkts – maksa par šosejas izmantošanu, šķiet, kādi 350 dināri, ja maksā ar karti. Vietējiem, atlaide – 20 dināru apmērā. Iesmīkņājam par sistēmu. Ceļojums turpinās. Apkārt vieni vienīgi kukurūzas vai saulespuķu lauki, pa retai mājelei lauka vidū – rada tādu idillisku noskaņu. Jau krēslo. Abi ceļabiedri izprašņā, kāpēc dodos uz Novi Sad. Pastāstu par studentu nedēļu, parādu austrietim programmu. Šis tik nosaka: “Bāc, vesela nedēļa Novi Sad, pietam viena vienīga ballēšanās!” Nostaļģijas vadīts, iesaka pa ceļam ieklīst Novi Sad pludmalē, čehs piekrīt. Ierodamies Novi Sad, klaiņojam pa ieliņām, austrietis mēģina atcerēties īsto ceļu uz pludmali, bet tā kā viņa atmiņā noteikti ir izveidojušies robi, tad nu maldīties sanāk ilgāk. Beidzot atrodam! Ieeja 35 dināri. Tā kā man nav ne drusciņas serbu naudas, austrietis beigu beigās izmaksā. Pirmais skats – iedeguši, relaksēti ķermeņi gulšņā uz dvielīšiem, sedziņām vai līdzpaņemtajos atpūtas krēslos. Dažs malko kādu auksto dzērienu, saule cepina ne pa jokam. Laiks kopīgai maltītei. Un beidzot tiek atrasts pielietojums manām daudzajām, līdzpaņemtajām desām un maizēm. Čeham garšo. Austrietis izrādījies veģetārietis. Tad nu šim jāiztiek ar silto poļu alu [Tyskie], ko man Karols bija iedevis līdz. Pasmīkņājam un izbaudam. Kamēr čehs mielojas ar salami desām un maizi, jau rakstu solīto sms Āboliņam: ”Hehey, Uldi! Kas jauns LV? Es tikko sasniedzu savu final destination – Novi Sad. Ar pēdējiem vedējiem – čehu un austrieti ieklīdu vietējā pludmalē. Daudz iedegušu ķermeņu, saule cepina un ir tāds miers… YES I DID IT! YIPPI :P Sveicieni no Novi Sad!”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais