Pulau Rawa jeb paradīze zemes virsū

  • 13 min lasīšanai
  • 34 foto
Šis bija mans otrais vīkends pēc kārtas Malaizijā, un, jāatzīstas, ka būs pagrūti to apstāstīt, jo to vien gribas, kā aiz katra vārda teikt tādus vārdus kā - FANTASTISKI! SUPERĪGI! DEBEŠĶĪGI! + arī tas, ka patiesībā pagrūti aprakstīt ko tādu, kas ir jāredz dzīvē, jo uzliekot uz papīra - nav tas. Tomēr centīšos sniegt nelielu ieskatu piedzīvotajā gan ar šo stāstiņu, gan arī ar fantastiskajām fotogrāfijām. ** Tātad, ideja par došanos uz šo salu - pulau Rawa - radās draugam kaut kad septembra sākumā, kad viņš arī norezervēja mums tur mājiņu. Vienīgais brīvais vīkends izrādījās šis (25.-27.sept.) - laikam jau dēļ F1 posma, kas tieši šajās dienās notika tepat Singapūrā. Singapūrā jau ikdienā pa ielām pārvietojas milzīgas tautu masas, tāpēc it nemaz nebēdājām, ka uz šo laiku aizmuksim prom. Vēl bez mājiņas rezervējām prāmi uz salu, pārējo atstājām uz pēdējo brīdi, jo no Singapūras tikt uz Malaiziju ir gaužām vienkārši. Piektdienas vakarā, izmantojot Noth South Line metro līniju, aptuveni stundas laikā aizčunčinājām līdz pieturai Woodlands, kurā lecām ārā, un turpat stacijā, tikai stāvus divus zemāk, iekāpām autobusā ar Nr. 950, kurš mūs aizveda līdz robežai (bez maksas). Iepriekš uztraucos par to, kā tiksim prom no tās robežas un tā tālāk, bet uztraukumam nav pamata, jo Singapūras/Malaizijas robeža ir apdzīvotākā/civilizētākā, kādu jebkad esmu redzējusi.. Patiesībā tā ir paliela pilsēta un no robežpunkta nepārtraukti kursē autobusi abos virzienos. Tālāk no Johor Bahru (kas ir jau pieminētā robežpilsēta) ņēmām autobusu, kas mūs par velti aizveda līdz Larkin (15 min brauciens), kas ir tā saucamais bus terminal Malaizijā, no kura var ceļot tālāk uz jebkuru Malaizijas pusi. Mums bija jātiek uz pilsētu vārdā Mersing, no kurienes nākamajā rītā mums paredzēts prāmis (kas vēlāk izrādījās laiva) uz Pulau Rawa. Larkin autobusu terminālā valdīja viens vienīgs haoss (kas patiesībā ir raksturīgs Malaizijai) - nav pat normālas, mums saprotamas biļešu kases, nemaz nerunājot par vispārējo netīrību, bezastainiem kaķiem - bezpajumtniekiem, cilvēkiem, kas skatās uz tevi tā, it kā grasītos vismaz nolaupīt.. Wc arī tādas, kurās labāk neiet vai, ja ļoti, ļoti vajag, noteikti ne ar iešļūcenēm. Neomulīgi. Pirmajā mirklī šķiet bezcerīgi ko saprast/atrast, tomēr nepaiet ne piecas minūtes, kad esam ne tikai atraduši autobusu, kas iet uz mums vajadzīgo pilsētu, bet arī iegādājušies biļetes (kopā 60 MYR = 11.82 EUR). Gaužām vienkārši - vietējie, redzot tūristus, ir vairāk kā ļoti izpalīdzīgi (bieži vien pat uzmācīgi..), jautā, kur vajag tikt un aiz rokas aizved un parāda, kur kas atrodas un noorganizē tā, lai mēs visu saprastu un atrastu pareizo autobusu. Mūsu autobusam vajadzēja atiet 22.00, bet, tā kā jau esam iepazinuši malaiziešu punktualitāti, īpaši neuztraucāmies, kad 22.30 vēl neesam izkustējuši ne no vietas. Pulkstenim rādot jau 23.00 gan sākam nervozi skatīties apkārt, tomēr pēc pāris minūtēm autobuss sāk kustēties. Prieks, kur tu rodies! Ap vieniem naktī esam galamērķī - Mersingā un meklējam naktsmājas - jā, arī tās neesam rezervējuši iepriekš un vispār, ieraugot recepciju mūsu nākamajās naktsmājās, nemaz nebrīnos par to, jo izskatās, ka internetu šeit viņi nepazīst un varbūt par tādu zvēru pat nav dzirdējuši. Tātad, par naktsmājām - es tiešām esmu ļoti pieticīga un varu paciest daudz ko, bet nakts viesnīcā bija pabaismīga. Otru nakti es laikam ne par ko tur nevēlētos palikt, bet, tā kā mums bija tikai jāpārnakšņo, un vienīgais alternatīvais variants bija gulēt kaut kur uz ielas (kā daži pa ceļam redzētie), turklāt ar ļoti nelielu iespējamību tikt neaplaupītiem vai nenolaupītiem, neko darīt, pievēru acis (un degunu) un pieņēmu realitāti, pat pasmējos par to. Večuks recepcijā angliski ne bū ne bē, bet kaut kā jau sapratāmies un, samaksājot 30 MYR (5.91 EUR) par nakti, kāpām uz savu numuriņu. Pirmais, ko pamanīju, bija rozīgas iešļūcenes, kas nepiederēja nevienam no mums. Divas atsevišķas gultas, milzīgs gaisa maisītājs (vai kāviņtursauc), ko izslēdzām ārā gan tā radītā trokšņa dēļ, gan arī tāpēc, ka tas nešķita diez ko stabili piestiprināts pie griestiem virs mūsu galvām, mazītiņš galdiņš ar spoguli un otrā stūrī izlietne ar krānu. Logs ar skatu uz ielu. Nevar, protams, nepieminēt arī dabisko vajadzību nokārtošanas ūķīti, kas bija caurums gaiteņa galā, skatu uz kuru nosedza puspavērtas durvis. Dušu mēs mūsu gaitenī neatradām un diezin vai šeit vēlētos izmantot (netīri mēs vairāk iederamies šajā vidē, haha). Pozitīvi ir tas, ka neredzēju nevienu tarakānu, kā arī tas, ka palagi šķita izmazgāti (pārējais viss likās švammi un lupatu neredzējis pāris gadus, bet Malaizijā tas ir normāli). Mierināja arī fakts, ka šeit jāpavada tikai pāris miega stundiņas un jau no rīta aidā - prom uz paradīzi (tā vismaz dzirdēts). Tā visa dēļ ir vērts pieciest dažas neērtības. Gulēju gan ļoti maz - traucēja ne tikai trokšņi uz ielas un balsis tepat aiz durvīm koridorā, bet arī tas, ka degunā sitās urīna smaka no manas spilvendrānas. Mierināju sevi ar to, ka tās noteikti ir manas iedomas, jo spilvendrāna tomēr šķita izmazgāta esam, bet savam palagam pāri es biju uzklājusi otru palagu (kas tipa teorētiski jāizmanto kā sega (jā, te ir karsts un biezākas segas nav nepieciešamas!)), jo negribēju gulēt uz palaga, kurā ir izdedzināti caurumi (no cigaretēm). Vēl manu miegu traucēja, arī visticamāk, ka tikai šķietamā, visa ķermeņa niezēšana. No rīta jutos neizsakāmi atvieglota, jo dodamies prom no šīs burvīgās vietas, kurā cerams nekad nebūs jāatgriežas. Rīta wc apmeklējums tiek taupīts vēlākam laikam, cerībā, ka šim procesam atradīsim nedaudz civilizētāku vietu. Pirmais, ko izdarām - aizstaigājam uz Mersingas autoostu un nopērkam biļetes atpakaļceļam uz robežas pilsētu - Johor Bahru (11.50 MYR x 2 = 4.52 EUR). Kā punktuāli pilsoņi dodamies uz vietu, no kurienes aties mūsu tā saucamais prāmis. Tas paredzēts 9.00, mums vēl ir pusstunda laika, notiesājam saldējumu un neomulību sirdī nomaina miers, jo šeit manām arī pa kādam tūristam. Prāmis izrādās neliela motorlaiva, kurā esam četri cilvēki (neskaitot šoferi un viņa palīgu vai ko tml), un kā par brīnumu, izbraucam pat piecas minūtes pirms paredzētā atiešanas laika (ej nu saproti viņu laika sistēmu). Lai gan braucam cauri nolaistiem kuģīšiem netīrā piestātnē, smaidu pa visu seju - intuīcija saka, ka dodamies uz fantastisku vietu, kur pavadīsim divarpus dienas. Paradīzes pludmale Pēc aptuveni pusstundas brauciena esam klāt. Nespēju apslāpēt savu smaidu un sajūsmu, ieraugot baltās smiltis un fantastisko pludmali, kur esam piestājuši. Šeit pavisam noteikti ir cita pasaule. Laiks ir apstājies, un par realitāti atgādina vien atmiņas. Paradīze! Citu piemērotu vārdu šai vietai nespēju un nevēlos atrast. Vārdos neiespējami ietvert sajūtas nonākot šajā mazajā pasaulītē. Zils un dzidrs ūdens! Baltās smiltis, kas brīnumainā kārtā nav karstas un nededzina pēdas! Fantastiskas koka mājeles uz kājām krasta malā. Vientuļa laivele smiltīs, tāpat kā vientuļš koka krēsls, ko kāds tur nez kāpēc aizstiepis. Viss tik sirreālistiski, un prātā nāk Dalī zīmējumi. Gribu skriet pēc fotoaparāta un iemūžināt pirmās sajūtas - to arī daru, kamēr bārmenis, viesu uzņēmējs un viss pārējais simpātiska, tumsnēja malaiziešu puiša izskatā, gatavo mums brokastis. Pēc fotogrāfijām, kas atrodas uz letes un pie sienām spriežu, ka šis laipnības iemiesojums, kura vārdu diemžēl neesmu piefiksējusi, ir kā tāds labais gariņš ne tikai mums, bet arī citām kompānijām, kas šeit uz salas reiz bijuši. Daža fotogrāfija ir pat no 2005. gada. Gandrīz visās - salas apmeklētāji un smaidīgais laipnais gariņš pa vidu. Vieta, kur ēdam brokastis, kalpo gan kā recepcija, gan kā bārs, gan vieta, kur paņemt snorkelēšanas piederumus, uzspēlēt kādu galda spēli, palasīt žurnālus, pašūpoties šūpuļtīklā, izkratīt sirdi, iepazīties ar citiem salas apmeklētājiem, vienvārdsakot, viss vienā! Patīkami arī, ka labais gariņš ne tikai atceras, ko iepriekšējā dienā esam ēduši, bet pēc katras maltītes (par kurām pat es - izvēlīgā - varu teikt tikai tos labākos vārdus), pajautā, vai viss bija labi. Tik garšīgi šai pasaules malā es vēl nebiju ēdusi! Un to nesaku es vienīgā.. Mūsu mājiņa ir kā mazs pasaku namiņš - maza koka mājiņa uz četrām kājām, nedaudz papluinīts salmu jumts, kas pēc otrās dienas negaisa kļūst vēl papluinītāks, pie kāpnītēm spainis ar ūdeni, kurā nomazgāt smiltis no kājām pirms došanās mājā, šūpuļtīkls uz balkona (?), divi krēsli un galdiņš (uz tā paša balkona), neliela istabiņa un salīdzinot ar iepriekšējā naktī redzēto - pieklājīga tualete un duša, pa kuru gan tek sāļš ūdens. Siltā ūdens gan te nav un tas prasās tikai tajā dienā, kad vēlos izmazgāt matus. Ātri arī pieradām pie sāļā ūdens, kaut gan likās, ka zobi būs jātīra ar līdzpaņemto pudeles ūdeni. Pirmā diena (un arī pārējās) paiet fotografējot visu pēc kārtas un sajūsminoties par to, cik viss forši, feini, fantastiski, mierīgi, relaksējoši, un tā tālāk un tā joprojām. Pat mūzikas izvēle ir ideāla - pirmajā dienā nespēju vien nopriecāties par Muse, Metallicu un citiem roka gabaliem, starp kuriem iestarpināti arī pāris deju gabali, regeja dziesmas, un tml. Gribas dejot un kliegt aiz prieka, tomēr neesam vieni. Šodien ir bariņš franciski runājošu cilvēku, varētu būt kādas 2-3 ģimenes ar bērneļiem, kas nenogurdami skraida un ņemas pa salu visu dienu. Nākamajā dienā viņi jau ir prom un paliekam tikai pāris cilvēki.. (seši, ja nemaldos, neskaitot bārmeni, pavārus un vēl dažus no tā gala). Vēl pie salas iemītniekiem pieder divi gaišas krāsas suņuki (retrīvers un nenosakāmas šķirnes pūkainis), kas ir lieli draugi visiem atbraucējiem, kā arī truši un fazāni, ko var sastapt otrā salas pusē, kur ir citi izmitinātāji un krutākas (arī dārgākas) mājiņas + izskatās, ka lērums ar mājiņām vēl tikai būvējas. Pastaigājot salas otrā galā, tomēr paliekam pie tā, ka mūsu pusē ir vislabāk - mierīgāk, klusāk, mājīgāk un tuvāk dabai. Arī skats pa mājiņas logu ir tūkstoškārt feināks. Zemūdens prieki un medūzas apčamdīšana Es nekad mūžā neesmu snorkelējusi. Patiesībā vienmēr ar tādu kā skepsi skatījos uz tām maskām, trubām un pleznām, īsti nesaprazdama, ko ar tām iesākt un kāds no tā vispār var būt prieks. Nu arī mani ir paķērusi šī peldēšana ar galvu zem ūdens ar masku uz acīm un deguna un trubu mutē. Bet pagaidām vē ne tā pavisam paķērusi, jo esmu zaķpastala! Tas, ka nofotogrāfējos ar milzīgu čūsku Sentosas salā vēl nav nekas salīdzinot ar manām bailēm no zemūdens pasaulē sastopamajiem zvēriem, kad ar tiem jāsastopas aci pret aci. Pirmajā dienā ar snorkelēšanu gāja pagrūtāk - tad maska par lielu un ūdens iet iekšā, tad uznāk smieklu lēkmes par to, kā cilvēks izskatās ar šiem atribūtiem, tad lecu gaisā un sabīstos no pirmās biku lielākas zivs par pavisam maziņu. Beigās tomēr kaut kā iemanos un pat sāku gūt prieku no tā. Mirklī, kad ieraugu zemūdens pasaules skatus, nožēloju, ka man nav kameras, ar ko šo visu iemūžināt zem ūdens (patiesībā man vispār nav pašai savas kameras). Tik dažādie koraļļi, zivis, kurām lielākoties nosaukumus nezinu (pieskāros klaunzivij!!), jūras gurķi (izrādās tā sauc tos nelielos, pelēcīgi plankumainos, tik tiešām gurķiem līdzīgos radījumus, kas pieplakuši pie zemes).. tas viss man ir kaut kas neredzēts (akvāriji neskaitās) un nepazīstams. Pirmās dienas snorkelēšana beidzas ar to, ka iepeldu starp daudzām nelielām, caurspīdīgām medūzām un netieku vairs ārā viņām nepieskaroties.. Pē, tik gluma!! Esmu pārbijusies un laižos uz krastu (izrādās, ūdenī nedrīkstot panikot - gan jau ka tādējādi var izsaukt dažādu ūdenszvēru neprognozējamu reakciju ) Mana diena turpinās ķerot sauli, peldoties un aizklīstot ap salas stūri basām kājām pa milzīgām akmeņu čupām. Skati paveras fantastiski - vēlāk atgriežos ne jau tās pēdu masāžas dēļ, kas ir neizbēgama pastaigājoties (brīžiem rāpus) pa milzīgajiem akmeņu krāvumiem, bet lai iemūžinātu arī bildēs fantastiskos skatus. ņamm ņammmm ! Vakarā mūs sagaida pārsteigums - tiek gatavots bārbekjū - gaļu gan es gandrīz nemaz neēdu, bet uz tā saucamā zviedru galda var atrast daudz ko citu brīnumgaršīgu, kas ir pa prātam manam vēderam. Pēcāk vēl ir arī saldais svaigu, ņammīgu augļu izskatā. Too good to be true, nodomājam, bet, izrādās, ka šādas gastronomiskās izvirtības notiekot tikai sestdienu vakaros. Naktsmiera traucētāji Pirms gulēšanas nolemjam aiziet uz mini pludmalīti, kas ir nostāk, un, guļot uz muguras, pavērot zvaigznes. Prieks gan ir īss, jo ir tumšs un no nezināmas izcelsmes skaņām, kas nāk no krūmu puses, kļūst neomulīgi. Pārvācamies uz mājiņas balkoniņu, kur iespējams vērot sikspārņus un cīnīties ar moskītiem, kā arī, protams, baudīt silto nakti un okeāna šalkoņu. Hei, kas tad tas? - Pēkšņi mums gar kājām paskrien pele! Un tas vēl nav viss - ejot istabiņā - mūs mīļi sveicina pāris milzīgi tarakāni (šajā pasaules galā, šķiet, ir tikai tie palielie). Okeiiiiii..... tas tomēr ir krietni labāk nekā Malaizijas utenī, sauktā arī par viesnīcu, kur pavadījām iepriekšējo nakti. Samierinamies, jo galu galā - tuvāk dabai un ir taču tik feini te!! Miegs ir salds, un mūsu mazie, kustīgie mājiņas biedri to neiztraucē, turklāt skats pa istabiņas logu un durvīm nākamajā rītā liek aizmirst visus traucēkļus.. Mmm, okeāna šalkoņa, palmas, baltās smiltis, tukša pludmale un fantastisks laiciņš.. Pusmiegā vēl jāberzē acis, lai ticētu, ka tas skats, ko redzu, patiešām ir realitāte un tas notiek ar mani! Sastapšanās ar haizivi Arī šī diena paiet laiski, un arī šodien nolemjam nedaudz pasnorkelēt.. Šodien jau man veicas krietni labāk - tik daudz ārkārtīgi sāļo ūdeni nesarijos, un arī ūdens tik bieži aiz maskas netiek. Aizpeldam diezgan patālu no krasta. Lai gan joprojām raustos no nezināmās zemūdens pasaules, esmu drošāka un nebīstos no jūras gurķiem un zivtelēm, kurām var arī pieskarties. Nedaudz neomulīgi gan ir peldēt pāri veselam baram melnu jūras ežu, kurus brīvā dabā redzu pirmo reizi un kuri ar savām spīdīgajām acīm un daudzajiem, garajiem taustekļiem atgādina mazus (bet simpātiskus) briesmonīšus. Pētu un brīnos par visu, ko redzu, un priecājos par to, ka šodien nevienu medūzu savā ceļā nesastopu, bet prieku momentā nomaina panika brīdī, kad draugam blakus ieraugu haizivi - tā peld tuvu pie ūdens virsmas un atrodas starp mums - aptuveni pusmetra attālumā no manis. Draugs jau bija iepriekš noskaidrojis, ka šeit tās var sastapt un izmisīgi vēlējās tās snorkelējot ieraudzīt, tāpēc snorkelēja vairākas stundas gan vakar, gan arī šodien, bet, ak vai, viņš visu laiku pēta to, kas atrodas tuvāk zemei - koraļļi, zivis un visi citi brīnumi, bet haizivi, kas pavisam netālu no viņa, viņš neierauga! Un man savā panikā, protams, i prātā nenāk doma celt galvu ārā no ūdens, ņemt trubu no mutes ārā un teikt viņam, ko redzu - tā vietā es ar zīmju palīdzību cenšos to izdarīt un laižos lapās. Protams, panikā, zem ūdens peldot, pāris reizes sajaucu virzienus un peldu dziļāk, nevis uz krastu, bet drīz vien kļūdu laboju un laimīga izskrienu krastā. Steigā, dusmās un neizpratnē (manī virmo miljons sajūtu!) rauju visus snorkelēšanas piederumus nost no sevis un skrienu uz mājiņu. Man vajag laiku, lai saprastu, ko esmu redzējusi un lai tiktu tam pāri Draugs ir sašutis, dusmīgs, neapmierināts (un tā tālāk), jo viņš jau bija tas, kurš tās haizivis pa visu varu gribēja redzēt un palaida garām, kad viņam tā pie deguna peldēja. Snorkelēšanu viņš vēl turpina kādas stundas trīs - bet nevienu haizivi tā arī nesastop. Šķiet, ka viņš joprojām nespēj man piedot to, ka es to redzēju, bet viņš ne . [Jāpiebilst, ka haizivis, ko šeit var sastapt, ir nelielas augumā (varbūt kādu pusmetru lielas) un nav bīstamas cilvēkiem, turklāt tās nemaz tik bieži nevarot ieraudzīt.] ********** Visa iepriekšpiedzīvotā dēļ kādu brīdi metu mieru ūdens priekiem. Kad no snorkelēšanas beidzot atgriežas draugs, nolemjam atrast vietu, kur varot uzrāpties un redzēt salu no augšas - atrodam! Atkal ir fantastiska pēdu masāža, turklāt vēl dedzinošā. Akmeņi un zeme, pa kuru rāpjamies, ir tik karsta, ka, varu saderēt, uz tiem pilnīgi mierīgi varētu uzcept sev pusdienas. Pēdas svilst, bet skati, kas ar katru uzkāpto soli paveras, ir tā vērti! Šī neizskatās pēc bieži apmeklētas vietas, tikai niecīgas paliekas no žoga un viena neliela barjera pašā sākumā liecina par to, ka kādreiz te kāds arī bez mums vēl uzrāpjas. Par savu drošību atbildam paši (ne tikai šeit - klints galā), paslīdēt un noripot pret stāvajām klintīm nepavisam negribētos.. Uztaisām pāris foto un skrienam lejā, jo pēdas deg un vispār neizturami karsti, esam slapji. Pirmais, ko izdarām, tikuši lejā - skrienam ūdenī (kameru gan atstājot krastā). Laiciņš vakarā nedaudz sabojājas - uznāk negaiss ar pamatīgu gāzienu. Kamēr pārējie slēpjas mājiņās, mēs, trakie latvieši, izskrienam lielajā lietū ārā un dauzāmies gar krastu, līdz esam izmirkuši līdz kauliem. Negaiss drīz vien pāriet, bet klāt jau arī gulētiešanas laiks. Šī ir pēdējā nakts uz šīs paradīzes salas, un miegs noteikti nav no saldajiem. Pirmkārt, esmu apdedzinājusi saulē muguru - guļu uz vēdera un mokos ar dedzinošo sajūtu, otrkārt, naktī pamostamies, jo kāds apgāž mūsu ūdenspudeli un čubinās pa maisiņiem. Pele! Patiesībā nu jau (vismaz) divas!!! Cenšamies tās ar varu palūgt pārvākties pāris mājas tālāk vai vismaz pamest mūsējo līdz rītdienas vakaram (kad mēs te vairs nebūsim), bet neveiksmīgi. Abas veiksmīgi noslēpjas un vēlāk viss atkārtojas no gala - tiek slēgta gaisma, meklētas peles.. Aizmiegu īsu brīdi pirms modinātāja, kas uzlikts uz sešiem - lai paspētu noķert smukus fotokadrus, kas, protams, tiek atlikts uz citu gadu vai dzīvi, jo nāk miegs (loģiski). Pēdējā diena paradīzē Nemanot, ar skumju pieskaņu ir pienākusi pirmdiena, un mums jādodas prom. Cerējām pagulšņāt smiltiņās vēl līdz kādiem četriem, jo mūsu autobuss no Mersingas atiet tikai pussešos vakarā, bet nekā - čaļiem ar laivu jābrauc pēc paikas, izbrauc šie ap 12tiem un atpakaļ būšot tikai sešos vakarā. Seši vakarā mums ir par vēlu, tāpēc samaksājam rēķinu un gaidām laivu, pirms tam gan vēl paspējam izmest līkumu ar kanoe laiviņu.Pati gribēju apbraukt apkārt salai, bet še tev - atkal manī pamodās zaķpastalas gars un, kad bijām tikuši līdz pusei - kliedzu, ka gribu atpakaļ. Mēs tur bijām vieni paši, bez glābšanas vestēm, dziļumā.. krasts tai galā akmeņainu klinšu izskatā un skatam uz otru pusi paveras pilnīgi nekas - okeāns tiktāl, cik vien acs spēj saskatīt.. 12.00 esam jau laivā, un ar skumjām noskatos, kā pamazām attālinās mūsu sala - mazā paradīzīte, kurā aizvadītas vienas no fantastiskākajām brīvdienām manā mūžā. Netīrajā Mersingā mums jāpavada vairākas stundas, jo neizdodas mūsu biļeti samainīt uz citu autobusu, kas atiet 15.00. Darīt te nav, ko, neviena parka, soliņa un nekā tamlīdzīga, bet aizdomīgi lūroši cilvēki, bomzīškaķi bez astēm un netīrība - uz katra stūra. Aizčāpojam uz kādu salīdzinoši kaut cik pieklājīgu āra ēdnīcu (es gan ēst šeit neko neriskēju) - ilgi gan neizturam un dodamies atpakaļ uz autoostu, kur nolemti - nu tagad nīksim vēl divarpus stundas - nopakojamies uz krēsliem, bet ar savu skaļo ekskjūzmī no otra gala mūs sabiedē tante, kas mums vakar pārdevusi biļetes - izrādās, ka mēs tomēr varot to samainīt, autobuss jau ir uzsācis kustību un mums jāpasteidzas. Piemaksājot 10 MYR (1.97 EUR) tiekam autobusā uz kura rakstīts Mersing - Singapore. Excellent! Jo mūsējais būtu aiztransportējis mūs tikai līdz Johor Bahru, no kuras tad mums tālāk būtu jāmeklē transports uz Singapūru. Sistēma gan transportiem šeit ir neizprotama. Man domāt, ja uz autobusa rakstīts Mersing - Singapore, tad tas nozīmē, ka mēs ar šo konkrēto braucamrīku arī aizkļūsim līdz galamērķim, bet nēea, kur nu! Šamais mūs aizved līdz Larkin (uz jau iepriekšminēto autobusu parku 15 min attālumā no lidostas), tur mums ir jāpārsēžas citā autobusā, kas mūs aizved līdz Malaizijas robežai. Izejam kontroli, un tad kāds čalītis pie autobusiem, ieraugot mūsu biļetes, norāda uz nākamo busu, kurā mums jāsēžas - tas mūs aizved līdz Singapūras robežai. Tur pēc kontroles iziešanas, atkal jau ir cits autobuss, kas mūs nogādā uz Singapūras centru (visos autobusos derēja Mersingā iegādātā biļete). Izkāpjot Singapūras centrā, momentā degunā iesitas bezgaiss, mitrums, sutoņa.. Jā, esam atpakaļ augsto mūru pilsētā.. Tik ļoti gribas atpakaļ.. Atpakaļ paradīzītē... Labprāt tur atgrieztos vēl un vēl.. ** vairāk bilžu te: http://www.facebook.com/album.php?aid=114118&id=613243704&l=428517e1c0


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais