Uz Tatriem un atpakaļ...

  • 7 min lasīšanai
Ikdienas rutīna dara savu un kādā jaukā brīdi rodas sajūta, ka niez sāni. Pakasies un , tavu brīnumu, ķērpji aug virsū. Tas, protams, runājot līdzībās. Viens no risinājuma variantiem ir doties ceļojumā. Katru vasaru ir kaut kur pabūts. Vienu gadu aizbraukts uz Parīzi, Barselonu, citugad uz Čekiju, bet pagājušogad pabraukāts pa Horvātiju. Lielākoties braukāšana bijusi izmantojot IMPRO pakalpojumus. Šogad viss ir izvērties citādi. Finansu resursi ierobežoti, bet kaut ko jaunu redzēt gribas. Gājputnu nemiers ieslēdzas mēnesi pirms ikgadējā ceļojumu laika. Rezultātā pārrakāts nets ar iespējamiem ceļojumu maršrutiem, ceļojumu firmu piedāvājumiem. Negribās braukt arī uz vietām, kur ir jau pabūts. Izvēle krīt uz Poliju. Roka nejauši uzsit www. Impro. lv , bet klusā cerību dzirksts, ka vietas ir dabūjamas un ceļojuma priekšvakarā tām būs nolaista cena (180 Ls/ cilv.) nodziest. Kāds ir pasteidzies un monitorā , kur rakstītas brīvas vietas, rēgojas apaļa nulle. Nu, ko? Parunājis ar savu otro pusīti (Ilze) pieņemam lēmumu: vietu ir vai nav, bet mēs braucam uz Zakopani. Laiks iet , bet uz priekšu reāli nekas nekustās. Pārnākot no darba saproti, ka ir aizgājusi vēl viena diena, pēc tam vēl viena un pēc tam atkal viena, bet kaut kā negribas kaut ko pirkt vai gādāt. Pienāk pēdējā nedēļa pirms atvaļinājuma. Beidzot ataust gaiša doma: pietiek luņot, kaut kas ir jādara, ja gribam kaut kur tikt projām. Beidzamā nedēļā tiek sagādāts viss itkā nepieciešmais : visādi pribambasi ieskaitot guļammaisus un pārtikas sāli beidzot. Pa kluso nopērku arī ceļojumu apdrošināšanas polisi. Zalamāna gudrība bija iegādāties navigatoru. Ak, jā! Transports, ar kuru grasamies doties ceļā, ir 20 gadu vecs dzelzs zirgs ar nosaukumu HONDA VT 500(motocikls). Veselais saprāts saka, ka varbūt nevajag, bet kauliņi ir mesti. Viens no kolēģiem, kas ir pabijis Tatros saka, ka labāk braukt uz Slovākiju un uzraksta vairākas apdzīvotas vietas, kuras ieteicams būtu apmeklēt, tātad ceļojuma galastacija mainās pēdējā brīdī. Savējiem gan es, gan Ilze esam deklarējuši, ka bruacam uz Lietuvas Kuršu kāpām. Ja kas atgadās, šamie varēs atbraukt pakaļ! Izbraukšanas rīts ir drēgns. No Rīgas izkustāmies ap 7:00. Pie pēdējā Latvijas STATOILA(aiz Bauskas) jūtu, ka jāapstājas un jāietanko karsta kafija. Par spīti motocikla fraķim un vējstiklam jūtos atbrīvots no pēdējām siltuma paliekām. Dzeram kafiju un tur mums piesitās kāds angliski runājošs draugs un bičo 50 santīmus brokastu kafijai. Tā kā esmu jau ieturējies un palicis slinks, un paēdušais neēdušo nesaprot, tad kungu bičmani atšuju. Pēc brīža kaut kāds zils bembis ieskrien statoila dzeltenajā barjerā. Klusībā nodomāju: sūdīgs sākums. Mošh tam bičmanim vajadzētu kaut ko iedot. Galu galā nav zināms, kā mums pašiem ceļā veiksies. Lietuvai izrūcinām cauri bez piedzīvojumiem. Kaut kādā ceļmalas ēstuvē pirms Polijas nošokējam apkalpojošo personālu ar lietuviešu valodas zināšanām un garšīgi ieturamies. Pēc pāris stundām esam jau Polijā. Tās dienas mērķis- tikt maksimāli tālu Polijas vidienē virzienā uz Slovākiju. Tas, ka Poliju šķērsot vienā piecirtienā mums neizdosies, bija skaidrs jau pašā sākumā. Polija, tas ir kaut kas neaptverams. Braucot ar autobusu, ir iespējams pagulēt. Tad arī tos plašumus tā neizjūt. Toties tagad. Vienbrīd Latvijas radio 2 spēlēja dziesmu ar vārdiem: stabs-stabs, žogs- žogs, logs- logs... vai kaut kā tā. Braucot pa Poliju man tas tekstiņš sāk skanēt savādāk: koks- koks, krusts- krusts, koks- koks, krusts- krusts. Tik daudz pieminekļus, kas veltīta apsistajiem uz ceļiem nebiju iedomājies jebkur redzēt. Ātrums tiek nomests zem atļautā un skatos divtik uzmanīgi.Bet poļiem vienalga! Pie Varšavas notiek trakas lietas. Tur tauta uz ceļa apdzen cits citu visneiedomajākos veidos. Ātruma ierobežojumi domāti tikai latviešiem uz motocikla un vietējiem paniem ar pajūgu. Kādā no Varšavas priekšpilsētām vispārējai skriešnai tiek pielikts punkts. Fūre kā ar nazi ir nogriezusi kādai škodai priekšu- motors, uzgriežni un riteņi mētājās vēl tālu aiz sadursmes vietas. Izskatās, ka škodas braucējiem ir iemesls nosvinēt otro dzimšanas dienu. Ap pulksten 17:00 izbraucam cauri Varšavai. Nebeidzu priecāties par navigatora darbību. Brīžos, kad sanāk paskriet garām vajadzīgajam ceļam, Zūmiņš (Garmins Zummo 400) nosprauž nākošo maršrutu. Šķiet, ka bez navigatora Varšavā mūsu ceļojums būtu beidzies un mātes vārdus piesaucot sācies atpakaļceļš uz Latviju. Apmēram ap astoņiem vakarā piestājam kādā tankštellē kārtējo reizi pabarot gan sevi, gan savu zirgu, respektīvi, uztankoties. Jāpieņem lēmums par nakšņošanu. Zūmiņš rāda, ka kaut kāds kempings būs pēc 22,1 km, motelis vēl tālāk. Izvēle krīt uz kempingu divu iemeslu dēļ: tuvāk un droši vien lētāk. Kamēr tankštelles personālam ieskaidrojam, ko vēlamies iebaudīt un viņi beidzot to saprot, paiet labs laiks. Sāk kaitināt poļu pašpietiekamība. Neko citu kā vien poļu valodu viņi nesaprot vai arī nevēlas saprast. Kamēr gaidām, kad atnesīs frī kartupeļus ar kotleti pamanu, ka kāds gorās gar manu motociklu. Neko darīt, ceļos un eju pajautāt, ar ko varu viņam palīdzēt. Padodu sveicienu (in english) un saņemu pretī sveicienu. Izrādās, tas ir tāds pats nepoļu ceļotājs tikai ar mašīnu un viņam jaunībā esot bijis tieši tāds pats mocis kā man. Parunājam par naktsmājas iespējām un šis iesaka: brauciet uz Čestahovu! Tur vācoties kopā tauta Marijas debesbraukšanas dienas pasākumam un viņus izmitinot par brīvu svētceļniekiem paredzētās viesnīcās. Pie sevis nodomāju, ka man pietiek. Pa dienu ir nobraukāti apmēram 800 km. Braukt vēl vienu simtu kilomeru pa melnu tumsu uz to, ka varbūt Čestahovā būs iespējams pārnakšņot!Riskanti. Pasaku paldies par padomu, draudzīgi atvados un eju ieēst savus fri kartupeļus ar kotleti. Ilžuks tikmēr palicis nemierīgs, kur es palicis. Nekas, vis ir OK. Paēdam un noskaņojamies meklēt naktsmājas. Nospiežot start pogu kārtējo reizi uzlabojas garastāvoklis- mocis pielec uz sitienu. Braucam pa tumsu nekurienes virzienā. Zūmiņa zaļā līnija uz monitora ir vienīgais, pēc kā var vadīties. Apkārt tumsa tāda, ka dur kaut vai ar pirkstu aci ārā. Izgaismoti ir tikai krustojumi. Garām brauc retas mašīnas, pa retam apsteidzam kādu fiatiņu. Dīvaini tikai, ka nepaliek vēsāks. Beidzot krustojums, kur Zūmiņš norāda- jābrauc pa kreisi. Nogriežam no autobāņa un pēc kaut kādiem līkumiem sasniedzam kaut kādu mežu.Zūmiņš rāda, ka jābrauc taisni, bet es savukārt pamanu, ka pa labi mežā ievijas mašīnu iebraukāts celiņš. Nolemju savam ceļvedim nepaklausīt. Pieredze rāda, ka šādas vietas ir kā radītas telts uzsliešanai. Patiešām, pēc brīža ieraugām koku brīvu laukumiņu un nepaiet ilgs laiks laiks, kad Jysk-ā pirktā telts stāv kā Brīvības piemineklis. Ilze mudīgi ielien teltī, ieritinās guļammaisā un atslēdzas no apkārtējās pasaules. Manī savukārt nemieru rada no mežmalas redzamā panorāma: redzami uzplaiksnījumi. Loģiski, ka kara laika artilerijas apšaude tā nevar būt. Protams, tas ir negaiss, kas, pie joda, tuvojās. Pēc 20 min dzirdams arī audiālais pavadījums. Kritiski izvērtēju vietu, kur esam apmetušies. Nebūtu patīkami, ja teltij vai mocim uzgāztos vēja gazts koks. Apkārt aug kaut kādi kusli bērziņi ar alkšņu mistrojumu. Tālāk augošās priedes mums praktiski apdraudēt it kā nevar. Taču, ko var zināt. Nomierinos, kad redzu- negaiss iet mums garām. Paldies Dievam! Novēlu Ilzei labu nakti un dodos pie miera. Uzmostos nezinu pēc nezin cik ilga laika. Telts jumts pa visu perimetru ir gaišs. Bonusā ir dzirdams grāviens. Pērkontēvs ir saspēris kaut kādu poļu koku kaut kur netālu. Nu, forši! Modinu Ilzi un ierosinu doties kaut kur citur. Ja jāmirst, tad jāmirst, bet ne šeit. Ilzei kājā ir viena zeķe, otru viņa nespēj atrast un vispār viņa paziņo, ka nekur ar vienu zeķi kājā nebrauks. Pa telts jumtu sāk bungot lietus. Ilzes protests un lietus manas domas ievirza saprātīgā virzienā un nolemju vispārīgu evakuāciju neizsludināt. Izrādās, ka Ilzes nostāja ir bijusi gudra. Pēc brīža arī lietus mitējās un negaiss aizvelkās kaut kur sānis. Guļam, bet miegs vienalga ir kā sunim. Fonā dzirdu visādus trokšņus mežā, krītošus zarus. Dzirdu, ka lūzt zars. Skaņa savdabīga, tāda it kā uz tā būtu uzkāpts. Uztrūkstos un sāku meklēt gāzes pistoli. Ilžuks, protams, savā elementā- ko tu knosies, guli! Pierimstu, kad „dzelzs gabalu” atrodu un pabāžu zem matrača. Pēc laika sajūtu dūmu smaku. Nezinu, ko domāt. Tā kā smaka nepastiprinās, tad uzlieku šim faktam „ ignore” un cenšos atslēgties. Izdodās.Ir rīts. Iepriekšējā vakarā sarunājām, ka tiklīdz uzausīs rīts, tīsim makšķeres. Galu galā nevar zināt, vai neesam ielīduši kāda pana privātīpašumā. Noruna tiek lauzta. Ierosinu vēl kādu stundiņu pagulēt uz ko man skan atbilde: labi. Pēc stundas esam augšā, sapakojamies, uzvāram kafiju (armijas virtuve bija līdz). Neesam vēl beiguši savu karsto kafiju dzert, kad garām elšot un pūšot paiet kaut kāds džeks ar milzīgu mugursomu. Visticamāk , tieši viņš bija tas, kurš brikšķinājās pa mežu un radīja dūmus. Nu, Dievs ar viņu! Labs, kas labi beidzas... Uzliekam Zūmiņam meklēt un aizvest mūs uz Slovākijas pierobežas pilsētu Trstenu. Pēc brīža esam uz lielā ceļa un braucam tālāk. Laiks ir siltāks, nekā tas bija izbraucot no Latvijas. Nav ilgs laiks un izbraucam cauri Čestahovai. Tā kā esam jau šajā reliģijas citadelē bijuši, tad šoreiz tur nebraucam. Kaut gan, divreiz vienā un tai pašā upē neiekāpt! Čestahova, tāpat kā mūsu Aglona, ir vieta, kuru var apmeklēt vēl un vēl... Pabraucam garām tankštellei, kura slavena ar krievu militāro lidmašīnu. Pamazām Polijas līdzenumus nomaina kalnaināki dabas skati. Izskrējam cauri Krakovai ar vecpilsētu. Nezinu kāpēc, bet Krakova man atgādināja mūsu Rīgu. Katrā ziņā Krakova ir pilsēta, kur vēlētos atgriezties. Tālāk ceļš ved uz Slovākiju. Kā sazvērējušies poļi labo ceļus. „Labo” nebūtu pareizais vārds. Ciematiņiem, kas pie mums lieluma ziņā atbilstu, piemēram, Kalnciemam, poļi noņem visu līdz smiltīm un būvē visu no jauna. Braukšanai atstāta viena josla ar neiztrūkstošo tizla izskata luksaforu. Diena jau pāri pusei, bet mēs vēl pabraucam, stāvam, pabraucam un atkal stāvām. Ik pa brīdim ieslēdzas moča radiatora ventilators. Vismaz ir kādam, kas pazermina špānungu. Savukārt man tas sāk pamatīgi kaitināt. Garām pabrauc vairāki moči ar tādu pašu ekipējumu kā manējais. Pasveicinām viens otru, bet es turpinu stāvēt mašīnu rindā neriskējot līst iekšā pretējā joslā un apbraukt visas stāvošās mašīnas.Ceļš ir kalnains un šaurs. Sevi lamāju par zaķa dvēseli, bet labāk no tā nepaliek. Galu galā nebūtu prāta darbs šeit savārīt kaut kādas ziepes. Beidzot Zūmiņš rāda, ka Slovākija ir ar roku aizsniedzama. Nezinot, cik tālu no robežas ir tuvākā Slovākijas tankštelle, nolemjam uztankoties Polijas pusē. Ielejamies un aizejam kaut ko ieņammāt. Pasūtu jau pārbaudītu vērtību : fri kartupeļus ar kotleti+ kolu, Ilžuks pasūta boršķu ar kotleti. Manu „paiku” pār bāra leti pagrūž ātrāk, bet Ilžuks gaida, gaida..... gaida. Beidzot viņai apnīk gaidīt un viņa iet skaidroties. Jaunava priekšautā atmostas- jā, laikam bija vēl kaut kas. Sev par nelaimi savu kļūmi viņa atzīst pārāk skaļi, jo gaidītājas ir vēl pāris polietes. Un gāganu kari ir sākušies. Izbaudu "īstena latvieša" zemiskākās baudas- noskatos kā citas tautības sievietes savā starpā ecējas, t.i. noskaidro attiecības. Pēc brīža Ilžukam tiek atnests borš ar kotleti. Es gandrīz aizrijos ar kolu. Borš tiek pasniegts graņonkas glāzē, bet kotlete ir ietīta tādā kā pankūkā. Palūdzu Ilžukam, vai nevar pagaršot. Pagaršoju. Garšīgi!!! Bet pasniegšanas stils tiešām filmēšanas vērts. Pirmais stāsts par Poliju beidzies. Turpinājums būs par Slovākiju, bet pēc tam atkal par Poliju atpakaļceļā. Rezumējot iespaidu par Poliju: • Poļi ir lieli malači, ka spējuši sakārtot savus ceļus • Poļi ir sakārtojuši savas iekšlietas. Manas bažas, ka Polijā klīst badītu bari bija bez pamata, • Kā minusu var minēt poļu neprasmi citās valodās kā vien poļu. poļi brauc kā traki! Uzmanieties. Viņus disciplinē vienīgi ātrumu radari.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais