Balkāni 2009

  • 7 min lasīšanai
  • 53 foto
Balkāni 16.-28.09.2009. Jau sen gribēju pavizināties pa Balkāniem, bet vienam šķita ne visai omulīgi – nesenais karš, ceļi it kā slikti, ja nu mašīnai kas atgadās... Ieraugot piedāvājumu – brauciens ar autobusu pāri 13 valstīm, pieteicos nekavējoties. Lietuva, Polija, Čehija, Slovēnija, Horvātija, Bosnija-Hercegovina, Montenegro, Albānija, Grieķija, Bulgārija, Rumānija, Moldova, Ukraina, utt. – atpakaļ. Izlūkbrauciens, iegūstot paviršu pirmo iespaidu un nosacītu salīdzinājumu (patīk/ nepatīk), lai vēlāk izlemtu, kur vērts ir atgriezties. Lietuvā nepieturējām; „ilgais ceļš Polijā” – kā vienmēr par daudz... Kaut gan – poļu pusdienas un „flaki” atcerējos tālākajā ceļā, kad ne vienmēr izdevās atrast kādu piemērotu ieskrietuvi... Malači poļi – galvenie ceļi un infrastruktūra praktiski ir sakārtota, bet būvē joprojām; salīdzinot ar 1995.gadu, kad pirmoreiz biju caurbraucot Polijā – milzu pārmaiņas. Es tur neesmu redzējis kaut cik nozīmīgu ceļu bez asfalta seguma... Čehijā – man šķita prastāk; Slovēnijas stūrītim pāri, Horvātijā iekšā... Horvātijā esmu trešo reizi, Plitvices ezeros – otro. Kuģītis, pastaiga, autovilcieniņš... Ir jau skaisti, bet, kā mēdz teikt – Horvātija mani „neuzrunāja”... Dubrovnikā un Korčulas salā brīvais laiks bija pa trim stundām – nu nebija tur īsti, ko darīt. Iebrauciens Mostarā sanāca pavēlu vakarā; iespaids labs – Bosnijā-Hercegovinā, iespējams, būtu vērts atgriezties. Melnkalne – Budva, atkal tumsā. Šķita, ka publika tur visai izmeklēta – spriežot pēc jahtu skaita un izmēriem. Patīkami, ka valūta EUR, citādi ar saviem trim naudas makiem sāku putroties – bez latiem astoņas dažādas svešas naudiņas. Albānija. Pēc Melnkalnes (Montenegro) kūrorta Budvas apmeklējuma, pieripinām pie Albānijas robežas. Uz šo valsti neviens nelaužas – mūsu autobuss vienīgais. Stundu tiekam apturēti: kādi četri, pieci robežvīri rosās un staigā šurpu turpu, kaut ko it kā pārbauda... Pa to laiku robežu šķērso kādas piecas vieglās mašīnas. Vienai amerikāņu numurzīme, polis, pāris vāciešu. Beidzot esam iekšā... Ceļš pa līdzenumu – ieleju starp kalniem. Abās pusēs tādi kā mūsu mazdārziņi – „sotkas”; katrā kaut kas iedēts – angārs, kukurūzas lauciņš, auto mazgātuve, vīrs ar stibu gana vienu izkāmējušu govi, mājiņa – daža veca, daža tikko celta... Albānis tikai tad varot uzskatīt sevi par vīrieti, ja viņam pieder „mersis” – Mersedes Benz markas automašīna. Visādi merši, pārsvarā, protams, veci, kustās pa izdangātajiem ceļiem. Ved kaut kādus maisus, dēļus, mazdārziņos novākto ražu utt. No desmit mašīnām stāvvietā, septiņi būs merši, arī pavisam svaigi – ar četrām izpūtēju „trubām” aizmugurē. Range Rover melni džipi, RX-6... ēzeļi divričos, zirdziņi. Nē, nē – „mersi” gan nepirkšu – ka nenotur par „albāni”. Albānijas ģeogrāfiskais stāvoklis nav sevišķi vilinošs, tādēļ šai zemes stūrītī varējusi saglabāties īpatnēja, izolēta valstiņa ar iedzīvotājiem, kas sevi uzskata par īstenajiem ilīriešu pēctečiem ar valodu, kas nelīdzinās nevienai citai. Nacionālais varonis Skanderbegs. Turku iekarotāji tomēr gribējuši pakļaut albāņus, kuru vadībā bijuši Kastrioti klana pārstāvji. Nācies atdot dēlu turku galmā. Jaunais Kastrioti izrādījies spējīgs janičars un iedēvēts par Iskanderbeju – albāņu vīzē – Skanderbegs. Atšķeļoties no turkiem, viņš spējis 20 gadus nosargāt albāņu neatkarību. Miris no malārijas. Pēc kara par Albānijas vadoni kļūst Envers Hodža. Mācījies Francijā, strādājis Beļģijā. Albānijas komunisms – reliģija – ateisms, aizliegti telefoni, auto, mājdzīvnieku suņu, kaķu turēšana. Sabiedriskais transports kursē divreiz dienā – uz darbu, un no tā. Visi dzelzceļi sākas un beidzas valsts robežās, lai teritorijā nevarētu ielauzties kāds bruņuvilciens... Uzticība biedram Staļinam, pēc „atkušņa” PSRS – lielajam stūrmanim Mao. Beigu beigās Hodžam šķiet, ka partneri nav pietiekoši konsekventi, un Albānija paliek viena cīņā ar starptautisko imperiālismu... Tiek sacelti ap 700 000 betona bunkuru, kuri vēl šodien kā sēnes spīd gar ceļmalām – lielākie ģimenēm, mazāki – atsevišķiem cīnītājiem. Situācija mainās, kad 1985.gadā nomirst Envers Hodža. Klani joprojām stipri, ziemeļu un dienvidu pārstāvji cīnās par varu. Albānijā 5 miljoni iedzīvotāju, vēl 6 miljoni dzīvo aiz robežām – Itālijā, ASV, utt. Darbs Albānijā esot priekš „lohiem”. Īstens albāņu vīrietis strādā par suteneru Itālijā, vai kur citur; meitenes savējās – albāņu... Ceļš, pa kuru braucam cauri valstij, pavisam svaigs – būvēts ar ES atbalstu. Tikai pāris savienojumu vietās un ciematos var redzēt, kāds tas bijis vēl nesen... kā aprakstos rakstīts – izbraucams ar mazu mašīnīti, kas var bedrēm apbraukt apkārt, vai lielu džipu, kas var pārbraukt pāri... Tuneļiem, gan naudiņas nav pieticis – kalnainajā daļā dienvidos šoferiem diezgan ko turēt. Pirmais hotelis – Ermiri Palace. Ar četrām zvaigznēm, izskatās nesen celts. Tik nejēdzīgu telpu plānojumu nebija nācies redzēt – it kā viss ir, dārgs arī, iespējams, bet kaut kā nepārdomāti sabūvēts un iekārtots... No rīta uz brokastīm laikam ieradāmies par agru – jocīgā paskata albānis – apkalpotājs nebija paspējis izdzenāt nakts kustoņus; viens ūsas kustinādams naski skraidīja no šķīvja uz šķīvi, otrs tekalēja pa grīdu. Kruja – pirmā pietura. Esam tikai mēs, un... daži japāņi. Suvenīri bagātīgi, visādas arhaiskas lietas un veci darba rīki pa vidu; cenas nevar salīdzināt ar Horvātiju. Pieņem arī EUR. Paļaujos ekskursijas biedra piemēram, un nosūtu uz mājām atklātni – marka 40 leki. Krujas muzejs slēgts. Durres. Aizejam līdz jūrai, tad atpakaļ. Nu nekas, galīgi nekas... ..., itāļi tā pavairāk. Tirāna. Izbraucam ar autobusu šurpu turpu; 1 stunda brīvais laiks. Mērens haoss, daudz poliču... Nu nevar 1 stundā gūt sakarīgu iespaidu... izskatās diezgan prasti. Gulēt, gulēt – uz Sarandu pie Grieķijas robežas. Pa tumsu draiskie pagriezieni šķiet bezgalīgi. Tradicionāli – ap pusnakti, esam klāt hotelī. Nākamā diena – brīvsolis. Varētu aizbraukt uz Korfu salu, bet satiksme domāta grieķiem, ne albāņiem: kuģītis no rīta brauc no Korfu uz Sarandu, vakarā atpakaļ... Plānveidīgi apgūstam pilsētiņu. Tieši pie viesnīcas – pāri ielai – jūra (šķiet, Jonijas jūra). Ar pirts čībām var tikt peldus, citādi akmeņains... Varu teikt, ka šovasar esmu dažas minūtes paplunčājies Adrijas jūrā un Jonijas jūrā, tikai Baltijas jūrā nav sanācis... Pilsētiņa neliela, bodītes, tirdziņi. Viesnīcas apkalpotājs divas dienas pēc kārtas brokastīs pie katra galdiņa sēdošajiem jautāja vienu frāzi: „Tee oder Cofee”, kad praktiski visi atbildēja: „cofee”, viņš purināja galvu un savā mēlē skaidroja, ka kafijas nav... Tāpat viņš jautāja – „ceptas olas vai vārītas”, un, neatkarīgi no atbildes, nesa to, kas pagadījās pa rokai... Amizants tipiņš. Atpūtāmies labi. Prombraucot no rīta karstais ūdens viesnīcā vairs nebija, laikam savu kvotu bijām notērējuši pirmajā dienā... Objekts - Gijokastera; tur vietējie gatavojās kādam folkloras festivālam – tīrīja ceļu, cirta krūmus uz cietoksni, kur tam jānotiek. Mājas ar akmens plākšņu jumtiem. ...Viss, pietiek sapņu zemes – pasakainās Albānijas (apmēram tā saucās ceļojums). Grieķija. Nezinu, kāpēc, bet līdz ar robežu, pat nedaudz pirms, aina apkārt mainās – zaļāks, tīrāks, sakoptāks. Tādi paši dienvidnieki, bet ir atšķirība. Meteoras klosteri. Mūki pārceļoties uz citām vietām – pārāk nemierīgi tūristu dēļ. Klintis, protams, unikālas. Kalambaka. Kolektīvi dodamies pusdienās kādā ēstuvē. Jāņemot grieķu salāti, vēl daži tipiskie ēdieni – varēšot sajust atšķirību ar to, ko gatavojot pie mums. Tiešām, grieķu salātus paņēmu, arī atšķirība bija jūtama – tikai grieķiem par sliktu. Grilētā jēra (varbūt veca auna) gaļa bija cīpslaina un sadedzināta, jogurts bija rūgušpiens ar medu un pāris riekstiem; tas viss par nieka EUR 17.- Sāka gribēties uz mājām; tas arī bija tālākais punkts... Nākošā diena Kavallā – brīvsolis. Apgūstam pilsētu. Sens akvedukts, veci mūri, laiska dzīve, kaķi... Vismaz pāris vietās veikaliņos ķīniešu preci tirgo paši ķīnieši. Palaidu garām iespēju noplunčāties vēl arī Egejas jūrā; atstāsim nākošai reizei – te varētu arī atgriezties. 80km līdz Bulgārijas robežai. Izskatās, ka labākais veids, kā nokļūt uz Grieķiju ir lidmašīna. Bulgārijas dienvidus biju iedomājies citādus – atkal mēsli, vienmuļas, brūnganas pļavas, krūmeļi, aitu bariņi, kazas. Tāda pati Albānija, tikai bez „meršiem” – pavīd arī „Žiguļi”, GAZ, ZIL, pāris vecu ZISu. Nobraucam gar Sofiju – vētraina būvniecība, ceļ un būvē visu pēc kārtas, top lieli tirdzniecības centri. Ceļi taisni, taisni, samērā labi, brauciens garlaicīgs. Kontrasts ar Grieķiju – tā zaļa, koša, baltas mājas, tīrs, eiro... Velosipēdu nav, traki daudz tādu divātrumu pļerkšķu – ne skūteri, bet mopēdi ar palieliem riteņiem. Izbraucot no Bulgārijas – Veliko Tirnava. Uz cietoksni negāju, aizskrēju uz pilsētu – iespaids uzlabojās, daudz veikalu, lēts un garšīgs saldējums... Vēl km un bulgāri izlaiž no valsts. Donava, un otrā krastā nākošā valsts – Rumānija. „Venok Dunaja”, kā Pjehas dziesmā... Drīz satumst, izskatās tā kā tīrāks... maniem priekšstatiem ne visai atbilst – čigānu valsts taču... 21.30 esam pie Čaušesku pils Bukarestē. Esot 400 māju nojaukts, lai būtu vieta, kur celt... un bulvāris no pils taisīts līdzīgs Elizejas laukiem Parīzē. Pils esot otrā lielākā administratīvā ēka pasaulē aiz Pentagona; pabeigta tai pašā gadā, kad pateicīgā tauta Čaušesku nošāva. Bet ēkas un laukumi grandiozi – priecē acis, ir uz ko paskatīties. Rumāņi asfaltē ielas, ceļ mājas; šosejas arī normālas. Viens tāds diktators – un šitāds rezultāts... no laba prāta nekas nebūtu sanācis. Kaķu zemes ir beigušās – šī ir viena īsta suņu zeme: sētas kranči, pa vienam un bariņos, klibi un noplukuši, suniskām acīm sagaida mūs jau uz robežas. No rīta skats uz Bukaresti stipri piezemētāks, pelēkāks. Viesnīca „Ibiss” nedaudz moderna – tualete istabas stūrī aiz stikla durvīm, duša 1m no gultas, arī aiz stikla; izlietne istabā. Brokastis diētiskās – pēc franču parauga: kruasāns, rūgušpiena trauciņš, marmelāde, ābols... Virziens – austrumi. Līdzenums. Lauki, lauki līdz pašam apvārsnim: kukurūza, vīnogas, saulespuķes, vietām arbūzi. Izskatās viss apstrādāts, tīrs, mēslu nav. Aitas, kārnas govis. Garlaicīgi. Gan Bulgārijā, gan Rumānijā ceļu policija nesnauž – pa 1 dienu Bulgārijā redzējām vismaz 5 posteņus. Ap Satu Nou ceļi paliek sliktāki, pauguri, līkumi. Moldova. Robežpunkts Leuseni. Mūs sagaida un pavada pāris suņu žēlām acīm. Arī uz šo valsti autobusi rindā nestāv, bet pieklājības pēc kāda stunda jānīkst. Pasēs zīmogs, somās nelien. Laikam pirmais robežpunkts, kuru rotā lielas, krāšņas puķu dobes ar dažādu krāsu rozēm. Aiz robežas – zosu bari, sarkanos dakstiņu jumtus nomaina pelēks šīferis. Kišiņeva jeb Chisinau. Žiguļi un dārgas rietumu mašīnas – tāpat kā pie mums. Ādas apavu fabrika – eksportējot apavus uz ... Itāliju. Moldovā 4 milj. iedzīvotāju, platība 350x150km. Dienvidos Gagauzijas autonomā republika, austrumos – Piedņestra, kas izveidojusies 1992.gadā; neviena valsts to nav atzinusi. Ukraina. Kārtējais suņu pāris uz robežas, šoreiz trīs stundu nīkšana. Visi alkohola krājumi tiek laimīgi pārvesti, neko īpaši nepārbauda. Ļvovā biju pirms dažiem gadiem, iespaids palika slikts. Šoreiz gide izvadā pa pilsētas centru, kur visādi kultūras pieminekļi, baznīcas, utt. Staigājam, kā ierasts, pa tumsu, bet savs šarms tur ir. Viesnīca, jeb „gotelis „Dņister”” ir padomju laiku, un labākais šajā braucienā. Paspējam 22.10 uz viesnīcas restorānu; cenas draudzīgas – ap četri lati, ēdiens arī pa garšai. Eksotika beigusies. No rīta fantastisks zviedru galds – silto ēdienu izvēle, mērces, garšvielas, sulas, deserts, maizītes, utt, utt. Pāris vāciešu autobusi reizē ar mums... varu galvot, ka nākamajā starpsezonā tur būs pilns ar vācu pensionāriem – pie viņiem par tādu naudu tā nebaro. Vārdu sakot, iespaids par Ļvovu jūtami uzlabojies; vēl tikai Polija un Lietuva – 03.30 (atkal tumsā) Rīga... Albānijā, Melnkalnē, Bosnijā, Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā un Moldovā biju pirmoreiz. Mirkļa iespaids – Grieķijā un Rumānijā vajadzētu atgriezties, Ukrainā arī, bet pa citu maršrutu; citur – paldies, lai viņi iztiek ar sevi...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais