Pārdomas par Ņujorku, mājupceļā virs Atlantijas okeāna

  • 9 min lasīšanai
Man ari gadījās būt Ņujorkā, te dažas piezīmes , kas tapa 9 stundu garajā lidojumā no JFK uz Šarla de Golla lidostu Parīzē. Raksts tapa laiak sprīžos starp snaudieniem, kas ir neatņemama daļa šo garo pārlidojumu laikā. Lielā pilsēta, Lielais Ābols, lielo sapņu un aso stūru Pilsēta – lai kā to nesauktu – atrodas uz salām tieši Atlantijas okeānā un administratīvi sadalīta vairākos lielos rajonos: Bruklina, Bronksa, Kuniza, St.Ailenda un, protams, Manhetena. 7,5 miljoni cilvēku izvietojušies nosacīti nelielā platībā. Iedzīvotāju sablīvētība un nepieciešamība dzīvot burtiski otram uz galvas, kā arī neprātīgs dzīves temps pēdējos simt piecdesmit gados ņujorkiešus pārvērtušas pilnīgi unikālā cilvēku tipā. Viņi ir mūžam ar kaut ko aizņemti, vienmēr steidzas, bet atšķirībā no rīdziniekiem priecājas par katru, kurš tajā ierodas, vai tas būtu vienkārši viesis vai labāku dzīvi meklējošs imigrants. Visi labi saprot, ka tā ir pilsēta – Zelta teļš vienlīdzīgu iespēju valstī. Tāpēc visu amerikāņu, un, it sevišķi ņujorkiešu, galvenais lozungs ir: Time is money! Neskatoties uz savu kosmopolītismu, pilsētas iedzīvotāji strikti nodala cits citu – iedzimtajos no Vestsaidas un Īstsaidas, Kvīnsas un Bruklinas, Hārlemas un Bronksas. Identifikācija notiek gan pēc izrunas, gan uzvedības manierēm un apģērba stila. Flat Iron District (slavenā naktskluba Gludeklis rajons) iedzīvotājs atšķiras no East Village (imigrantu rajons, viens no kontrkultūras centriem) iedzimtā. Bet Greenwich Village (bohēmas rajons) atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga no Upper West Side (aristokrātijas rajons). Vairumam no Ņujorkā iebraukušiem cilvēkiem tā, protams, asociējas ar Manhetenu. Manhetenas salu rietumos apskalo Hudzona, bet autrumos – Austrumu upe. Tā ir sadalīta kvadrātos un taisnstūros. Visas Manhetenas ielas, kuras iet no ziemeļiem uz dienvidiem, saucas par avēnijām, bet šķērsielas no rietumiem uz austrumiem Street. Virszemē notiek autotransporta un gājēju kustība. Visas ir vienvirziena ielas, pie tam ielās ar kārtas numuriem kustības virziens notiek austrumu virzienā un otrādi. Tas ir samērā parocīgi drošības ziņā, jo jebkura sadursme, izbraucot pretējā kustības joslā praktiski izslēgta. Toties automašīnu sānu buktes nav saskaitāmas! Taču izskatās, ka ņujorkieši tam nepievērš pārāk lielu uzmanību, un automašīnas sānus trin uz nebēdu, kad jāiebrauc stāvvietā vai ar bamperiem grūsta kaimiņu mašīnas, braucot no tās ārā. Ar visu šķietami labo kustības organizāciju sastrēgumi Manhetenā ir drausmīgi. Bet sastrēgumi nav stāvoši (kā Rīgā), bet gan lēni lienoši. Protams, ievērojami ērtāk ir peldēt limuzīnā, klausoties mūziku un iedzerot pa malkam šampanieša no ledusskapja. Tā tas ir gadījumā, ja jums ir tik daudz naudas kā Bilam Geitsam un jūs nekur nesteidzaties. Jāsaka, ka neskatoties uz savu manierīgi stīvo imidžu, šīs automašīnas par gluži saprātīgu cenu (pēc amerikāņu kritērijiem) izīrē, un tajos vizinās pat zilās apkaklītes, īpaši, kad jāsagaida paziņas JFK lidostā un jābrauc atpakaļ uz pilsētu vai otrādi. Tomēr laika samaksas sistēma sastrēgumstundās var iecirst pamatīgu robu jūsu budžetā. Atsevišķs stāsts ir Ņujorkas taksisti. Yellow Cab jeb dzeltenās automašīnas – tas ir licencēts pārvadājumu veids Ņujorkā. Ja uz jumta zibsnī numura zīme, taksometrs ir brīvs, un to var nolīgt. Ja zibsnī uzraksts Off Duty – taksistam ir pārtraukums vai viņš vienkārši brauc mājās pēc savas maiņas beigām. Pēc pastāvošiem noteikumiem taksometra vadītājs ne tikai aizved jūs uz norādīto vietu, bet pilnībā pakļaujas visām pasažiera prasībām, piemēram, automašīnā nesmēķēt, atvērt vai aizvērt logu, izsēdināt vai pa ceļam uzņemt pasažierus. Viņam nav tiesību jautāt par galapunktu līdz brīdim, kamēr pasažieris taksometrā neieņems savu vietu. Katrs no šo prasību pārkāpumiem var kļūt par iemeslu neapmierinātam klientam vērsties Taxi&Limousine Commission. Komisija tiesīga atņemt noteikumu pārkāpējam licenci, tātad iztikas līdzekļus, tāpēc lielākais vairums Ņujorkas taksistu ir ļoti laipni. Cita nelaime, ka taksista darbs ir viens no populārākajiem peļņas gūšanas veidiem starp jauniem imigrantiem. Neskatoties uz to, ka licence tiek izsniegta tikai ar noteikumu, ka interesents pārvalda angļu valodu un pazīst pilsētas karti, nereti sastopami dzeltenie kebmeņi, kas nespēj saprast, ko pajautājis pasažieris, bet par jēdzīgu atbildi vispār nav ne runas. Pie tam šoferis samērā brīvi un pārliecinoši rullē tikai viņam vien zināmā virzienā. Ja precīzi nezināt, kurp braukt, ceļš var būt ilgs un mokošs. Ņemiet vērā: tikko mašīna izkustējusies no vietas, skaitītājs noskaita 20 centus par katriem 300 nobrauktajiem metriem, neskaitot 1,5 _ USD par iesēšanos. Tad nu, pirms uzsaukt : go!, pārliecinieties, vai draivers sapratis, uz kurieni jābrauc. Novēloti strīdi būs tikai nervu bojāšana. Taksisti pieņem kredītkartes, bet priekšroku dod dzeramnaudām. Tās parasti ir 10-15% no skaitītāja stāvokļa pēc pasažiera ieskata, t.i., sākumā taksists jums noskaita atlikumu līdz pēdējam centam, un tikai tad jūs viņam šo dzeramnaudu pasniedzat. Ja pret pasažieriem taksisti ir pati laipnība, tad pret saviem amata brāļiem – izaicinoši agresīvi. Ieraugot pacelto roku, ikviens taksists metas pie klienta pa galvu, pa kaklu pat tad, ja stāv ielas pretējā pusē. Uzspļaut kaut kādiem noteikumiem! Nepalaist garām savu izdevību! Par to principā zina arī visi satiksmes dalībnieki, ieskaitot Lielās pilsētas policiju, izturoties pret dzeltenajiem ja ne iecietīgi, tad vismaz ar izpratni. Galvenais – ja pirms sevis, aizmugurē vai blakus redzi Yelolow Cab, esi modrs, iespējams pats negaidītākais manevrs. Betona džungļu likums skan: Izdzīvo veiklākais! Eksistē, protams, gypsy, bet viņu automašīnas neiziet regulāru tehnisko inspekciju un diez vai viņiem ir civiltiesiskās apdrošināšanas polise. Ja automašīna nav licencēta, tai nav tiesību būt dzeltenā krāsā. Tādās sēsties nav ieteicams, iespējami dažādi ekscesi – no vienkāršas apskaitīšanas līdz atklātām rupjībām. Pazemes pasakas Un tomēr vairums Ņujorkas iedzīvotāju ziedo komforta iespējas limuzīnā un adrenalīna izdalīšanos, braucot ar ņujorkiešu taksi draiveriem un izvēlas veco un ne pārāk labo pazemes dzelzceļu, braucot tajā, var nokļūt, kur vien vēlies un pietiekami ātri. Lai kā arī nebūtu, līniju kopējais garums – 1142 km un 469 stacijas. Pazemē pēc astoņiem vakarā sievietēm vienām pašām nevajadzētu doties, bet no Hārlemas un Bronksas rajona stacijām ceļveži parasti iesaka izvairīties visiem un jebkurā diennakts laikā. Tā vien gribētos teikt: Lūk, brīvās pasaules vaibsti! Tomēr nemaz jau tiks briesmīgs tas pazemes vilciens nav, īpaši, ja brauc dienā, kaut pirmais iespaids par pustumšo Ņujorkas pazemes valstību, kurā ar briesmīgu troksni nesas drausmīgi vagoni, kas apdauzīti no iekšpuses un ārpuses, protams ir drūms. Apmeklējot pazemes vilcienu dienā un redzot stacijas, kuras pilnas ar aizdomīgām latino-afro-amerikāniskām personām, esi drošs, ka vairumā situāciju tas beigsies ar nekaitīgu: Sveiks, mans brāli! Es par mieru! To novēlu arī tev! Naktīs gan šajā valstībā gadās dažādi trilleri. Toties apakšzemes vilciens strādā 24 stundas diennaktī bez brīvdienām, bet arī visbriesmīgākie tipi savukārt baidās no NYCPD – New York City Police Department) brašajiem zēniem. Bišu strops ar nosaukumu Manhetena Pilsēta ir dzīvespriecīgs mazulis, bet tu tikai sarkana krāsa, kuru viņš nolaiza no savas rotaļlietas, – tā par Lielo pilsētu rakstīja O.Henri pagājušā gadsimta sākumā. Ņujorkieši ļoti mīl savu pilsētu, viņi ar to lepojas, neatkarīgi no tā, kurā rajonā dzīvo. Pat pēc simts gadiem O.Henri frāzei: „Ņujorkā neatļausieties risku pilnā balsī paziņot, ka debesskrāpis Gludeklis pēc savām arhitektoniskajām formām ir neglītāks par Milānas baznīcu, ja jūs, protams, neesat nenormāls,” joprojām ir dziļa jēga. Ļoti grūti izdalīt tieši to vienīgo faktoru, kurš Ņujorku pārvērš mūžīgi dūcošā bišu stropā. Tur viss ir kopā: steidzīga grūstīšanās un steiga Manhetenā, automašīnu sirēnas, avīžu iznēsātāju un hotdogu pārdevēju saucieni, saksofona raudas vai bandžo sausā strinkšķināšana, motociklu brākšķēšana, policijas patruļu mašīnu un ugunsdzēsēju sirēnu kaukšana… Par maz? Pielieciet bremžu kaukšana ik brīdi, pazemes vilciena dunoņu, kuteru svilpes ostā un izbraukumu helikopteru tarkšķēšanu virs Brīvības Statujas. Viss tas Ņujorkā notiek ik sekundi un vienlaikus. Tā ir Manhetena. Jau pēc pusstundas liekas, ka tu šeit reiz jau reiz esi bijis, un viss atrodas kaut kur tuvumā: Centrālais parks un Empairstrītbuilding, Taimskvērs un Rokfellera centrs, un tas pats Gludeklis. Jā, un tikai Pasaules Tirdzniecības centra Dvīņu debesskrāpja vairs nav… toties Mūsdienu Mākslas, Dabas vēstures un Gugenheima muzejs,atrodas vecajā vietā, arī Brodveja ar tās neskaitāmajiem teātriem, Evitu, Čikago un citiem mūzikliem turpat vien ir. Būtībā nav svarīgi, ko darīt un kurp doties Ņujorkā, jo pilsēta pati par sevi ir tāda, ka tajā var raudzīties bez paguruma, katru reizi atrodot jaunas iezīmes mūžam mainīgajā un pazīstamajā sejā. Grīnvičas lauki Greenwich Village vai vienkārši lauki – tā to sauc vietējie iedzīvotāji, ir viens no iemīļotākajiem pilsētas rajoniem. Visā pasaulē tas pazīstams ar savu bohēmisko dzīvi. Mierīga atmosfēra, vēsturiski nostūri, neskaitāmi tirgotavas, geju bāri, parks Vašingtonas laukumā, uz kuru pilsētnieki brauc kopā ar ģimenēm, lai atpūstos un izklaidētu bērnus – tas viss laukos pievelk gan vietējos, gan iebraucējus. Lūk tirgotavas, kur var nopirkt īstus talismanus, kurus izgatavojušas indiāņu amatnieki, Amerikas pamatiedzīvotāji, kaut kur indiāņu rezervātos. Bet lūk antikvārie veikali u.c. Visu Ņujorkas radošo spēku centru reputācija laukos sākusi nostiprināties ja kopš 20.gadsimta, kad šeit ieradās pirmie artisti un rakstnieki. Viņiem sekoja arī džeza mūziķi, kuri spēlēja savus blūzus vēlāk pasaules slavu guvušajos klubos Zilā nots un Lauku avangards, kuri veiksmīgi izdzīvojuši līdz pat šodienai. 40.gados Greenwich Village bija pazīsta kā galvenā geju pulcēšanās vieta. Neskaitāmās kafē Bleikerstrītā ierauj ņujorkiešu 50.gadu bītņiku un 60.gadu hipiju atmosfērā. Tieši šeit pats Bobs Dilans radīja savu pirmo darbu. Šeit kādu laiku dzīvojis Džimmijs Hendrikss, bet Rollingstoni ierakstīja daudzus albūmus. Šajās ielās var satikt praktiski visu, ko vien vēlies. Strawberry Fields forever Vislabāk saprast, cik nenovērtējama oāze pilsētas stikla un betona milžu vidū ir Centrālais parks, var no pēdējā Empairsteitbilding stāva. Tas ir kā milzīgs, zaļš taisnstūris, kura laukums ir 337 ha un kuru no visām pusēm ieskauj debesskrāpju asie stūri, bet ļaužu pārpilnās ielas rada pārsteidzošu kontrastu. Nokāpjot zemāk un paejot pa 72.ielu, vērojams, ka ļaužu pūlis pamazām izretinās, no skrējiena pāriet soļos, tu ieej kuplā alejas zaļumā un iekāp tuvākajā peļķē… Centrālajā parkā var ieraudzīt arī zālē izstiepušos bankas klerku sniegbaltā kreklā ar kaklasaiti un jaunus pārīšus, kas kaislīgi skūpstās, un večiņas ar sniegbaltiem matiem, sēžot uz soliņiem ar grāmatu rokās, un džentlmeņus pastaigā. Parka iekšienē ir pat mazs zooloģiskais dārzs ar izklaidēm bērniem. Bērni ļoti mīl piesēst uz bronzas soliņa, kur jau ērti novietojies pats labākais pasaku rakstnieks pasaulē Hanss Kristians Andersens. Bet pavisam netālu apmetusies kompānija bronzā – Trusītis, Češīras kaķis un, protams, Alise. Bet pati apmeklētākā vieta parkā Strawberry Field, Zemeņu pļava. Uz šejieni pielikt roku pie mozaīkā izliktā akmens apļa ar uzrakstu centrā – IMAGINE, pieminot Džonu Lenonu, atnāk cilvēki no visas pasaules. Viņš dzīvoja tuvumā, pavisam blakus Centrālajam parkam. Ļoti negribas aiziet no šī klusā stūrīša ar pilīm, ezeriem, strūklakām un vēsumu, atkal iznākot uz kvēpiem un deguma pilnajām Lielās pilsētas ielām. Bet neko darīt: NYC gaida. Pats skaļākais pasaules krustojums, ja ticam pašiem amerikāņiem un pazīstamajai Rekordu Grāmatai – ir Times Square. Tas ir vietā, kur Brodveja šķērso 42.ielu un 7.avēniju. Atliek pagriezt galvu un ieraudzīsi daudz interesanta: kovboju Marlboro, kurš kūpina dūmus tieši uz nama sienas, daudzos kinoteātrus, kas nonstopā strādā apakšējos stāvos, milzu daudzumu krustu uz afišām. Šo krustu dēļ, kas apliecina zemas morāles pakāpi, 60.gados Taimskvērā pati bīstamākā iela bija Midtown. Tajā kopā lasījās bīstami maniaki, tur vazājās visu vecumu un ādas krāsu nelieši un pilsētas ārprātīgie. Blakus US Army iesaukšanas punktam atrodas Centrālā kase, vienīgā vieta, kur var nopirkt biļetes uz Brodvejas mūzikliem. Starp citu, Taimskvērs oficiāli skaitās teātru un Brodvejas teātru pirmsākuma centrs. Bet virs galvas – mūžīgi skrejošās ugunis ar Ņujorkas Fondu biržas uzrakstiem, kuras stāsta par Dou Džonsa indeksa stāvokli un liek pārliecināties, ka jūsu akcijas kotējas. Vai otrādi. Pati NYCE, protams, atrodas Jollstrītā. Jaungada naktī Taimskvērā tradicionāli sapulcējas ap miljons cilvēku, lai redzētu, cik skaisti tieši pusnaktī no One Times Square ēkas noripos neona bumba, kas simbolizē gada beigas. Pati darbība aizņem aptuveni 90 sekundes, pēc tam atnākušie slaisti atlikušo nakts daļu vai nu līksmojas, vai izklīst pa mājām. Ņujorka – šis nosaukums domāts visai pārējai pasaulei. Pašiem ņujorkiešiem – Big Apple. Neviena no planētas pilsētām, pat valstu oficiālās galvaspilsētas, neiedrošinātos tik augstprātīgi nosaukt sevi par Pasaules Galvaspilsētu, kā to dara pilsētā pie Hudzonas. Kaut gan, no otras puses, jāatzīst, ka neviens to pat nav mēģinājis apstrīdēt. Var jau atzīties mīlestībā šai pilsētai, bet dzīvot tajā var tikai tad, ja mīli trokšņus, kņadu un neprātīgo ikdienas skrējienu. Ābols no ābeles tālu nekrīt… Tad kāpēc tomēr Big Apple, nevis, teiksim, Big Pear vai Big Cucumber? Ņujorkieši labprāt pastāsta, ka 20.gados, sausā likuma laikos, Lielajā pilsētā notika džezmeņu iebrukums, bet Hārlemā, šīs pašas resno mūzikas galvenajā rašanās vietā, visi – sākot ar Benu Gudmenu līdz Kauntam Beizijam un Glenam Milleram – visi viņi savu džeza kompozīciju rečitatīvos atkārtoja par āboliem, kuru ābelē vienmēr ir daudz, bet Ņujorka ir Lielais Ābols, vienīgais un neatkārtojamais… Skaista versija, neko teikt. Taču vesela plejāde lingvistu un vēsturnieku piedāvā citu skaidrojumu. 19.gadsimta pašā sākumā revolucionārās Eiropas bēgļu skaits Amerikā sasniedza savu apogeju. Ļoti daudz bija Parīzes aristokrātu, kuri tik tikko paglābās no Jaunavas Giljotīnas apskāvieniem. Jaunieceļotāju vidū vai nu 1803.g. beigās vai 1804.g. sākumā ar savu skaistumu, augsto izglītību un smalko audzināšanu izcēlās kāda madmuazell Klodīne de San Armona. Būdama ievērojama galminieka un pašas Marijas Antuanetes meita, Evelīna nepazuda arī Amerikas plašumos. Vēl vairāk, viņa pat gandrīz apprecējās ar jauno Džonu Hamiltonu, nākamā ASV prezidenta Aleksandra Hamiltona dēlu. Bet nezināmu iemeslu dēļ kāzas tika atliktas paša altāra priekšā. Jaunā skaistule tomēr nezaudēja dūšu un visai drīz ar bagātu un ietekmīgu cilvēku palīdzību (un tādu nebija mazums) Brodstrītā 142 – vienā no tolaik respektablākajiem rajoniem – atvēra eleganti mēbelētu salonu, kurā notika izsmalcinātas vakariņas, pieņemšanas, tur bija arī spēļu galdi… Evas salonu, kā angliskā manierē sauca tā īpašnieci, apmeklēja paši cienījamākie pilsētas iedzīvotāji. Taisnību sakot, salons gan patiesībā bija dārgs bordelis… Mīlas templī nekautrējās strādāt pilsētas skaistākās sievietes, kuras izvēlējās pati Evelīna. Vēl vairāk, viņu izpeļņa pat ļāva uzturēt pašu vīrus. Evelīna viņas sauca – mani brīnumābolīši. Pamazām tā laika laicīgās jaunatnes vidū pat radās idiomātisks izteiciens nobaudīt Evas ābolīti, t.i., apmeklēt Mīlas templi. 1838.gada 4.oktobrī izcilais Ņujorkas dīkdienis Filips Hons šādu apzīmējumu lietoja savā dienas izdevumā, krāsaini un detalizēti aprakstot paša piedzīvojumus. Par vienu no Evelīnas audzēknēm viņš sajūsmināts atsaucās sekojoši: „Ak, šī Ida, salda kā sidra ābols!” Nu un tālāk jau viss notika, ābols kļuva par Ņujorkas simbolu ar skaistu make up a la jazz.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais