Jau vairāk kā 200 gadus Siguldas viesus ceļā pa Gaujas senlejas takām pavada spieķis

  • 3 min lasīšanai
Siguldas – Vidzemes Šveices – stāvos pakalnus un Gaujas senielejas krastus bez kārtīga tūristu spieķa nemaz nevar izstaigāt! Spieķu gatavošana vietējiem amatniekiem bija un ir izdevīgs peļņas avots. Ir veselas spieķu darinātāju dzimtas, kā, piemēram, Vīganti Turaidā. Slaveni bijuši arī Kļaviņi Siguldā. Viņi ar spieķu gatavošanu sākuši nodarboties 1925. gadā. „Jānis Kļaviņš dzimis Krimuldā 1864. gadā, viņa tēvs strādājis par kalēju pie firsta Līvena. Tēvam spieķus palīdzējuši darināt trīs no sešiem bērniem. Siguldā ģimene sākusi dzīvot no 1925. gada. No Kļaviņu ģimenes sešiem bērniem tēvam spieķus gatavot palīdzējuši trīs – Pēteris, Otīlija un Lidija. Spieķi līdz ar saldumiem tirgoti Gaujas lejā pie ceļa uz pārceltuvi – kioskā, ko ģimene īrējusi no pašvaldības. Vēlāk bijis arī kiosks pilsētā. Tēvs ar spieķiem piedalījies izrādēs. Dēls Pēteris iemācījies gatavot īpatnējus, virpotus spieķa galus. Kļaviņu spieķi bijuši greznoti ar izgrieztām dzīvnieku figūrām. Jānis Kļaviņš dēvēts par Siguldas „spieķu karali”, viņš pagatavojis speciālu spieķi ar uzrakstu arī prezidentam Kārlim Ulmanim. Kļaviņi spieķus beiguši gatavot ap 1934. gadu. Bijušas grūtības ar materiālu sagādi, traucējusi arī lielā turaidiešu un krimuldiešu konkurence”. Agrāk ceļinieks bez spieķa tālākā ceļā negāja - ar to varēja atvairīt gan niknus suņus, gan uzbrucēju, ja tādu gadījās sastapt. Uz spieķa varēja uzmaukt arī ceļasomu vai pauniņu un pārlikt pār plecu. Spieķus gatavo no lazdas, kadiķiem, krūkļiem, vītoliem, ievām – lokanām koku sugām, kuras var likt, lai iegūtu spieķa rokturi. Kokus iepriekš sutina, pēc tam galu apliec ap speciālu apaļu koka formu un nostiprina. Kad koks izkaltis, to noņem no formas un izrotā. Sākumā spieķi bijuši pavisam vienkārši, nemizoti, bez rotājumiem. Vēlāk spieķiem nomizota tikai roktura daļa. Pakāpeniski tie iegūst gan iededzinātos rakstus, gan krāsojumu, gan zaru vietās izgrieztās velnu un dzīvnieku galviņas. Katru spieķi rotā uzraksts „Sigulda”, un katrs meistars to darina citādāku. Gadsimtu mijā un 20. gadsimta sākumā zēni ar spieķu saišķiem bija redzami gan Turaidā, gan pie Gūtmaņalas, gan pie Siguldas prāmja un dzelzceļa stacijas. Lejas Bestu māju saimnieks Jānis Kalniņš atminas: „Puikas nesa spieķus uz Siguldas staciju un Gūtmaņalu, varēja trīs rubļus nopelnīt. Kungi sauca pie galda, deva limonādi, lai padzeras. Spieķus sasēja buntē pa 20, 30 un pār plecu nesa uz Siguldu. Spieķus taisīja no krūkļiem – sacirta mežā ar cirvīti, sutināja pelnos, arī lielajos lopu katlos. Uztaisīja liecamo, rokturi salieca un atstāja, lai izžūst. Mizu noņēma tikai rokturim, pārējo atstāja. Pēc tam nomizoja un vietām apdedzināja. Bija koka puļķis ar dzelzs drāti, to ielika ugunskurā, sakarsēja un iededzināja izgreznojumus.” Šobrīd čaklākie spieķu meistari ir Vīganti no Turaidas – no slavenās plostnieku un spieķa gatavotāju dzimtas. Viktors Vīgants atminas: „Vecaistēvs Andrejs Vīgants man mācīja, kā spieķus taisīt. Tie bija nemizoti. Tikai galviņu nomizoja, ar nazi mizā grieza tos ornamentus – tā arī mani mācīja vecaistēvs. Ar karstu dzelzi ornamentus iededzināt sāka vēlāk. Mans tēvs ar kā puika ar spieķiem gājis, es ar nesu pārdot ap 1943. gadu, bet bija kara laiks, tirgošana negāja.” Sieva Vija Vīgante papildina: „Trīs bērni mums jau bija, kad gatavojās iesaukt vīru kara dienestā, tad mācījos tos spieķus taisīt, lai var kaut kā iztikt – ap 1958. gadu. Sākumā taisījām baltus un devām citiem apstrādāšanai, maz varējām nopelnīt. Sākumā musturus dedzināja ar dzelzs drāti – iesita drāti koka puļķī, salika plītī vairākas drātis, sakarsēja un tad dedzina. Taisa pa partijām – noloka kādus 50, tad taisa ornamentus, tad uzraksts „Sigulda” jāspiež un spieķis jālako. Kādi 6 musturīši man ir – skujiņa, rudzu vārpiņa, čūskiņa, rūtiņa, saulīte, zāģzobiņi, vainadziņa raksts, tad vēl strīpiņas, krustiņi, punktiņi – neviens štoks nav vienāds! Tad vēl galviņas ar radziņiem uzdedzina (sevišķi zaru vietās) – Siguldas briedīšus, sunīšu. Agrāk par velniņiem sauca. Ir speciālie jeb visresnākie spieķi, resnie, vīriešu un sieviešu spieķi, skolēnu, bērnu, mazie un vismaziņākie – suvenīrspieķīši. Bērniem patīk ar krāsojumu, bet lielos spieķu pircēji negrib krāsotus. Krāso ar zaļo un sarkano tušu. Esmu augusi 13 bērnu ģimenē, visi tikām pie darba radināti. Mani trīs bērni arī spieķus taisa. Kad bija maziņi, iemācījās kasīt, dedzināt, paši sev nopelnīja kādu kapeiku, lai gan mēs, lielie, palīdzējām. Tagad man jau ir trīs mazbērni.” Tūristu spieķis ir Siguldas raksturīgākais suvenīrs, pazīstams gan 19. gadsimta Siguldas „Alpu taku” baudītājiem, gan šodienas dabas klusuma un krāsu mīļotājiem. Ne katrai vietai Latvijā ir savs simbols – siguldiešiem ir! Informācija pārpublicēta no grāmatas „Sigulda novadmācība”, izdevējs Siguldas Valsts ģimnāzija, 2002. gadā. Grāmata tapusi sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu, Gaujas nacionālo parku un Siguldas zonālo valsts arhīvu. Par godu Siguldas raksturīgajam suvenīram, 2007. gadā uz pilsētas 800 gadu svinībām tika atklāts Spieķu parks, kurš atrodas krustojumā starp Cēsu un Poruka ielām. Siguldas Reģiona Tūrisma biedrība nu jau otro gadu piedāvā iespēju iepazīt Siguldas reģionu izmantojot atlaižu karti „Siguldas spieķis 24”. Informāciju par karti un apskates vietām var atrast www.tourism.sigulda.lv


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais