Wc bez papīra, atrakcijas kokos un citi brīnumi

  • 7 min lasīšanai
Kādu nedēļas nogali paziņa uzaicināja mūs ciemos uz Malaiziju, ilgi nedomājot piekritām, galu galā - es tur vēl neesmu bijusi, nav tālu (no Singapūras) un nebija arī citu plānu konkrētajai nedēļas nogalei. Ar autobusu Singapore - Kuala Lumpur piektdienas vakarā ieripojam Malaizijā. Izbraukuši bijām 20.00 vakarā, un ar visiem korķiem (jo ir garās brīvdienas - pirmdiena brīva, jo beidzas ramadāns), Malaizijas robežu sasniedzām 21.44. Vēl gan pāris stundas jākratās līdz Malaizijas galvaspilsētai Kuala Lumpur, ap vieniem esam tur. Mūsu paziņa Ryan solījis mūs savākt ar mašīnu, kamēr viņu gaidām, pārdesmit malaiziešu izcelsmes vīrieši, piedāvā savus teksi pakalpojumus (teksi = taxi malaiziešu valodā), kurus, protams, atsakām. Par Kuala Lumpuru atsevišķi būs cits stāstiņš, jo šoreiz no pašas Kuala Lumpuras tikai no attāluma redzu slavenos dvīņu torņus, televīzijas torni un visu citu, ko ar aci noķēru pa mašīnas logu naktī.. Ryan dzīvo nedaudz ārpus pilsētas, tāpēc KL atgriežamies tikai pirmdienas pēcpusdienā, lai noķertu savu autobusu apakaļ uz Singapūru. Ryan atbrauc kopā ar savu draudzeni Andrea. Abi šķiet tīri feini cilvēki, turklāt arī saprātīga vecuma (Ryanam 26, Andrea - 24, abi patiesībā izskatās krietni jaunāki). Ryan dzīvo kopā ar vecākiem feinā privātmāju rajoniņā. Vecāki jau guļ, bet mūs priecīgi sagaida divi suņuki, no kuriem viens vēl ir kucēna prātā, jo nav vēl pat gadiņu sasniedzis. Man, suņumīlei, protams, lielie prieki - izdauzos ar sīko suņu, par ko šamais šķiet dikti priecīgs. Mums ar draugu tiek piešķirta Ryan istaba, pats viņš kopā ar Andrea guļ lejasstāvā. Pie mums paliek arī suņuks (vārdā Sky), kurš gan nakts vidū uzmodina mani augšā, ar ķepu dauzīdams pie durvīm, ka grib ārā.. Malaizijas wc un Andreas eksotiskie dzīvnieki Nākamajā rītā pa ceļam savācam vēl pāris Ryan draugus un dodamies uz kādu ēstuvīti brokastīs. Ēstuvītē man apetīte tāda pašvaka, jo rodas šaubas par higiēnas normu ievērošanu un tamlīdzīgām lietām, bet izsalkums dara savu - kaut ko no visa uz galda saliktā tomēr ieēdu (rīsus un maizi). Negribas bojāt apetīti tiem, kuri šobrīd ēd, bet superīgs skats man pavērās, kad ēstuvītē meklēju dāmu istabu - virtuves darbiniece norādīja uz kādu nolaistu kambari, kurā pilns ar sīkiem, rāpojošiem kukaiņiem (brr), un divas durvis, no kurām vienas vaļā un visā krāšņumā paveras skats, kā kāds jauns puika nokārto savas vajadzības.. Noskurinos un cenšos izlikties, ka neko neesmu redzējusi. Vajadzība galu galā spiež. Papīra tualetē viņiem bieži vien nav, jo, izrādās, tādu viņi neizmantojot (paldies dievam, Ryan mājā ir pavisam NORMĀLA wc), tā vietā ir kkas līdzīgs šļūtenei un caurums grīdā - stāsta, ka tā viņi apmazgājoties pēc wc apmeklējuma. Pēc brokastīm ieskrienam pie Andrea mājās, kurai mājās ir ne tikai septiņi (!) suņi, to skaitā maziņš retrīvera kucēniņš (es, protams, atkal sajūsmā!), bet arī vismaz trīs iguanas, skorpions, kurš tikko dzemdējis vēl kādus deviņpadsmit mazus skorpioniņus.. Nē, tas viss nav uz palikšanu, izrādās, Andrea tirgo eksotiskus dzīvniekus, tāpēc.. Man palaimējas nofotogrāfēties ar divām iguanām..(vai, kādi mazi nadziņi ieķeras man rokā!). ** Es vs manas lielākās bailes Tālāk atkal savācam kādu Ryan draugu un dodamies uz Bukit Cahaya, kur plānots izmēģināt Skytrex piedāvātās atrakcijas. Vai tad man kāds pirms tam iedomājās pastāstīt, kas tas tāds ir un vai es piekrītu? Nē!! Un Ryan turklāt no visām piedāvātajām bija izvēlējies pašu trakāko - extreme! Brr!!! Lai skaidrāka bilde, par ko runāju, tās ir atrakcijas augstu kokos (un te tie ir krietni augstāki par Latvijas kociņiem). Kaut kas līdzīgs Siguldas Meža kaķim, tikai krietni augstāk un bailīgāk (atzīstos, ka tie ir tikai mani pieņēmumi, jo neesmu bijusi Meža kaķī un manos plānos kas tāds nemaz nebija ierakstīts pat vistālākajā nākotnē). Te var gūt mini ieskatu tajā, par ko runāju: ** ja kāda plānos ietilpst Malaizijas apmeklēšana un interesē izmēģināt manis pieminēto aktivitāti (un arī daudz, daudz citas), var iečekot te: http://www.whoa-adventures.com/ Tiem, kas nezina - man ir paniskas bailes no augstuma (kaut gan reiz tās pārvarēju un izlecu ar gumiju), un izdzirdot, ka mēs apmeklēsim ko tādu, turklāt extreme variantu, paziņoju, ka es to nedarīšu un labāk ķeršu ar kameru mirkļus, kā pārējie to dara. Beigās padevos (mani noteikti nohipnotizēja, citādāk es to nevaru izskaidrot) un piekritu tām šausmām. Skytrex izveidojis kāds francūzis, kas arī tad, kad mēs tur ieradāmies, bija uz vietas un mētāja dažādus jociņus.. Izbrīnā ieplešot acis, kad pārējie stāstīja, ka man esot bail no augstuma un neko tādu savā dzīvē mēģinājusi neesmu, bet mēs tomēr ņemšot extreme one.. Pirms atrakcijām, protams, tikām ieģērbti drošības siksnās, sprādzēs, āķos un tamlīdzīgos atribūtos. Mans ģērbējs vēl pamanījās uzsist man pa dibenu, es īsti neaptvēru, bet to redzēja arī īpašnieks - francūzis - un smaidot pienāca, izdarīja to pašu, tēlodams, ka pārbauda, vai man ar siksnām viss kārtībā. Biju neizpratnē un laikam tāpēc nespēju izdvest ne skaņu, tikai mana seja pauda neizpratni - tas tā tā kā normāli, pieņemts?! Viens mirklis un biju jau uz koka platformas, cenšoties pārvarēt pirmo, trakāko posmu - augstāko tā saucamo flying fox, jo pēc tā jau atpakaļceļa vairs lāgā nav.. Turklāt, ja pirmās bailes pārvar, tad pēc tam taču ir vieglāk. Ir, vai ne? Te man nācās nedaudz pasēdēt koka galā un padomāt, kamēr izveidojās neliels sastrēgums.. Nu neko - es taču to varu! Vismaz tā centos sev iegalvot.. Negribu izskatīties pēc zaķpastalas.. Ja jau citi var, es tak arī varu.. Aiztaisīju acis un lecu no platformas, lai jau vairs nav tā atpakaļceļa.. Jīhāaaaa!!!! Es lidoju!!!!! Viss kārtībā, adrenalīns visās šūniņās, pat nezinu, priecāties vai raudāt. Un tā divas stundas.. - dažnedažādākie pārbaudījumi gaisā, kur redzi, ka zeme ir ļoooti tālu (zemu). Man to visu pārvarēt (respektīvi - savas bailes) prasīja daudz garīgā spēka, galvenokārt, nedomāt par to, ko daru, bet vienkārši darīt un nekādā gadījumā neskatīties uz leju. Vietām tas gan bija neiespējami, bet tās nebija tās augstākās vietas (fū!). Sāka gāzt lietus, bet mums paveicās, jo tas notika tad, kad mēs jau gandrīz bijām pabeiguši divu stundu ilgo ekstrēmo sajūtu baudīšanu, respektīvi, mēs paspējām izpildīt visu. Lietus laikā, ja tas ir stiprāks par smidzināšanu, atrakcijas esot jāpārtrauc. Tik fantastiska sajūta, nokļūstot UZ ZEMES! Un fantastiska arī tāpēc, ka es to izdarīju! Pārvarēju savas lielākās bailes! Pēc šādām atrakcijām man, goda vārds, gribējās piedzerties.. Vakaru nobeidzām fantastiskā kalnu mājiņā / dzīvoklītī ar fantastisku skatu uz kalniem un terasi. Mājiņa piederot Andreas vecākiem, šeit gan patstāvīgi neviens nedzīvo - mājiņa tusiņiem, tā teikt.. Vakars paiet pļāpājot, cepot gaļu, ēdot.. Jāsaka, ka Malaizijā ir vieglāk elpot - īpaši kalnos (salīdzinot ar Singapūru). Te ir arī vairāk plašumu un vairāk dabas! (Es esmu dabas bērns un mani vairāk vilina dabas skati nekā modernas pilsētas mūri..) Piedzerties gan nesanāca (alkohols arī Malaizijā ir dārgs) - nogurums guva virsroku un ap trijiem naktī devos gulēt. Stūrgalvīgā Penelope, japāņu dārzi un franču ciematiņš Nākamajā rītā mums paredzēta izjāde ar zirgiem. Malaizieši māk tā čammāties un nekur nesteidzas!!! Mums pusdivos bija jābūt pie zirgiem, bet tai mirklī Ryan un Andrea vēl gatavo brokastis.. Rezultātā nedaudz pēc diviem ieradāmies pie zirgiem, kuru mugurās mums jāpavada divas stundas. Arī izjāde ar zirgu bija kas nepiedzīvots līdz šim - vienīgās atmiņas par mani zirga mugurā ir iz bērnības, kad Lieldienās ciematā bija iespēja uzsēsties neliela zirga mugurā, ar kuru, vedot aiz pavadas, izved pa aplīti. Ar to arī prieki beidzas. Šoreiz neviens pavadā neveda - pašai vien bija jāsit ar papēžiem un jādod komandas. Man pagadījās stūrgalvīgā Penelope, kura, acīmredzot, bija švaki pabarota, jo apstājās pie katra krūma, lai paēstu.. Salīdzinot ar vakardienas Skytrekiem, izjāde ar zirgu divu stundu garumā šķita pat nedaudz garlaicīga. Pēc zirgiem devāmies uz netālu esošajiem japāņu dārziem (japanese gardens), kur jutos kā citplanētiete, jo biju vienīgā blondā būtne, turklāt vēl ar tādu acu krāsu, kādu, iespējams, viņi nav redzējuši dzīvē, un uz franču ciematiņu. Mākslīgi izveidotajā franču ciematiņā izskatījās uz mata kā īstā (ja nebūtu tās palmas un tik daudz aziātu). Izstaigājāmies, pabarojām gulbjus (kuri koda pirkstos), pasēdējām kafūzī, kur mums filipīniešu dziedātāji nodziedāja trīs vai četras dziesmiņas.. un es pamanījos kaut kādā atrakcijā izvilkt milzīgu rozā delfīnu! He, smejos, ka mans sapnis - pieskarties delfīnam - nu ir piepildījies :D :D Delfīnu varētu aizvest mazajai māšelei uz mājām, bet .. kur lai tik lielu iebāžu? Mājupceļš Nākamā diena ir jau pirmdiena un mums jādodas atpakaļ. Pirms došanās uz autobusu, visi kopā Kuala Lumpurā iebraucam pasēdēt (mēs un Ryan ar Andrea), lēnā garā iekost brokastis. Šoreiz ēdam civilizētā vietā - lielveikalā, viss ir kā pienākas. Ryan ir solījis aizvest līdz vietai, kur jābūt mūsu autobusam, un solījumu arī pilda. Daaaahh!!! Protams, izbraucam par vēlu, turklāt ir korķi, bet Ryan, kā jau īstens malaizietis, nekur nesteidzas.. Esam jau bāli no uztraukuma un saprotam, ka autobusu kavējam - ir jau pagājušas trīsdesmit piecas minūtes pēc tā laika, kad mums bija jābūt attiecīgās viesnīcas vestibilā un jāiečekojas uz autobusu. Phe, izrādās, ka neko nokavējuši neesam, bet pēc mūsu ierašanās šoferis nevienu arī vairs negaida - laižam. Pārsteigums arī te - autobusa vietā mūs sagaida neliels busiņš, kas mūs ved uz sazin kurieni, bet runā, ka tur būšot īstais autobuss. Mani, protams, māc šaubas, neesmu pieradusi pie malaiziešu transporta sistēmas, bet viss ir kārtībā - busiņš izmet patālu no centra - ceļa malā esošā McDonaldā, pie benzīntanka. Nepaiet ne stunda, kad ķīnietis, kurš ar mums bija busiņā, māj un rāda, ka autobuss ir klāt. Šoreiz ceļā pavadām par divām stundām vairāk nekā šurpbraucot - proti, astoņas stundas, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Esam laimīgi nokļuvuši Singapūrā un noķēruši pēdējo MRT uz mājām. *** Spilgtākie iespaidi pēc pirmā Malaizijas apmeklējuma: *) Palmu meži!!! Nenogurusi varu tos vērot un apbrīnot pa autobusa logu. *) Jau pieminētā dīvainā, haotiskā transporta sistēma un laika izjūta.. *) Netīrība un neierastās wc *) Pīpē viņi kā skursteņi un visur. Činčikus gluži vienkārši var mest zemē. *) Nauda. Pie mums ir ierasts, ka iepriekš sarēķinām, cik kas izmaksās un apvaicājamies, vai tas ir okei vai meklēt ko lētāku.. Te nekas tāds nenotika (vismaz ne šajā kompānijā) - viss jau sarunāts, rezervēts, nopirkts, un pēc tam tiek paziņots, cik esam parādā. Beigās summa, protams, lielāka, nekā esi rēķinājies. Ja iepriekš būtu runāts, tad varētu sarunāt gan citādāku paiku un mazāk (daudz palika pāri), gan zirgu izjādi, piemēram, uz stundu nevis divām, un tā tālāk. Kopumā Malaizija palikusi atmiņā ar ne tik mitru un karstu gaisu kā Singapūrā, plašumiem, fantastisku dabu un kalniem, uzmācīgiem cilvēkiem, milzumdaudz klaiņojošiem kaķiem (kuriem vēl pie tam nav parasti nav astes vai ir tikai puse no tās) un suņiem. ** vairāk bilžu te: http://www.facebook.com/album.php?aid=113683&id=613243704&l=ee517e43bf


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais