Venēcija. Atradīs, kas apmaldīsies

29.09.2009
10 min lasīšanai
82 foto

Lielais likteņa lēmējs – gadījums. Vai nejaušība. Šoreiz tā bija frāze: "Kā es vēlreiz gribu uz Venēciju!" Izteikta ar tādām ilgām balsī, ka toreiz nodomāju – hm, laikam jau tajā Venēcijā kaut kas ir, ja cilvēks grib turp atgriezties. Saruna notika pavasarī, kad mana kolēģe bija izlasījusi rakstu par Venēciju un sapņoja atkal turp nokļūt. Nekad līdz tam šī pilsēta nebija iekļauta manu iespējamo ceļojumu sarakstā. Toties tagad – tā, viegli, viena teikuma dēļ! – man bija skaidrs mērķis: Venēcija! Noskaidrojās arī iespējamais lidojuma laiks, kad nevajadzētu būt īpaši karsti – septembris. Kārtējā Ryanair lēto biļešu akcijā nopirku biļetes uz Treviso lidostu caur Skavstu. Sākotnējās izmaksas: 1 lats no Rīgas līdz Skavstai, pārējie trīs pārlidojumi katrs maksāja 1 zviedru kronu. Turpmāko datumu izmaiņu dēļ gan nācās vienam posmam ārpus akcijas piepirkt biļetes par 33 eiro. Treviso lidosta atrodas 30 km no Venēcijas, kas patiesībā nav nekāds attālums. Lidosta visnotaļ ērta un simpātiska ar savu kompaktumu. Kamēr mega-lidostā noorientēsies, kurp jāiet un nostaigāsi gabalus kājām, tādā nelielā, lūdzu, tepat biļešu kase, bet pie durvīm jau autobuss uz pilsētu. Treviso, izejot atlidošanas zālē, jālūkojas pa labi, tur ir biļešu kiosks. Ja ceļojums ietilpst 7 dienu robežās, tad izdevīgi pirkt autobusa biļeti turp-atpakaļ, kas izmaksās 10 eiro. Biļete jānokompostrē turpat pie kioska letes piestiprinātā automātā. Lai vēlāk pilsētā nemeklēt biļešu kases, uzreiz par 33 eiro nopirku arī 72 stundu biļeti Venēcijas sabiedriskajam transportam – vaporetto un autobusiem. Šī biļete jākompostrē vienreiz – pirms pirmā brauciena. No tā brīža arī tiks skaitītas 72 stundas. Treviso lidostā pārdeva vēl vecā parauga biļetes, kad kompostieris uzdrukā datumu un laiku, pēc kura pats pasažieris var sekot līdzi biļetes derīguma termiņam. Venēcijā nesen ieviesti tādi paši e-taloni kā Rīgā (smuki, apdruka mainās atkarībā no tābrīža aktualitātēm), acīmredzot, aktivizējot to, jāpieraksta vai jāpaļaujas uz atmiņu, līdz kuram brīdim tad biļete derīga. Lētākā biļete Venēcijā maksā 6,50 eiro, tā derīga 60 minūtes. Tā ka mani iztērētie 33 eiro atmaksājās jau pie sestā brauciena. Un es braukāju tiešām ļoti daudz: gan ar konkrētu mērķi, gan vienkārši vizinājos pa Canal Grande (Lielo kanālu) un citos maršrutos. Pie iekāpšanas vaporetto biļeti nav jāuzrāda, bet diezgan bieži ir kontrole. Reizēm arī paši vaporetto pietauvotāji posmos starp pieturām pārbauda biļetes. Ja jums nav nodoma vizināties, apsveriet, varbūt vispār varat nepirkt biļeti, bet pārvietoties kājām. Kā laikam jebkurā lidostā, no kurienes uz pilsētu vizina Ryanair autobusi, to laiki ir pieskaņoti atlidošanai. Ja ticēt sarakstam, brauciens līdz Venēcijai ilgst 1 stundu un 10 minūtes, bet pa ceļam ir divas pieturas priekšpilsētā Mestrē. Mani ļoti interesēja, kādā ātrumā ir jābrauc, lai 30 kilometriem tērētu tik daudz laika? Dabā viss izrādījās savādāk: Mestrē mēs nepiestājām, bet pēc 35 min. bijām Venēcijā, centrālajā autobusu stacijā Piazzale Roma. Tālāk tikai kājām vai ar ūdens transportu. Pirms stāstīt par pašu pilsētu, gribēju ko teikt par ainavu ceļā no Treviso uz Venēciju. It kā tādi paši skati kā Latvijā, un tomēr jūti, ka tā nav Latvija. Ir lapu koki, bet savādāki. Es apsēdos labajā, ne-šofera pusē, kā rezultātā pirmās domas Itālijā man bija par ...Berlīnes mūri. Tas tāpēc, ka gandrīz visa brauciena garumā ceļu no apkārtnes šķir augsta siena, aiz kuras nu tā gribētos ieskatīties! Bet nevar. Lūk, šajā brīdi es sapratu tos, kas rāpās pāri Berlīnes mūrim! :) Braucot atpakaļ, skatīju otru ceļmalu, kas daudz mazākā mērā bija nožogota. Krietnu laiku braucām gar dzelzceļu, kur viens aiz otra kursēja vilcieni. Katrs savādāks no skata, bet bija arī kas kopīgs: visi apzīmēti ar grafiti. Man jau patīk šī māksla, bija visnotaļ interesanti pavērot. Tā kā biju mainījusi savus uzturēšanās laikus Venēcijā, man bija jādzīvo divās dažādās viesnīcās. Mans pirmais brauciens bija uz Lido salu, kur jau sen rezervēta viesnīca. Labi gan, ka tikai divām naktīm, jo Lido man nepatika. Pat aizmirstot netīksmi pret viesnīcu, atzīstot perfekto satiksmi, vienalga otrreiz tik tālu no pilsētas es nepaliktu. Tiesa, kā izbrauc no salas, tā Svētā Marka laukums jau redzams. Re, turpat jau ir, šķiet, ar roku sasniedzams. Kuģītis brauc un brauc, bet laukums tā arī paliek rokas stiepiena attālumā. Skat, jau gandrīz pusstunda pagājusi, kad beidzot nonāc krastā. Venēcija man iepatikās uzreiz. Uz mata, kā izkāpusi no skatu kartītes: visapkārt ūdeņi, kuros līgani peld gondolas, un Lielā kanāla krastos majestātiskas celtnes. Pulkstenis tuvojas četriem pēcpusdienā, kad sāku iepazīšanos ar pilsētu. Neizdaru neko oriģinālu, bet kā vairākums tūristu no vaporetto izkāpju pie Sv.Marka laukuma. "Burvības apņemta vieta, kur lauvas lido, bet baloži staigā pa zemi", raksturojot šo laukumu, parasti tiek citēts franču rakstnieks un kinorežisors Žans Kokto. Ieeju Sv.Marka laukumā no Lielā kanāla puses sargā heraldiskais Venēcijas simbols – spārnotais lauva. Uz visu notiekošo tas noraugās no saviem augstumiem speciāli viņam no Konstantinopoles atvestās kolonnas galā. Tepat arī Zvanu tornis, visaugstākā celtne, ja ne visā Venēcijā, tad tās vēsturiskajā daļā noteikti. Te tālajā 1609.gadā Galileo Galilejs uzstādīja savu pirmo teleskopu. Lūk, arī "Florians", visvecākā kafejnīca Itālijā. Tobrīd aplūkoju Dodžu pili, kad pārsteigumā salecos: man blakus skaļi un skaidri atskan krievu valoda. "Cienījamie ekskursanti," tiek pavēstīts. "Iepazīstinu ar jūsu gidi Jeļenu un nododu jūs viņai uz turpmākajām divām stundām." Kāda veiksme, izrādās, man blakus stāv ekskursanti no Krievijas! Cik nu izdodas, paklausos gides stāstījumu. Ir tik interesanti, kaut izdotos atcerēties! Lai cik paradoksāli nebūtu, tam, ka radās Venēcija, ir jāpateicas vandāļiem. (Tā sakot, katram mākonim zelta maliņa.) 5.gs.vidū venetu ciltis bija tik izmocītas un nogurušas no vandāļu uzbrukumiem, ka glābās, pārceļoties uz lagūnas salām, cerot iegūt lielāku drošību. Tā arī notika, gadsimtu gaitā Venēcija kļuva par vienu no bagātākajām un ietekmīgākajām pilsētām Eiropā. Savu stāstījumu gide turpina ar Sv.Marka bazilikas vēsturi. Tā tika celta, lai novietotu svētā Marka pīšļus, kas slepeni tika izvesti no Ēģiptes. Viens no bazilikas augšējās fasādes gleznojumiem rāda, ar kādu viltību tas tika paveikts. Tā kā arābi nepieskaras cūkgaļai, tad venēciešu tirgotāji ievietoja pīšļus (un ne tikai - arī citas vērtības, ko vēlējās izvest) starp cūkgaļas gabaliem. Musulmaņi ar riebumu novērsās no lādēm ar šo kravu, bet venēcieši tās netraucēti sakrāva kuģos un izveda. Nepārspīlējot var teikt, ka katrs akmens te glabā vēsturi. Arī kāds akmens – ziņojumu dēlis pie bazilikas. Vēsturnieki uzskata, ka te tika izlikti visparadoksālākie ziņojumi vispasaules jurisprudences vēsturē. Piemēram, kāds 15.gs. likums pavēlēja visām Venēcijas sievietēm būt laipnām, piemīlīgām un daudz ēst, lai pieņemtos apaļumā un modinātu vīriešos kaisli. Tolaik pilsētas vadītājus ne pa jokam bija satraucis plaukstošais homoseksuālisms. Ar to arī beidzas mana "iefiltrēšanās" tūristu grupā, jo viņi dodas pa atsevišķām durvīm iekšā bazilikā. Šajā brīdī novērtēju, cik pareizs bija padoms uz baziliku doties nevis no rīta, bet tuvāk slēgšanai, t.i., plkst.17:00. Šobrīd organizēto tūristu ir daudz vairāk, līdz ar to viņi pie savas speciālās ieejas vēl tikai gaida savu kārtu, kamēr mēs, "neorganizētie", jau sen esam iegājuši bazilikā. Ir jāievēro daži noteikumi apģērbā: jābūt apsegtiem pleciem un ceļgaliem. Tāpat apsargi raida prom apmeklētājus ar lielām somām un gandrīz 100-procentīgi ar mugursomām. To glabāšanai ir ierīkota speciāla noliktava. Tā kā redzēju, cik daudz laika tūristi patērē, meklēdami šo noliktavu, pastāstīšu, kur tā atrodas – varbūt kādam noder. (Es to sameklēju tīri intereses dēļ, un tas man izdevās tikai trešajā reizē.) Visi pagriežas ap bazilikas stūri un masveidā nesas pa ieliņu uz priekšu. Taču tur ir tikai restorāni un kafejnīcas, bet ne noliktava. Patiesībā, kad pagriežas ap stūri, jāpaskatās pa kreisi, tur būs mazītiņa ieliņa Calle S.Basso; otrā māja no stūra būs meklētā noliktava. Somas uzglabā max.1 stundu (ko pēc tam dara?), pakalpojums ir bezmaksas. Ieeja pašā Sv.Marka bazilikā arī ir bezmaksas, taču 2 eiro jāmaksā par Pala d’Oro apskati (gaumes lieta), bet 4 eiro par uzkāpšanu balkonā (tas gan ir vērts!). Pirms balkona atrodas arī muzejs un grāmatu veikals. Starp citu, tādas mākslas grāmatas, kā pārdod tur, nekur vairs pilsētā neredzēju. Otrajā dienā man bija paredzēts apskatīt Dodžu pili. Jau laicīgi saitā http://www.museiciviciveneziani.it/frame.asp?pid=595&z=2&tit=_EN_biglietti biju nopirkusi biļetes ekskursijai Secret itineraries in Doge's Palace. Ekskursijas angļu valodā notiek trīsreiz dienā rīta pusē. Biļetes cena ir 16 eiro un jāpērk ļoti laicīgi, jo grupas nelielas, bet gribētāju daudz. Šajā ekskursijā tiek parādītas apmeklētājiem slēgtās pils daļas, piemēram, zāles, kur strādāja Venēcijas valdība un ierēdņi, kā arī ļoti iespaidīgā „Virves tiesas telpa”, kurā spīdzināja ieslodzītos. Stāstījuma liela daļa veltīta Kazanovas personībai un gaitām. Arī Napoleonam tiek sava daļa uzmanības, jo viņš tāpat pa savam mīlēja Venēciju. Kā jau Napoleons... Kad ekskursija beidzas, tālākā pils apskate jāveic pašiem, bet bez zinoša gida tā ir tikai tāda bilžu grāmatas šķirstīšana, nesaprotot tekstu. Jebkurā gadījumā, vai jūs gribat ņemt abas ekskursijas, vai kaut kuru vienu, ļoti iesaku jau iepriekš internetā nopirkt biļetes. Tad nav jāstāv nekādā rindā, tikai noteiktajā laikā jāierodas noteiktajā vietā. Pēc Dodžu pils apskates dodos braucienā uz Murano salu. Kopš 13.gs. te ir stikla pūtēju apmešanās vieta, un tiek ražots slavenais Murano stikls. Veikaliņi, kas atrodas ielā pie vaporetto pieturas, pārdod tikai stikla izstrādājumus. Jau no pieturas uzstājīgs vīrs visus atbraukušos novirza uz stikla rūpnīcu, kur sākumā stikla pūtējs nodemonstrē, kā top viņu produkcija, bet tad aicina veikalā. Tur skaistas lietas maksā ļoti iespaidīgas summas. Tāpat katrs kādu nieciņu nopērk, kaut arī tie nav lēti. Atgriezusies Venēcijā, nolemju atrast savu otro viesnīcu, lai rīt ar somu nav jāmaldās pa labirintiem. Par šo lēmumu pēcāk varēju sevi vien uzslavēt. Kad ceļš bija atrasts, no vaporetto pieturas Sv.Marka laukumā līdz viesnīcai bija vien 7 minūtes raitā solī, turpretī, lai to pirmoreiz atrastu, nācās patērēt pusotru stundu. Vismaz Venēcijas vēsturiskajā centrā ielu nosaukumiem māju numerācijā nav nekādas nozīmes. Adresē norāda pilsētas rajonu (tādu Venēcijā ir seši) un mājas numuru. Piemēram, manas viesnīcas adrese bija San Marko 4456, kaut gan tā atradās ieliņā ar nosaukumu Sotoportego del Forno Vechio (kāds asprātis cītīgi izgrebis mūri, lai burts F izskatītos pēc P :)). Es nezinu, kādā secībā veikta numerācija, varbūt ēku celšanas kārtībā; visādā ziņā vienā ieliņā var būt tūkstošie numuri, bet aiz pagrieziena – jau četrtūkstošie. Salīdzinājumam iedomājieties, ka, piemēram, Rīgā adreses skanētu: Centra rajons 2630 vai Latgales priekšpilsēta 7900 un tml. Kamēr darbojās mana 72 stundu braukšanas biļete, es ļoti daudz vizinājos ar kuģīšiem. Vienrīt nolēmu vēlreiz izbraukt visa Lielā kanāla garumā un nofotografēt visus trīs tiltus pār kanālu. Liels bija mans pārsteigums, kad pie Piazzale Roma ieraudzīju vēl vienu tiltu. Kā tad tā? Ceļveži apgalvo, ka ir trīs tilti, bet acis rāda, ka četri! Norakstīju tilta nosaukumu, lai mājās noskaidrotu patiesību. Bet tā izrādījās sekojoša: ja ceļvedis nav šīgada, tad par ceturto tiltu nekas rakstīts nebūs. Jaunais tilts Ponte della Costituzione jeb Konstitūcijas tilts atklāts tikai 2008.gada 11.septembrī. (Tad nu datumu izvēlējušies!) Jau pēc pāris nedēļām nonācis avīžu slejās un kļuvis bēdīgi slavens ar to, ka gājēji uz tilta izmežģī kājas un gūst citas traumas. Pēc žurnālistu novērojumiem, pie vainas ir arhitektoniskais risinājums: dažāda augstuma pakāpieni un pamīšus lietotais metāls ar stiklu. Savukārt, tie, kuru lauciņā tika mesti šie akmeņi, projekta nepilnības noliedza un apgalvoja, ka tamlīdzīgas traumas vispār esot tūristiem raksturīgas. Vārdu sakot, paši vainīgi, ka iet sajūsmā ieplestām mutēm un zem kājām neskatās. :) Cik biju lasījusi par Venēciju, visi pieminēja, ka neiespējami tās ieliņās neapmaldīties. Tā kā līdz šim biju tikai braukusi ar kuģīšiem uz kādu noteiktu mērķi, neko diži nemaldījos. Taču reiz braukšanas biļete beidzās, un bija jāsāk staigāt kājām. O, jā, kas tā bija par maldīšanos! Labi, ka man nebija jāskatās pulkstenī un kaut kur jānokļūst noteiktā laikā. Citādi būtu lielais raudiens. :) Toties cik daudz redzēju un atradu, ko nemaz necerēju ieraudzīt! Tā man bija jāaiziet no Rialto tilta līdz muzejam Ca’Rezzonico, kas atrodas dažas pieturas no tilta. Tas nenozīmē, ka var ņemt un aiziet pa krastmalu. Tādas gluži vienkārši nav, jo ēkas "izaug" tieši no ūdens. Savukārt, ieliņas aizved dziļi iekšzemē. Tad vienīgais orientieris ir kārtējā baznīca. Redzi baznīcu dabā, skaties kartē: o, ir tāda, eju pareizā virzienā! Tikai, ak vai, cik tālu no krastmalas! Paļauties uz to, ka būs norādes, ir galīgi aplam. Nē, nu nav jau tā, ka norāžu nebūtu. Ir. San Marko laukums turp – norāda bulta. Tikai pēc pārdesmit metriem dilemma: iet taisni vai nogriezties, jo norāžu nav. Pēc loģikas, būtu jāiet taisni. Taču loģika nedarbojas, jo iela beidzas pagalmā. Tātad bija jānogriežas. Gadās, ka iela sazarojas trijās un četrās, tad nu jāpastaigā pa visām, kamēr atrodi nākamo norādi uz kādu slavenu objektu. Taču tur neko nevar darīt, tā vienkārši ir, un tas jāuztver kā Venēcijas īpašais šarms. :) Te jau pieminēju Ca’Rezzonico. Tā ir ļoti krāšņa pils ar neskaitāmām istabām, bagātīgu mēbelējumu un pasakaini skaistām Murāno stikla lustrām. Un kādas tur gleznas! To saku es, kas nekad neesmu īpaši interesējusies par mākslu. Daži sižeti bija tik interesanti, ka pat pierakstīju gleznu nosaukumus, lai mājās par tām palasītu. Trešajā stāvā atrodas rekonstruēta 18.gs.aptieka, tiesa gan, apskatāma tikai caur stiklu. Savu klejojumu laikā apmeklēju vairākas baznīcas. Dažas meklēju apzināti, citas satiku ceļā. Pieminēšu tikai trīs, kas man īpaši patika. Santa Maria della Salute. Tā ir redzama no San Marko laukuma kanāla pretējā pusē. Uz plašajām kāpnēm sēž daudz cilvēku. Vienkārši atpūšas, daudzi zīmē, jo te paveras īsteni brīnišķīgs skats. Baznīca tika uzbūvēta kā pateicība Jaunavai Marijai par Venēcijas izglābšanu no mēra 1630.gadā. Es iegāju iekšā tīri aiz ziņkārības – kāpēc vairākos aprakstos tūristi tik noraidoši izsakās par šo baznīcu? Auksta, garlaicīga un kāda tik vēl ne. Un neradu šādiem apgalvojumiem nekāda pamata. Es biju apburta no pirmā mirkļa! Kā man patika – gan plašums, gan gaisma, gleznojumi un skulptūras, viss, viss! Taču par vienu vismīļāko baznīcu es nevaru izšķirties, jo arī bazilika dei Santi Giovanni e Paolo man arī ļoti patika. Te ieeja ir maksas (2.50 eiro), toties drīkst fotografēt. Trešā baznīca, ko meklēju apzināti, di Santo Stefano Protomartine, jo par to ļoti interesanti tika stāstīts "Zelta globusa" filmā par Venēciju. Baznīcai ir ļoti īpatnēji griesti – veidoti kā kuģa ķīlis. Restaurācijas laikā atklājās, ka baznīcas pamati atrodas uz divām saliņām, bet galvenais altāris – virs pazemes kanāla. Ieeja bezmaksas, bet nedrīkst fotografēt. Ja reiz ieminējos par filmām, tad Venēcija kā darbības vieta ir nevienā vien. Ja nav redzēta, kundzēm un jaunkundzēm iesaku noskatīties romantisko kostīmfilmu "Dangerous Beauty" alias krieviski "Честная куртизанка". Tas ir stāsts par reālu personu, Venēcijas slavenāko kurtizāni Veroniku Franko, ļoti gudru sievieti. Viņas portrets grezno vienu no Dodžu pils sienām. Vēl daži ieteikumi. Venēcijas apskatē jādodas iespējami agri. Tad tā ir cita Venēcija nekā dienā. Kanālos nevienas gondolas, toties visos virzienos steidzas motorlaivas, lai piegādātu preci kafejnīcām un veikaliem. Vaporetto nav pārpildīts kā dienā, var izvēlēties vislabāko vietu fotografēšanai. Brauc uz Rialto tilta pusi un netici savām acīm: uz tilta tikpat kā neviena cilvēka! Es nezinu un pat negribu iedomāties, kā Venēcijā ir tad, kad līst. Šajās septembra dienās bija ļoti karsti, man šķiet, pie mums termometriem nav tik daudz iedaļu, lai parādītu, cik grādu bija Venēcijā. :) Tomēr no rītiem ir visai vēsi. Tā kā es, no rīta izgājusi no viesnīcas, atgriezos tikai vakarā, tad pirmās divas dienas karstumā mocījos ar līdzpaņemto jaku, kas traucēja gan šā, gan tā. Pārējās dienas labāk no rītiem pasalu, bet jaku vairs līdzi nestaipīju. Tāpēc dāmām iesaku paņemt līdz vieglu plecu šallīti, kas rītos pasargās no vēja, bet pēcāk to varēs ielikt somiņā. Ja kāds sāks apsvērt domu aizbraukt uz Venēciju, tātad neesmu rakstījusi velti. :) Ceļojiet un jums izdosies!

Venēcija. Atradīs, kas apmaldīsies

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem