Ar stopiem gandrīz līdz Itālijai jeb 3 stopētāju-amatieru piedzīvojumi.

  • 12 min lasīšanai
  • 49 foto
1diena, 8.augusts Pirmdienas vakarā visi trīs (Liena, Oskaras, Aivis) tikāmies u/v „Centrs” kafejnīcā. Par spīti lietainajam un vēsajam laikam (tā bija nedēļa, kad Latvijā nepārtraukti līņāja), bijām enerģijas pilni un gatavi doties ceļā. Liena pēdējā brīdī vēl nokārtoja ceļojuma apdrošināšanu (tagad skumst pēc izmestās naudas). Ar autobusu aizbraucām līdz Ķekavai, no kurienes arī sākām stopēt. Pēc kādas pusstundas piestāja Mercedes busiņš ar hiperaktīvu krievu valodā runājošu onku, kas bija sajūsmā par mūsu mērķi iekarot Itāliju, tāpēc aizveda mūs līdz pašai Grenctālei. Robežu šķērsojām kājām. Bet laikam jau nevajadzēja, jo mazliet iereibušais leišu muitnieks mūs aizturēja uz vismaz pusstundu. Cilvēkam laikam gribējās parunāties - prasīja dikti daudz jautājumus – sākot ar to, kā mēs viens otru vispār varam pazīt, jo esam no dažādām pilsētām (Rīga, Jūrmala, Viļņa), beidzot ar to, kur katrs strādā, beigās piemetinot, ka viens otrs te izskatoties pēc bēgļa. Beigās tomēr palaida. Bija jau tumšs, lija lietus, neviens nestājās. Aptuveni kilometru aiz robežas iegriezāmies tālbraucēju šoferu atpūtas vietā (ar visām „ekstrām” īsos svārciņos, kas izklaidē nabaga šoferīšus), iedzērām tējiņu un domājām, ko darīt. Visu nakti mēs te nevarētu nosēdēt. Paldies Dievam, Bauskā (Saulainē) dzīvo Oskara vecmāmiņa. Mūsu glābēja apmēram pēc pusstundas ieradās mums pakaļ ar golfiņu :). Tā nu pēc brīža atkal bijām Latvijā, vēl stundu nostāvēdami autoavārijas & ceļu remonta dēļ. 2diena, 9.augusts Pēc izgulēšanās mīkstā gultā un gardām brokastīm (ilgi neko tādu vairs neizbaudīsim) devāmies ceļā. Turpinājām no Bauskas. Vismaz stundu žēlīgām acīm plivinājām iepriekš sagatavotās lapiņas (Liena PL, Oskaras LT, Aivis HU). Vienīgajai fūrei, kas vispār apstājās, izlūdzāmies, lai mūs visus 3 aizved līdz Varšavai. Šoferītis bija diezgan draudzīgs, pacienāja mūs ar persikiem. Bija sajūsmā, ka Liena zināja slaveno poļu soļotāju Robertu Koržiņevski. Kaut kur Polijā ieturējāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, kur pa TV rādīja reportāžu par vētru Eiropā. Nja... To nu mums tikai vajadzēja! Pie tam līdz Varšavai nemaz netikām, jo mūs izsēdināja kaut kādā Biaŀostok uz tilta. Laiks drausmīgs. Aizgājām līdz benzīntankam, kur visi mācēja TIKAI poliski. Nez no kurienes uzradās kāda laipna reportiere no Polijas Televīzijas (www.tvp.pl), kas normālā angļu valodā piedāvāja mūs aizvest 6 km līdz stacijai. Braucām divos televīzijas busiņos. Kā jau televīzijas cilvēki, visi bija atraktīvi, gribēja pat taisīt reportāžu par mums. Visu laiku par kaut ko smējās. Vispār – Polija nav tik šausmīga, kā parasti visi izsakās. Tiešām! Stacijā nopirkām biļetes uz nakts vilcienu (Biaŀostok – Krakow). Turpat arī iepazināmies ar kādu tikko precējušos poļu pārīti, kas tieši tagad devās medusmēneša ceļojumā - Tomek un Kate. Kolosāli cilvēki! Visu izrādīja, pastāstīja, Kate pat pacienāja mūs ar sendvičiem, uzzinājusi, ka visu dienu neko neesam ēduši. Diemžēl vienā kupejā netikām, taču tas viņai netraucēja vairākas reizes ienākt un apjautāties, vai viss kārtībā. Palūdzām no viņas adresi – sūtīsim pastkartes! :) Tādus cilvēkus nenākas sastapt bieži... Vilcienā izrēcāmies, jo divas poļu tantiņas aktīvi mūs aprunāja, it kā mēs nu galīgi neko nesaprastu. Ilgi sprieda, no kurienes mēs esam – no Latvijas vai no Lietuvas. Tā arī laikam netika skaidrībā :). 3diena, 10.augusts Tikko iebraucām Krakovā (skaista pilsēta). Ārā patīkams laiks (beidzot!), saule. Kāpjot ārā no vilciena, vēlreiz satikām Tomek un Kate (vēlreiz atvadāmies). Krakova mūs sagaidīja ne tikai ar jauku laiku, bet arī ar daudz, daudz mūķenēm. Visu rītu staigājām pa pilsētas centru. Turpat pie kāda parka mūķeņu acu priekšā arī pārģērbāmies. Ap 9iem rītā, izpētījuši Krakovas centru, ar 8. tramvaju devāmies prom no saulainā centra uz Zakopanes pusi. Gājām ar smagajām somām 8-10 km (ceļa remonta dēļ). Braucām gan ar kādu poli, gan poli-vācieti (īsti nevarēja saprast). Kādā mazā pilsētiņā aplūkojām vietējo benzīntanku un nobaudījām Polijā ražoto Coca-Cola (Latvijā garšīgāks). Tur nostopējām poļu mašīnu, kas brauca no RĪGAS(!). Tas bija kāds Slovēnijas biznesmenis ar īrētu mašīnu, viņš mūs aizveda līdz PL-SK robežai. Robežu šķērsojām ar kājām, jautrais muitnieks apjautājās, uz kurieni dodamies (pateicām, ka ar stopiem uz Budapeštu). Tūlīt aiz robežas mūs saigaidīja iespaidīgi kalni. Pusdienojām pļaviņā pie Shell benzīntanka, mazliet paārdījāmies, jo garīgais joprojām super. Pēc 1,5 stundu stopēšanas mūs kāds slovāks aizveda līdz tuvākajai pilsētiņai (Trstená), un tur viss murgs arī sākās... 7 stundas stopējām bez jebkādām cerībām... Nu ko – pievakarē devāmies uz dzelzceļa staciju, pa ceļam satiekot divas latviešu meitenes, kas stopēja uz Budapeštu (nosmējāmies, cik ilgi tad viņām vēl būs jāstāv - ja neņem pat divas meitenes, ko tad lai darām mēs trīs?). Nākot atpakaļ, vēl iegājām vietējā „SUPER MARKETā”. Ko nopirkām, pusi izmetām, jo bija ļoti negaršīgi (nepērciet salātiņus Slovākijā! Vislabāk – vispār neko nepērciet!). Stacijā, runājoties slovāku valodā (mix polish-russian), iegādājāmies biļetes uz Bratislavu (citas iespējas vienkārši nebija). Kasiere mēģināja palīdzēt, cik varēja (arī viņai sūtīsim pastkartes!:D), kamēr puiši bija devušies bankomāta meklējumos, Lienai nācās ar viņu runāt (gandrīz vai ar zīmju valodu) par pašreizējo situāciju Latvijā pēc PSRS sabrukuma. Vilciena maršruts bija interesants, jo, lai tiktu no Trstenas uz Bratislavu, divreiz jāpārsēžas citos vilcienos, gaidot stundām ilgi. Piemēram, pilsētiņas Kraŀovany stacijā vilcienu gaidījām četras stundas. Nakts vidū! Fragments no mūsu ceļojuma piezīmēm Kraŀovany: Ir trīs naktī. Stacija ir tik briesmīga... Aizmigt nevaram (jāsargā mantas). Viss kā Padomju laikā (tad, droši vien, bija labāk). Apkārt cilvēki, kuriem šī stacija ir mājas... Mazliet iedzeram Latvijas vodku. Gulēt! Blakus notiek kaut kāda vietējā diskotēka-karaoke ar briesmīgu repertuāru. Visi garāmejošie jaunieši skatās uz mums (sevišķiLienu) kā uz citplanētiešiem. Laikam labākā izklaides vietiņa šajā Dieva aizmirstajā nostūrī. By the way, tualetē pisuāra izmantošana maksā 3 Kr, a kabīnēs 5 Kr. (37Kr=1 EUR). Sievietēm uzreiz jāmaksā 5 Kr (diskriminācija). Un vēl šķiet, ka tūlīt iemācīsimies slovāku valodu :). 4diena, 11.augusts Ap 7iem bijām Bratislavā, kura atkal mūs sagaidīja ar Padomju laika elementiem. Ar grūtībām atradām vienīgo i-neta kafejnīcu visā pilsētā(!). Nekur nevarēja norēķināties ar k-kartēm, tā ka nācās meklēt bankomātu. Viens strādājošs bija... Kafejnīcā bija ļoti negaršīgs kokteilis (atkal!). Sameklējuši autobusu, kas ved uz „netālu” vietiņu no Austrijas robežas, devāmies 6km garā pārgājienā. Aizgājām līdz pašai robežai, bet ne bez pārdzīvojumiem, jo Oskars stopējot (kāpjoties atpakaļ) iekrita 1,5 m dziļā bedrē :). Garāmbraucošo mašīnu šoferi smējās ne mazāk kā mēs. Pie pašas robežas viens ungārs mūs "apgaismoja", ka kājām šķērsot robežu aizliegts. Paldies Dievam, izdevās nostopēt kādu biezu austriešu biznesmeni ar Mercedes, kurš smēķēja zālīti. Mūs aizveda līdz Vīnes lidostai, no kurienes ar autobusu (6 EUR) tikām līdz Südbankof (~20km). Atstājām somas mantu glabātuvē un devāmies pastaigā pa Vīni. Tur satikām kādu latviešu ģimenīti. Visu dienu(!) staigājām pa pilsētu, vairs nebija spēka. Pievakarē bija norunāta tikšanās (www.hospitalityclub.org) ar Darko – Austrijas horvātu, kurš parādīja vēl dažas ievērojamas vietas, parkā paēdām vakariņas. „Iepazināmies” ar Vīnes sabiedrisko transportu (metro, tramvajs). Iespaidi par Vīni? Ko lai saka – tā ir cita pasaule. Eiropa. Civilizācija. Augsts dzīves (un dārdzības) līmenis. Pilsēta skaista, taču vecpilsēta pilna ar tūristiem. Agri vai vēlu tas apnīk. 99 % ārzemnieki. 5diena, 12.augusts Nakti pārlaidām pie Darko. 6os no rīta cēlāmies, lai dotos uz Ungāriju. Diemžēl tikai pēdējā brīdī uzzinājām, ka stopēt nevarēsim, jo no Vīnes var izbraukt tikai pa automaģistrāli. Braucām ar autobusu uz tuvāko Ungārijas pilsētu – GyÖr. Smuka pilsētiņa. Ungārija uzreiz pievilka ar savu skaistumu un viesmīlību. Atšķirības zīme – pilns ar Ikarusiem :) Kā ierasts, aizgājām uz i-neta kafejnīcu. Ejot ārā no pilsētiņas, ārdījāmies – aprunājām tantiņas. Pēc pabraukāšanās ar dažām mašīnām, pie kādas pieturas ātri vien nostopējām fūri. Šoferītis tūlīt sarunāja ar otru kolēģi (viņi brauca kolonnā) mūs visus trīs paņemt divās fūrēs (Aivis & Liena – Oskars). Diemžēl viņi saprata TIKAI ungāriski, bet kaut kā jau sazinājāmies. Iemācījāmies runāt ar fūru rācijām. Mūs apveda apkārt visam Balatona ezeram, pa ceļam iebraucot kaut kādās smilšu (vai tamlīdzīgi) raktuvēs izkraut un iekraut kravu. Šoferīši bija kolosāli, pie tam visu laiku par mums uzjautrinājās (abpusēji). Bija jau tumšs, skats iespaidīgs – ezers, kalni, gaismiņas visapkārt, kad tikām aizvesti tieši uz Zamardi pilsētiņu (tur mums bija noskatīts tjipa lētākais kempings). 6300 forinti par 24 h. Kaut kā pa tumsu salikām telti un atlūzām. Pirmais mūsu izbrīns – Ungārijā jau ap astoņiem vakarā gandrīz melna nakts. 6diena, 13.augusts Atpūtas diena kūrortā pie lielākā Ungārijas ezera. No rīta paēdām un devāmies uz Balatonu. Visu dienu sauļojāmies un peldējāmies. Uzjautrinājām apkārtējos, visādās valodās lasot uzrakstus uz ungāru sulas paciņas. Vakarā devāmies pastaigā pa Zamardi pilsētiņu. Pēc tam devāmies atpakaļ uz kempingu, lai gan oficiāli mums tur vairs nebija jābūt. Vakarā sēžot teltī, perinājām bēgšanas plānus, kā nākamajā dienā aizlavīties no kempinga nepamanītiem :). 7diena, 14.augusts Pamodāmies ap 7iem no rīta, vienīgā doma – kā tikt ārā. Sākumā bijām domājuši vienkārši pa vienam iziet ārā ar visām somām. Bet Oskars visu izjauca - apsargs viņu atcerējās un paprasīja kaut kādu numuriņu, kurš mums, pat oficiāli dzīvojot, nebija iedots. Ķērāmies pa „plāna B”. Pakāpeniski likām divās mazajās mugursomiņās mantas un Liena ar Aivi n-tās reizes nesa tās ārā. Bet kad ārā gribēja tikt Oskars, arī „plāns B” sāka jukt un brukt. Nācās izlikties par muļķi un prašņāt pēc i-neta kafejnīcas. Izdevās! Savukārt, Aivim apsargs prasīja, kur pazudis viņa blondais draugs (Oskars) un uzrādīt dokumentus. Aivis pateica, ka ir no Krievijas un runā/saprot TIKAI krieviski un arī to, ka ar viņiem abiem ir kāds vecāka gadagājuma vīrietis (krievs), jo nedrīkstēja izpaust to, ka Liena ir ar viņiem. Lienai izdevās iznest pārējās somas (ja kas, Liena teiktu, ka ir no Igaunijas un saprot tikai igauniski :D), bet kā pēdējais izgāja Aivis, pārlecot pāri žogam (vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt – citur bija dzeloņdrātis). Oskars, gaidot Lienu un Aivi, aiz stresa, bija nograuzis visus savus nagus :) Tiklīdz visas mantas bija ārā, metāmies prom uz paralēlo ielu. Bijām tik laimīgi! Tikuši 10 – 15 km tālāk, iegājām kafejnīcā nopirkt padzerties. Pārdevēja bija ļoti laipna un iedeva dažus tradicionālos Hungary cepumiņus par brīvu, viņa ļoti sajūsminājās par to, ka viņas valsti izvēlējušies ārvalstu tūristi. Tālāk braucām līdz pilsētiņai Pacsa, kur mūs sagaidīja suņu koris (visu māju suņi uz mums kvekšķēja katrs savā balstiņā). Tad Liena ieraudzīja kapus (viņai patīk), kuros vēlējās būvēt telti. Tikmēr Oskars devās ievākt kukurūzas ražu, un drīz vien nobaudījām negatavu ungāru kukurūzu. Bija jau tumšs, nācās meklēt telts vietiņu. Atradām uz traktoru ceļa (Liena visu laiku baidījās, ka tik naktī mūs kāds nenones :D) blakus upītei un tiltiņam. Nekā ļauna nenojauzdami, uzslējām telti un devāmies gulēt. Ap pulksten 1iem sāka smidzināt lietutiņš, drīz pārgāja. Bet jau pēc brīža sāka līt kā ar spaiņiem, telts ūdenscaurlaidīga... (nekad neņemiet līdzi ceļojumos ūdens neizturīgu telti! Nekad!). Mēs to izdarījām... un pēc brīža gulējām lielā un aukstā peļķē. Visas drēbes slapjas tāpat kā somas (apģērbu vienmēr lieciet plastmasas maisiņos!). Ar zeķītēm nakts vidū (piķa melna tumsa!) pa lietu skrējām uz taciņu (tādas nebija), kas ved zem tilta. Kaut kā tomēr nošļūcām, gandrīz iegāžoties upītē. Tilta apakša stāva – bijām īsti alpīnisti, jo uz tāda slīpuma bija arī jānakšņo, jāpārģērbjas (dažas drēbes tomēr bija palikušas sausas). Aivja soma, ieripoja upītē, mazliet samirka dokumenti. Tā mēs sagaidījām rītu – slapjām drēbēm (arī guļammaisiem), vējam svilpojot, drebinoties un graužot slapjus ungāru tradicionālos cepumiņus. Extreem! 1diena, 15.augusts Pamodāmies zem tilta... Pagāja vismaz stunda, kamēr izčammājamies. Lietus joprojām lija, bet mēs tomēr gājām uz ceļa turpināt stopēt. Izskatījāmies krimināli. Tomēr izdevās – ar vairākām mašīnām tikām kādus 40 km tālāk, līdz visbeidzot nostopējām pirmo un vienīgo mašīnu ar šoferīti sievieti - Žiguli 2107. Viņa mūs aizveda līdz Lenti, no kurienes noķērām jaunu mašīnu, kur pie stūres bija jauns, pievilcīgs ungārs. Viņš mūs aizveda līdz Slovākijas robežai. Uz robežas bija tīri jautri, jo mūs izprašņāja gan ungāru, gan slovēņu robežsargi, laikam viņiem ļoti iepatikāmies (mūsu pases tika pētītas kādas 20 min). Rezultātā mūsu pasēs tika iespiests zīmogs (!). No comments. Eiropas Savienība... Tiklīdz tikām pāri robežai, sākām stopēt tālāk. Kāds busiņš apstājās, prasam :”Where are you going?”, šie atbild ar īpašu izteiksmi: „NOWHERE! Your pasports please!”. Robežsargi.... Atkal tika pierakstīti mūsu visu vārdi, uzvārdi, pasu numuri utt. Nu kā īstiem noziedzniekiem. Drīz nostopējām kādu Toyota busiņu, kurš mūs aizveda uz kādu netālu esošu ciematiņu, no kura ārā vairs netikām... Ciematiņā baigais tusiņš – Marijas braukšanas debesīs svētki (baznīcā dievkalpojums, runā mācītājs, baznīcu zvani, mūzika, pilns ar cilvēkiem). Diemžēl stundām ilgi(!) neviens nestājās... Nu ko – kaut gan bijām nolēmuši sasniegt Itāliju (kas no šejienes bija ļoti tuvu), plānus nācās mainīt un doties atpakaļ, jo visiem nedēļas nogalē bija jābūt atpakaļ mājās – Oskaram biļete uz Barselonu no Viļņas, Lienai 7dien „Prāta Vētras” koncis, bet Aivim pirmdien jābūt a-skolā). Sēdējām vairākas stundas, bet joprojām nekā... Izdevās tikai pēc dievkalpojuma beigām, jo brauca... pats mācītājs ar baltu Ford Ka!:) Viņš aizveda mūs atpakaļ uz robežu un mazliet parunājās ar robežsargiem – rezultātā dokumentus mums vispār gandrīz nepārbaudīja. Mācītājs no mums atvadījās un novēlēja laimīgu ceļu. Ungārijā (Redich pilsētiņā) satikām latviešu tālbraucējus (fūri) un parunājāmies. Viņi brauca uz Itāliju un labprāt mūs paņemtu, bet laika jau vairs nebija:( Apjautājās, vai mums ir ko ēst. Solījās palīdzēt, sarunāt, lai kāds kolēģis mūs paņem, diemžēl nekas no tā nesanāca – atkal nācās gulēt slapjā teltī, slapjās drēbēs un bez guļammaisiem – labi, ka izlūdzāmies uzsliet telti benzīntanka (www.mol.hu) teritorijā – vienīgajā vietā, kur to bija iespējams izdarīt. Drūmi. 2diena, 16.augusts Nav daudz ko rakstīt – VISU dienu stāvējām vienā vietā (tajā pašā Redich pilsētiņā) un stopējām – neveiksmīgi. Pa to laiku robežsargi mums dokumentus jau bija paprasījuši kādas 5 reizes un dzenāja turp un atpakaļ – tjipa ka tur nedrīkst stāvēt. Izgriezām slapjās drēbes un izlikām ceļmalā, lai kaut mazliet apžūst. Kā tirgus placī :). Sausas drēbes mums bija tikai tik daudz, cik mugurā. Lienas k-karte benzīntankā, protams, nestrādāja. Vilcienu no stacijas arī nebija. Sākām besīties, strīdēties savā starpā, jo visiem viss jau bija noriebies. Pie vilciena stacijas jauniešu bariņš no Slovēnijas (tūristi) iedeva mums veselu kaudzi ar monētām. Tās mums nudien vēlāk noderēja :) Pašā, pašā vakarā benzīntankā ar grūtībām sarunājām divas fūres, kas aizvestu mūs līdz Budapeštai (tomēr labāk). Oskars ar Lienu ar vienu (kura veda Spānijas keramiku) izbrauca ap 8iem, bet Aivis ap 10iem vakarā (3atā mūs neviens negribēja vest). Sarunājām tikties Budapeštā pie Parlamenta. Viss jau būtu labi, bet Oskaru ar Lienu "izmeta" aptuveni 20 km no Budapeštas centra... Tumšs, līst lietus. Gājām ilgi līdz autobusam, kas it kā ved uz centru (protams, vecais, dzeltenais Ikarus). Gaidījām kādu stundu (kopā ar vietējiem – ļoti izpalīdzīgi), bet izrādījās, ka ceļa remonta dēļ jāgaida pavisam citā pieturā. Tur atkal pusstunda. Kratījāmies vēl stundu („pa zaķi”, protams). Pabraucām garām. Līdz parlamentam gājām vēl pusstundu. Rezultātā Aivis, kurš bija izbraucis pirmais, Lienu un Oskaru bija nogaidījies kādas 2 stundas. Tā nu gan bija laime, kad mēs satikāmies! Aivja šoferītis bija iedevis sieru, cepumiņus un minerālūdeni. Turpat kādā pažobelē to visu notiesājām. Piecos no rīta atvēra metro (silti!) - tur mēs momentā atlūzām turpat uz krēsliem. 3diena, 17.augusts Rīts. Gribam iet prom un staigāt pa pilsētu, kad Oskars pamana, ka nav viņa somas... Nozagta!!! Piezvanījām policijai, kura mūs aizveda uz iecirkni. Gaidījām stundu un uzjautrinājāmies par policisti - blondīni (puišiem viņa ļoooti patika), kas apsargāja durvis. Tiklīdz viņai kaut ko prasīja, viņa tikai attrauca vienīgo zināmo teikumu angliski: „Sit down please!”. Vēl stundu gaidījām tulku. Kamēr vēl Oskars visu izstāstīja... Somā bija arī nauda... Policija mūs aizsūtīja uz kādu organizāciju „White ring”, kas it kā palīdzot tūristiem, kuri cietuši no noziedzības. Aizgājām. Un mums iedeva naudu atpakaļceļam un ēdienam (28 000 forintu katram). Tas bija kaut kas! Nu ko – varējām jau stopēt uz mājām, bet mēs tomēr braucām ar transportu, jo slapjo drēbju dēļ vairs negribējās neko. No Budapeštas visu nakti braucām uz Varšavu. Arī te vilcieni interesanti – nakts laikā vilcienu sastāvi n-tās reizes tiek mainīti – vagoni tiek kabināti te klāt, te nost. Jābūt īpaši uzmanīgam, lai apsēstos īstajā! Iespaidi par Budapeštu – daudznacionāla pilsēta! Daudz tūristu! Daudz „bomžu” (Rīga nudien nevar sacensties). Stacija izskatās kā tirgus laukums, jo ir pilna ar uz zemes sēdošiem un ar somām apkrāvušamies jauniešiem no visdažādākajām valstīm (laikam pateicoties tajā laikā tur notiekošajam rok festivālam) – atkal saskrējāmies ar latviešu jauniešiem, kas, iedami pāri ielai, skaļā balsī, brēca: „Malā, malā!” :). Bazars un nesakārtotība (kaut vai runājot par vilcienu sarakstiem un atiešanas vietām). 4diena, 18.augusts Varšavā bijām no paša rīta. Aptuveni 2 stundu laikā atradām autoostu (n-tās reizes braukājāmies ar sabiedrisko transportu uz priekšu un atpakaļ) un nopirkām uz 18.30 biļetes uz Viļņu. Līdz 6iem pastaigājāmies pa pilsētu un sēdējām "Mc Donaldā". Varšava nepatika nevienam... Kāda tantiņa autobusā mūs noturēja par itāļiem :). Tikai blakus sēdošā poļu biznesmene ar perfektu angļu valodu viņai iestāstīja, ka tomēr esam no Baltic States :) 5diena, 18.augusts No agra rīta bijām Viļņā. Braucām pie Oskara uz mājām. Oskara mamma mūs pabaroja, iegājām dušā, internetā, sakopāmies, mazliet vēl pagulējām. Pēcpusdienā pastaigājām pa pilsētu (starp citu, ļoti skaista), satikāmies ar dažiem Oskara draugiem, pasēdējām krodziņā. Vakarā ap 8iem Liena un Aivis sāka stopēt uz Rīgu. Drīz vien nostopējām lietuviešu fūri, kas veda persikus uz Tallinu (caur Rīgu). Liena atlūza, bet Aivis parunājās ar laipno šoferīti. Ap 11iem vakarā bijām jau Ķekavā, kur mums pretī atbrauca Aivja vecāki (tur arī viņi uzzināja, ka dēliņš ceļojis ar stopiem, un bija šokā! :D). Tā nu mūsu ceļojums bija beidzies. Itāliju gan neredzējām, toties piedzīvojumu netrūka. Sanāca tā, ka visilgāk pavadījām Ungārijā. Un nenožēlojam! Jo šī valsts tiešām ir tā vērta! Ļoti atsaucīgi cilvēki, skaista daba un kultūra. Lai gan tūlīt pēc atgriešanās mājās, negribējās neko, nākamvasar brauksim atkal! Kur – to rādīs laiks :) Daži secinājumi, kas mums kā amatieriem radušies pēc pirmās tik tālās stopēšanas: 1) nekad, nekad, nekad neņemiet līdzi ūdenscaurlaidīgu telti; 2) vienmēr visas savas drēbes (un vispār – visu!) lieciet plastmasas maisiņos; 3) lai arī braucat ar stopiem, rēķinieties, ka vietām vienkārši nav citas izejas, kā izmantot sabiedrisko transportu. Līdz ar to – lieki izdevumi; 4) ēšana sanāk dārga, arī dzīvojot „uz ātrajām uzkodām” benzīntankos. Par tādām valstīm kā Austrija vispār nerunāsim; 5) ja gadās kādas ķibeles, nebaidieties sazināties ar policiju; 6) iesakām www.hospitalityclub.org un līdzīgas lapas – nenožēlosiet; 7) nepieciešamās valodas mūsu maršrutam – vācu, (starp citu, ļoti svarīga), angļu, mazliet krievu; 8) stopēt trijatā – ļoti grūti, bet ne neiespējami (labāk pa pāriem); 9) ņemiet līdzi Latvijas karodziņu – tas palīdz! :) 10) kas baidās no gariem pārgājieniem, lietus, nakšņošanas zem tiltiem utml. – šāds ceļošanas veids nav priekš jums! But we love it! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais