Lionas diskrētais šarms.

28.09.2009
8 min lasīšanai

Publicēts 1.aprīļa Čemodānā. Kad, soļojot pāri vienam no pilsētas 24 tiltiem, pretimnākošais sirma vecuma kungs ar bageti vienā rokā un avīzi otrā man laipni pasaka “Labvakar!”, pie sevis domāju, ka šis un tas jau par viņiem – leģendām, apbrīnas un arī daudziem stereotipiem apvītiem frančiem - ir taisnība. Un, lai arī ikdienā viņu kultūras noslēpumi jau pietiekami labi iepazīti, vēl joprojām nebeidzu brīnīties par tradīciju kulta, trakā skrējiena pakaļ modei un vieglprātības radīto dīvaino miksli. Visam pa vidu vēl atrodas pa rozīnītei, kas liek saraukt pieri nesaprašanā un tai pat laikā pie sevis noteikt: “Eh, patiesi franču stilā!” Gardēdības varā Man vienmēr licies, ka tāds franču izdzīvošanas minimums sastāv no maizes, siera un vīna! Ne velti ir tik daudz specializēto veikalu – bulanžērija, kur jau pašā rīta agrumā (pat no 6.30) var iegādāties gan kruasānu, gan šokolādes maizīti, siera veikali, kas piedāvā govs, kazas un aitas piena sierus un protams vīna veikali ar visu cenu kategoriju sortimentu. Man iemīļots kļuvis specializētais medus veikals. Garšoju visus pēc kārtas līdz par gala izvēli sacenšas Vidusjūras lavandas, Žurā kalnu savvaļas ziedu, kastaņu un mandarīnkoka ziedu medus burciņas. Šajā reizē uzvarēja pēdējais, kuru vēlāk baudu ar tēju no Tējas pils (Palais des thés). Garšu virpulī nekādi nesanāk izvairīties no šokolādes veikala durvju atvēršanas, kaut zinu, ka atpakaļceļa nebūs! Vispirms skatienu noķer glazēti ķirši, tad glīti sakārtotie apelsīnu pirkstiņi šokoladē, nopētu arī kūciņas. Mēģinot izsekot visām šokolādes variācijām, noreibst galva – bez klasiskajām ir iespēja nobaudīt arī timiāna, cipreses, lavandas un pat laša! Brīdī, kad domās vien jau baidos pārvērsties par Šokolādes sievieti kā Olivia Ruiz dziesmā, pārdevēja atnes svaigu macaron (mandeļu cepumiņi ar pildījumu) paplāti, mana izvēle ir skaidra – padodos šokolādes makaronam! Taču ikdienā tik lieli gardēži viņi nemaz nav. Vai tad Latvijā kāds iedomāsies kafejnīcā piedāvāt olā un pienā ceptu trešās dienas baltmaizes šķēli? Te tas ir launaga gardums pie tējas vai kafijas tases! Arī pusdienās vidējais francūzis mierīgi apēdīs pusi bagetes ar siera, šķiņķa un varbūt vēl kādas salātlapas pildījumu vai arī no kaimiņiem itāļiem palienēto karsto maizi – panini. Labākajā gadījumā pusdienmaize tiks notiesāta parkā uz soliņa. Taču visbiežāk pusdienu pauze, kas bieži ir pusotras stundas gara un kuras laikā daudzi veikali, bibliotēkas un citas iestādes durvis aizver, tiks apvienota ar 1) pastaigu, 2) steidzamo darbu saraksta pildīšanu, 3) veikalu ķemmēšanu. Uz ielas letes izkārtojuši maizīšu un pankūku pārdevēji – pusdienas rokā ātri un ērti. Tomēr man uz ielas vislabāk patīk nopirkt ceptus kastaņus. Onkulis tos ieber parastā, citreiz pat avīzes turziņā, kas silda rokas un apmierina garšas kārpiņas ar riekstiem un kartupeļiem līdzīgu aromātu. Savukārt jaunieši īpaši iemīļojuši Makdonaldu. Neticama likās uz ielas dzirdēta saruna starp divām mammām, kuras apsprieda, ka ēst Makdo, kā saka franči, ir pat veselīgi – tur taču piedāvā arī salātus un augļus! Lai nu kā, vismaz Francijas robežās Liona tomēr ir izslavēta kā gastronomijas galvaspilsēta. Tiem, kas mīl gaļu, Liona būs īsta paradīze. Tipiskie Lionas restorāniņi – bouchon lyonnais – piedāvā Lionas salātus (salātu lapas, speķis, grauzdiņi un ola), quennelle – līdakas “desiņas” un protams vīnu – Côtes du Rhône vai Beaujolais. Ar draugiem nolemjam izmēģināt nesen atklāto, bet jau izslavēto restorānu Cuisine et Croix-Roussiens, kas piedāvā tradicionālo franču virtuvi netradicionālā gaumē. Tiklīdz ieejam pa durvīm, mūs burtiski atvērtām rokām sagaida restorāna saimnieks, kas ieved galvenajā zālē un ierāda galdiņu pie loga, no kura paveras skats uz mīlīgu iekšējo pagalmiņu. Pasūtījuši aperitīvu (izvēle par labu franciskajam kīram no baltvīna un ogu vai augļu liķiera) un gaidot ēdienkarti, nopētam interjeru. Pie sienām piekarinātas daudz melnbaltās un sēpijas fotogrāfijas, kurās, kā vēlāk noskaidrojam, redzami vietējie iedzīvotāji, saimnieki un draugi. Šo sēriju restorāns turpina, atzīmējot gada jubileju – pašmāju pavārs un fotogrāfs sabildējis restorāna viesus, kas ielikti skaistā rāmī tur rokās mazu tāfelīti, uz kuras ar krītu uzrakstīti viņu vārdi. Pa vidam izkarinātas arī krāsainās fotogrāfijas – ceļojumu iespaidi. Notiesājuši katrs savu aromātisko mielastu – liellopa ribiņas ar garšvielām un kartupeļu sacepumu vecāsmātes gaumē, karamelizētus vistas iesmiņus medus mērcē, plaudi ar eļļā un ingverā marinētiem dārzeņiem, mēģinam pretoties īpašnieka šarmam, kas citē kārdinošo saldēdienu piedāvājumu. Neizdodas! Mūs gaida šokolādes muss, kuru saņemam ne tikai katrs savā porcijā, bet bonusā saimnieks pienes arī katlu – vēl vienai porcijai te vairs nesanākšot, bet katram no mums pa karotei gan! Ejam prom patiesi pacilātā noskaņojumā, adresi paturot cieši prātā! Rajonu leiputrija Dažkārt rodas sajūta, ka līdz ar plāksnītēm pie māju sienām, kas norāda par ģeogrāfisko piederību, mainās arī rajona elpa - katram no Lionas 9 rajoniem ir savādāks raksturs. Manā septītajā rajonā dzīvo daudz iebraucēju – pārsvarā no tuvākām un tālākām austrumu zemēm – ķīnieši, vjetnamieši, indieši, marokāņi, alžīrieši. Nezinu, vai pēc nerakstītiem likumiem viņi ir sadalījuši ietekmes sfēras, bet ķīniešiem pārsvarā pieder publiskās veļas mazgātuves un apģērbu labošanas darbnīcas, kā arī visādu austrumu nieku-suvenīru-noderīgu sīkumu bodītes. Tikmēr Ziemeļāfrikas zemju pārstāvji specializējas interneta kafejnīcu izveidē un apavu labošanā. Ātro uzkodu restorāni un pārtikas veikali ir vienlīdz daudz abiem. Tajos attiecīgi var dabūt nūdeles vai kebabus un rīsus vai austrumu saldumus. Divās publiskajās iestādēs - veļas mazgātavā un interneta kafejnīcā – rit īpaša dzīve. Uz abām visbiežāk dodas studenti, bet ne tikai. Ir tādi, kas ar bērniem atnāk izmazgāt veļiņu un paēst pusdienas reizē, tādi, kas nāk izstāstīt savu dzīvi (jo varbūt nav neviens cits, ar ko parunāt vai kam pabojāt nervus), bet aukstā laikā bezpajumtnieki vienkārši pasildās pie veļas žāvētājiem. Ja reiz gribi vienkārši izbaudīt mirkli, lai palasītu grāmatu, jārēķinās, ka ar vienu ausi tomēr būs jāklausās tenkās par Sarkozī un viņa kundzi Karlu vai uzbāzīgā telefona sarunā. Man, no frančiem netipiski omulīga vīrieša, kurš smaržoja pēc Prīmas un runāja pa rozā Lolitas Lempickas telefonu, nākas uzzināt, ka viņš redz esot aizņemts, jo veidojot savu uzņēmumu. Nē, detaļas viņš nevar izstāstīt, tas esot pārāk sarežģīti! Mani tā arī nepārliecināja! Nolemju, ka izmantošu laiku lietderīgāk, aizejot uz pastu pēc vēstules. Stāvu rindā; pirms manis kāds puisis saņem palielu un izskatās, ka smagu paciņu. Ieraugot saturu, nevaru saprast, kas gan viņam nosūtījis četras trīslitrīgas alus skārdenes! Bet viņš jau ir sagatavojies tās saņemt – atnācis ar čemodānu, izpako no kartona kastes un glīti sakārto velkamajā somā. Varbūt brīvdienās ir Lionas Olimpiskās futbola komandas mačs? Arī interneta kafejnīcā publiskās dzīves noslēpumi netiek glabāti. Tur man gan grūtāk izsekot strīdiem un aktualitātēm, jo pārsvarā sarunas notiek arābu valodā, bet no telefona kabīnēm, kas tiek regulāri izmantotas tālsarunām uz mājām, bieži var dzirdēt spraigas vārdu cīņas. Ielās valda vēl lielāka kņada. Netālu esošajā Peri laukumā vīri pulcējas sarunām un utenim – izklājuši vienkārši uz zemes, viņi pārdod visu iespējamo un neiedomājamo: drēbes, apavus, elektropreces, telefonus, man nezināma pielietojum vadus un detaļas. Ej nu sazini, vai tas viss no pašu mājām atnests?! Katrā ziņā uz mani viņi noskatās aizdomīgi. Maz viņu klātbūtnē manāmas sievietes, laikam jāatstāj vīriem vīru lietas. Eju tālāk! Atliek vien pāriet tiltam, lai nonāktu citā pasaulē. Pussalā staigā smalkas kundzītes, kas iepērkas spožos butikos, kuru skatlogus no agra rīta vēl lieku reizi pirms veikala atvēršanas nospodrinājis pārdevējs. Pussalas otrā malā, pie Saonas krastiem ir grāmatanīcu un bukinistu rajons. Kāds antikvariāts piedāvā senu pastmarku kolekciju, bet blakus esošā grāmatnīca izcilu komiksu izvēli. Noraugos, kā autobusa pieturā stāv vīrietis, kas varētu būt izkāpis no vēstures grāmatas. Slaida stāja, aiz muguras sakrustotas rokas, ap kaklu tauriņš un kājās kostīma zaļganajiem toņiem pieskaņoti gaiši brūni jātnieku zābaki. Tā vien liekas, ka tūliņ no vestes kabatiņas viņš izvilks ķēdē iekarinātu pulksteni, lai pārbaudītu, vai autobuss nekavē grafiku. Bet es savukārt paņemu vienu no īres riteņiem (Lionieši lepojas, ka ir pirmie Francijā, kas ieviesa ērto pārvietošanās sistēmu – paņem punktā A, aizbrauc uz punktu B un atstāj citā riteņu stāvvietā. Turklāt, ja galamērķis nav tāls un kājas pedāļus min pietiekami ātri, lai iekļautos pusstundā, tad prieks ir par brīvu!) un aizlaižu līdz Burdeau ielas galerijai Le Réverbère paskatīties, kā savās fotogrāfijās Rip Hopkins ilustrējis Rīgas cirku! Svētdienas rituāls Pamostos ar Furvjēras Notredamas bazilikas zvanu skaņu un aizturētu elpu aši paskatos pulkstenī. Atviegloti nopūšos – paspēšu! Nē, svētdienas rīta dievkalpojums nav manos plānos, bet tirgus gan! Tiklīdz izeju uz ielas, jau dzirdu netālu esošo kņadu. Nogriežos uz upes pusi, gar kuras krastiem nedēļas nogalē tiek ierīkots pārtikas tirgus. Garām paiet vairāki agrie putniņi, kas aiz sevis jau velk ar labumiem piekrautus iepirkuma ratiņus, no kuriem lien laukā kāds puravu kāts vai ziedu pušķis. Tā, esmu klāt, sekoju staumei. Pie pirmā galda iekārtojušies uzpircēji, kas piedāvā lētus augļus un dārzeņus, bet viss japērk vairumā, vismaz 2 kg. Uz sarunāšanu viņiem nav omas, gribi pērc, negribi ej tālāk. Eju tālāk - es taču zinu, ka galā mani gaida jau ierastais zemnieks ar sarkano furgoniņu, pie kura var dabūt paša dārzā audzētus svaigus produktus. Netālu priekšā dzirdu skaļas balsis, kas liela skaisto apelsīnu un banānu īpašo cenu, bet pa labi manu skatu jau ir noķēris grillēto vistiņu onkulis, kas nez kapēc ir pārliecināts, ka man pusdienās to vien kārojas. Laipni papurinu galvu: “Esmu veģetāriete!”, uz ko viņš gardi nosmej, ka es nezinot, ko palaižu garām. Pa kreisi pūlis drūzmējas ap austeru tirgotāju; tās var ne tikai nopirkt, bet uz vietas arī degustēt. Skatos, kā viens kārumnieks jau ķeras klāt, uzspiež vēl tik citrona sulu un žļurkt, brokastu austere jau vēderā. Mans skatiens klejo pāri visdažādāko olīvu traukiem, medus burciņām, garšvielu maisiem, siera rituļiem un maizes klaipiņu grēdām. Nolemju, ka brokastīs pie kakao tases gribēšu rozīņu maizīti. Kamēr meklēju maciņu, blakus kāds azartisks pārdevējs dziedot piedāvā žāvētas desas un vīnu. Punktu uz i viņš uzliek svilpojot! Un to nu franči pieprot – nezinu, vai to viņiem vieglā dzīve vai vieglā attieksme pret dzīvi iemācījusi, bet svilpo visi un visur – ejot uz darbu, gaidot transportu, iepērkoties, gatavojot. Kad esmu iepirkusi pārtikas rezerves nākamajai nedēļai un pa auduma maisam uz katra pleca dodos mājup, mani aptur pusmūža bezpajumtnieks, kas, ieņēmis ierasto vietu pie bankas automāta, lūdz kādu santīmu. Viņa radošā attieksme manī jau agrāk viesusi simpātijas – uz kartona taisnstūra nav vienkārši ar melnu markeri uzšņāpts: “Esmu izsalcis, lūdzu, palīdziet!”, bet gan attiecīgi gadalaikam un svētkiem radīts “mākslas darbs – novēlējums” potenciālajam labdarim. Dažreiz vienkārši krāsains, dažreiz rotāts ar bantītēm vai spīdīgiem lipekļiem, viņa kartons pievērš uzmanību, pat ja ir sava veida reklāmas triks. Naudu gan nedodu, bet padalos ar āboliem un maizi, par ko viņš man vēl brīnišķīgu dienu un smaidu. Nākamo posmu kārtīga francūža svētdienā izlaižu. Tās ir ģimenes pusdienas pie un ar vecākiem, vevecākiem, tantēm un onkuļiem. Tā vietā dodos paskriet Zelta galvas parkā (le Parc de la Tête d'Or). Pa ceļam noskatos, ka kafejnīcu terases kā allaž pilnas – neatkarīgi no gadalaika, rīta kafiju vai vīna glāzi kārtīgs francūzis iemalkos laukā, bieži kopā ar cigareti. Zem galdiņiem sakrauti iepirkuma maisiņi (sestdienā no dažādiem viekaliem, svētdienā no tirgus), dažiem līdzi ir suns - vienmēr uzticams kafejnīcas apmeklējuma kompanjons, kas drīkst sēdēt arī uz krēsla, blakus saimniekam! Parks ir liels un brīnišķīgs, skrējēju te netrūkst. Rodas sajūta, ka skrien turpat vai puse pilsētas – ir sportiskie un muskuļotie, no kuriem daļa trennējas maratonam, sīkas un smalkas sievietes, kas pašaujas garām ar neticamu enerģiju, vēl ir tusnīgi vīrieši, kas trakoti elš un vieš bailes, ka pie nākamā līkuma nabagam būs jāķer pie sirds un abu dzimumu seniori, kuros noraugos ar apbrīnu. Bez skrējējiem parkā ir arī daudz vāveru, kas veras garāmgājējos ar spulgām acīm, skrituļotāju (ar un bez bērnu ratiņiem), riteņbraucēju, un zālājs vienmēr mudž no futbolistiem, žonglētājiem, piknikotājiem, diendusa gulētājiem un citiem atpūtniekiem. Žonglētāji un citi cirkus mīļi Francijā netrūkst – tie vienmēr atrod kādu stūrīti, kur pavingrināties mētāt bumbiņas, vāles vai braukt uz vienriteņa. Te pat ir ne tikai specializētie cirkus lietu veikali, bet arī cirkus skola, kuru pēc darba vienreiz nedēļā apmeklē visdažādāko profesiju pārstāji; arī mana paziņa Delfīne, kas atmeta ar roku jogas nodarbībām un tagad mācās trikus. Šovasar Avinjonas teātra festivāla laikā iepazinos ar Šarloti, kas ir profesionāla virves staigātāja – uz brīdi mani pārņēma pavisam neticama sajūta, ka tāda ekstrēma nodarbe var būt algots darbs! Dodos mājup gar otru upi, kur mājas- kuģīšus pietauvojuši kādi padsmit lionieši. Uz viena klāja saimnieku mājās nepacietīgi gaida suns, cits nokrauts ar puķpodiem, uz vēl kāda spēlējas bērni. Tuvojoties centram, kafejnīcu-kuģīšu terases dzirda izslāpušos, gājēju kļūst arvien vairāk, līdz svētdienas pēcpusdienas saules baudītāju pūlis ir tik biezs, ka priecājos nozust savā mājvietā līdz vakaram, kad pievienošos franču svētdienas programmas noslēguma sadaļai – kino! Un Lionai tas piederas vēl vairāk – galu galā tieši Lionā kino tēvi – brāļi Lumjēri uzņēma un izrādīja pirmo kino lenti!

Lionas diskrētais šarms.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem