Ceļojums uz Toskānu vīnogu laikā- 17.-22.septembris, 2009.gads. www.lindatravel.lv

  • 10 min lasīšanai
  • 72 foto
Ideja par ceļojumu uz Toskānu radās jau sen, bet ieceres īstenošana sākās brīdī, kad izdevās iegādāties aviobiļetes Rīga- Stockholm Skavsta- Milan (Bergamo)- Stocholm Skavsta- Rīga par nepilniem 2 Ls!!! Mūsu maršruts 4 dienām: Bergamo- Apenīnu Alpi- Piza- Casciana Terme- Orciatico- Voltēra- San Gimignano- Orciatico- Cinque Terra- Bergamo. Un tā par visu pēc kārtas.... Mūsu ceļojums sākas 17.09. rītā ar lidojumu uz Stocholm Skavsta lidostu, kur pēc 6 stundām pārsēžamies uz nākamo lidojumu – uz Milānu (Bergamo). Bergamo lidostā paņemam savu jau 2 mēnešus iepriekš uz 6 dienām norezervēto Hertz A klases auto- Fiat Punto, samaksājot 116Ls par to. Pirmo nakti pavadam turpat Bergamo tuvumā- pie sava couchsurfing drauga Alfredo, pie kura ciemojamies jau trešo reizi. 18.09. piektdiena. Šodien plānojam nobraukt ap 300 km, lai jau pēcpusdienā ierastos Apenīnu Alpu ielejā, kur netālu no Castelnuovo di Garfagnana ciema mums ir norezervēta vieta viesu namā. Lai arī no Bergamo izbraucam ap 10:30 un pirmos 200 km pa autobāņiem (ceļu nodokļu izmaksas- 16.80 eiro) nobraucam ātri, tomēr galamērķī ierodamies tikai ap 16:00 pēcpusdienā, jo ceļš tālāk pa Apenīnu Alpu ieleju ir ļoti līkumots un braukšana pa to ievelkas vairākas stundas. Tādēļ neizdodas īstenot nodomu doties pastaigā kalnos. Taču arī brauciens pa kalnu ieleju ir interesants un sniedz priekšstatu par to, kādi tad ir līdz šim vēl neiepazītie Apenīnu Alpi. Nonākuši Castelnuovo di Garfagnana ciemā (1 eiro par 1 stundu parkingā centrā), dodamies nelielā pastaigā pa to. Iegājuši tūrisma informācijas centrā, uzzinam, ka esam pirmie latvieši, kas te iemaldījušies. Diez vai tam var ticēt, tomēr šķiet, ka Apenīnu kalni tiešām pagaidām vēl nav kļuvuši par populāru tūrisma objektu tautiešu vidū. Apskatījuši ciemu, kas izkārtojies akmeņainas kalnu upītes krastos, iepērkam pārtiku vietējā supermārketā un braucam tālāk uz savu B&B viesu namu pie Galiciano ciema. Viesu nams atrodas patiesi romantiskā vietā- vīnogulāju lauku un jau nedaudz rudenīgās krāsās ietonētu pakalnu vidū. Izrādās, ka šonakt mēs būsim vienīgie viesi no akmens mūrētajā ēkā, kur mūsu rīcībā ir virtuve, vannasistaba un terase (1 nakts šajā viesu namā mums izmaksā 40 eiro). 19.09. sestdiena. Tā kā rīts ir saulains, tad brokastojam uz terases, kur mūsu skatam paveras vīnogulāju lauki, kas kārdina ar savām tumši zilajām, sārtajām un zaļajām vīnogām. Tās arī nogaršojam turpat uz lauka. Mmmm. Saldas gan. Noplūcam pāris ķekarus arī līdzņemšanai un sakām ardievas jaukajam viesu namam, lai dotos aplūkot netālu esošo Apenīnu kalnu ieskauto pilsētiņu Bargu. Bargā mūs visvairāk saviļņo skati, kas paveras no Doma baznīcas terases pašā vecpilsētas sirdī augstākajā Bargas vietā. Visapkārt ir lieliskas saules pielietas panorāmas ar vecpilsētas sarkanīgajiem dakstiņu jumtiem, skursteņiem, ciprešu slaikajām lapotnēm, palmām, vīnogu lauku terasēm un Apenīnu kalnu virsotnēm tālumā. Virs mūsu galvām klaigā putni, iedziedas gailis un ik pa brīdim iezvana Doma zvans, kas viss kopā rada svinīgu svētdienas rīta izjūtu. Tālāk mūsu ceļš ved uz Pizu. Pirmo iespaidu par pilsētu gūstam braucot lejup no Pizas pakalniem uz līdzenumu, kurā upes krastā vietu radusi Pizas pilsēta. Jau iztālēm redzam tās pasaulslaveno šķībo torni, kas ir arī mūsu galvenais interešu objekts šajā pilsētā. Pizas vecpilsētu apjož augsti mūri, kas sargā arī tās lepnumu- Brīnumu laukumu un slīpo torni. Ieeja šajā laukumā ir bezmaksas (jāmaksā vienīgi par iespēju uzkāpt Pizas tornī). Brīnumu laukums ir tik pārblīvēts ar tūristiem, ka jūtamies gluži kā skudru pūznī nonākuši- japāni, ķīnieši, angļi, vācieši, itāļi, arī kāds tautiešu pāris. Un visi fotogrāfējas uz Pizas torņa fona, cenšoties pārspēt cits citu fotogrāfijās ieņemto pozu oriģinalitātē. Cits ar rokām it kā stutē torni, cits fotografējas lēcienā, cits balsta torni ar muguru u.t.t. Savā ceļvedī izlasām, ka Pizas slīpo torni sākuši celt 1173.gadā uz smilšainas sanešu augsnes apakškārtas un tas sācis nosvērties pirms trešā stāva pabeigšanas 1274.gadā. No šī torņa Pizas zinātnieks Galilejs veicis slavenos eksperimentus ar priekšmetu krišanas ātruma noteikšanu. Pats tornis ir ļoti graciozs- to apjož galerijas, kas veidotas no smalkām gaiša marmora arkām. Skaistas un eleganti smalkas ir arī pārējās Brīnumu laukuma viduslaiku ansambļa celtnes- baptistērijs un katedrāle. Izstaigājuši laukumu, novirzāmies no tā pa kādu sānieliņu, kur pasūtām picas restorāniņā ielas malā. Restorāna apmeklētājus izklaidē ģitārists, kas dzied serenādes un koķetē ar dāmām. Karsti silda saulīte un kopējā izjūta ir dienvidnieciski laiska. Pēc pamatīgās maltītes ieturēšanas (14 eiro), tālāk braucam uz Casciana Terme termālajiem baseiniem, lai pēcpusdienu pavadītu relaksējoties siltajās burbuļvannas. Baseini atrodas ap 50 km ārpus Pizas un ar auto sasniedzam tos 1 stundas laikā. Ieeja baseinos + peldcepure izmaksā 17 eiro katram. Baseinu ēkas gan ir stipri noplukušas un prasās pēc remonta, taču ūdens ir patīkami silts un burbuļvannu cienītājiem te pieejami visdažādākie risinājumi- gan tādas kā zemūdens gultas, no kurām šļācas mazas ūdens strūkliņas, patīkami atslābinot un masējot visu ķermeni, gan arī lieli mutuļojoši zemūdens „geizeri”, kuru epicentrā nostājoties, tiec apņemts no visām pusēm ar spēcīgām ūdens strūklām. Pēc relaksēšanās baseinos, braucam meklēt savu turpmākajām divām naktīm rezervēto dzīvoklīti Orciatico ciema vecpilsētā Toskānas pakalnos. Pēc nelielas maldīšanās, laimīgi atrodam savu ciemu, ceļš uz kuru ved stāvā kalnā. Ciema centrā mūs sagaida vietējo iedzīvotāju delegācija, kas uzreiz sazvana mūsu dzīvokļa saimnieci un tādejādi pavisam drīz jau esam savā jaunajā mājvietā- mazā dzīvoklītī aptuveni 17.gs. celtā akmens mūra mājā, kas atrodas šauru ieliņu labirintā pašā ciemata centrā (30 eiro par 1 nakti). Saimnieces pavadībā dodamies arī nelielā pastaigā pa ciema bruģētajām ieliņām, kas, metāla ietvaros esošo lukturu izgaismotas, tumsā šķiet īpaši romantiskas. Saimniece ierāda, ka 10 m no mūsu mājvietas atrodas ciema vienīgais restorāns un netālu arī veikaliņš, kurā iepērkam pārtiku vakariņām (11 eiro). Restorāna apmeklējumu atstājam uz nākamo vakaru, jo esam saguruši pēc karstās dienas un peldes termālajos baseinos. 20.09. svētdiena. No rīta mūs pamodina lietus lāšu pakšķēšana aiz loga. Bažīgi pavērusies pa logu, redzu visapkārt pelēkas debesis un slapju bruģi. Te nu bija saulainā Itālija! (Te gan jāpiebilst, ka pirms brauciena laika prognozes solīja lietu visām 4 ceļojuma dienām Itālijā, bet par laimi lietaina bija tikai viena priekšpusdiena.) Nesteidzīgi brokastojam, prātodami, ko sadarīt lietainā un miglainā dienā. Esam tālu no lielajām pilsētām, kurās varētu doties šopingā. Toties tuvumā ir Toskānas skaistās viduslaiku pilsētas- Voltēra un San Gimignano. Cerībā, ka laiks uzlabosies, izlemjam par labu to apskatei. Voltēra mūs sagaida ietinusies biezā miglas plīvurā. Varam tikai nojaust, cik skaisti būtu skati uz apkārtējiem pakalniem no augstā kalnā celtās nocietinātās pilsētas mūriem. Šobrīd visu klāj miglas vāli, kas tikai brīžiem ļauj ieraudzīt kādu klasiskās Toskānas ainavas stūrīti- akmens mūra mājiņas ar dakstiņu jumtiem, slaidos ciprešu kokus un vīnogulāju laikus. Pati Voltēra pelēcīgajā dienā šķiet viduslaiciski smagnēja. Laipojam pa slapjajām bruģa ieliņām un iepriecinām sevi ar daudzkrāsaino suvenīru bodīšu apmeklējumu. Tālāk dodamies aplūkot 11 torņu pilsētu – San Gimignano. Migla ir izklīdusi un brīžiem uzspīd arī saule, kas ceļa malās esošās lauku ainavas padara priecīgākas- saulē vīnogulāji kļūst koši zaļi, akmens mājiņas- saulaini dzeltenīgas un tālumā redzamās San Gimignano torņu smailes- vilinoši daudzsološas. Pati pilsēta atrodas romantisku pakalnu ielenkumā- te ir viss, ko var vēlēties atrast klasiski gleznainās Toskānas ainavas cienītājs. Šobrīd, septembrī, gan vairs neredzēt ziedošu saulespuķu vai magoņu laukus, toties acis priecē tumši zilo vīnogu ķekari koši zaļajos vīnogulāju laukos, ciprešu koku puduri un lauku viensētas, kas izkārtojušās pakalnos. Pati San Gimignano pilsēta mūs sagaida saulaina un tās vecpilsētas galvenā ieliņa- tūristu un suvenīru veikaliņu izraibināta. Atšķirībā no Voltēras, San Gimignano viduslaiku celtnes šķiet tādas kā priecīgākas, svētdienīgākas un laukumi gaišāki. Varbūt pateicoties saulei, San Gimignano man tiešām iepatīkas. Gribas apmaldīties šauro ieliņu labirintā, lai atkal atklātu kādu jauku terasi ar skatu uz apkārtējiem laukiem. Nobaudām arī līdzi ņemamās picas (2.50 eiro viena šķēle) un itāļu saldējumu (2 eiro). Stāvēdami vienā no pilsētas laukumiem, mēģinām saskaitīt torņus- viens, divi, trīs, aiz stūra vēl pāris. Gluži 11 gan neiznāk, tomēr iespaidīgi daudz gan. Te jāpiemin, ka vislabāk torņi saskatāmi ceļā uz San Gimignano, jo pašā pilsētiņā virsroku ņem dzīvīgo ieliņu šarms. Pēc abu pilsētiņu apskates, vakaru pavadām sava ciemata restorānā, kur par 15 eiro tiek piedāvātas vakariņas Toskānas stilā- ar pudeli vīna, pastu (latviešu skatījumā- spageti ar tomātu mērci), salātiem, pupiņu sautējumu, truša gaļu un desertā- vīģu un mandeļu kūku ar pūdercukuru. Šādu kūku, starp citu, te var iegādāties gandrīz katrā veikaliņā, kas liecina, ka tā ir šejieniešu nacionālais gardums. 21.09. pirmdiena. Ap 10:00 no rīta izbraucam no sava ciema, lai laicīgi ierastos La Spezia pilsētā Ligūrijas līča krastā. 140 km nobraucam pāris stundās, jo lielākā daļa ceļa ir veicama par automaģistrāli (6.50 eiro par ceļu nodokli). La Spezia- ostas pilsētā ierodamies ap 12:00 un veiksmīgi atrodam dzelzceļa staciju, no kuras plānojam ar vilcienu doties uz Cinque Terra ciemiem jūras krastā. Iepriekš esam ievākuši informāciju, ka ērtāk šos ciemus apceļot ar sabiedrisko transportu, jo ceļš starp tiem vijas te augšā, te lejā pa kalnu serpantīniem, piekam ir ļoti grūti atrast brīvu vietu, kur novietot auto. Taču arī šeit- lielajā ostas pilsētā mums sagādā problēmas piemērota parkinga atrašana stacijas tuvumā. Šeit nav lielas autostāvvietas, kurā varētu maksāt pēc auto paņemšanas. Ir tikai parkingi šauro ieliņu malās, kur par auto novietošanu jāmaksā 1.50 eiro stundā. Arī brīvu vietu nevienā no stāvvietām nav. Meklējot kādu brīvu parkingu, aizmaldāmies līdz ostai, kur arī atrodam lielu autostāvvietu par 0.75 eiro stundā. Lai tiktu atpakaļ uz staciju, mums gan nākas kājām mērot 30 minūšu garu ceļaposmu. Dzelzceļa stacijā nopērkam Cinque Terra dienas karti (8.50 eiro vienam), kas dod mums iespēju doties pastaigā pa 9 km garo maksas taku, kas savieno visus 5 jūras malā klintīs celtos ciemus. Ar šo karti varam arī braukt ar vilcienu no La Spezia uz ciemiem un atpakaļ, kā arī no viena ciema uz citu- tik, cik vien sirds kāro. Ap 13:30 beidzot esam iebraukuši pirmajā ciemā- Riomaggiore un dodamies pastaigā pa pirmo takas posmu, kas nosaukts par mīlestības taku. Tas ir viegls posms, kas noejams 20 minūtēs un ir pa spēkam jebkuram. Taka ir izcirsta klintīs, labi nožogota, plata. Tās malās zaļo dažādi sīki krūmi, agaves, arčas un palmas. Bet brīžiem, savukārt, mūsu ejamais ceļš ir askētisku klinšu ieskauts, bez jebkāda zaļumiņa apkārt. Taka ir tūristu pārpildīta un lai gan no tās paveras burvīgi skati uz klintīm un Ligūrijas jūru, tomēr tā īsti šeit vēl nejūtos saplūdusi ar dabu pārliekās civilizācijas dēļ. Pavisam drīz jau esam nonākuši otrajā ciemā- Manarolā. Te mūs pārsteidz skats ar laivām, kas gluži kā mašīnas noparkotas galvenās gājēju ieliņas malās. Nu jā, pludmales jau šajā ciemā nav. Lai gan atpūtnieki, meklējot atvēsinājumu no karstās saules, peldas turpat klinšainajā ciemata līcītī, lecot ūdenī no akmeņainajām laivu piestātnēm. Ejot tālāk pa taku, nonākam pakalnā, no kura paveras skaists skats uz krāsainajām Manarolas mājiņām, vīnogulāju terasēm augstāk kalnos aiz ciema, krāsainajām laivām ciema līcī un vizuļojošo jūru līdz pat horizontam. Šeit pakalnā izveidoti dārzi piknikotājiem, kas vēlas nesteidzīgi baudīt skatu uz ciemu pie jūras. Taču mūsu ceļš ved tālāk- uz trešo ciemu- Corniglia. Otrais takas posms vairs nav tik pārblīvēts ar tūristiem un ir samērā garš, taču viegli ejams, jo nav stāvu kāpumu. No takas laiku pa laikam ir iespēja pa klinšainu sānu taciņu noiet līdz jūrai un atpūsties uz saulē sakarsētajiem akmeņiem. Pirms paša Corniglia ciema takas abās pusēs saslietas tirgotāju būdiņas, kas tagad ir tukšas un izskatās nožēlojami noplukušas. Un tad jau klāt ir arī Corniglia dzelzceļa stacija. Aiz tās tālāk taka ved pa stāvām serpentīnā izkārtotām trepēm augšup uz ciemu. No lejas skatoties, daudzie tūristi trepēs izskatās kā čaklas skudras, kas dodas augšup pa skudru pūzni. Kāpiens ir lēns un nogurdinošs. Īpaši grūti to padara dienas vidū karsti cepinošā saule. Beidzot uzkāpuši līdz ciemam, tajā nemaz neieejam, bet turpinām ceļu pa takas 3. posmu tālāk uz nākamo ciemu- Vernazza. Šajā posmā taka vijas caur olīvkoku birzīm nostāk no krasta. Taka ir grūti ejama, jo pārsvarā ir jākāpj kalnā. Vietām olīvkoku lauki ir izdeguši, vēl jūtama deguma smarža. Šo, 3.posmu, ejam visilgāk- aptuveni 1.20 min. Šo posmu citiem ieteiktu iet pretējā virzienā- no Vernazza uz Manarola, jo tad taka vairāk vestu lejā no kalna. Protams, ja ikdienā nodarbojaties ar sportu un esat kalnu pastaigu cienītājs, tad takas 3.posms varētu būt jūsu gaumē. Ieskatoties pulkstenī, secinu, ka kopumā no 1.līdz 4.ciemam esam gājuši 2.5 stundas, kas ir samērā ātri, ja ņem vērā, ka bukletos rakstīts- no 1.līdz 5.ciemam taka veicama 5 stundās. Protams, vēl jau palicis pēdējais posms no Vernazza ciema līdz Monterosso al Mare. Taču pēc nogurdinošās pastaigas, beidzot nonākusi Vernazze ciemā, jūtos tik piekususi, ka izlemju pēdējo takas posmu līdz Monterosso al Mare ciemam nobraukt ar vilcienu (tā arī neuzzinot, cik laiku mēs būtu pavadījuši ceturto posmu noejot kājām). Nokāpjam lejā līdz Vernazza ciema līcītim. Te, izrādās ir neliela pelēku smilšu pludmale, kuras smiltīs atpūšas takas nogurdinātie tūristi. Daudz nedomājot, dodos peldēties. Ūdens ir vēss, tomēr pelde tajā pēc karstās dienas un stāvā kāpiena, ir īsts baudījums. Pēc peldes dodamies uz staciju, lai aizbrauktu līdz nākamajam ciemam, bet izrādās, ka nākamais vilciens būs tikai pēc stundas. Arī atpakaļ uz La Spezia nav agrāka vilciena. Tā nu pavadām šo stundu tepat Vernazza ciemā, ēdot picu, staigājot pa suvenīru bodītēm un nesteidzīgi baudot raibo piekrastes atmosfēru. Tā kā ir jau pievakare, tad nolemjam braukt atpakaļ uz La Spezia, lai laicīgi uzsāktu ceļu uz netālu no Parmas esošo Busseto ciemu, kur esam rezervējuši viesu namu šai naktij. Tas ir 140 km no La Spezia pilsētas virzienā uz Bergamo, no kurienes mums nākamās dienas pusdienas laikā ir mājup lidojums. Ceļaposms iet pa autobāņiem, tādēļ ir pieveicams pāris stundās (10.50 eiro ceļu nodoklis). Līdz ar tumsu iebraucam ciemā, kur mūs uz sava viesu nama lieveņa sagaida viesmīlīgais itālis Carlo, kas ierāda mums tiešām jauku istabu ar visām ērtībām, ko vien var vēlēties no garā ceļa saguris cilvēks (44 eiro par 1 nakti). Vakarā pārspriežam šajā ceļojumā gūtos iespaidus, jo šis ir mūsu pēdējais vakars Itālijā šī ceļojuma ietvaros. Secinām, ka Toskānā jāatgriežas vēlreiz- jūnijā, kad pakalnos ziedētu magones un saulespuķes un viss būtu zaļojošs. Ērtāk būtu lidot uz Pizas lidostu, jo ceļš no Bergamo līdz Toskānai ir samērā garš un nogurdinošs. Ja ceļojumam būtu iespējams atvēlēt vairāk laika, tad jauki būtu veltīt pāris dienas pastaigām Apenīnu Alpos, ko šajā reizē nepaspējām. Patiesībā palika vēl tik daudz kā neiepazīta Toskānā- Florence, Sjēna, Luka, Chianti ciemi, Crete Senesi Toskānas dienvidos- tātad būs jāatgriežas vēl.... Tēriņi abiem diviem ceļotājiem kopā: Aviobiļetes- 4Ls Auto īre- 116Ls Naktsmītnes- 100Ls Degviela- 65Ls Maksas ceļi- 28Ls Maksas auto stāvvietas- 9 Ls Ieejas biļetes Termālajos baseinos un Cinque Terra- 36Ls Krodziņos, ielas ēstuvēs- 38Ls Pārtika veikalos- 27Ls Suvenīri, Toskānas karte- 12Ls Tātad kopējie tēriņi katram= 218Ls


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais